„Esmu kā mūžīgais dzinējs”

Tā par savu darbošanos pelnītā atpūtā secina kuldīdzniece INDRA IVETA GAILE. Šomēnes viņa nosvinēja 70. dzimšanas dienu. Indra iesaistās Kuldīgas senioru skolā, Demokrātijas kopienā, ir žūrijas locekle iedzīvotāju ierosmju konkursā Darīsim paši. Bet viss mūžs pavadīts vienā darbavietā – Kuldīgas Centra vidusskolā, kur viņa bijusi gan ģeogrāfijas skolotāja, gan direktores vietniece mācību darbā.

Telefonsarunā sacījāt, ka dodaties ceļojumā uz Vīni. Tā esot dāvana dzimšanas dienā.

– Lidojums uz Vīni ir māsas dāvinājums. Abas turp devāmies kopā. Bet Vīnes baudīšana bija diezgan traģiska, jo bija plus 33-37 grādi. Svētdienā tikai sēdējām autobusā hop-on, hop-off (burtiski lec iekšā un ārā – red.), braukājām ar to, jo paiet vairs nevarēja. Pilsēta tik ļoti piekarsusi – svelme no ēkām un celiņiem. Tādā ziņā bija grūti. Bet Vīne, protams, skaista. Svētā Stefana katedrāle, parlamenta ēka, baznīcas, citi nami, krāšņie stili – baroks, rokoko. Opera no ārpuses gan nelikās tik skaista, kāda redzēta bildēs, bet iekšā neiegājām. Apskatījām arī smalkas kafejnīcas, apēdām kūku un padzērām kafiju. Bijām Mocarta mūzikas koncertā vienā no Vīnes koncertzālēm. Vēl bijām Šēnbrunnas pilī. Meita Antra piedalās seriāla Sisī* filmēšanas trešajā sezonā – viņa iesaistīta tajos darbos, kuros pieslēdzas Latvija. Tāpēc tik ļoti gribējās redzēt šo pili.

Vai daudz ceļojat?

Jā, daudz. Pie tam pati visu sameklēju. Arī šim ceļojumam māsa tikai izpirka biļeti. Pamatprofesija man ir ģeogrāfijas skolotāja. Labi sen jau man patīk ceļot pašai un ar kādu kopā, jo tad varu iet vai braukt, kur gribu. Jāiet uz bibliotēku – jāatdod grāmatiņa par Vīni. Visādas lietas sameklēju arī internetā, sastādu maršrutu.

Ceturto vasaru dodos braucienos ar mazdēlu Augustu, jo viņš labi prot angļu valodu. Es esmu vāciete – varu braukt tikai uz tām valstīm, kur runā šajā valodā, jo tur jūtos labi. Pagājušajā vasarā bijām Polijā – Krakovā, Zakopanē, gājām pa pastaigu takām, protams, iegājām kādā baznīcā. Augusts parakstās uz kādu vienu muzeju. Kad braucu ar savām ceļotāju meitenēm, ir citādāk. Bijām uz Eiropas Ziemassvētku tirdziņiem Adventes laikā: vakaros gājām uz tirdziņu, pa dienu jāapskata galvenie objekti, kas saistīti ar kultūru. Vēl dodos braucienos ar autobusu, ko organizē Valdiņa (Valda Gurina – red.). Tūdaļ došos uz Slovākiju – apskatīsim ciematus, izstaigāsim pastaigu takas, iepazīsim kultūru, folkloru.

Vai kartē atzīmējat valstis, kurās ir būts?

Tādas kartes nav, toties ir kastīte, kurā salieku kabatiņas: tajās ir gan karte, gan objekti, ko skatīt. Dažiem labiem kolēģiem tās esmu aizdevusi. Tagad pārsūtu e-pastā, jo, informāciju meklējot internetā, tā saglabājas datorā. Agrāk krāju arī izgriezumus, piemēram, uz Odesu aizbraucu, pateicoties Daigai (laikraksta Kurzemnieks redaktorei Daigai Bitiniecei – red.), jo viņa par braucienu uz Odesu bija uzrakstījusi. Mēs, trīs ceļotājas, turp devāmies 2018. gadā. Tas bija skaisti. Kad sākās šis nejaukais laiks un karš (Krievijas iebrukums Ukrainā – red.), domāju, cik labi, ka esmu redzējusi tur daudz skaistu vietu.

