„Ja esi trenējies, uz pasaules čempionātu jābrauc”

Kuldīdznieks ĢIRTS VĒVERS šosejas riteņbraukšanas sezonu amatieriem vecuma grupā M50–54 pabeidzis ar Eiropas čempionāta bronzas medaļu individuālajā braucienā. Pirms tam Japānā viņš izcīnīja piekto vietu pasaules čempionātā grupas braucienā un bronzu individuālajā, bet komandu stafetē Latvijas izlase bija devītā. Tur startēja arī Dzintars Ausmanis un Jānis Sala.

Sezona notikumiem bagāta. Pēc pasaules čempionāta Japānā vēl arī bronza Eiropā, Itālijā. Kādas ir emocijas, sezonu beidzot ar vēl vienu medaļu?

Brauciens uz Eiropas čempionātu iznāca diezgan spontāns. Sezonas sākumā tas nebija ierakstīts kalendārā kā mērķa starts. Pēc atgriešanās no Japānas domājām, ka šosejas sezonu beigsim Latvijā ar Vienības braucienu, kur savā vecuma grupā arī uzvarēju. Ne tikai man, bet arī Dzintaram un Jānim radās sajūta, ka sezonas beigās gribas punktu uz i.

Zinājām, ka Eiropas čempionātam esam kvalificējušies, un radās ideja sakravāt mantas, kāpt mašīnā un braukt uz Itāliju. Salīdzinājumā ar Austrāliju un Japānu tas šķita netālu. Atkal devāmies ierastajā komandā.

Individuālais brauciens ir mana disciplīna, kurā esmu viskonkurētspējīgākais. Protams, domās bija iespēja iekļūt labāko trijniekā. Trase izrādījās diezgan sarežģīta un tehniska – vajadzēja piebraukt, lai izprastu visus līkumus, pagriezienus un nobraucienus. Man to izdarīt īsti neizdevās, jo visu laiku bija dzīva satiksme, tāpēc nevarēju braukt tik ātri, cik būtu gribējies. Starta daļā vienā vietā trasi nedaudz sajaucu. Tāpēc trešā vieta bija ļoti patīkams rezultāts. Ceturtās vietas ieguvējs finišēja tikai četras sekundes aiz manis – tas pats sportists, kurš Japānā ieguva otro vietu. Tāpēc varu būt apmierināts – izdevās sezonu pabeigt uz goda pjedestāla.

Pirms sacensībām esi viens no favorītiem. Vai tas rada spiedienu?

Pasaules un Eiropas čempionātā ir aptuveni desmit braucēju, kuri vienmēr ir ļoti jaudīgi. Ja gribi iekļūt labāko piecniekā, zini, ka trasē būs jāatdod maksimums neatkarīgi no tā, kas ir konkurenti. Uz starta eju ar domu izdarīt visu, ko spēju. Nevar paļauties, ka konkurents būs vājāks vai ka sacensības pašas izdosies. Tur nekas nav vienkārši.

Pasaules čempionāts šoreiz Japānā. Kas paliks atmiņā visspilgtāk?

Japānā man bija trīs starti: individuālais brauciens, stafete un grupas brauciens. Stafete Latvijas amatieru riteņbraucējiem bija vēsturisks notikums, jo pirmo reizi piedalījāmies tādā pasaules čempionāta disciplīnā. Izcīnījām devīto vietu 26 valstu komandu konkurencē. Ļoti laba pieredze. Pasaules čempionātos jāpiedalās katru gadu, ja esi trenējies. Sacensību vietu nosaka starptautiskais kalendārs. Pagājušogad braucām uz Austrāliju, šogad uz Japānu, nākamgad būs Francijā, 2028. gadā – Apvienotajos Arābu Emirātos.

Pats ceļojums uz Japānu bija diezgan sarežģīts. No Rīgas lidojām uz Somiju, tālāk uz Tokiju, pēc tam ar iekšējo reisu uz Saporo un vēl ar transfēru uz Niseko. Loģistika jāplāno rūpīgi. Turklāt Japānā brauc pa ceļa kreiso pusi, un ar Latvijas autovadītāja apliecību mums neizdevās nomāt automašīnu. Nācās paļauties uz taksometriem.

