„Kad es radu, tas mani paceļ un iedvesmo”

Kuldīdzniece, floriste un dekoratore SANTA BARTMANE floristikas jomā darbojas jau piecus gadus. Viņa dekorē pasākumus un interjeru, veido pušķus un kompozīcijas, kā arī rada svētku noskaņu fotosesijās.

Pastāsti, kāda ir tava darba ikdiena!
Dekoratori darbojas diezgan sezonāli. Visvairāk darba ir vasaras sezonā, kad ir kāzas, un Ziemassvētkos. Darbs ir saspiests dažos mēnešos. Tas paņem ļoti daudz enerģijas. Radošās sfēras pārstāvji ir pakļauti lielam izdegšanas riskam. Šajā darbā var iegūt ļoti labas emocijas, bet var arī ļoti ātri izdegt. Darbošanās ir maksimāli uz 150%, jo koncentrējos uz katru darbu. Lai varētu paņemt lielus pasākumus, ļoti liela nozīme ir spēcīgai komandai. Pārsvarā darbojos viena, tāpēc no manis tas paņem daudz. Bet tā ir mana izvēle. Varbūt tas ir mazliet atkarīgs arī no kopējās situācijas valstī. Nav nekāds noslēpums, ka tas, ar ko nodarbojos, ir mans mazais biznesiņš. Visu daru pati. Tikai šad tad pieslēdzas kādas palīdzīgas rokas. Tas ir milzīgs darbs ne tikai pasākuma dienā, bet arī pirms tā. Lai ideju realizētu, jāpaveic daudz. Būtiska ir ideju ģenerēšana. Ir jāizdomā, kā viss varētu izskatīties, lai to piedāvātu klientam. Man ir svarīgi visu laiku nebūt vienādai. Nesaku, ka visur atšķiros, jo mūsu lielais draugs un ienaidnieks Pinterest visiem iet pa priekšu – gan cilvēki nāk ar bildēm no turienes, gan arī pati tajā smeļos iedvesmu. Tagad ļoti cenšos vairāk skatīties dabā un mēģināt pati visu likt kopā. Radošais darbs, kurā gribas radīt kaut ko no sevis, pēc kāda laika aiziet tajā gultnē, kad naudu sāk pelnīt, izpildot to, ko pieprasa. Paldies klientiem, kuri man uzticas un ļauj radīt.
Šobrīd esmu mazliet klusāka, jo nomainīju zīmola identitāti un logo. Cenšos saprast, kā un kur viss tālāk virzīsies. Man gribas salikt visas idejas kopā, vēlos augt un attīstīties. Mūsu darbā ir nepieciešama enerģijas apmaiņa. Ir svarīgi saņemt atgriezenisko saiti. Saņemot paldies, jūtos novērtēta. Var jau šķist, kā tad par puķēm kaut ko var izrēķināt, bet viss dzīvē ir izrēķināms. Beigu beigās ir svarīgi no klienta saņemt novērtējumu – vienalga, vai veidoju kāzas, taisu Adventes vainagu vai dekorēju galdu kādai dzimšanas dienai. Teikšu godīgi: es izdekorēju un gaidu, kad svinības būs beigušās un klients dos kādu ziņu. Ir svarīgi, ka pasaka: „Paldies, viss bija ļoti labi!” Mani nevajag celt debesīs, bet ir forši, kad pasaka paldies un novērtē. Tad iestājas sirdsmiers.

Cik sen tā ir tava nodarbe? Kur apguvi prasmes?

2016. gadā atgriezos no Itālijas. Gadu vēlāk sāku nodarboties ar floristiku un dekorēšanu. Ziedi, puķes, amatniecība, visu ko taisīt un ķibināt – tas vienmēr man paticis. Esmu radošais cilvēks. Floristikai sāku vairāk pievērsties Itālijā, kur iepazinos ar kāda prestiža apbedīšanas biroja īpašnieci. Viņa mani iepazīstināja ar Dženovā pazīstamu ziedu dizaineri Tomasu. Strādājot pie viņa, pirmoreiz iepazinos ar moderno floristiku. Viņš man pavēra durvis uz citu pasauli. Floristika sevī ietver arī bēres. Lai cik skumji tas izklausītos, bēru bizness ir ļoti ienesīgs, bet vēl es to līdz galam nejūtu kā savu lauciņu. Latvijas bēru kultūru gribētos nedaudz citādāku, jo tas jau tā ir bēdīgs pasākums. Salonam, kurā strādāju Itālijā, bija milzīgi skatlogi, kas kalpoja arī kā ekspozīcijas, kas sezonāli mainījās. Veikalā bija pieci kanārijputniņi, kuri brīvi lidoja, un es tos baroju. Viesus uzņēma pie kafijas galdiņa, kas bija no stikla un kurā mita baltais pitons. Šajā profesijā nevajag cilvēku ielikt rāmī. Ir jāzina pamatlietas un tehniskie materiāli, bet tas, kā kārtoju ziedus, veido manu rokrakstu. Ja man ir jābūt standartam, tas nav par mani. Neesmu un negribu būt standarts. Manuprāt, Latvijā floristikas izglītība ir diezgan novecojusi. Tā ieliek cilvēkus rāmī, un viņi visu dara pēc grāmatas. Laiki mainās, un man gribētos, lai mēs tiem ejam līdzi, apgūstot moderno floristiku, ikebanu un dažādu stilistiku, nevis tikai klasiku. Nav tādas grāmatas, kā rīkoties pareizi. Reizēm darbojos kā psihologs. Bieži vien līgavas man prasa, kam jābūt kāzās. Viņas ir satraukušās, ko nodomās citi. Latviešu tautai vispār ir svarīgi, ko kaimiņš domā. Ļoti cenšos viņām palīdzēt nesatraukties un tik ļoti neieciklēties uz tradīcijām. Nekur nav rakstīts, ka kāzās jāmičo un līgava jānozog vai jāpārnes pār septiņiem tiltiem. Tās ir tradīcijas, bet tas nav akmenī iekalts. Ja negribi, nedari. Ārā ir karsta vasara, bet puisim jāstiepj līgava. Līgavas kleitas ir dažādas, reizēm arī ļoti smagas. Viņš pūš un elš, bet viesi aplaudē kā klauniem. Pati esmu asistējusi šādai epizodei, kur puisis noslīkst līgavas kleitā un neredz, kur jāliek nākamais solis.

