Ceturtdiena, 6. februāris
Vārda dienas: Dace,  Dārta,  Dora,  Daris

Mācības pie privātskolotāja kļuvušas populārākas

Raksta autors: Lāsma Veigelte, Anitas Janušas arhīva foto

08:41 - 14.06.2024

Anita Janusa
Kuldīgas latviešu valodas privātskolotāja Anita Januša ceļojumā Vīnē, kura galvenais iemesls bijis trompetista Krisa Boti koncerts, bet iepriecinot arī daba un arhitektūra.

„Savas nodarbības cenšos veidot tā, lai celtu skolēnu pašapziņu un iedrošinātu. Bet tā nav tukša slavēšana – darbs ir jāiegulda. Ik pa laikam gūstu apliecinājumu, ka manas metodes ir efektīvas, piemēram, audzēknis sācis runāt, kļuvis drošāks, ticis pie labāka vērtējuma, iestājies izvēlētajā skolā,” saka Kuldīgas privātskolotāja ANITA JANUŠA, kura māca daudziem grūto latviešu valodas gramatiku.

Skolās beidzies mācību gads. Kāds tas bijis tev?

Mans darba ritms tikai daļēji saistīts ar skolas gadu, jo arī vasarā daudzi grib mācīties. Jūnija sākumu un septembri katru gadu gaidu ar interesi, jo tad daļa audzēkņu mācības pārtrauc, bet piesakās jauni. Ar lielāko daļu man izveidojas labas attiecības, tāpēc ir mazliet skumji, kad viņi beidz skolu un nodarbības vairs nav vajadzīgas vai arī nākas sadarbību pārtraukt, jo nevaram vienoties par abpusēji izdevīgu laiku. Šogad turu īkšķus par trim vidusskolas un astoņiem 9. klases beidzējiem, bet diviem 6. klases skolēniem iestājeksāmens vēl priekšā. Priecājos, ka šogad visi topošie absolventi pieteicās savlaicīgi, ir zinoši un motivēti.

Pie manis mācās jau trešais bērns no kādas ģimenes. Turklāt ne tāpēc, ka būtu grūtības, bet jau tā augstā līmeņa uzlabošanai.

Īpašus mirkļus piedzīvoju ar tiem, kuri sākumā latviešu valodā runā maz, citreiz saķer galvu, jo neko nesaprot, un tad vienā brīdī kā podziņa pārslēdzas un runā tā, ka apturēt nevar. Protams, tas iespējams tikai tad, ja viņi ir motivēti.

Daudz mācos arī pati, sekoju līdzi procesam skolās. Izgāju kursus gan 9. klases, gan vidusskolas optimālā un augstākā līmeņa eksāmenu vērtētājiem un ieguvu apliecinājumu, ka esmu tam piemērota. Skolotājas privātprakse sagādā lielu gandarījumu. Tas ir mans ieguldījums audzēkņu izglītībā, kā arī atbalsts vecākiem un skolotājiem.

Kad privātskolotājs vajadzīgs?

Dažkārt vecāki lūdz atbalstu, lai palīdzu radīt drošību un pārliecību par bērnu spējām. Lai cik tas liktos dīvaini, to man lūdz samērā bieži. Protams, visbiežāk privātstundas vajag tādēļ, lai iemācītos un izprastu ko vairāk, pamatīgāk, nekā tas iespējams skolā vai paša spēkiem. Ir tādi bērni, kuri prot mācīties paši, citiem vajadzīgs atbalsts.

Es pat teikšu, ka vērojama pozitīva tendence: vecāki un arī bērni arvien vairāk novērtē izglītības nozīmi. Mācīties pēc skolas stundām ir kļuvis populārāk.

Tomēr ne viss notiek tā, kā gribētos. Šajā gadā mācījās divi audzēkņi ar lielu potenciālu sasniegt vairāk, ja latviešu valodas apguvi turpinātu vasarā. Tomēr vecāku lēmums bija par labu atpūtai. Izvēli respektēju, kaut arī esmu pārliecināta, ka tā šoreiz nav pareiza. Diemžēl gadās, ka pat privātskolotājs nevar palīdzēt. Īpaši pirms eksāmeniem. Man nav pareizo atbilžu uz visiem jautājumiem, bet ļoti gribu vecākus aicināt bērnu izglītību neatstāt pašplūsmā, lai nav nepatīkama pārsteiguma.

