Sestdiena, 8. februāris
Vārda dienas: Aldona,  Česlavs

Vienmēr optimiste

Raksta autors: Daina Tāfelberga, Lailas Liepiņas un Ināras Rozītes arhīva foto

08:14 - 13.07.2024

Inara Rozite 2

Satiekot kuldīdznieci INĀRU ROZĪTI, nezinātāji varbūt pat nenojauš, ka šarmantā, optimistiskā un smaidīgā sieviete ilgus gadus strādājusi par tiesnesi Kurzemes apgabaltiesā un izskatījusi daudzas ļoti smagas krimināllietas. Savukārt zinātāji saka – erudīta un godprātīga tiesneša etalons. Par profesionālu, atbildīgu un radošu pienākumu izpildi un mūža ieguldījumu viņa saņēmusi tieslietu sistēmas augstāko apbalvojumu – Goda zīmi. Nu jau mēnesi I.Rozīte ir pelnītā atpūtā.

Vai būt par tiesnesi bija aicinājums, jau stājoties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē?

Tolaik tā bija Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte. (Ināra piebilst ar ierasto humora dzirksti – aut.) Nāku no Madonas puses. Skolas laikā bija tāds kā sapnis kļūt par juristi. Mācībās negāja grūti, tomēr sekmes nebija tik labas. Kad vidusskolas pēdējā klasē notika aptauja par profesijas izvēli, nodomāju: nevaru skolotāju tracināt, sakot, ka gribu būt juriste. Pateicu, ka iešu uz Milicijas skolu. Skolotāja paskatījās uz mani un noteica, ka labi. Interese par šo jomu radās jau pamatskolā. Tajā laikā bija jauno milicijas draugu un tamlīdzīgi pulciņi, stāstīt par savu darbu uz skolām brauca izmeklētāji no milicijas, prokuratūras. Tā aizgāju uz juristiem. Atceros, ka tētis lepni visiem stāstīja: „Mana meita mācās – viņa būs tiesnese!” Es biju ļoti dusmīga: „Lai nu par ko, bet par tiesnesi gan nemūžam nebūšu!” Kā tajā teicienā – nevajag spļaut kāpostos, jo pašam vien būs jāizēd.

Vai bija liktenīgs pavērsiens?

Viss tā vienkārši iegrozījās. Kad pēc vidusskolas stājos juristos, klātienē bija ļoti liels konkurss – septiņi uz vienu vietu. Eksāmenus noliku labi, bet puspunktiņa pietrūka. Man kā lauku bērnam tā bija traģēdija! Raudādama iegāju kabinetā pie dekāna un teicu, ka ņemšu dokumentus un braukšu uz mājām. Viņš mierināja un ieteica mācīties neklātienē. Pirmo kursu pamācīšos tur, gada laikā ne viens vien būs atbiris, un tad tikšu klātienē. Bet tīri labi iepatikās neklātienē.

Dzīvoju dzimtajā pusē Murmastienes pagastā, strādāju padomju saimniecībā. Kādus tik darbus nedarīju! Agronomijā, zootehnikā strādāju, ar saimniecības piešķirto automašīnu Ņiva pa laukiem braukāju. Vārdu sakot, plaša profila speciāliste, arī arodbiedrības lietas kārtoju, jo tad atsevišķas štata vietas nebija. Smieklīgi, vai ne? Tā sešus gadus strādāju, braukādama uz sesijām Rīgā, līdz augstskolu pabeidzu.

Un tad vidzemniece tika atsūtīta strādāt Kurzemē?

Tajā laikā arī neklātniekiem bija tā sauktā sadale. Man piedāvāja trīs vietās: Balvos, Krāslavā un Kuldīgā. Tā kā šeit jau bija iedzīvojies un strādāja brālis Juris Balodis, izvēlējos Kuldīgu. No 1983. līdz 1987. gadam nostrādāju par notāri. Kādreiz man biežāk jautāja, kā bijis Kurzemē pierast. Madona gan nav Latgalē, bet radniecība ar čangaļiem tuvāka nekā ar kurzemniekiem. Ir jūtamas mentalitātes atšķirības. Nu jau tik daudz gadu pagājis – esmu iedzīvojusies un kurzemniekus izpratusi. Ar šejieniešiem vienmēr jābūt pa labam. Jābūt diplomātam, tad visi būs labi. Kurzemnieki šķiet vēsāki, un tādos gadījumos arī diplomātijai lielas nozīmes gan nav.

