Redz Norvēģijas ekstrēmo triatlonu

Kuldīgas fizioterapeite Vineta Baukše šovasar devās uz Norvēģiju ne tikai apskatīt šīs valsts iespaidīgos dabas skatus, bet arī būt klāt vienā no pasaulē sarežģītākajiem triatloniem – Norseman Xtreme Triathlon. Viņas mērķis bija sacensībās atbalstīt māsasmeitas Dinas vīru, lietuvieti Emili Lauziku.

Brauciens izvērties par piedzīvojumu, kurā nav trūcis ne sportiska azarta, ne aukstuma, sniega un krusas un kurā pavadījusi atziņa, ka kalnos jābūt gatavam uz visu.

STARTĀ JĀLEC NO PRĀMJA

Norseman ir ekstrēms Norvēģijas triatlons, kas izmanto klasiskajām sacīkstēm Ironman raksturīgo distanci: 3,8 km peldus, 180 km ar velosipēdu un 42,2 km maratons. Taču ar parastu triatlonu to salīdzināt nevarot. Sacensību sarežģītību ietekmē aukstais ūdens, kalnu reljefs, aptuveni 5000 m kāpums velobrauciena laikā, laikapstākļi un kāpums Gaustatopena virsotnē ap 1880 m virs jūras līmeņa.

„Starts ir unikāls – agrā rītā dalībnieki no prāmja lec ūdenī. Tā temperatūra parasti ir tikai 12–15 grādu,” stāsta Vineta. Pēc 3,8 km peldējuma Hardangerfjordā sportistus gaidījis 180 km velobrauciens pāri Hardangervidas kalnu plato. Tam sekojis maratons, kura pēdējie kilometri kļūst īpaši smagi – dalībniekiem jāpieveic stāvais kāpums Gaustatopena virzienā.

Katram bijusi atbalsta komanda. Tās uzdevums – visā distancē sportistu nodrošināt ar ēdienu, dzērieniem, sausu un siltu apģērbu un citu palīdzību.

„Tikai tie, kuri kontrolpunktu sasniedz noteiktā laikā, drīkst skrējienu turpināt līdz kalna virsotnei un saņem prestižo melno Norseman T kreklu. Pārējie, kuri finišē zemāk, saņem baltu kreklu,” skaidro Vineta.

Šogad sacentušies apmēram 250 sportistu, arī sievietes. Melno T kreklu saņēma pirmie 160 dalībnieki, kuri Gaustatopena virsotni sasniedza 1883 metru augstumā. Emilis finišējis 28. vietā, un viņa rezultāts – 12 stundas un 21 minūte. Sacensību līderis finišu sasniedzis aptuveni astoņās stundās, bet pēdējie finišējuši ap pusnakti.

Emilis ir no Viļņas, bet pašlaik dzīvo Norvēģijā. Viņš un Dina strādā medicīnā tāpat kā Emiļa draugs, lietuvietis Kiprus, bijušais studiju biedrs. Kiprus Emilim palīdzējis sacensību grūtākajā daļā – pēdējos 25 kilometros, kuros sportistam drīkst pievienoties vēl viens skrējējs. Emilim triatlons ir brīvā laika aizraušanās, taču pamazām tā kļuvusi par ģimenei kopīgu piedzīvojumu. Šoreiz tam līdzi dzīvojusi arī Vineta kopā ar māsas Ingas ģimeni.

Lai sacīkstēs Norseman piedalītos, vieta jāiegūst vienā no vairākiem veidiem. Daļa kvalificējas, sakrājot punktus citās sērijas sacensībās, daļa vietu paredzēta tiem, kuri ar savu darbību sacensības popularizē, jeb influenceriem, bet vēl viena iespēja ir loterija. Emilim izlozē laimējies.

PA CEĻAM BLŪZA FESTIVĀLĀ

Ceļojums pa Norvēģiju sācies Oslo. Tur Vinetas kompānija iekāpusi automašīnā un devusies aptuveni četru stundu braucienā uz Gaustu, kur apmetušies kempingā pie kalna – netālu no vietas, kur paredzēts triatlona finišs. Pa ceļam piestājuši Notodenā, kur tajā laikā noticis starptautisks blūza festivāls. „Izstaigājām tirdziņus, piestājām pie bezmaksas skatuvēm. Man Norvēģijā vienmēr patīk redzēt to, kā cilvēki gados tur bauda dzīvi. Viņi nevis izolējas, bet iesaistās visā, nav tādas atstumtības sajūtas,” stāsta Vineta.

