Dzīvot tā, lai ir interesanti

„Man ir daudz ko teikt par vecumu,” smej DAIGA BITINIECE, laikraksta Kurzemnieks galvenā redaktore. 6. septembrī viņai apritēja 65 – skaitlis, kas ļautu dzīves tempu, pienākumu un atbildības slogu samazināt. Daiga atzīst, ka reizēm to gribētos, bet viņai vēl aizvien ir interesanti strādāt, ceļot, tikties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Viņu raksturo aizrautība ar dzīvi, stigrs garīgo vērtību kodols, vienlaikus ļoti gaišs skats uz pasauli, gatavība saprast un pieņemt visu, ko nes straujais pārmaiņu laiks.

Ar Daigu tiekos Kurzemnieka redakcijā t.s. avīzes dienā, kad laikraksts jānodod tipogrāfijai. Pēdējā mirklī parādījusies informācija, kas jāiedabū jau gatavajā avīzē, un gaisotne ir nokaitēta. Kad viss izdarīts, Daiga apsēžas man pretī. Šoreiz intervējamā ir viņa.

Šī būs saruna par bagātu, interesantu dzīvi, par nejaušībām, kas zināmā mērā ir gribas un uzņēmības rezultāts, par ieguvumiem, balvām un zaudējumiem.

Darbs paglābj no visa sliktā

„Esmu augusi īstos laukos – Dobeles pusē, Bērzē, simtgadīgā mājā meža malā – kopā ar divām dzīvesgudrām, bet pilnīgi atšķirīgām lauku sievietēm: manu otrmemmi Maritu (tā es saucu vecmāmiņu) un latgalieti Ļubas tanti. „Jāliek tā meitene pie darba, citādi izaugs sliņķe!” tā allaž teica Ļubas tante, kas pati darbos gāja kā atspole. Bet vecmāmiņa turējās pretī – galvenais ir mācīties, citādi meitene tā arī paliks pie govs astes. Otrmemme uz visu skatījās gaiši un bija pārliecināta, ka cilvēki ir labi. Viņai nebija viegli. Dzīvojām ļoti pieticīgi, bet tā toreiz dzīvoja visi. Nebaidos ne no viena lauku darba – tos esmu darījusi, un man tas vienmēr paticis, pat ravēt kilometru garās biešu vagas. Man arī tagad patīk dārzs, bet pašlaik esmu viena, platība liela, un fiziski ar to vairs netieku galā. No bērnības mājām nāk atziņa, ka bez darba nekā nav, un es arī meitām esmu teikusi vecāsmātes vārdus: „Darbs paglābj no garlaicības, nabadzības un skumjām domām.” Visiem šiem punktiem piekrītu, esmu pārbaudījusi un droši zinu, ka tā ir.

Bērzes vidusskolā bija ļoti labi skolotāji. Latviešu valodu un literatūru mācīja Leons Fogelis, kurš pamanīja, ka man padodas rakstīt. Katrs sacerējums parasti bija pilna līniju burtnīca. Juriste, ārste vai žurnāliste – tās bija izvēles. Juridiskā fakultāte saistījās ar aizraujošu iespēju izmeklēt noziegumus. Skolā sportoju: skrēju sprintu, lēcu tālumā, labi metu disku, spēlēju basketbolu. Vēl viena iecere bija sporta ārsts. Bet paliku pie žurnālistikas. Toreiz žurnālistos bija ļoti liels konkurss. Es tiku uzņemta tāpēc, ka labi noliku iestājeksāmenus un bija arī darba stāžs. Skolas direktore, zinot, ka spēšu darbu ar mācībām apvienot, piedāvāja ķīmijas, fizikas un bioloģijas laborantes vietu. Kamēr klasesbiedri starpbrīžos darīja kaut ko jautru, es gāju sakārtot kabinetus.”

Augsta latiņa

„Cilvēki, kuri augstskolā studējuši klātienē, ir ieguvēji erudīcijas un uztveres apvāršņa paplašināšanā. Tu sastopies ar kursabiedriem, kuriem arī ir ambīcijas un mērķi, un tas liek pacelt latiņu pašai, tiekties uz ko augstāku. Mūs skoloja izcilas personības. Vilnis Eihvalds un Gunārs Bībers, kuri mācīja literatūru, bija mani mīļākie pasniedzēji. Sandra Veinberga, mūsu kursa kuratore, pavisam jauna, bet tik brīva savos uzskatos! Tie vēl bija dziļi padomju laiki. Tagad producente Elita Mīlgrāve bija kursabiedrene, un abi ar vīru mūsu kāzās bija vedēji. Daira Āboliņa, tagad zināmā kinokritiķe, kinorežisore Laila Pakalniņa, kura pēc 3. kursa devās uz Maskavu studēt žurnālistiku, dzejnieks Jānis Baltauss, kurš dzimšanas dienā katrai kursa meitenei veltīja dzejoli, – bija daudz talantīgu cilvēku. Mēs ļoti draudzējāmies. Kad ar kursabiedriem tiekamies, liekas, ka saruna turpinās no tās vietas, kur pagājušajā reizē beidzās.”