Vai nevelk atpakaļ uz dzimto pusi?

Sakņu izjūta ir saglabājusies. Taču pakāpeniski visa ģimene pārcēlās šurp. Brālis atvilka mani, es mammu, kad viņa palika viena. Māsa arī uz Kuldīgu pārcēlās, kad viņas vīrs nomira. Tagad aizbrauca atpakaļ. Velk jau tās jaunības takas. Bet man šeit daudz darāmā: dārzs, māja. Vairāk nekā 15 gadu lielākoties darbā biju Liepājā.

Neizskatās gan, ka dārzs un māja nebūtu kopta. Gluži otrādi – viss tik skaists!

Piektdienas vakaros traucos mājās un svētdienā atpakaļ uz Liepāju. Darbdienās vīrs Sergejs mani neredzēja, brīvdienās redzēja tikai pēcpusi, kad rosījos pa dārzu. Cits jau manas dobes neravēja.

Vai bija izvēle starp Kuldīgu un Liepāju?

Apgabaltiesa tika nodibināta 1995. gadā, un, kad sāka formēt kadrus, toreizējais Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētājs Uldis Ķinis virzīja mani – laikam saskatīja atbilstošas īpašības vai prasmes. Piekritu, jo tolaik Kurzemes apgabaltiesas sesija atradās Kuldīgā. Izskatījām smagākās pirmās instances lietas: izvarošana, slepkavības. Arī apelācijas lietas. Tiesas sastāvā bija trīs tiesneši: šeit biju viena, divi pārējie brauca no citurienes. Budžeta konsolidēšanas nolūkos sākās reforma, un 2008. gadā Kuldīgas sesija tika nolikvidēta. Varēju palikt Kuldīgā, jo rajona tiesai vajadzēja priekšsēdētāju. Ģimenes dēļ it kā vajadzēja palikt. Dēls Inguss jau bija gandrīz izaudzis, beidza vidusskolu. Tomēr izvēlējos iet uz apgabaltiesu, jo darbs tur likās atbildīgāks, interesantāks. Tā ar sekretāri Neldu Osi, kas visus šos ilgos gadus bijusi mana labā roka, pārcēlāmies uz Liepāju. Sākumā dzīvokli īrējām kopā, tad Inguss atnāca uz Rīgas Tehniskās universitātes filiāli studēt. Tā vairāk nekā 15 gadu Sergejs pa māju saimniekoja viens pats. Atzīstu, ka tas bija diezgan nežēlīgi. Esmu milzīgu pateicību parādā, ka viņš izturēja. Paldies Dievam, ka beidzot iegrozīja man prātu pareizajās sliedēs. Visus gadus tiesa bija mans sirdsdarbs, kolēģi bijuši brīnišķīgi, bet kaut kad jābeidz.

Vai nelūdza turpināt, jo tiesnešiem ir vakances?

Varēju turpināt gan psiholoģiski, gan fiziski, bet visam savs laiks. Jau tā divus gadus virs pensijas vecuma nostrādāju. Vakances ir tāpēc, ka jaunajiem tiesnešiem ir ļoti sarežģīta un stingra caurlaišana. Tiesnešu korpuss nav pilnīgs, jo daudzi pieredzējušie iet pensijā, bet jaunā maiņa vēl nav izkaldināta.

Atšķirībā no laika, kad mācījos es, tagad juridisko izglītību var iegūt vairākās augstskolās. Taču no teorijas uzreiz ielēkt praksē ir grūti, gandrīz neiespējami. Katrā ziņā ne tiesneša amatā. Es diezgan kritiski skatos uz tagadējo izglītības sistēmu – kā nu kurā augstskolā jaunos sagatavo. Varētu vēlēties, lai mācības būtu kvalitatīvākas. Turklāt jāizvērtē ne tikai tiesneša atbilstība likumam Par tiesu varu, bet arī personības īpašības.

