„Jābūt kā mammai – citādi nevar”

„Skolotājai jābūt kā mammai – visi bērni jāmīl, un pret viņiem jāizturas kā pret savējiem, citādi nevar šajā profesijā strādāt,” saka Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskolas direktore GUNTRA BUIVIDA, divu dēlu mamma, sešu mazbērnu vecmāmiņa un lielas skolas saimes vadītāja ar vairāk nekā 35 gadu pieredzi pedagoģijā.

Nākat no dzimtas ar latviskām, ģimeniski noturīgām saknēm.

Man ir lauku saknes – nāku no Padures pagasta, no Ķimales. Vecāki ir no kara laika jauniešu paaudzes: tētis dzimis kurzemnieks, viņa senči jaunsaimnieki Padurē iekopa saimniecību, uzcēla dzimtas māju. Mamma atbēga no Vidzemes. Pasmejoties var teikt, ka esmu mulate, jo apvienojušies divi novadi. Vecāmamma no tēva puses bija interesants cilvēks. Šķiet, ka raksturā esmu līdzīga. Viņa bija apsviedīga, mutīga, ar labu humoru. Vakaros vienmēr lūdzu, lai pasakas vietā pastāsta par veciem laikiem. Jaunībā vecāmamma kalpojusi par baroneses istabeni, ar barona ģimeni daudz ceļojusi pa pasauli – Šveici, Itāliju, Vāciju skatījusi. Labi prata vāciski, un no viņas stāstiem radās lielā mīlestība uz vācu valodu. Nevarēju vien sagaidīt, kad skolā sāks mācīt, jo dikti gribēju ar vecomammu sarunāties vāciski.

Vai viņa pati nemācīja?

Vecāmamma iedeva interesi. Iemācījos tikai paprasīt: „Cik tev gadu, kā tevi sauc, ko dari?” Atbilde izskanēja ļoti ātri, es iebildu, lai saka lēnāk. Bet vecāmāte teica, ka vācieši tā runā. Gribēju iemācīties runāt ātri kā vācieši. Interesanti, ka vecāmāte mācījusies tagadējā Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskolā. Pirmā pasaules kara laikā viņa nokļuva Kijivā kāda popa (pareizticīgo garīdznieka – aut.) ģimenē par bērnu aukli. Stāstīja man par skaisto pilsētu, ziedošām kastaņām. Teica: ja izdodas tur aizbraukt, lai noteikti aizeju uz Kreščatiku, kas ir Kijivas skaistākā iela. Kuldīgas 2. vidusskolā mana audzinātāja bija Marija Reinholde – liela ceļotāja. Viens no pirmajiem braucieniem klasei bija uz Kijivu. Sapratu, ka tur noteikti jābūt, jo jāredz taču Kreščatiks.

Vai sapņojāt kļūt par skolotāju?

Tāds sapnis bija no piecu gadu vecuma, bet nebija, ko mācīt. Nosēdināju kaķus un sāku skolot. Nebija interesanti, jo tie sēdēja tādi nomocīti un apātiski, neko neatbildēja manām garajām runām.

Kad man bija septiņi gadi, piedzima māsa. Tad gan bija laime, jo beidzot bija, ko mācīt! Manis dēļ Baibai (Mikālai – aut.) nebija diez ko viegla bērnība, jo es viņu nemitīgi audzināju. Reiz viņa pat ar šķērēm man meta.

Padures skolā māsas brīnišķīgā audzinātāja klases meitenēs saskatīja aktrises talantu, īpaši Baibā. Tas sakrita ar manām iedomām – aizsūtīju viņu uz Valmieras Viestura vidusskolu ar teātra novirzienu. Tolaik jau vidusskolu tā nevarēja izvēlēties – lauku bērniem bija nepārprotami iezīmēts, uz kuru jāiet. Padurei tā bija Kuldīgas 1. jeb tagadējā Viļa Plūdoņa vidusskola. Es sacēlos un aizgāju uz 2. vidusskolu, saņemdama brāzienu. Kad māsai pienāca vidusskola, es jau studēju, biju precējusies, piedzimis vecākais dēls, kam Baiba ir krustmāte. Mūsu attiecības izlīdzinājās – vairs nebija vecuma atšķirības. Kad atgriezos Padurē, mūsu bērni izauga kā brāļi un māsas.