Jāskatās ārpus rāmjiem

„Augstskolā bija pamatīga latviešu valodas apguve. Bet uzskatu, ka neko padziļināti tur iemācīties nav iespējams, ja pamati nav ielikti skolā. Tagad jauniem cilvēkiem ar to ir problēmas. Es gan ļoti veselīgi izturos pret to, ka valoda mainās. Man šķiet, ka viss, kas strikti noteikts, ir sastindzis. Tā ir arī ar daudz ko citu. Visu laiku jāskatās ārpus rāmjiem. Un nevar teikt, ka radošas profesijas ir tikai tās, kurās strādā ar vārdu, otu, krāsu, mūziku – visās vajadzīgs radošums. Sarunā ar fiziķi Mārci Auziņu sadzirdēju, ka radošums nav pakļauts ne eksaktajam, ne humanitārajam novirzienam. Ja cilvēks ir radošs, tad visās jomās, kurās viņš ko dara Ja tas ir dots, tad ir.”

Laimīga tikšanās

„Kurzemē gribēju nokļūt tāpēc, ka mans nākamais vīrs Aldis bija kuldīdznieks, augstskolu beidzis kā būvinženieris gadu pirms manis un nosūtīts uz Ventspils SCO (Starpkolhozu celtniecības organizāciju – aut.). Tā sagadījās, ka Jelgavas autoostā ceļā uz mājām nejauši satiku Dailoni Indrupu – toreiz Dobeles rajona avīzes redaktoru, pie kura strādāju praksē. Viņš tikko bija pārcelts uz Kuldīgu un aicināja mani. Kuldīgā savu mūžu nebiju bijusi.

Bet domāju: Aldis, kurš man ļoti patika, būs tuvāk. Turklāt Indrupu biju iepazinusi. Viņš uzrakstīja pieprasījumu sadales komisijai. Tā 1984. gada 1. augustā Kuldīgā sāku strādāt Padomju Dzimtenes redakcijā. Redaktora vietnieks Jāzeps Stirāns toreiz ļoti sirsnīgi sagaidīja. Pirmajā reizē, izejot pilsētā pastaigāties, apmaldījos. Tas bija tik smieklīgi! Avīzē kļuvu par lauku korespondenti, jo šī joma nebija sveša. Vēl nesen apskatīju savas pirmās augusta intervijas – tās visas ir ar kombainieriem vai agronomiem.”

„Dadzīt, tad jau mums jāprecas”

„Ar Aldi iepazinos studentu celtnieku vienībā Saldus puses Druvā, kur cēlām cūku kūti. Tur nokļuvu nejauši, jo vienību organizēja puiši no Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātes un vajadzēja kādu, kurš raksta. Guntars, viens no vienības vadītājiem, ar Elitu dejoja Vektorā un uzaicināja viņu, bet Elita – mani. Nebija tik vienkārši. Pirms mani vienībā paņemt, Guntars gribēja novērtēt, kas es par cilvēku. Mūsu fakultātes ballē viņš mani lūdza dejot un sīki iztaujāja. Ar Aldi ļoti ilgi draudzējāmies – četrarpus gadus.

Apprecējās gandrīz visi studiju draugi, un vismaz trīs kāzās bijām jaunais pāris. Kad precējās labākā draudzene, kāzu naktī gājām staigāt pa Talsiem, un Aldis teica: „Klau, Dadzīt, tad jau mums arī jāprecas.” Iesauka Dadzis man no skolas seko cauri visiem studiju gadiem.”