Kādām šajā amatā jābūt?

Tiesneša amats ir ļoti atbildīgs. Un smags. Savā ziņā tiesnesis izlemj cilvēka likteni. Jā, likums ir pārkāpts, izdarīts noziegums, kura dēļ cietuši citi. Par to vainīgajam jāsaņem sods. Taču tiesnesim jābūt ne tikai zinošam likumos un akadēmiski, bet arī dzīvesgudram un emocionāli noturīgam, lai smagas spriedzes apstākļos pieņemtu pareizu lēmumu lietās, kas tiek izskatītas apgabaltiesā. Jāspēj saglabāt cilvēciskumu. Tā ir viena no svarīgākajām īpašībām. Man paraugs, autoritāte tiesībsargājošajā sistēmā bija kādreizējā prokurore Lauma Mērniece – juriste ar apbrīnojamām darbspējām, akurāta, prasīga un arī ļoti cilvēcīga.

Vai bieži bijis grūti izšķirties par sodu?

Ir gadījies, ka pēc likuma vajadzētu piespriest reālu brīvības atņemšanu. Taču puisis sevi parādījis pozitīvi, pats ir invalīds, ieguvis vairākas izglītības, strādā sociālās aprūpes centrā un palīdz tiem, kam kustību traucējumi. Viņam ir tik labs raksturojums! Kā lai liek cietumā? Vai no tā būs labāk? Salikām tiesneši prātus kopā un atradām pamatojumu nosacītai brīvības atņemšanai. Reizēm to ļoti grūti sabalansēt ar likumu, un nav nekādu iespēju palīdzēt, lai cik labi cilvēks noraksturots. Tomēr, ja saredzi iespēju un ir pamats noticēt, tad jāpalīdz. Citādi sabiedrību nevar labāku vērst.

Kā ar profesionālo barjeru – vai izdevās smagās lietas atstāt kabinetā un nenest darbu uz mājām?

Man tas kaut kā izdevās ātri. Pirmajos gados vēl šad un tad darbs domās atnāca līdzi uz mājām. Bet jāiemācās aizvērt durvis. Citādi jau nav iespējams dzīvot, ja smagas lietas visu laiku pa galvu jaucas. Sergejs līdz izdienas pensijai strādāja policijā, un retu reizi par likumiem tā vispārīgi mājās parunājām – bez tā jau arī nevar.

Par praktisko pusi runājot, svarīgi, kādos apstākļos tiesnesim jāstrādā. Jāsaka paldies Kurzemes apgabaltiesas bijušajai priekšsēdētājai Silvai Reinholdei (tagad viņa ir vietniece). Viņa lielu darbu ieguldīja remontā, lai būtu darbam atbilstoši kabineti, moderna tehnika. Pat salīdzināt nevar ar to, kā strādājām kādreiz. Ja viss sakārtots, tiesnesim daudz vieglāk koncentrēties uz izskatāmo lietu. Tāpat svarīgi, ar ko kopā jāstrādā. Ilgus gadus kopš Kuldīgas laikiem mana palīdze bija Nelda Ose, ļoti zinoša tiesneša palīdze. Dažkārt pat padomu varēju prasīt.

Par tiesu varu tiek izteikti atšķirīgi viedokļi.