Cik ilgi esat pensijā?

Piecus gadus. Man šķiet, ka visa ir mazliet par daudz. Šorīt pamodos un domāju: pēc ceļojuma neesmu paspējusi izdarīt daudz lietu – laikraksts jāizlasa, jāaizbrauc uz dārzu, vēl jāpaspēj uz kursiem un uz bibliotēku.

Jūs esat aktīva: darbojaties arī senioru skolā, iedzīvotāju paveikto vērtējat konkursā Darīsim paši.

Kad senioru skola veidojās, Astra Gūtmane piedāvāja man to vadīt. Es biju aizgājusi no darba skolā, man bija veselības problēmas – izoperēja audzēju. Sevi vajadzēja pasaudzēt. Tāpēc toreiz atbilde bija – nē. To darīt piekrita Ruta Orlova, un es palīdzēju. Tagad no tā esmu atgājusi, bet iesaistos kā dalībniece. Kovida laikā intensīvi rakstīju projektus, jo pašai to gribējās – man tas bija nepieciešams.

Tagad darbojos Demokrātijas kopienā pie Maijas un Ģirta Jankovskiem. Biju uzaicināta piedalīties pirmajā Demokrātijas kafejnīcā, bet uz to netiku. Aizgāju uz otru, un ar to viss sākās. Man patīk tas, ko Maija ar Ģirtu dara, veidojot pilsonisko sabiedrību.

Vēl joprojām dzīvoju mācību gada laikā (smejas). Man ir mazbērns, kuram ir skola, un vasarā viņš ir pie manis Kuldīgā. Septembrī sākas arī senioru skola, vingrošana, baseins, nodarbības un citas lietas.

Konkursa Darīsim paši žūrijā ar Terēzu Strautu esam no pirmsākumiem, kad šo konkursu sāka organizēt nīderlandieši. Man ļoti patīk: var redzēt, kā pilsētā daudzas vietas mainās, un to paveikuši pašu cilvēki. Braucot pa novadu, iepazīstu vietas, kurās varbūt nekad nenokļūtu. Kad atbrauc paziņas vai kursabiedri, vadājot pa pilsētu, saku: „Tas mums izdarīts ar projektu.”

Visai biežam dzirdam, ka mazpilsētā nekas nenotiekot…

Godīgi sakot, to, kas Kuldīgā notiek, izbaudu un ļoti novērtēju pēdējos piecus gadus, kopš nestrādāju. Pirms tam daudz kam nebija laika. Patiesībā visu nevar paspēt pat tad, ja gribas. Bibliotēkā ir ļoti labs piedāvājums: reizi mēnesī tikšanās ar rakstnieku, dzejnieku vai citu ievērojamu cilvēku, ir ceļotāju tikšanās, vienā trešdienā – lasītāju klubs. Pateicoties tam, esmu sākusi lasīt latviešu autoru darbus. Pirms brauciena uz Vīni pabeidzu Lindas Šmites biogrāfisko romānu Valdis. Pirms tam lasīju tikai ārzemju literatūru.

Esam maza kompānija, kura braucam uz teātra izrādēm, uz koncertiem Liepājā, Ventspilī. Tagad sezona beigusies, bet parasti braucam reizi vai divas mēnesī.

Vīnē, sēžot Mocarta koncertā, māsa bija sajūsmā, bet es domāju: 1. aprīlī Ventspilī biju uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu, un tas ar savu jauno diriģentu, somu Tarmo Peltokoski pārspēja visu.