Palīdzēja pateicība un darbs

„Daudz esmu domājusi, kas pirms sešiem gadiem man palīdzēja tikt pāri Alda aiziešanai mūžībā. Mēs patiešām bijām kā veseluma divas puses, un šķita, ka pusi no sevis esmu zaudējusi. Bet tagad esmu noformulējusi, kas palīdzēja izturēt. Kad sāku kārtot mantojuma lietas, sapratu, cik viegla un sakārtota dzīve man bijusi: visi dokumenti salikti pa mapītēm ideālā kārtībā. Viņš parūpējies, lai man pēc viņa būtu viegli ar visu tikt galā. Esmu Aldim ļoti pateicīga par to, ka man bijusi tik viegla, sakārtota un skaista dzīve, par trim meitām, par turpinājumu mazmeitās. Nekad nebiju domājusi, ka pateicība var būt tik spēcīga. Psihoterapeita palīdzība man bija no Līgas Rupertes – viņa ir psiholoģijas doktore, dzīvo Amerikā, sadraudzējāmies 3×3 nometnēs. Viņa bija pirmā, kam uzrakstīju, kad uzzināju Alda diagnozi. Vēl palīdzēja Elizeja feisbukā – kādu pusgadu burtiski katru vakaru aizmigu ar mācītāja Induļa Paiča nomierinošo balsi austiņās. Viņš stāstīja par dažādām situācijām, par miera atrašanu, dzīves jēgu, piedošanu, pateicību. Neatsverama bija jaunākās meitas Anetes klātbūtne. Viņa tolaik dzīvoja Kuldīgā dzīvoklītī, ko tētis bija paguvis viņai iekārtot. Un, protams, palīdzēja darbs. Kad lasi tekstus, nav iespējams domāt par ko citu.

Kad vakaros aizgāju mājās, tad gan bija pilnīga vientulība, bet tagad esmu to formulējusi kā vienatni. Īstenībā man tā patīk, jo vienmēr esmu bijusi pašpietiekama – man ar sevi nav garlaicīgi. Piekrītu reiz lasītai kāda psihologa atziņai, ka tie, kas ar lieliem pārbaudījumiem un krīzēm tikuši galā, ar dzīvi ir apmierinātāki.

Laikam no laimīgās bērnības man nāk līdzi stipra psihiskā noturība. Kad ir krīzes situācijas, man nevis nolaižas rokas, bet nāk papildu enerģija. Tas sasummējās un palīdzēja to laiku izturēt. Sāpes nepāriet nekad, sevišķi, ja pēkšņi kaut kas atgādina par mūsu kopīgo laiku: dziesmas, smaržas, fotogrāfijas… Tad sirdī kā ar dunci iedur.”

Paralēlā dzīve

„3×3 latviešu ģimeņu nometnes mums ar Aldi bija darbam paralēlā dzīve. Kurzemē noorganizējām piecus lielus, skaistus saietus. Bija, par ko domāt, rūpēties, ko plānot. Tas ļoti satuvināja, ļāva vienam otru saprast vēl labāk. Tās ir brīnišķīgas astoņas dienas visai ģimenei. Meitām tas ļāva ienākt 3×3 latviskajā kustībā un kļūt par lielākām Latvijas patriotēm, jo viņas bijušas saietos visos novados. Es braucu turp strādāt – gatavot 3×3 avīzi, un ģimene varēja braukt līdzi. Aldis ātri atrada domubiedrus. Pēdējos gados viņš bija avīzes fotogrāfs, un mēs pat Vācijas 3×3 avīzi taisījām.

Cilvēkam vajag vēl kādu aizraušanos bez darba. Ja darbā ir kreņķi, var domas piesiet citur. Atceros, ka man kā redaktorei kāds piezvanīja un par rakstu uz mani sakliedza. Bija tik ļoti slikts noskaņojums – vajadzēja no tā izkļūt. Tobrīd gatavojāmies 3×3 nometnei Kandavā, un gribēju uzaicināt Māru Zālīti. Ņēmu un piezvanīju. Viņa tik atsaucīgi piekrita braukt! Sapratu, ka dzīve ir skaista.”

Gandarījums un pārbaudījumi

„Manai profesionālajai darbībai vainagojums ir pagājušogad saņemtā Latvijas Žurnālistu asociācijas pasniegtā, Intas Brikšes vārdā nosauktā Izcilības balva. Tas bija negaidīti! Aiz aizkustinājuma sāku tik ļoti raudāt! Brikše bija mana pasniedzēja, bijām sadraudzējušās, un man tik žēl, ka viņa aizgāja. Šķita – kā tas var būt, ka viņas balva ir man!

Ir ērti ļauties rutīnai. Tik viegli! Bezmaz aizvērtām acīm varu uzrakstīt ziņu vai ātri izdomāt jautājumus intervijai. Šajā ziņā savus jaunos darbiniekus lutinu – viņi atnāk un jautā, ko intervijā cilvēkam prasīt, un es uzreiz saucu. Man tas nav grūti, lai cik aizņemta būtu, jo mani pašu tas interesē. Es patiešām gribu uzzināt, un tie jautājumi nāk dabiski.