Vai tikai individuālā pieeja ļauj sasniegt vairāk nekā klasē?

Domāju, ka skolā ir nodrošināts viss pilnvērtīgai vielas apguvei. Tomēr skolēni ir dažādi. Vienam mācīšanās klasē der, cits ar visu tiek galā pats, bet daļai vajadzīgs kāds, kurš individuāli palīdz virzīties uz priekšu. Ja ir mērķis un gribas kādu priekšmetu apgūt padziļināti, privātskolotājs ir labs ieteikums. Tikai jāpārliecinās, vai sakrīt mērķi un esat uz viena viļņa. Pašlaik privātskolotāju ir ļoti daudz.

Dažkārt jādara pavisam maz. Ir tādi bērni, kuri skolā visu dzird, iegaumē un prastu to lietot, bet ierastā nezinīša vai līdzīga loma, varbūt bailes no vienaudžu attieksmes, kā arī iesīkstējis konflikts ar skolotāju liedz zināšanas demonstrēt. Nav jau arī tā, ka privātskolotājs var palīdzēt visiem.

Arī man nav burvju tabletītes, kā situāciju uzlabot, ja bērns nav gatavs darīt neko. Interesanta ir pēdējā laika ilūzija, ka ierīču un krāsainu prezentāciju daudzums padara bērnus gudrākus.

Motivētam bērnam pat melni burti uz baltas lapas un dzīva saruna ir izcils zināšanu un prasmju avots, bet nemotivētam varat nolikt priekšā tādas krāsainas mantiņas, kādas vien vēlaties…

Kāpēc darbu skolā nomainīji pret privātskolotājas praksi?

Šī izvēle nav saistīta ar pieredzi skolā. Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā biju skolotāja astoņarpus gadus, tad nāca piedāvājums tulkot. Uztvēru to kā iespēju pilnveidot angļu valodas prasmes. Sākumā biju kādā uzņēmumā, pēc tam kā pašnodarbinātā. Kādu dienu mani uzrunāja viena mamma, kura vēlējās, lai dēlam pamācu latviešu valodu. Rezultāts bija tik labs, ka tas iedvesmoja atvērt privātpraksi. Pieredzi skolā un arī tulkošanā uzskatu par priekšrocību pašreizējā darbā. Īpaši tagad, kad skolēniem ļoti tuva ir angļu valoda, varu viegli parādīt, ka latviski viņi raksta pēc angļu valodas likumiem.

Kas tev ir grūtākais? Skolēnu disciplīna tā noteikti nav.

Dažkārt laika plānošana, jo mācīties grib daudzi. Lai paspētu uz nodarbību, ir piedzīvotas arī jautras situācijas: ieskrienu mājā ar suni pēc pastaigas, ātri nomazgāju ķepas, ātri ieslēdzu datoru, sakārtoju matus un esmu gatava jautāt savu tradicionālo ievadjautājumu: „Kā iet?”

Starp nodarbībām desmit minūtes esmu paredzējusi sev. Nu jau kādu laiku zinu, ka daudz var izdarīt krietni ātrāk, nekā domāju. Šo to var darīt vienlaikus, piemēram, kad pastniece Marita pastkastītē iemet Kurzemnieku, daļa tiek izlasīta pastaigā ar suni. Priecājos, ka šogad neviens nemācījās 7.00 no rīta vai īsi pirms pusnakts. Jā, tik motivēti bijuši audzēkņi, kuriem diena piepildīta ar citām aktivitātēm.

Šad tad tevi var redzēt Kuldīgas ielās skrienam.

Tā kā darba laikā lielākoties iznāk sēdēt vai stāvēt pie galda, sportot, manuprāt, ir obligāti. Skriešana ir visvienkāršākā. Kuldīgā tam daudz piemērotu vietu. Vīrs skrien vairāk, es skrienu līdzi, cik vien varu. Parasti gan esam trīs – arī mūsu sunim tas patīk.

Piedalāmies taku skrējienu seriālā Stirnubuks. Iesaku pamēģināt! Tur piedalās interesanti cilvēki, ar kuriem trasē var arī aprunāties.

Gribētos noskriet vēl kādu maratonu. Labprāt piedalos dažādu lietotņu, piemēram, Strava un #walk15, staigāšanas izaicinājumos.

Kā vēl atpūties pēc garas dienas?