Nesen biju Talsos pastaigā kopā ar Oskaru Petroviču jeb Kalendāru (pa romāna Kalendārs mani sauc takām – red.). No skolas laikiem, pateicoties kolēģei Aldai Urtānei, esmu saglabājusi iespēju piedalīties Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma vēstures un latviešu valodas skolotāju konferencē, kas notiek marta brīvlaikā. Notiek interesantas lekcijas, tikšanās, arī ar romāna Kalendārs mani sauc autoru Andri Kalnozolu. Šo grāmatu pirms tam divas reizes iesāku un noliku. Bet, kad biju viņu noklausījusies, aizbraucu uz teātra izrādi. Pēc dokumentālās filmas par Tebras upi kopā ar draudzenēm aizbraucām uz manu dzimto pilsētu Aizputi. Šogad esmu braukājusi ļoti daudz – mazliet vajadzētu piesēst…

Šajā nedēļas nogalē notiek festivāls Kuldīgas vasaras vitrāžas.

Tur jau tā lieta! Vīnes lidostā policists uzkāpa man uz kājas un saplēsa mīļākās vasaras kurpes. Skrēju uz kurpnieku darbnīcu – teicu meitenēm, ka vajadzētu līdz Pilsētas svētkiem. Esmu iecerējusi apmeklēt Ulda Marhileviča koncertu Annas baznīcā, klasiskās mūzikas koncertu estrādē. Tiešām ir daudz, ko redzēt.

Visiem saku, ka, aizejot pensijā, ir, ko darīt. Muzejā, Mākslas namā ir izstādes, notiek interesantas tikšanās. Lietoju kalendāra ierakstus telefonā, bet man ir arī blociņš. Dažreiz kaut kas ierakstīts katrā dienā.

Vai Kuldīgā ir vieta, kur labprāt atpūšaties?

Mīļu vietu nav, jo Kuldīgu ilgi sevī neielaidu. Kad atnācu uz skolu strādāt, nebiju, tā teikt, mūsējais bērns. Pirmos divus trīs gadus ļoti izjutu, ka neesmu no Kuldīgas. Katru pavasari devos pie izglītības nodaļas vadītāja Modra Krieviņa un teicu, ka gribu iet prom. Patiesībā negribēju uz Kuldīgu nākt – vēlējos palikt Rīgā. Bet mamma gribēja, lai atgriežos tuvāk mājām. Modra sieva Ilga bija no Aizputes, mamma visu sarunājusi, un es nespēju pateikt nē. Pēc tam jau apprecējos un Kuldīgā paliku.

Es palaikam aizbraucu uz Aizputi. Man ir divas skolas draudzenes – katru gadu visas trīs tur satiekamies, arī augustā tiksimies: izstaigāsim pilsētu, apciemosim bijušos skolotājus, dosimies uz kapiem pieminēt tos, kuri mūžībā. Aizputē man ir daudz mīļu vietu un atmiņu. Varbūt tā ir nostalģija, un tā saistīta ar vecumu?

Kuldīgā aizeju līdz Ventai, bet ļoti reti – palu laikā vai tad, kad tā izgaismota. Staigāju pa pilsētu un priecājos, kā tā mainījusies, cik skaista kļuvusi. Kad atbrauc meita un citi radinieki, viņiem noteikti jāaiziet līdz Ventai, tomēr man tā nav.

Cik gadu nostrādāts Kuldīgas Centra vidusskolā?

Sanāk 45. Manā biogrāfijā ir arī melnais plankums – divarpus gadus strādāju partijas komitejā, skolā biju pionieru vadītāja. Atceros: bija jāsāk strādāt 1. augustā. Aizeju uz izglītības nodaļu, tur sēž Austra Belševica, aizpilda dokumentus un saka, ka man jāiet uz Dzirnavu ielu. Sameklēju ielu un skatos: ir banka, baznīca un jaunceltne. Bet kur skola? Jaunceltne jau bija tā skola – paspēja uzcelt laikā.

Kuldīgas 3. vidusskolā strādāju no pirmās dienas. Sākumā man piedāvāja mācīt ģeogrāfiju Kuldīgas 1. un arī 3. vidusskolā. Vēlāk direktore Dzidra Gaile piedāvāja būt arī pionieru vadītājai. Skaidrīte Īvāne man bija ļoti laba darbaudzinātāja. Forša skolotāja! Palīdzēja Kuldīgā iejusties, gājām uz diapozitīvu vakariem pie Šalkoņa uz muzeju. Bet joprojām neesmu bijusi Vijolīšu gravā. Ir tādi skolotāji, kuri katru pavasari vai rudeni ar savām klasēm uz turieni gāja. Piedomāju, ka vajadzētu saņemties un aiziet.