Laimīgs ir tas, kuram ir interese savā darbā, un pārlaimīgs tas, kuram ir interesanti visu laiku. Un man tiešām tā ir! Protams, arī ir reizes, kad visa par daudz. Parasti tad, kad avīze jānodod tipogrāfijai. Arī šodien bija sarežģīta situācija, kad filozofēt nav laika.

Kad viss gāžas pāri, bieži vien man sāk sāpēt galva. Ir brīži, ka sevis kļūst žēl un cauri galvai izšaujas doma: „Drīz būšu nopelnījusi pensiju. Kāpēc man tas viss vajadzīgs?” Tad mobilizējos, parādās papildu enerģija, un, kad esmu ar situāciju tikusi galā, nāk gandarījums. Man darbā svarīgi abi: gan rezultāts, gan process.

Papildu motivācija ir tā, ka Kurzemnieks ir privāts uzņēmums, kas pieder tagadējiem darbiniekiem un bijušo darbinieku mantiniekiem. Esmu valdes priekšsēde – tas ir arī mans uzņēmums, un tas uzliek atbildību par tiem, kuri te strādā. Šo aspektu nevaru aizmirst.”

Lai žurnālisti var pildīt savu misiju

„Mūsu laikraksts nekad nav bijis tāds, kas speciāli meklē kašķus vai kaut ko dzeltenu. Noteikti ne! Bet ir smagi temati un problēmas, par kurām jāraksta. Mēs nepārstāvam pašvaldību vai valsti – mēs te esam savu lasītāju dēļ. Viņiem ir ļoti dažādas intereses, sāpes un vajadzības. Mums jāsaklausa. Esam starpnieki starp lasītājiem un institūcijām, līdz kurām tagad ļoti grūti aizsniegties un dabūt skaidru atbildi, sevišķi, ja problēma ir nopietna. Tas žurnālistu darbu ļoti sarežģī. Tad ir gan bezspēcība, gan dusmas – tik daudzi lēmumi tiek pieņemti aizklāti, tik daudz ko medijiem nesaka! Tas par mūsu sabiedrību neko labu neliecina, ja ticam, ka dzīvojam vārda brīvības un demokrātijas valstī.

Par to daudzkārt runājusi arī Žurnālistu asociācija, kuras valdē biju vairākus gadus. Pati gāju uz Ministru kabineta komitejas sēdēm un Saeimas pašvaldību komisiju, aizstāvot asociācijas viedokli, lai mēs varam godprātīgi izpildīt savu pienākumu un misiju.”

Ābece, kā sagatavoties vecumdienām

„Meitai Laurai viens no mīļākajiem pasniedzējiem universitātē bija Igors Šuvajevs, kurš diemžēl jau aizsaulē. Viņš iztulkojis vācu filozofa Vilhelma Šmidta grāmatu Rimtums, kuru Laura man atveda. Tajā ir desmit soļi, kā sadzīvot ar vecumu, kas tuvojas. Es izkonspektēju un ik pa laikam pārlasīju, arī Aldim. Viņš vēl par mani iesmēja. Tā ir ābece, kā sagatavoties vecumdienām. Reizēm ieteikumus ievērot nav viegli. Kad gribas noslēgties un ar cilvēkiem netikties, jāatceras, ka to nedrīkst. Neviens nezvanīs, neviens tevi nemeklēs, ja pats neiesi ārā. Vai, piemēram, samīļošana un apķeršana. Veciem cilvēkiem ir vajadzība pēc samīļošanas, jo tas ir svarīgi veselībai. Esmu laimīga – mani samīļo gan meitas, gan abas mazās Melisa un Trīne.

Mani miera un prieka avoti? Labprāt apmeklēju klasiskās mūzikas un džeza koncertus. Ļoti patīk peldēties jūrā, darboties dārzā. Un, protams, ceļojumi – tā patiešām ir sirdslieta. Pērn biju sešās valstīs. Gan darba, gan 3×3 nometņu, gan tūrisma braucienos grupā, gan ar meitām. Vislabāk man patīk ceļot ar ģimeni, un esmu pateicīga avīzes kolēģiem, kuri ļauj man uz kādu laiku pazust. Kad meitas auga, finansiāli nevarējām visi pieci nekur aizbraukt. Pirmo reizi visi kopā devāmies uz Grieķijas salu Sirosu, kur Laurai dzīvo paziņa. Tagad, kad Alda vairs nav, esmu pateicīga meitām, ka viņas mani ņem līdzi. Tie ir tik bezbēdīgi un relaksējoši braucieni!”

* 3×3 – nometne visu paaudžu pasaules latviešiem. Pirmā notika Garezerā (ASV) 1981. gadā; kopš 1990. gada arī Latvijā.

