Futbols kā sabiedrības spogulis

Kuldīdznieks ANDRIS TREIMANIS ir Latvijas titulētākais futbola tiesnesis – FIFA* kategorijas arbitrs kopš 2011. gada. Nupat devīto reizi kļuvis par Latvijas labāko tiesnesi. Viņš ir regulārs UEFA** elites kursu dalībnieks. Andris stāsta par aizvadīto gadu, sabiedrības vērtībām, tiesnešu ikdienu un savu misiju dot zināšanas jaunajai paaudzei.

Kāds tev bijis pagājušais gads?

Nav divu vienādu gadu. Katrs nāk ar saviem izaicinājumiem un arī mācībām. Pagājušais bija emocionāli piesātināts gan sportiskā, gan sabiedriskā ziņā. No futbola skatpunkta tas bija stabils un labs. Taču gada nogalē publiskajā telpā izskanēja mans viedoklis par to, kas notiek ar sabiedrības vērtībām, īpaši sportā un jauniešu vidē.*** Tas izraisīja lielu rezonansi: gan atbalstu, gan arī kritiku. Bet es uzskatu, ka par noteiktām lietām ir jārunā skaļi pat tad, ja tas nav ērti.

Vienlaikus cenšos skatīties plašāk. Man ir ģimene, trīs meitas, visi mani tuvākie ir veseli, dzīvojam mierīgā valstī. Ja paskatāmies uz to, kas notiek Ukrainā, tad kļūst skaidrs – mums ir ļoti daudz, par ko būt pateicīgiem. Tāpēc, neskatoties uz visiem sarežģījumiem, gadu es vērtēju pozitīvi.

Pēc spēles, kurā tiesnešu brigāde tika apdraudēta ne vien vārdos, bet arī fiziski, tu saprati: klusēt vairs nedrīkst.

Problēmas nav jaunas. Es ar tām saskaros jau ļoti sen, vēl no laikiem, kad pats gāju skolā. Tagad, kad man ir bērni, viss kļūst daudz personīgāks. Es redzu, kas notiek skolās, sporta laukumos, tribīnēs. Redzu, kā uzvedas bērni, bet vēl vairāk – kā uzvedas pieaugušie. Ļoti daudz runājam par bērnu tiesībām, bet ārkārtīgi maz – par pienākumiem un atbildību. Kad biju bērns, es īsti nesapratu frāzi, ka bērni ir vecāku spogulis. Tagad, būdams pieaudzis vīrietis un trīs meitu tēvs, es to izprotu. Lielākā problēma: kādu piemēru pieaugušie rāda bērniem. Viņi atspoguļo to, kādas vērtības ir sabiedrībā.

Kāpēc sāku skaļi par to runāt? Jo vairs negribu dzīvot sabiedrībā ar šādām vērtībām. Īpaši mani uzrunāja cilvēku reakcija pēc skaļajiem notikumiem – vairāk nekā 95% ziņu bija atbalstošas. Man rakstīja cilvēki, kurus es nepazīstu. Tas ļoti skaidri parādīja: problēma ir plašāka un klusēšana neko neatrisina.

Mani satrauc tas, ka agresija, necieņa un anonīma ņirgāšanās ir kļuvusi par normu. Cilvēki jūtas droši, slēpjoties aiz ekrāna. Es vienmēr esmu runājis savā vārdā. Ja kritizēju, tad arī uzņemos atbildību.

Manuprāt, jāatgriežas pie vienkāršām pamatvērtībām: cieņas, sapratnes, spējas piedot. Tās nav abstraktas frāzes. Uz tām Eiropa balstījusies gadsimtiem. Neesmu nolēmis šo jautājumu nolikt malā – es strādāju pie priekšlikumiem par uzvedību, īpaši jauniešu un amatieru sportā, jo tur problēmas ir visredzamākās.

Ar savu tiesnešu komandu tu strādā jau ļoti ilgi.

Kopā esam apmēram 15 gadus – es un mani asistenti: Haralds Gudermanis, Aleksejs Spasennikovs un Aleksandrs Golubevs. Tā vairs nav tikai profesionāla sadarbība, tā ir komanda ar saviem iekšējiem likumiem, diskusijām, arī strīdiem – gluži kā ģimenē. Ir bijuši dažādi posmi, bet pamats vienmēr ir cieņa un uzticēšanās. Bez tām augstā līmenī strādāt nav iespējams. Priecē tas, ka komandai pievienojas jaunā paaudze – piemēram, Kristaps Ratnieks, kurš sper pirmos soļus karjerā. Es ļoti labi atceros, cik grūti ir karjeras sākumā, ja nav, kam pajautāt, ar ko aprunāties. Tāpēc man ir svarīgi dalīties pieredzē un palīdzēt, nevis konkurēt.