Vai mamma neko neteica, ka pārņēmāt audzinātājas lomu?

Mammai bija tādi lozungveida padomi, gandrīz kā baušļi. Man viņa teica, ka meitenei jāzina savas robežas, bet vairāk nepaskaidroja. Vēl mācīja nebūt skaudīgai. To gan izskaidroja ar piemēru: ja redzi, ka kaimiņam ir ķirši un tu arī gribi, tad vajag nevis skaust, bet iegādāties kociņu un iestādīt savā dārzā – būs ogas pašai. Trešais padoms: ja draudzene uzticējusi noslēpumus, nekādos apstākļos nedrīkst citam tos stāstīt.

Vai gadījies šos baušļus pārkāpt?

Tā kā esmu pļāpīga, bija bail negribot kādu draudzenes noslēpumu izpļāpāt. Tāpēc trenējos tos aizmirst. Bet citādi nav bijis, ka šie svētīgie padomi jāpārkāpj. Mamma mācīja neturēt naidu un pasveicināt arī tos, ar kuriem nesaticība radusies. Varam dusmoties, bet pēc laika izrādīsies, ka nav bijis vērts.

Augot ar šādām vērtībām, ģimenes tradīcijas man un pārējiem vienmēr bijušas un būs vissvarīgākās. Visos laikos esam kopā mušojušies svētkos. Tagad bērni izauguši, precējušies, otrajām pusītēm savi vecāki, pie kuriem jāaizbrauc. Lielajos svētkos brīvdienu daudz, tad veidojam grafiku. Mums kopā ir tik omulīgi, ka dzīvi bez tā pat iedomāties nevaram. Diemžēl daļā sabiedrības ģimeniskās tradīcijas izzūd, un, kad tās pārtrūkušas, atjaunot nav viegli. Es augu laikā, kad viss bija skaidrs, par uzvedību netika diskutēts. Mājās, skolā bērniem mācīja, ka vecāki cilvēki jāsveicina, jāpieceļas, jādod vieta. Šodien popkultūra to izskaudusi, attiecībās ienākusi paviršība.

Ja ģimenē nemāca, ko var līdzēt skolotājs?

Dažkārt ne vien skolotājs, bet pats bērns īsti nezina, kā sauc mammu vai tēti, kad vecāki dzimuši. Par vecmāmiņām un vectētiņiem nenojauš.

Mācot vācu valodu, jau pirmajās stundās sāku ar to, lai bērni sagatavo ģimenes sarakstu.

Bija iespaids, ka vecāki, brāļi un māsas daudziem ir kaut kādi viņi – cilvēki tuvumā, kas visbiežāk traucē dzīvot. Nezinu, vai izdevās radīt ģimeniskumu, tomēr bērni vismaz pagrieza seju pret ģimeni un sāka par savējiem interesēties.

Skolēni jūs savulaik iesauca par Buividmammu.

Tā bija mana otrā audzināmā klase Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā. Reiz aizbraucām uz pirti svinēt Ziemassvētkus. Sākās mode daļai klausīties viena stila mūziku, otrai – citu. Jaunieši dejoja, domāju mierīgi ieiet pirtī. Manīju, ka sākas klaigāšana, visbeidzot bērni dauzīja pie durvīm: „Buividmamma, Buividmamma, puišeļi neliek smuko mūziku!” Tā radās iesauka, to pārņēma citas klases, un vēlāk tā nonāca 2. vidusskolā. Būtībā skolotājs, īpaši klases audzinātājs, ir kā mamma. Ir labie skolotāji un sliktie. Arī labie bērnus rāj, bet dara to ar mīlestību, un bērniem samelot nevar. Bērns jūt patiesību. Skolotājam jābūt godīgam – arī viņš var kļūdīties, un jāprot to atzīt.

Vai dēli bērnībā nejutās apdalīti, ka mammai tik daudz citu mīļu bērnu?

Gan jau tā bija. Taču te, laukos, bija vecvecāki un puikām daudz nodarbošanos, īpaši ar vecotēvu. Viņš ļāva braukt ar mašīnu – es to uzzināju tikai vēlāk. Veda rādīt zaķu pēdas mežā, kad uzsniga sniegs. Vēl tur dzīvoja mana tante, un visvairāk ar mazo Kalvīti viņai bija nopietnas lielo cilvēku sarunas. Ģirts bija tāds žiperīgāks.