Par Daigu

● Laura Bitiniece: „Mamma ir ļoti privāta. Varbūt tā nešķiet, redzot viņas aktīvo sabiedrisko un žurnālistes, redaktores dzīvi. Visvairāk, gadiem ejot un man pieaugot, apbrīnoju viņas entuziasmu un dzīvesprieku. Agrāk kaitināja, ka mamma visur mudina saskatīt labo, jo likās, ka viņa ignorē, ja jūtos slikti. Bet tagad novērtēju – viņā ir tāds mūžīgās jaunības un prieka dzinulis, kas var daudz dot arī apkārtējiem un galvenokārt viņai pašai. Kad pirms dažiem gadiem pēkšņi nomira tētis, bija ļoti smags laiks. Tagad redzu, ka mamma ar sev raksturīgo garīgo spēku ir sevī atgriezusies un lolo vērtības, kas abiem bija svarīgas. Būt ar mazmeitām – tad mammai iedegas acis un mazajām meitenēm arī! Viņas dod viena otrai iesaukas un strādā nedarbus. Ceļojumi ir mammas azarts, vienmēr jauni galamērķi padomā. Viņa var dzīvot askētiski, bet ceļojumiem naudu netaupa. Braukt pie mammas uz Kuldīgu – tas ir mans mīļākais atpūtas laiks. Ceru, ka vecumdienās gan viņa pārcelsies mums tuvāk, bet tas laikam iespējams tikai tad, ja atradīsies jauna redaktore, lai mammas dzīves veikums – noturēt neatkarīgu reģionālo presi mūsdienu apstākļos – neiznīktu.”

● Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa universitātes profesore: „Daiga ir gandrīz vai pirmā, ko iedomājos, ja kāds jautā par vietējās žurnālistikas spēku un pašcieņas pilnu profesionālo pārliecību. Viņa pārstāv tāda veida galvenos redaktorus, kas ir stipri, bet nav ārišķīgi, ir gudri, bet bez vēlmes uzbrukt, cilvēcīgi, tāpēc taisnīgi. Tā ir ietekme, aiz kuras ir milzīgs neredzamais darbs, kas garu gadu laikā stiprinājis uzticēšanos Daigai un viņas medijam. Empātiskais, bet nesatricināmais spēks – tā es raksturotu Daigas prasmi vadīt mediju cauri neskaitāmiem sarežģījumiem, nezaudējot žurnālistikas ideālus un nepieļaujot konformismu naudas, politikas vai citu iemeslu dēļ. Ar Daigu ir viegli. Viņai ir atvērts prāts, patiess smaids un prasme iedziļināties detaļās, nezaudējot kopējo skatu. Katra tikšanās un saruna ir īpaša, jo dod iespēju mācīties, domāt, izjust prieku. Kurzemnieka lasītājiem un citiem ļoti laimējies, ka viņiem bijusi iespēja ilgus gadus būt kopā ar pa īstam neatkarīgu laikrakstu, trenējot brīvu domu un brīvu garu. Tas lielā mērā ir Daigas nopelns. Silti skauju Daigu viņas jubilejā!”

● Inese Krūmiņa, Latvijas 3×3 padomes vadītāja: „Daiga ir aktīva 3×3 kustības dalībniece vairāk nekā 30 gadus. Bet ir jocīgi teikt dalībniece, jo Daiga ir vienmēr darītāju komandā. Kopā ar ģimeni vadījusi piecus saietus – tas ir milzu apjoma brīvprātīgais darbs, sirdsdarbs, un katra saieta sagatavošana ilgst divus gadus. Desmit gadu darba, laika un enerģijas sabiedrības labā… Cik bagātam un dāsnam jābūt, lai spētu no sevis to dot! Daiga ir arī turējusi rūpi par 3×3 vēstures grāmatu un dokumentālo filmu. Gudra, vienmēr laipna, godaprāta cilvēks. Vienmēr uzklausīs un atbalstīs. Latviete ar lielo burtu.”

● Ivars Eglītis, uzņēmējs: „Daiga man vienmēr saistījusies ar nemainīgi augstu profesionalitāti un žurnālista ētiku, neitralitāti, neatkarību, atvērtību visdažādāko problēmu pēc iespējas objektīvākai iztirzāšanai. Kurzemniekā daudz ir rakstīts un diskutēts par man īpaši tuvo medicīnas tēmu. Apbrīnojama ir Daigas spēja tik ilgus gadus noturēt Kurzemnieku atzīstami augstā līmenī, spītējot konkurencei digitālajā vidē, sociālajos tīklos un pašvaldības izdotajām Kuldīgas Novada Vēstīm. Tā turēt!”