„Dzīvē nekas nav neiespējams!”

Ultramaratonists Arvis Sprude 7. augustā tika svinīgi sagaidīts Kaļķu ielas kvartālā, kur noslēdzās viņa Ginesa rekorda mēģinājums. Septiņas dienas pēc kārtas kuldīdznieks pavadīja uz velosipēda, mērojot 3257 kilometrus. Lai gan šoreiz rekordu neizdevās pārspēt, braucienam bija vēl viens mērķis – ziedojumu vākšana labdarības asociācijai SOS bērnu ciemati.

„Iebraucot finišā, priecājos par to, cik daudz cilvēku bija izvēlējušies atnākt mani sagaidīt,” pēc mērotā ceļa stāsta Arvis. Pirmo brauciena dienu viņš pavadījis Biķernieku trasē Rīgā. Tur izdevies diennaktī pārvarēt 725 kilometrus, uz velosipēda pavadot 21 stundu un 29 minūtes. Tas bijis arī jauns Latvijas rekords.

Liela motivācija atkal doties ceļā bijusi arī dalība labdarības akcijā Kalniem pāri kopā ar SOS bērnu ciematiem. Ziedojumi tika vākti bērniem, kuri zaudējuši kādu tuvu cilvēku – mammu, tēti, brāli vai māsu.

„Brauciena rezultāts neizvērtās tāds, kādu vēlējāmies, bet šoreiz svarīgāks bija cits mērķis – iedrošināt citus tiekties pēc šķietami neizpildāmiem mērķiem,” uzrunājot sagaidīšanas pasākumā klātesošos, par labdarības akciju sacīja sportists. Arvis uzsver: „Dzīvē nekas nav neiespējams!”

„Tas ir kaut kas vārdiem neizsakāms,” par dēla paveikto saka viņa māte Valija Sprude. „Šoreiz galvenais nebija rekords, bet gan pēc iespējas vairāku bērnu dzīves uzlabošana. Protams, viņam arī jāatceras rūpēties par sevi – veselība ir tikpat svarīga, cik citu iepriecināšana.”

Sagaidīšanā par muzikālo atmosfēru gādāja reperis Ozols (Ģirts Rozentāls), kurš ar Arvi esot labos draugos. Reperis slavē ultramaratonistu: „Ar šo braucienu viņš turpina mums visiem rādīt piemēru. Redzot to, ko viņš dara, arī pats esmu aizdomājies par kādu šķietami nesasniedzamu mērķu realizēšanu. Prizma, caur kuru viņš redz dzīvi, man ir saistoša, radniecīga.”

Kuldīgas Centra vidusskolas topošais 6. klases skolnieks Henriks Jirgensons kopā ar ģimeni arī aktīvi sekojis līdzi Arvja braucienam: „Pats diezgan bieži braucu ar velosipēdu, bet nezinu, cik daudz varētu septiņās dienās nobraukt. Tas šķiet neiedomājami.” Savukārt Henrika mamma ir Arvja vadītā vidējās paaudzes deju kolektīva Bandava dalībniece. Dejotāji katrā brauciena dienā ar dažādiem radošiem priekšnesumiem, jokiem, uzmundrinājumiem motivēja viņu turpināt iesākto. Baiba Mālniece raksturo Arvi: „Vienā vārdā – dulls!” Kad viņa uzzinājusi, ka viņš atkal tik ilgu laiku pavadīs uz riteņa, vairs neesot bijusi pārsteigta. Arvim vienmēr rūpot, lai citiem viss būtu labi. Rekorda pārspēšana bijusi tikai blakus lieta, galvenais – labdarības akcija.