No skolas sola līdz profesora amatam

No Ēdoles pamatskolas līdz profesora amatam Latvijas Universitātē – tāds ir ģeologa un ģeomorfologa Normunda Stivriņa ceļš. Intervijā viņš dalās atmiņās par skolas gadiem Ēdolē, stāsta par darbu zinātnē, pētniecības ikdienu un ekspedīcijām dažādās pasaules valstīs, kā arī atklāj, kāpēc ir svarīgi sekot savām interesēm un nebaidīties pieņemt drosmīgus lēmumus.

PIRMIE SOĻI

Novadniekam ar Ēdoles pamatskolu saistās siltas atmiņas: „Tās ģeogrāfiskais novietojums ir ļoti pateicīgs, jo skola atrodas ainaviskā vietā. Uz skolu gāju ar kājām. Mazā lauku skolā valdīja īpaša vide – visi cits citu pazina, bija saliedētība un īsta māju sajūta. Visvairāk mani interesēja vēsture pie skolotājas Gunitas Meieres, jo patika uzzināt par pagātnes notikumiem. Tas bija iedvesmojoši un palīdzēja saprast, kāpēc mūsdienās dažādas lietas uztveram tieši tā, piemēram, karus, izvešanas un citus vēstures notikumus. Kāpēc mēs kā latvieši esam tādi, kādi esam. Protams, patika arī ģeogrāfija, un tā man ļoti iespiedusies atmiņā. Tētis bija mērnieks, tāpēc mani vairāk interesēja ģeogrāfija – braukāju viņam līdzi uz dažādiem objektiem Ēdoles apkārtnē.

Matemātika gan man nepatika. Grozies, kā gribi – vai nu sanāk, vai nesanāk. Kaut ko palaid garām, un tad jau ir grūti tikt līdzi. Dzidra Sedola bija mana pirmā skolotāja, bet Inta Rūdolfa – otrā skolotāja, kuras palīdzēja dažādās situācijās un vienmēr atbalstīja.

Pamatskolas laikā vēl nezināju, par ko vēlos kļūt nākotnē. Skaidrība radās tikai vēlāk, pēc vidusskolas. Tomēr jau pamatskolā tie mācību priekšmeti, kas mani interesēja, deva nojausmu par virzienu, kurā varētu doties. Mana pirmā izvēle augstskolā bija ģeoloģija, bet pēc tam – vēsture. Savā ziņā ģeoloģija arī ir vēstures pētniecība, tāpēc nekur tālu no vēstures neesmu aizgājis. Tāpat sanāk sadarboties ar arheologiem un pilnveidot zināšanas par Latvijas vēsturi, īpaši, pētot dzelzs laikmetu caur ģeoloģijas prizmu.”

STUDIJAS DAŽĀDĀS VALSTĪS

Īsi pēc devītās klases beigšanas Ēdolē viņš domājis, kur doties tālāk – uz Kuldīgu vai Jelgavu: „Esmu dzimis Jelgavā, tur dzīvoja mana vecāmamma un arī brālēns. Tāpēc sazvanīju Jelgavas ģimnāziju un teicu, ka pēc eksāmenu nokārtošanas vēlos iesniegt dokumentus. Tā mērķtiecīgi nonācu Jelgavā. Pēc ģimnāzijas iestājos Latvijas Universitātē, kur studēju ģeoloģiju. Ieguvu bakalaura grādu dabaszinātnēs ģeoloģijā un pēc tam arī maģistra grādu ģeoloģijā. Vēlāk studijas turpināju Tallinas Tehnoloģiju universitātē, kur četrus gadus mācījos doktorantūrā un aizstāvēju doktora grādu. Pēc tam stažējos Helsinku Universitātē, trīs gadus pavadot pēcdoktorantūrā. Atgriežoties Latvijā, sākumā kļuvu par asociēto profesoru un vadošo pētnieku, bet kopš 2021. gada esmu Latvijas Universitātes profesors ģeoloģijā un ģeomorfoloģijā.”