Vai pēc augstskolas atgriezāties un sākāt strādāt dzimtajā Padures skolā?

Kad aizgāju uz Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti, par skolotāju vairs nedomāju kļūt. Bija interesants gadījums. Bērni vēl mazi, es nekur nestrādāju, aizgājām uz Staburadzi paēst. Ievēroju vīrieti, kas te pie viena galdiņa apsēžas, te pie citiem pieiet. Nodomāju: „Dīvains cilvēks!” Pienāca pie mūsu galdiņa un krievu valodā jautāja, vai varot apsēsties. Kamēr es prātoju, viņš pateica, ka nav krievs, bet ir igaunis. Un esot nevis dīvainis, bet ekstrasenss. Gandrīz sabijos, skatījos šķīvī un centos neko nedomāt. Tad viņš teica: „Jums jābūt skolotājai – tas jums uz pieres rakstīts lieliem burtiem. Un ar dēliņa veselību viss būs kārtībā.”

Vai šis gadījums mainīja dzīves uztveri?

Kaut ko jau mainīja. Mūsu lielajā dzimtā pēc profesijām ir divi galvenie atzari: pedagogi un ārsti. Manas bērnības iedomas par skolotājas profesiju bija pagaisušas. Kalvis piedzima par agru, bija slimīgs. Skolotājas karjerai nebiju gatavojusies. Tas bija 80. gadu beigās, kad valstī notika lielas pārmaiņas. Vīra darbavietu likvidēja, uz mūsu dzīvokli Rīgā pieteicās bijušā īpašnieka mantinieks. Viss bija tik sarežģīti… Padzīvojām Dundagā, bet tur arī nekā pastāvīga nebija. Tas dīvainais cilvēks Staburadzē pamodināja manī to, par ko biju domājusi. Ciemojoties pie mammas, satiku Vigru Leismani no Padures pamatskolas, un viņa aicināja pastrādāt par skolotāju pāris mēnešu līdz mācību gada beigām. Radās iespēja dzīvot Kuldīgā, pārcēlāmies, un tā tas skolotājas ceļš sākās.

Piepildījās arī par Kalvīša veselību teiktais, lai gan viņam ķērās klāt visas slimības. Ļoti laimējās ar bērnu dakteri Edeli – patiesībā viņa dēlu izvilka, pat naktī brauca pie mums uz laukiem, kad bija akūta situācija. Tagad varu pateikties par it kā nejaušo pavērsienu, kas trakajos laikos atveda šeit atpakaļ uz pastāvīgu dzīvi.

Kā kļuvāt par skolas direktori?

Atkal nejaušība, sākot ar to, kā nokļuvu humanitārajā skolā. Televīzijā redzēju sižetu par pasākumu, kurā toreizējā skolas direktore Vija Astaševska sēž pie bungām, skolotāji un bērni kopā dzīvīgi darbojas. Nodomāju, ka ļoti gribētu pie tādas direktores strādāt. Pēc neilga laika mani uzaicināja par vācu valodas skolotāju. Tie bija brīnišķīgi gadi kopā ar tolaik jauno skolotāju kolektīvu. Vija ir viena no manām autoritātēm profesijā.

Kad viņa aizgāja strādāt bāriņtiesā, man ne prātā nenāca stāties viņas vietā. Iegāju kabinetā kopēt dokumentus brīdī, kad Vija runāja ar mācību pārzini Santu Grietēnu, kas mēģināja no šī amata atrunāties. Tad viņa pagriezās pret mani: „Bet, Guntra, tu taču gan vari!” Un atkal – tikai uz trīs mēnešiem, līdz mācību gads beidzas. Bet iznāca tur par direktori nostrādāt septiņus gadus. Tad vispirms kā skolotāja atgriezos un pēc tam līdzīgā veidā kļuvu par direktori vecāsmātes un savā kādreizējā skolā – Kuldīgas 2. vidusskolā, kas nu jau ir Indriķa Zeberiņa pamatskola. Var teikt, ka liktenīgi. Kopā pedagoģijā nostrādāti 36 gadi.

Vai nav gribējies profesiju mainīt un strādāt par tulci?