Mans formāts ir pasākumi līdz 50 cilvēkiem. Tur jūtos ērti. Tā ir mana komforta zona, bet patīk arī izaicinājumi. Kādreiz bieži braukāju uz Rīgu un daudz dekorēju arī korporatīvos pasākumus. Tad sapratu, ka tas ir milzīgs stress. Izvērtēju prioritātes un sapratu, ka mana veselība ir svarīgāka. Esmu bijusi tuvu izdegšanai, ja ne pat izdegusi. Tā ir diezgan liela problēma, par ko sabiedrībā maz runā. Tas ir grūti, bet no tā var tikt ārā. Tuviniekiem to vajadzētu sadzirdēt. Tā ir atslēgas otrā puse, kad visa kā ir par daudz un līdzcilvēki nesaprot, jo nav iespējams izskaidrot to, kas notiek. Nevajag to laist gar ausi, ir jācenšas uzklausīt un būt līdzās. Tas ir ļoti svarīgi – nebūt vienaldzīgam. Pats sliktākais, ko pateikt tādā brīdī: „Ai, nu beidz!” Tas var skart ikvienu no mums.

Kur turpināji attīstīt prasmes?
Biju aizbraukusi uz kursiem Parīzē pie ziedu dizaineres, floristes Katrīnas Milleres. Noteikti gribētos aizbraukt vēl. Tur florista profesija ir prestiža, Latvijā tā nav. Parīzē florista darbs tiek ļoti novērtēts gan emocionālā, gan finansiālā ziņā. Parīzē gan ir vairāk cilvēku, tomēr viņi arī vairāk novērtē skaistumu. Arī mūsu profesijā viss ir izrēķināms. Inflācija ietekmējusi arī floristikas nozari. Tāpat kā elektroenerģijai, arī ziediem cenas ir cēlušās, bet priecājos par ikvienu, kurš grib svinēt skaisti. Šajā laikā tas ir patiešām vajadzīgs. Esmu par atmiņu radīšanu, jo lietas mūsdienās cilvēkam dod piepildījumu uz pāris dienām. Joprojām atceros vairākas kopā būšanas, ceļojumu ar draudzeni uz Bali un vasaras vakarus pie ugunskura. Mēs atceramies skaistos mirkļus, un to es vēlos un varu piedāvāt saviem klientiem. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka izdarīšu savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un ar vislielāko atbildības izjūtu. Arī man ir bijuši brīži, kad vēlos visu pamest un ziedi lido pret sienu, bet tas ātri pāriet, un pēc tam tos no sirds samīļoju.
Kad es radu, tas mani paceļ un iedvesmo. Un man gribas iedvesmot citus. Atmiņas par skaistiem notikumiem silda sirsniņu. Sviniet un fotografējieties vairāk, lai rodas atmiņas! Lai 2022. gads neasociējas tikai ar visām tām drausmām, kas, protams, ir realitāte. Tomēr tajā visā jāatrod kas labs. Šogad varēšu iepriecināt, dekorēt galdus un taisīt Adventes vainagus. Man prieks, ka cilvēki piesakās maniem pakalpojumiem un nāk uz darbnīcām. Redzu, kā viņi atplaukst, un dzirdu, ka tas bijis ļoti vajadzīgs.
Tā kā šis radošais lauciņš ir diezgan plašs, arī es sevi dzenu uz priekšu. Esmu pabeigusi interjera dekorēšanas kursus. Itālijā izmācījos par vizuālo merčendaizeri* un mārketinga speciālisti. Tā ir ne tikai produktu salikšana plauktos un skatlogā, bet arī pārdotā analīze un stratēģisku lēmumu pieņemšana par to, kas būtu vislabākais, ko cilvēkiem piedāvāt. Veidoju arī skatlogu scenogrāfijas un dekorācijas. Gribētos, lai arī Latvijā pievērstu lielāku uzmanību veikalu izkārtojumiem un skatlogiem, jo te tie ir diezgan bēdīgi.