Viņai ceļojums saistījies ne tikai ar sacensībām, bet arī cilvēka un dabas mijiedarbību: „Viss brauciens apliecināja cilvēka fiziskā spēka un gara stiprumu un arī dabas spēku.” Pirmajā dienā Oslo temperatūra bijusi ap 20 grādiem. Jo tuvāk Gaustai ceļotāji braukuši, jo vēsāk kļuvis. Temperatūra noslīdējusi līdz 15 grādiem, no rītiem bijuši plus pieci, bet Gaustatopena kalnā – tikai ap plus trim grādiem. Pāris dienās laikapstākļi parādījuši savu mainību, jo trīs dienas, atrodoties Gaustatopena apkārtnē un gaidot Emiļa finišu, nācies piedzīvot lietu, krusu un sniegu. Finišā kalnā ceļotājas pavadījušas gandrīz sešas stundas.

FINIŠĀ NELIELA PUTRAS BĻODIŅA

Sacensību rītā sportisti cēlušies jau vienos naktī, lai paspētu uz startu. Piecos pirmais sacensību posms – lēciens ūdenī no trīs metru augstuma. Prāmis atradies 3,8 km no krasta, un no tā sportisti metušies fjorda aukstajā ūdenī. Pēc peldējuma – brauciens ar velosipēdu, pēc tam maratons.

Dina ar auto Emili pavadījusi visā distancē, bet pēdējos 25 kilometrus līdzās skrējis draugs Kiprus. Arī atbalsta komandai sacensības bijušas fiziski un emocionāli nogurdinošas.

Savs uzdevums bijis arī Vinetai ar māsu – viņas gatavojušas ēdienu komandai. Finišā sportistus sagaidījušas ar maizītēm un vēl citu ēdienu. Sacensību organizatori bija sarūpējuši tikai nelielu bļodiņu putras. „Pie mums dažādos skrējienos un pārgājienos baro labāk,” secina Vineta.

Emilim visgrūtākais izrādījies aukstums. Lai gan sportistiem bijis profesionāls ekipējums, kalnos laikapstākļi ir skarbi. Aukstumā palīdzējis tas, ko sarūpējusi atbalsta komanda. Vinetai līdzi bijis pat ožamais spirts. Finišā viņa to piedāvājusi tiem sportistiem, kuriem pēc garās un aukstās distances vajadzējis atgūt možumu. Daži strādājot medicīnā, tomēr, kā smejas Vineta, ožamo spirtu trasē līdzi nebija paņēmuši vai arī par to nezināja. Dažiem noderējis, palīdzējusi arī silta tēja.

Dalībnieku gaitām varēts sekot speciālā lietotnē. To izmantojusi arī Vineta un pārējie atbalstītāji, nepārtraukti vērojot, kur sportists atrodas un kā viņam veicas. Emilim pēc finiša nav bijis jādomā, kā nokļūt no kalna lejā, jo dalībniekiem ir prioritāte izmantot vagoniņu, bet Vineta ar māsu izvēlējušās kāpt lejā kājām.

DRAUDZĪGI ARĪ SUŅI

„Iespaidīgs pasākums,” par triatlonu Norseman saka Vineta. Norvēģijā īpaši uzrunājusi daba, taču ne mazāk būtiska bijusi iespēja vērot cilvēku attieksmi pret dzīvi. Mazpilsētas, kalni, lauku saimniecības un cilvēki veidojuši ceļojuma kopējās izjūtas.

Otrajā dienā Vineta ar māsu apbraukājušas mazās pilsētiņas un kalnos iebraukušas arī kādā lauku saimniecībā, kur piedāvāti tradicionāli ēdieni. Nogaršota putra, kas atgādinājusi rīsu biezputru un bijusi garda.

Vēl viena detaļa, ko Vineta Norvēģijā pamanījusi, ir suņi. Daudziem tie ir ģimenes locekļi, taču suņi esot mācīti un labi audzināti. „Suņu rejas tikpat kā nedzird,” viņa novērojusi.

Pēc šī piedzīvojuma Vinetai ir ieteikums tiem, kuri dodas kalnos vai uz tādiem pasākumiem, kuros laikapstākļi var mainīties dažās minūtēs. „Ļauties iespējām, ko tās piedāvā, vajag. Bet, ja saka – augustā vajag silto veļu, tad vajag! Ja saka – kalnā silti nebūs, tad rezerves apģērbs ir vajadzīgs, tas var ļoti noderēt. Ja saka – ožamo spirtu nevajag, varbūt tomēr var noderēt.” Vēl viens secinājums – kalnu apavi un profesionāls apģērbs nav tikai tūristu ērtības. „Tie ir perfekti izgudrojumi,” pārliecinājusies Vineta.