Darba dienās īpašu atpūtu neplānoju. Drīzāk uzlādējos tajās, kurās nestrādāju. Draudzenes ierādīja jūras pārgājienu burvību. Šogad esmu bijusi jau vairākos, piemēram, no Užavas līdz Ventspilij. Izbaudu ceļošanu ar velosipēdu. Šogad spilgtākais bija 83 kilometru brauciens no Vīnes līdz skaistajai Tulnai un atpakaļ. Man patīk apmeklēt koncertus Latvijā un ārpus tās. Vīnes apmeklējuma galvenais iemesls bija trompetista Krisa Boti koncerts.

Vai joprojām ko tulko?

Ar to vairs nenodarbojos. Angļu valodas zināšanas lietoju skolotājas darbā. Pagājušogad saņēmu interesantu piedāvājumu: Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem no dažādām valstīm Kuldīgas Adatu fabrikā pasniegt latviešu valodu. Tā bija vērtīga pieredze draudzīgā, zinātgribošā un motivētā kompānijā. Ik pa laikam viņus pilsētā satieku, dažreiz piedalos viņu pasākumos.

Kādam jābūt skolotājam mūsdienās?

Man gribētos šo jautājumu pagriezt citā virzienā, jo skolotājs var būt tik perfekts, cik vien grib, bet, ja pretī sēž kāds, kurš jau ģimenē nav pieradis mācīties un kura attieksmē vērojama attieksme „Nu, es te tagad pasēdēšu, bet tu pamēģini man kaut ko iemācīt!”, gaidītā rezultāta nebūs.

Dažkārt klausos pamācības, kā tik skolotājam nav jāiztaisās, lai tikai skolēni nejustos apgrūtināti un brīnumainā kārtā kaut ko iemācītos bez piepūles.

Diemžēl nepiepūlēšanās rezultāts jau tagad redzams gan skolā, gan darba tirgū. Drīzāk jāmainās sabiedrības attieksmei. Tagad tik bieži piesaukto lasītprasmi var veicināt ikviens. Neatstājiet skolotāju vienu ar to! Tā ir mūsu visu atbildība.

Vai šo profesiju izvēlējies apzināti?

Līdz kādai 5. klasei labi padevās matemātika. Pēc tam sākās pusaudža gadi ar visu izrietošo, tāpēc matemātika palika novārtā. Mani tas pārāk nesatrauca un, cik atceros, citus arī ne. Eksāmenu gan dīvainā kārtā nokārtoju. Ventspils 1. ģimnāzijā iestājos literātu klasē, kur viss padevās samērā labi, bet matemātikas skolotājai nācās krietni nopūlēties, lai man būtu cerība nokārtot eksāmenu. Tagad reizēm aizdomājos, kāds būtu mans profesionālais ceļš, ja kāds ar mani būtu pastrādājis vairāk, ja būtu sameklēts privātskolotājs vai nebūtu dotas atlaides. Pašas pieredze lielā mērā ietekmēja izvēli kļūt par skolotāju. Pie sabiedrībai visnoderīgākā skološanas veida, tas ir, privātskološanas, gan nonācu tikai pirms gadiem četriem.

Tavi bērni izvēlējās vidusskolā mācīties Rīgā. Kāpēc? Un ko viņi dara tagad?

Tā bija bērnu pašu izvēle, kas saistīta ar viņu mērķiem. Toms mācījās Āgenskalna Valsts ģimnāzijas fizikas novirziena klasē un Somijā studē mehānisko inženieriju. Ulla mācās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas starptautiskā bakalaurāta klasē.

Vai esi kuldīdzniece? Un ko Kuldīga tev nozīmē?

Esmu dzimusi Ventspilī, pēc tam vecāki pārcēlās uz Zlēku pagastu tieši starp Ventspili un Kuldīgu. Bet uz Kuldīgu atveda mīlestība. Interesanti, ka ap to laiku toreizējā Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas direktore Jana Jansone piedāvāja darbu. Lai gan man ļoti patīk uzturēties citās valstīs, Kuldīga ir mājas. Lepojos, ka te dzīvoju. Man patīk redzēt, kā pilsēta attīstās. Novērtēju sadarbību ar pašvaldību. Ja pamanu ko tādu, ko manā pilsētas daļā vajadzētu uzlabot, rakstu iesniegumu. Lielākoties tas tiek realizēts.

Atbildēt