Tokijā iznāca īsa apstāšanās pa nakti. Izmantojām iespēju apskatīt pilsētu, un tas bija iespaidīgi – gaismas, reklāmas, cilvēku kustība. Atgriezāmies viesnīcā, lai atpūstos pirms nākamā lidojuma, bet naktī pamodināja zemestrīce… Sākumā nesapratām, cik nopietna. Ēka šūpojās, bet cilvēki īpaši nereaģēja. Jānis Sala vēl bija nomodā un staigāja pa istabiņām, klauvējot pie durvīm, lai mūs pamodinātu un pateiktu, kas notiek. Vēlāk uzzinājām, ka bijušas aptuveni 5,8 magnitūdas. Neparasts piedzīvojums – nezinājām, ko sagaidīt, jo Latvijā tā nav ikdiena. Bijām devītajā stāvā, un šūpoja labi (smejas).

Latvijas amatieru komanda, pirmo reizi startējot stafetē, ieguva devīto vietu. Kā tas notika?

Stafetē bijā četratā: Aleksandrs Zavoloks, Anita Antone, es un Dzintars Ausmanis. Katram trīs tehniski apļi, katrs 1,9 kilometri. Maiņa notika īpašā zonā pēc tam, kad iepriekšējais braucējs šķērsoja finiša līniju. Cerējām pacīnīties par vietu vēl augstāk. Aleksandru kā pirmo izvēlējāmies pareizi, taču, manuprāt, nedaudz kļūdījāmies ar secību, izvēloties Anitu kā otro. Viņai pretī nāca ļoti spēcīgi konkurenti un neizdevās noturēties grupā. Pēc tam vairs nevarējām zaudēto pozīciju atgūt.

Iespējams, citā secībā būtu pacīnījušies pat par medaļu, bet to vairs nevar zināt. Tā ir pieredze nākamajām sacensībām. Latvija finišēja devītajā, uzvarēja Polija, otrā bija Francija, trešā – Kanāda.

Vai konkurenti gadu no gada tie paši, vai arī ir pārsteigumi?

Ir zināms kodols, kas cīnās par augstākajām vietām, taču konkurenti nepārtraukti mainās. Vecuma grupas sadalītas pa pieciem gadiem, tāpēc sportisti pāriet no vienas uz nākamo un pievienojas jauni. Reizēm starta sarakstā ieraugi uzvārdu, kuru neesi īpaši pētījis. Pēc tam paskaties rūpīgāk un saproti, ka tas ir sportists, kurš iepriekš uzvarējis savā grupā. Turklāt atgriežas bijušie profesionāļi. Kāds šo karjeru beidzis jau 35 gadu vecumā, ir atpūties, bet pēc tam atkal trenējas, jo riteņbraukšana ir dzīvesveids. Tāpēc atslābt nedrīkst. Pasaules līmenī neviens neļaus vienkārši aizbraukt un iegūt rezultātu.

Kas sniegumu ietekmē: laikapstākļi, trase vai paša sagatavotība?

Visi faktori svarīgi. Man ļoti piemēroti ir tādi laikapstākļi, kuros temperatūra nepārsniedz 30 grādus. Virs šīs robežas braukt kļūst grūtāk. Lietus un sliktāks laiks nepatīk nevienam, taču man dažkārt tie var būt priekšrocība. Svarīga arī trase. Ja ir 130–140 kilometru distance ar 2600 vai 2700 augstuma metriem, tā jau ir nopietna kalnu trase. Taču nozīme ir ne tikai kopīgajam kāpumam, bet arī tam, kā posmi izvietoti. Japānā bija ap 20 kilometru kāpums – nopietns pārbaudījums. Tad grupā paliek tikai tie, kuri spēj ilgi uzturēt lielu jaudu. Savukārt tehniskajos nobraucienos svarīga ir pieredze un pārliecība.