Domāju, ka jebkuru sabiedrības locekli tracina augsto amatpersonu kriminālprocesi, kurus tā arī nespēj novest līdz galam, – daudzi izčab izmeklēšanas laikā, līdz iztiesāšanai nemaz nenonākot. Kamēr lietas neiztiesās roboti, tikmēr pilnīgi neatkarīgas tiesas nebūs nekad. Arī tiesneši ir dzīvi cilvēki, un mēs jau varam lozungot, ka uz acīm ir klapes un rokās svaru kausi. Ja par tiesneša nolēmumu ministrs rosina disciplinārlietu, jo, viņaprāt, ir pārkāpts likums, par kādu neatkarību te var runāt? Tāpēc jau ir trīspakāpju tiesa, lai izlemtu, vai spriedums ir likumīgs un taisnīgs. Pirms daudziem gadiem ministre no tiesnešu konferences tribīnes atļāvās šī amata profesionāļus raksturot kā korumpētus. Tas bija sāpīgi visiem. Diemžēl arī mūsu sistēmā atklājas pa kādam nepieļaujamam gadījumam, kas sabojā visas tiesnešu saimes reputāciju, taču vislielākā daļa strādā godprātīgi un no sirds. Ir jau aizmirsts tāds termins kā profesionālā izdegšana, taču šis darbs noteikti pie tās noved.

Kas no tās pasargāja?

Jau pieminēju, ka man veicies ar kolēģiem. Lai nebūtu jādzīvo tikai tajā smagnējā gaisotnē, kopā svētkus svinējām. Darbs ir darbs, bet dzīvē nav tikai melnā krāsa. Es vienmēr esmu bijusi optimiste. Arī darbā gadījušies kuriozi, kas likuši pasmaidīt. Šo to esmu pierakstījusi. Piemēram, tiesas sēdē apgabala prokurors debatēs teica gudru runu. Domāju, ka viņš gribēja uzsvērt izmeklētāju rūpīgo ikdienas darbu, bet pateica šādi: „Policijas darbinieki savus pienākumus pildīja specifisku noziedzīgu nodarījumu veidā.” Citreiz pirmās instances tiesā tiesnesis, uzklausot apsūdzēto, teica tā: „Nu, tad stāstiet, kā jūs tur pa Talsiem kaujaties!” Tāpat vien šīs frāzes pierakstīju – grāmatu rakstīt nedomāju. Man jau pašai darba sākumā bija teju traģikomisks gadījums. Sāku tiesāt Zaķi, bet beigās notiesāju Lāci. Man tas bija viens no pirmajiem spriedumiem. Uztraukusies biju gan es, gan tiesājamais, bet citi, spriedumu klausoties, pat nepamanīja, ka uzvārds sajaukts.

Kādas problēmas sabiedrībā jūs uztrauc?

Tehnoloģijas. Laba un vajadzīga lieta, bet attīstībai rezultāts ne vienmēr ir labākais. Bērni un jaunieši ar telefoniem ir nozombēti, un pazūd vajadzība tikties un sarunāties. Ne jau izzinošas lietas viņi internetā lasa, tāpēc, manuprāt, lielākā daļa zaudē saikni ar realitāti un zināmā mērā kļūst aprobežoti. Tikpat aktuāla problēma ir apreibinošās vielas – tagad izplatītas ir sintētiskās narkotikas, jauni vielu maisījumi, kas ir daudz spēcīgāki un nāvējoši. Kaut jaunieši to saprastu…

Kā atpūšaties pēc darba?

Man ir tāds mežameitu pulciņš – vairākas draudzenes regulāri dodamies dabā. Pavasarī, pastaigājoties pa mežu, vācam jaunās egļu skujas, blendējam ar medu, saliekam burciņās un ik rītu pa karotei izēdam mundrumam. Mums patīk ogot, sēņot. Ik vasaru izbraucam ekskursijā. Pēdējos divos gados vairākas dienas apceļojam Latviju. Ir tik daudz jauku vietu tepat! Galvenais mums ir būt kopā. Vēl kaut ko uzšuju, bet ne tik intensīvi kā kādreiz, kad veikalā neko nopirkt nevarēja. Man patīk basketbols, un Liepājā mums bija jaukta puišu un meiteņu komanda, arī Kuldīgā uzspēlējam. Akordeonu gan jau gadiem ilgi neesmu rokās ņēmusi. Kas zina – varbūt vecumdienās atsākšu spēlēt (smejas).

Un kāda ir vecmāmiņa Ināra?