ZINĀTNIEKA IKDIENA

Aiz katra zinātniska atklājuma ir ilgs pētniecības process – no paraugu iegūšanas dabā līdz rezultātu apkopošanai un publicēšanai. „Mana ikdiena kā zinātniekam ir dinamiska. Jādomā ilgtermiņā, jo zinātne ir ilgtermiņa plānošana. Ļoti daudz laika pavadu, strādājot pats ar sevi, kaut vai laboratorijā. Ir pētījums un mērķis – aizbraucam dabā, paņemam paraugus no ezera vai purva, un tad turpinās ilgais pētnieciskais darbs laboratorijā. Tas var ilgt gadu vai pat pusotru. Strādājam pie mikroskopiem, analizējam nogulumus, ievadām datus datubāzēs, tos vizualizējam un interpretējam. Pēc tam salīdzinām, ko citi zinātnieki pasaulē ir izdarījuši, un tas viss pārtop zinātniskā publikācijā, monogrāfijā vai grāmatā. Lielākoties, ja zinātnieks ir aktīvs, viņš raksta rakstus angļu valodā ārvalstu izdevniecībām. Pagaidām esmu aktīvajā posmā. Kad šis aktīvais posms beidzas, zinātnieki parasti pievēršas grāmatu rakstīšanai. Tad var rakstīt arī latviešu valodā vietējai auditorijai. Kamēr ir šis pilnbrieda un aktīvās darbības posms, tikmēr radām kaut ko jaunu un attīstām zinātni. Galvenais, kas šim darbam ir vajadzīgs, ir pacietība, vēlme, degsme un interese. Ja nav intereses, tad rutīnas darbus ilgstoši paveikt nav iespējams.”

DARBS, CEĻOJUMI UN HOBIJI

Zinātnieka darbs bieži aizved uz dažādām pasaules vietām, kur pētījumi notiek ne tikai laboratorijā, bet arī dabā. „Esmu bijis trīs nedēļas ekspedīcijā Islandē, kur pētījām ledājus un pat urbām vulkāna krāterī. Esmu bijis arī Karēlijā, Krievijā, kur divas nedēļas ņēmām paraugus biezos mežos. Paraugus esmu ņēmis arī Lapzemē, Zviedrijā, Polijā un Lietuvā. Tāda ir zinātnes niša – dabaszinātnēs ir pašsaprotami, ka dodamies dabā un pētām dažādas lietas.

Mans hobijs ir golfa spēlēšana. Līdz tam nonācu pakāpeniski, līdz sapratu, ka man tas patīk. Brīvā laika nav daudz, tāpēc tas jāizmanto pēc iespējas kvalitatīvāk. Golfs palīdz atslēgties no darba zinātnē.

Teorētiski darba laiks ir no astoņiem līdz pieciem, bet zinātniekam tas ir citādi – braucot uz darbu, jau domā par darbu, braucot mājās, turpini domāt, pēc vakariņām atbildi uz e-pastiem vai raksti zinātniskos rakstus. Rakstot ir jānotur fokuss, un, strādājot pie viena temata, nereti nedēļu vai pat divas viss laiks tiek veltīts tikai tam. Hobijs ir nepieciešams, lai neizdegtu. Tur nav variantu – tam ir jābūt, lai saglabātos interese. Ja intereses vairs nav, tad ir divi varianti – vai nu mainām darbības jomu, vai ejam strādāt uz kādu uzņēmumu. Pieprasījums pēc šādiem speciālistiem ir, un universitātēs lielākoties strādā ļoti spējīgi cilvēki, kuru zināšanas un prasmes ir vērtīgas arī uzņēmumos.”

GRIBĒTOS ATBRAUKT BIEŽĀK

N.Stivriņam Ēdole joprojām ir vieta, ar kuru saistās nozīmīgas atmiņas un sajūta par piederību: „Atmiņu par Ēdoli ir daudz, un vēlme atbraukt ciemos joprojām ir. Kļūstot nobriedušākam, saproti, cik ļoti vieta, kur esi uzaudzis, tevi ir veidojusi. Ēdole pilnīgi noteikti ir palīdzējusi kļūt par to cilvēku, kāds esmu šodien. Gribētos biežāk atbraukt, taču darba grafiks ir saspringts, un dzīve iet uz priekšu – nevar palikt tikai atmiņās. Kad atbraucu ciemos, vienmēr dodos uz Pinku ezeru, Piņķu gravu pie Ēdoles pamatskolas un Stumbru kalnu.

Cilvēkiem, kuri vēl tikai meklē savu profesiju, novēlētu ieklausīties sevī un pievērst uzmanību tam, kas patīk. Jau bērnībā mums ir savas intereses un prasmes – tās tikai vajag pamanīt un piefiksēt. Saprotot, kas patiesi interesē, ir daudz vieglāk atrast savu īsto ceļu.”