Kāda ir tava taktika?

Ja braucu kā viens no favorītiem, tad zinu, ka nebūs tikai piedalīšanās. Jau no starta ar pārējiem spēcīgākajiem esam priekšā, viens otru vērojam, kurš mēģinās aizbraukt prom un kuram būs jāseko. Dažkārt jāuzņemas iniciatīva, citreiz jāreaģē uz konkurentu mēģinājumiem. Tie nav tikai citi, kas nosaka notikumu gaitu, – būtībā mēs veidojam sacensību scenāriju.

Kalnu braucieni prasa izturību. Kā tiem gatavojies Kuldīgā, kur kalnu nav?

Treniņos izmantojam jaudas mērījumus un cenšamies sacensību trasi imitēt. Ja zinām, ka būs aptuveni 35 minūšu ilgs kāpums, treniņā mēģinām noteiktu laiku braukt attiecīgajā jaudā. Kuldīgas apkārtnē šādus treniņus varam izpildīt, mainot slodzi: palielinot jaudu kāpuma imitācijā un samazinot, it kā brauktu lejup. Tā trenējam spēju ilgi izturēt slodzi un pielāgoties. Dodamies arī uz treniņnometnēm, lai sagatavotos konkrētajām sacensībām.

Man kalni patīk. Braucot augšup, domāju, kaut ātrāk kāpums beigtos. Taču, kad sākas nobrauciens, parādās cita problēma – tehniskā sarežģītība un drošība. Nobraucienā nekad nevar būt simtprocentīgi pārliecināts, ka viss būs droši.

Sezona beigusies. Kāda tagad ir tava ikdiena, un kad sāc gatavoties nākamajam gadam?

Ir neliela atelpa, bet drīz atkal sāksies gatavošanās pavasarim. Ziemā ir vingrošana, treniņi svaru zālē un braucieni, kas sadalīti pa dienas posmiem. Ja vienā dienā paredzēti divi treniņi, vienu parasti izpildu no rīta, otru vakarā. Brīvdienās vairāk braucam ārā. Vasarā man vislabāk patīk rīta treniņi – piecelies, kamēr darbdiena nav sākusies, izdari savu un pēc tam var pilnvērtīgi pievērsties pamatdarbam.

Kas motivē turpināt trenēties?

Motivācija ir mainīga: kādu dienu ir, citu dienu nav. Tāpēc svarīgāka ir disciplīna. Man patīk doma, ka ne visu nosaka motivācija – daudz nosaka tas, vai esi gatavs ieplānoto izdarīt arī tad, kad negribas. Ja sāc vienu vai divus treniņus izlaist, var pienākt brīdis, kad izlaid jau vairākas nedēļas. Man ir tāds raksturs: vai nu daru, vai nedaru. Ja esmu nolēmis trenēties, tad turos pie plāna un mērķtiecīgi eju uz priekšu.

Riteņbraukšana ir arī dzīvesveids un veselība. Turklāt Kuldīgā šosejas riteņbraukšanai ir ļoti labi apstākļi. Man nav obligāti jābūt konkrētā vietā noteiktā laikā, kā tas būtu komandu sporta veidos. Ja dienā paredzētas divas stundas treniņa, varu izvēlēties, vai braukt agri no rīta vai vakarā. Vajadzīgs atbilstošs apģērbs un vēlme darīt.

Riteņbraukšana kļuvusi par tavas ģimenes aizraušanos.

Mūsu ģimenē gan Krists (Neilands, Ģirta meitas Rēzijas vīrs), gan Edvards (dēls) ir saistīti ar riteņbraukšanu, tāpēc sarunas par to ir ikdiena. Šogad Kristam bija trauma, un kādu laiku viņš nevarēja trenēties ar tādu intensitāti kā iepriekš. Tas deva iespēju pabraukt kopā mierīgākā režīmā. Protams, daudz runājam par riteņbraukšanu, un tas ir labi. Katram savi mērķi, bet varam cits citu atbalstīt.