Kas radošajā procesā patīk visvairāk?
Pats veidošanas process. Tas paņem daudz enerģijas, bet ir milzīgs prieks un gandarījums, kad sasniedzu vēlamo rezultātu. Brīžam gribas, kaut dienā būtu 36 vai 48 stundas vai arī man pašai būtu 29 rokas kā indiešu dievietei, lai varu darboties uz visām pusēm. Savā darbā satieku jaunus cilvēkus, izveidojas dažādas draudzības un pieredze. Ir arī reizes, kad man kaut kas nesanāk. Tas ir tikai normāli, no tā mācos. Arī es augu savā profesijā. Vislielāko gandarījumu jūtu, kad rezultāts patīk gan klientam, gan man, jo pati sev esmu lielākais kritiķis.

Ar kādām problēmām mēdz saskarties darbā?
Ir brīži, kad dienu pirms kāzām tiek atvesti ziedi, bet konstatēju, ka 70% no tiem nav izmantojami. Tad man vai nu jābrauc uz Rīgu, vai arī jāsameklē kāds, kurš var atvest jaunus. Tas viss paņem laiku, kura dekorēšanā man vienmēr ir par maz. Tiek iztērēts ļoti daudz enerģijas. Tie ir neparedzēti izdevumi, ar ko jārēķinās. Esmu ļoti toleranta un iecietīga un nekad šādas lietas neteikšu klientam, lai lieki nesatrauktu. Vienmēr atrisināšu problēmu tā, lai neviens neko nepamana un nenojauš. Reiz pusnaktī notriecu dzīvnieku uz ceļa. Mašīnai saplīsa radiators, un paliku nekurienē. Man sešos no rīta bija jābūt Liepājā ar gatavu līgavas pušķi un kāzu dekorācijām. Bijām četras meitenes, mums bija buss un vieglais auto. To auto kaut kā pašas piesējām pie busa un vilkām uz Kuldīgu. Aizvilkām uz servisu. Divos naktī meklēju auto, lai tiktu uz Liepāju. Viena kolēģe atbildēja uz manu zvanu un iedeva savu auto. Tā nakts nebija gulēta. No rīta vēl aplējos ar dīzeļdegvielu un braucu uz Liepāju, lai aizvestu pušķi un dekorētu. Visu dienu odu pēc dīzeļdegvielas. Domāju, vai, aizdedzinot sveces, arī pati neaizdegšos. Bet līgava bija priecīga un smaidīga. Arī es, nogādājot ziedus, uzliku savu smaidu uz sejas. Viņa pateica, ka kaut kas dīvaini ož. Atbildēju: „Ai, gadījās mazliet uzliet uz kurpēm dīzeļdegvielu.”
Esmu sapratusi, ka ne ar vienu nevaru rēķināties, tikai un vienīgi ar sevi. Ļoti bieži nenotiek tā, kā paredzēts. Pirms diviem gadiem dekorēju kāzu piknika pieturvietu pie Zvārtes ieža Vidzemē. Man bija detalizētas norādes ar uzdevumu uzlikt piknika vietu. Mammai bija atvaļinājums, paņēmu viņu līdzi ekskursijā. Sarunāju, ka mamma palīdzēs izdekorēt, pēc tam brauksim apskatīt Cēsis. Pirms tam jautāju līgavai, vai no stāvvietas līdz Zvārtes iezim tālu jāiet. Viņa teica: „Nu, nē! Kādi 100 metri.” Nokļūstot tur, sapratu, ka tie nav 100 metri, bet aptuveni viens kilometrs. Man bija līdzi galdi, krēsli, visa atribūtika, šķīvji, uzkodas. Ko tik nebiju tur aizvedusi! To visu abas ar mammu kleitiņās stiepām 30 grādu karstumā sarkaniem vaigiem. Izdekorējām, sagaidījām, kad atbrauks jaunais pāris un viesi. Mums bija stunda brīva laika. Aizbraucām uz Cēsīm, izstaigājām vienu ielu un pārgurušas braucām atpakaļ. Tai dienā sastiepu muguru. Vispār esmu biežs fizioterapeita apmeklētājs. Beigās jau viss bija labi. Klients apmierināts, un mums ar mammu bija skaista palikšana Mālpils muižā.

Kur smelies iedvesmu?
Iedvesmojos dabā, no mūzikas un kino, no skaistām lietām, labiem vārdiem un brīžiem arī pati no sevis radīšanas procesā. Arī interneta vidē gūstu iedvesmu. Tas man dod iespēju sekot līdzi citiem ziedu dizaineriem visā pasaulē. Iedvesmojos arī no tā, ka man ļauj izpausties, nenosakot, kādam jābūt rezultātam.

• Merčendaizers – tirdzniecības veicinātājs.