Bet, kad aizgāju pensijā, to laiku ļoti izbaudīju. Septembrī ar baudu gulēju, no rīta atmodos un sapratu, ka nekur nav jāskrien. Kā pensionāre esmu gulētāja: nemostos ne sešos, ne septiņos. Skolas laikā bija cits ritms. Ar telefonu gāju uz vannas istabu, jo kāds var piezvanīt. Pēdējos gados kļuva vieglāk, jo stundas kolēģiem kārtoja datorsistēma.

Vai par izglītībā notiekošo interesējaties?

Jā. Pamatskolu izjūtu caur mazdēlu, kurš pabeidza 6. klasi. Meitai dažreiz jāpiedalās filmēšanā un jādodas komandējumos, pieredzes apmaiņā vai kursos, tad braucu uz Rīgu un mazliet pieskatu kaķi un Augustu.

Par vidusskolu un izvēles groziem – nezinu, vai ir labi, ka pēdējā vidusskolas gadā nemāca latviešu valodu. Piekrītu, ka pārmaiņas vajadzēja, jo nevar visu laiku stāstīt un rādīt. Skolēni jāiesaista, lai darbojas paši.

Kādēļ izvēlējāties kļūt par skolotāju?

Tam ir savs stāsts. Biju labākā skolniece klasē, ļoti pašpārliecināta. Man bija laba galva – daudz nemācījos, viss padevās. Pēc vidusskolas izdomāju, ka iešu mācīties, kā tagad teiktu, par IT speciālisti, tajā laikā par ekonomiskās informācijas apstrādes sistēmas programmas speciālisti. Iestājeksāmeniem nemācījos un fizikā izkritu, kaut gan biju braukusi uz fizikas valsts olimpiādi.

Vienu gadu strādāju Aizputes pagasta pamatskolā. Tur man iedeva dažas ģeogrāfijas stundas 5. un 6. klasei. Domāju par matemātikas skolotājas studijām. Kad kolēģēm pateicu, viena sacīja: „Vai tev prāts? Tad taču būs burtnīcas un eksāmeni! Mācies par ģeogrāfijas skolotāju!” Tā arī darīju un nenožēloju. Ģeogrāfa izglītība ir daudzpusīga. Visi nav skolotāji: bijusī Kuldīgas novada domes priekšsēde Inga Bērziņa, finanšu ministrs Arvils Ašeradens, Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks. Ģeogrāfiem ir himna, kurā skan vārdi: „Un tā mūžam klīdīšu pa pasauli.” Es arī klīstu.

Vai pārdzīvojāt, kad eksāmenā izkritāt?

Tas bija šoks! Pamatskolas klases audzinātāja uzreiz sarunāja man vietu skolā – būt pionieru vadītājai un mācīt ģeogrāfiju. Satiekot skolotājus, viņi sacīja: „Ko tad tu tur nezināji?” Nu, jā, tolaik biju mazliet iedomīga. Pēc tā piezemējos.

Vai skolas laikā arī blēņas sastrādājāt?

Es biju kārtīga, bet arī blēņas darīju. To gan skolotāji nezināja, un par mani neviens to nedomāja.

Man piemita organizatores spējas – piemīt joprojām (smejas). Tās palīdzēja izdzīvot.

Vai ar dzīvesbiedru iepazināties Kuldīgā?

Jā, iepazinos pie skolas direktores Dzidras Gailes, jo Aivars ir viņas dēls. Notika kaut kāda konference, pie direktores dzērām kafiju un ēdām kūku. Kad devos mājās, direktore sacīja, lai Aivars mani pavada, jo ir vēls. Tā iepazināmies. Vasarā biju savā dzimtajā Aizputē, rudenī atkal satikāmies. Pēc diviem gadiem tiku gan pie vīra, gan vīramātes skolā. Tāpēc šeit paliku, jo Aivars negribēja doties projām – šī ir viņa dzimtā pilsēta.

Meita Antra izvēlējusies kino producentes darbu. Vai nevēlējāties, lai kļūst par pedagoģi?