Nē. Esmu bieži tulkojusi vācu delegācijām Kuldīgā, pie Marutas Rozītes mūzikas skolā, braukusi līdzi trenerei Rasmai Zeberliņai un volejbolistēm, piedalījusies citos pasākumos. Bet neesmu tulks pēc būtības: mans raksturs traucē, jo bieži gribas pārņemt vadību. Tas nozīmē nevis tulkot burtiski, bet teikto vai rakstīto uzlabot, lai izklausītos skaistāk. Tāds tulks, kas vada sarunu, nekam neder. Ar dokumentiem vieglāk – tajos neko mainīt nevar un skaistāk uzrakstīt pat nedrīkst, jāiztulko precīzi. Piekrītu būt par tulku tikai pazīstamajiem, kurus cienu un kam nevaru atteikt. Ilgstoša tulkošana man šķiet garlaicīga. Universitātē gan uz to virzīja, jo man esot laba valodas izjūta. Skolā biju īstajā vietā un laikā: man patika būt skolotājai un mācību iestādi arī vadīt.

Kāpēc pagātnes formā?

Tāpēc, ka līdz aiziešanai pensijā palikuši pēdējie metri. Gadi jau ir, tikai mācību gads jāpabeidz. Šī grāmata nu ir izlasīta – var vērt ciet.

Ja nu atkal tiek lūgts turpināt? Nav jau noslēpums, cik sarežģīta situācija ir izglītībā un ka robus bieži vien aizpilda pieredzējušie.

Kritiskā situācija palīdz aiziet. Būt par skolotāju ir sirdsdarbs, un daudzi strādājuši līdz sirmam vecumam. Es mīlu savu skolu, skolēnus, kolektīvu, komanda man ir fantastiska. Būs ļoti žēl šķirties.

Bet izglītībā esam katastrofas priekšā – nezinu, kā tas beigsies. Vai būs sprādziens? Kas notiks pēc tam?

Brīvvalsts mums ir vairāk nekā 30 gadus, nomainījušies 20 izglītības ministri, katrs nāk ar savām reformām, neņemot vērā iepriekšējās. Bet izglītība ir ilgstošs process: lai uzceltu stabilu māju, jāliek ķieģelis pie ķieģeļa. Taču ministri nāk un iet, jauc nost pat pamatus, cits vēl izdomā likt jumtu, kaut sienu vēl nav…

Ar ko nodarbojas dēli?

Ģirtam ir 40 gadu, viņš izstudēja psiholoģiju, bet strādā par tirdzniecības menedžeri Rīgā. Ar Kalvi (36) vienkāršāk – viņš ir tepat, strādā pie māsas lauksaimniecības uzņēmumā, ir zemessargs.

Un kāda ir vecmāmiņa Guntra?

Man ir seši mazbērni no diviem līdz 17 gadiem. Divi ir mani tiešie, bet tāpat pie savējiem pieskaitu vīra mazbērnus no iepriekšējās laulības. Cenšos būt aktīva, bet vēl pagrūti, jo daudz laika prasa darbs. Tāpēc to pensionēšanos gaidu – varēšu kārtīgi atsperties. Tagad es vairāk organizēju kultūras un atpūtas pasākumus: vedu uz teātriem, koncertiem, rotaļu parkiem, SPA Ventspilī. Šovasar rīkošu nometni.

Kādi bija hobiji kādreiz, kādi tagad?

Pašdarbībā nepiedalījos. Padurē bija motopulciņš – es iesaistījos, lai varētu dauzīties ar puišeļiem. Pašiem jābūvē mopēds, es jau arī meistaroju, sanāca smuks. Tētim un onkulim piepalīdzot, dabūjām līdz rūkšanai. Varēju braukt sacensībās slavenajā Onkulīšu trasē. Biju vienīgā meitene starp pussimt puišeļiem. Par to dabūju grāmatu Jātniece, un mani izvirzīja uz sacensībām Rīgā (smejas). Mamma pateica: ja braukšu, ieliks mani bērnunamā un pati izdarīs pašnāvību, jo to nespēs pārdzīvot. Tā no šīs skatuves tiku noņemta.