Jā, tagad varēšu vairāk laika veltīt mazdēliņam Darenam. Viņam ir trīsarpus gadiņu, dzīvo ar mammu Jūrmalā. Tētis Inguss strādā Norvēģijā. Kad viņš mācījās vidusskolā, bija tendence studēt uzņēmējdarbību. Pabeidza Rīgas Tehnisko universitāti, bet īsti neatrada jomu, kurā diplomu varētu likt lietā. Aizbrauca pelnīt naudu ārzemēs. Jaunieši tā neizjūt attālumu. Tagad es, cerams, varēšu vairāk būt vecmāmiņa.

Kas būtiskākais mainījies tagad, kad tiesneses mantija novilkta pavisam?

Tiesneša amats prasa jau minētās rakstura īpašības, arī zināšanas, diplomātiju, saskarsmes kultūru un rezervētu uzvedību. Bet, mantiju novelkot, robežas paliek. Tāpat jāatceras, ka visu laiku dzīvojam sabiedrībā – jārēķinās ar citiem. Divkosība man nepatīk. Nevar būt cilvēks ar divām sejām: darbā ar vienu, ārpus tā ar citu. Tas grauj profesijas prestižu, un ciest dabū arī kārtīgie. Visiem labajiem cilvēkiem, tuviem un tāliem kuldīdzniekiem, kurus satieku un vēl satikšu, novēlu spēku un izturību, vēlmi piepildīt sapņus, rast gaišas domas arī skumjos brīžos, pateikties un priecāties par katru dienu, ko dzīve dod.

Kā jūs dažos vārdos turpinātu teikumu „Ināra Rozīte ir…”?

● Nelda Ose, ilggadēja tiesas kolēģe:

– Tiesnese, kura pret darbu izturas ļoti godprātīgi un cieņpilni, neskatoties uz to, par ko cilvēks tiesas priekšā stāv. Lieliska padomdevēja: ja sarežģītā situācijā kāds zina, ko iesākt, tad tā ir Ināra. Viņai ir arī asa mēle, bet humora izjūta mums abām ir līdzīga, un citi to ne vienmēr sapratīs.

● Juris Balodis, brālis: – Viena no pasaulē labākajām māsām (man ir divas). Izpalīdzīga gan pret savējiem, gan citiem. Esmu deviņus gadus vecāks, bet man viņai nav bijis jāpalīdz, jo viņa pati ar visu tiek galā.

● Vineta Ķine, zvērināta advokāte:

– Gudra juriste, bet es viņu atceros kā foršu studiju biedreni, ar ko satikāmies universitātes kopmītnēs. Vienā kursā nebijām, bet sesiju laikā dzīvojām kopā, sabraukušas katra no saviem laukiem. Tas bija agrā jaunībā, bet Ināra tās labās istabas biedrenes īpašības, dzīvesprieku un enerģiju nav zaudējusi joprojām.

● Pēteris Lapiņš, kādreizējais kolēģis Kuldīgas rajona vēlēšanu komisijā:

– Cilvēks, uz kuru var droši paļauties. Vēlēšanu laikā esam daudzas stundas pat naktī pavadījuši, balsis skaitot. Zinājām: tur, kur Ināra, viss būs izdarīts likumīgi un saskaitīts perfekti. Izcila matemātiķe, nekad nekļūdījās. Nav dzirdēts, ka viņa kaut kur netiktu vai kaut ko nevarētu.

● Gunta Laizāne, zvērināta advokāte:

– Pirmā tiesnese, kura man palīdzēja iepazīt, kas ir tiesa, tiesnesis, kā spriež krimināllietu, kuras darbu varēju vērot un tajā piedalīties, pirms daudziem gadiem esot tiesas sēdēs kā Kurzemes apgabaltiesas piesēdētāja. Tādēļ ar lepnumu saucu viņu par darbaudzinātāju, kas man iemācīja pamatus, attieksmi pret tiesu, lietas dalībniekiem, deva tādus padomus, kurus aizvien ievēroju advokātes darbā. Mierīga, vienkārša, tiesas procesā ar cieņu pret ikvienu, bet vienlaikus zinoša, stingra un taisnīga.

Atbildēt