Dēls Edvards mērķtiecīgi virzās uz profesionālo sportu.

Edvards vairāk nekā divus gadus darbojas pēc trenera Jāņa Mūsiņa plāna. Ir konkrēti mērķi, un plāns tiek izpildīts ļoti labi. Viņš ir startējis Latvijas izlasē, un ceram, ka arī nākamgad būs iespēja to pārstāvēt. Šogad Edvards 9. klasi pabeidza un 10. klasi turpina tālmācībā.

Viņš dosies uz Spāniju, kur trenēsies līdz pavasarim, tāpēc mācās attālināti. Tāds modelis viņam patīk, jo ļauj labāk plānot laiku un koncentrēties gan mācībām, gan sportam.

Ja izdosies iekļūt Latvijas izlasē, varēs piedalīties starptautiskajās junioru sacensībās, arī Nāciju kausa izcīņas posmos. Tur labi rezultāti var palīdzēt, lai viņu pamana citas komandas, un attīstību turpināt.

Profesionālajā sportā konkurence ir liela, un neviens nevar garantēt, kā viss izvērtīsies. Taču darīsim visu, lai Edvardam būtu iespēja mēģināt savu mērķi sasniegt. Vienlaikus esam runājuši, ka izglītība ir svarīga. Pat tad, ja profesionālā sportista karjera neizveidojas, kā cerēts, treniņos iegūtā disciplīna, pieredze un spēja strādāt paliek. Tas viss noderēs.

Kādi tev ir paša nākamās sezonas mērķi?

Galvenais būs pasaules čempionāts Francijā. Tas būs īpašs, jo kopā ar amatieru un vecuma grupu sportistiem piedalīsies arī elites riteņbraucēji. Līdzīgs formāts bija 2023. gadā Skotijā, kur man izdevās kļūt par pasaules čempionu. Tas būs grandiozs pasākums un iespēja profesionāļus redzēt klātienē. Ļoti ceru, ka piedalīsies arī Edvards. Protams, jāizdara darbs treniņos, jāuztur disciplīna un jābūt gatavam sacensties ar pasaules labākajiem savā vecuma grupā. Ja esi trenējies, uz pasaules čempionātu jābrauc neatkarīgi no tā, kur tas notiek.

Vienlaikus jūs attīstāt klubaGoldingen Cycling Teamdarbību. Kas tagad ieplānots?

Šogad Pelčos organizējām individuālo braucienu, kurā bija ap 100 dalībnieku. Izdevās vienoties par ceļa slēgšanu, un drošības organizācija bija ļoti laba. Nākamgad gribam sacensības padarīt vēl populārākas un kvalitatīvākas. Tagad ir pieredze, kā veidot starta un finiša zonu, reģistrāciju un apbalvošanu. Pelču apkārtne ir šosejas riteņbraukšanai piemērota. Var ērti piekļūt no dažādām pusēm, un līdzjutēji var nokļūt pie starta zonas. Organizatoriski tas ir izdevīgi, jo nav jābloķē pilsētas centrs vai intensīvas satiksmes ielas.

Ir ideja organizēt arī vairāku dienu sacensības, izveidojot pilnvērtīgu sacensību ciematu, kurā sportisti var reģistrēties, atpūsties un saņemt balvas. Ja infrastruktūru var izmantot vairākas dienas, tā var samazināt izmaksas un vairāk ieguldīt pašā pasākumā. Gribam, lai riteņbraukšana Kuldīgas pusē attīstās un arī citi var izmēģināt spēkus.

Kādas īpašības palīdz sasniegt augstus rezultātus?

Mērķtiecība un disciplīna. Ar talantu vien nepietiek. Jātrenējas, darbs jāplāno, un jābūt gatavam darīt arī tad, kad nav viegli. Un svarīgi ne tikai pašam sasniegt rezultātu, bet arī citiem parādīt, ka ar neatlaidīgu darbu var izdarīt daudz.