No jaunības laikiem sirdslieta ir teātris – katra izrāde kā svētki. Tāpat koncerti, operas. Vienmēr paticis lasīt grāmatas. Varētu pārlasīt Trīs vīrus laivā, bet nopietnās laikam ne. Esmu no tiem, kas lasīto redz kā filmu. Ja ekranizējums nesakrīt ar manu redzējumu, grūti pieņemt. Ikdiena visiem diezgan grūta. Gribas ko vieglu un jautru, lai var izsmieties. Bet citreiz gluži pretējo – sāpīgu un smeldzīgu, lai var izdzīvot to grūtumu. Atšķirībā no grāmatām ir tādas izrādes, kuras skatos atkārtoti, atklājot jaunas detaļas.

Ceļot man patīk, bet ne ar tūristu grupām, jo tad nevar redzēt reālo dzīvi. Pa muzejiem un piemiņas vietām esmu gana izstaigājusies. Vīrs arī ir ceļotājs. Mums ir vēl viens kopīgs vaļasprieks – makšķerēšana. Bērnībā to iemācīja tētis. Ar klasesbiedriem gājām uz dīķi, vēlāk tāda nodarbe aizmirsās. Kad satikāmies ar Normundu, atklājās, ka ir daudz kopīgu interešu. Mums patīk būt dabā, ceļojumiem izvēlamies mierīgas, klusas pilsētiņas, dodamies pārgājienos arī tepat.

Kas ir jūsu dzīves skolotāji?

Inteliģentie, sirdsgudrie tālaika skolotāji, kad pati vēl mācījos. 2. vidusskolā mūziku mācīja Vija Seļava. Korī lika dziedāt, un es, protams, bēgu, ielika man divnieku. Bet vienlaikus bija spilgta personība ar harismu, kas apbūra. Es arī gribēju tāda kļūt. Savukārt laukos mums iemācīja ikvienu darbu izdarīt līdz galam un kārtīgi. Tā kā esmu tāda ātra, klasi iztīrīju dažās minūtēs, bet nāca apkopēja, nostājās blakus ar bargu seju, un man trīsreiz nācās pārtīrīt. Tās tādas vienkāršas, bet viedas pamācības, lai nevajadzētu kurnēt. Čīkstētāji un nīdētāji nav mani domubiedri – ar tiem man neštimmē.

Kā jūs īsumā turpinātu teikumu „Guntra Buivida ir…”?

● Ģirts Buivids, dēls: – Cilvēks, kas visu dara ar degsmi, augstu atbildību un rūpēm. Asprātīga, tieša un sirsnīga, ja telpā nav kāda, kurš ir viņas melnajā sarakstā, – to nabadziņu gan neapskaužu.

● Baiba Mikāla, māsa: – Vitāli spēcīga personība. Apbrīnoju viņas spēju atrast kopīgu valodu ar ikvienu jebkurā vecumā. Ģimenes svētkos kompānijas dvēsele, jo viņai piemīt labs, trāpīgs humors. Manu bērnu otrās pusītes viņu iesaukušas par Mīļtanti. Bērnībā varbūt bijām sāncenses, bet patiesībā māsa vienmēr bijusi cieši blakus gan priekos, gan bēdās un dziedējusi visdziļākās brūces.

● Aina Tovstuļaka, Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas skolotāja: – Spilgta personība. Apveltīta ar milzīgām darbaspējām, asu prātu, izcilu humora izjūtu un bezgalīgu cilvēcību. Inteliģenta un patiesa. Iedvesmotāja. Direktore, kura prot uzmundrināt, pateikt labus vārdus. Viņas vadībā varēja realizēt visneprātīgākās idejas. Kopīgos darba gadus varu raksturot vienā vārdā – prieks.

● Igo Kūlainis, I.Zeberiņa Kuldīgas pamatskolas direktores vietnieks: – Cilvēks savā vietā. Līdere, kurā harmoniski sadzīvo spēja gan iedvesmot un pārliecināt, gan uzklausīt un pieņemt citu viedokli. Šķiet, ka nav tādu šķēršļu, ko Guntra nevarētu pārvarēt, un tādu lietu, ko viņa nespētu paveikt.

● Iveta Einberga, bijusī audzēkne (no 1997. gada KMHZV izlaiduma), tagad kafejnīcas Marmelāde vadītāja: – Dzīves skolotāja, mamma, draugs un palīgs. Joprojām ik pa brīdim atceros viņas ieteikumus. Vidusskolas laiku visai klasei padarīja tik interesantu!