Antra mācījās Kuldīgas 1. vidusskolā un beidza klasi ar ķīmijas un bioloģijas virzienu. Valsts līmenī aizstāvot zinātniski pētniecisko darbu, dabūja pirmo vietu un atbrīvojumu no eksāmena. Viņa un vēl trīs meitenes darbojās debašu grupā pie skolotājas Ingas Pūces. Nolēma studēt Stradiņa universitātē, par kuru bija jāmaksā. Tad skolotājiem alga nebija liela. Mēģināju ieteikt stāties Latvijas Universitātē. Viņa tomēr Stradiņos pabeidza socioloģiju un psiholoģiju, bet profesijā gan nav strādājusi.

Mācoties Antra bija Dānijā pieredzes apmaiņas programmā Erasmus+. Vēl strādāja laikrakstā Diena, tad nonāca kino jomā. Tur darbs bieži ir arī brīvdienās, daudz jābraukā. Mēģināju teikt, lai izvēlas darbu ar noteiktu darbdienu skaitu, tomēr sapratu, ka jāļauj darīt to, kas patīk.

Antra ir filmu producente un sākumā strādāja pie producenta Ginta Grūbes, tagad viņai ir savs uzņēmums. Nupat viņa bija darbu vadītāja Kultūras akadēmijas beidzējiem. Es sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijas kino. Reizēm, skatoties filmu, domāju, kā to uzņem, jo meita ir stāstījusi. Viņai šis darbs patīk. Antra ir iecerējusi uzņemt bērnu filmu.

Bieži sakām, ka mazbērni ir mīļāki. Ko darāt kopā ar mazdēlu?

Tā jau ir. Augustam ir 13 gadu – interesants vecums. Viņš izveidojis savu uzņēmumu – mazgā logus. Arī man apņēmies tos nomazgāt ar atlaidi (smejas). Kuldīgā mazdēls ir katru otro nedēļu. Augusts atbraucot joprojām mani samīļo. Lai gan dzīvo Rīgā, ir kuldīdznieks, jo te kristīts, pavada visas vasaras un citus skolas brīvlaikus. Braucam ar riteņiem, spēlējam basketbolu, ejam peldēt.

Teicāt, ka jāsteidz arī dārza darbi. Ko audzējat?

Zaļo pirkstiņu man nav. Dārzā ir vasaras un daudzgadīgās puķes, kāda sīpolu un sarkano biešu dobīte, dažas kartupeļu vagas, daudz pupiņu. Tās ir mazdēla mīļākais ēdiens. Pupiņzupa ir pasūtījums, kad viņš brauc šurp.

Vai izaudzēto konservējat?

Es neko – to dara vīrs. Šīs prasmes viņš iemācījies no mammas. Aivaram arī patīk gatavot ēst. Kad meita mācījās 4. klasē, uz zīmēšanas pulciņu bija jāņem līdzi pīrādziņi. Labi, ka vīramāte prata izcept. Man pirmo reizi pīrāgi bija kā akmens. Nu esmu iemācījusies mīklu pagatavot un pīrādziņus cepu Ziemassvētkos, Jāņos un citos svētkos.

* Austrijā, Latvijā, Lietuvā un Ungārijā uzņemts seriāls par Austroungārijas imperatori Elizabeti jeb Sisi.

_____________________________________

Ja jums būtu jāpabeidz teikums „Indra Iveta Gaile ir…,” ko jūs teiktu?

● Antra Gaile, meita, kino producente: „Pirmām kārtām mamma, kas mani atbalstījusi, kad vajadzējis, un izaicinājusi, kad jutusi, ka vajadzētu vai varētu labāk. Vienmēr esmu apbrīnojusi nesavtību, ar kādu viņa vajadzības brīžos bijusi blakus man un manam dēlam.”

● Ruta Orlova, Kuldīgas senioru skolas vadītāja: „Ir pieredzes bagāta, ar daudzām idejām. Senioru skolas darbā ir atsaucīga, enerģiska. Foršs cilvēks!”

● Terēza Strauta, kopā vērtē projektus konkursā Darīsim paši: „Dzīvespriecīga, enerģiska, erudīta. Ir laba kompānija.”