FIFA kategorijas tiesnesis esi kopš 2011. gada. Ko šis statuss nozīmē?

Šī būs mana 15. sezona FIFA statusā. Tas nozīmē ļoti augstas prasības katru dienu. No 2. līdz 5. februārim jau 11. reizi došos uz UEFA elites kursiem Kiprā, kuros piedalās 50–60 Eiropas labāko tiesnešu. Tas, ka tajos piedalāmies regulāri un apkalpojam augsta līmeņa spēles, ir kvalitātes apliecinājums. Šoreiz kopā ar mani dosies arī kolēģis Kristaps Ratnieks, kurš piedalīsies jauno tiesnešu kursos.

Esmu tādā karjeras posmā, kurā vairāk cenšos izbaudīt procesu. Fiziskajā ziņā nekļūst vieglāk. Tieši otrādi – jāiegulda vēl vairāk darba, jo prasības ir ļoti augstā līmenī. Bet arvien vairāk domāju, ko varu dot citiem, ne tikai sev.

Kā tiesneša darbs tiek vērtēts?

Galvenais kritērijs ir attieksme. Neatkarīgi no tā, vai ir bērnu spēle vai starptautisks turnīrs, sagatavošanās nedrīkst atšķirties. Fiziskā forma, taktiskā izpratne, psiholoģiskā noturība – tas ir komplekss. VAR sistēma (ierīce, videotiesneša asistents – red.) ir būtiski samazinājusi rupju kļūdu iespējamību, taču tā neatceļ cilvēka faktoru. Lēmumu joprojām pieņem cilvēks, un tieši viņa profesionalitāte nosaka, vai spēle būs godīga.

Kāpēc tiesnešu atalgojums Latvijā ļoti atšķiras no Eiropas vadošajām līgām?

Futbols ir izklaide, un lielajās valstīs cilvēki ir gatavi par to maksāt ļoti daudz. Anglijā, Spānijā vai Vācijā viena spēle var tiesnesim nest vairāk, nekā es Latvijā nopelnu visā sezonā. Taču prasības man ir tieši tādas pašas – fiziski, mentāli, profesionāli. Atšķirība slēpjas nevis darbā, bet tirgū. Latvijā futbols nespēj ģenerēt tik lielus ienākumus – mums nav tik lielu televīzijas līgumu, sponsoru, pilnu stadionu katru nedēļu. Tas nav pārmetums – tas ir fakts. Tāpēc futbols man vienmēr ir blakus nodarbošanās, nevis vienīgais ienākumu avots. Mans pamatdarbs saistīts ar jurisprudenci, un tas dod stabilitāti. Vienlaikus tas iemāca ļoti skaidri plānot laiku, resursus un prioritātes. Bez tā augsta līmeņa futbolā Latvijā izdzīvot būtu ļoti grūti.

Ko vēl dari bez spēļu tiesāšanas?

Pašlaik strādāju Latvijas Futbola federācijā un esmu atbildīgs par VAR projekta ieviešanu. Tas ir tehnoloģiski, juridiski un finansiāli ļoti sarežģīts process. Rīgas Futbola skolā risinu juridiskus un administratīvus jautājumus. Tas ļauj redzēt futbolu ne tikai laukumā, bet arī no sistēmas iekšpuses – ar visām tās problēmām, kompromisiem un iespējām.

Latvijas futbolā ir divi stratēģiski jautājumi, kurus nedrīkst atlikt: nacionālā stadiona būvniecība un jauniešu sporta sistēmas sakārtošana. Stadions nav domāts tikai futbolam – tas ir valsts tēls, infrastruktūra arī kultūrai, koncertiem, sabiedriskiem notikumiem. Ja to izdara pareizi, ieguvēji ir visi.

Tu esi kritizējis stadionu būvniecību Latvijā. Kas, tavuprāt, tiek darīts nepareizi?

Ar to domāju pašvaldību projektus. Ļoti bieži tiek būvēts, nedomājot, kas notiks pēc tam. Uzbūvē skaistu, dārgu objektu, bet neatbild uz jautājumiem, kas to lietos, kā uzturēs, cik tas maksās ilgtermiņā, vai konkrētajā vietā tas vispār vajadzīgs. Mazā apdzīvotā vietā nav nepieciešams stadions ar astoņiem skrejceļiem un tribīnēm tūkstošiem skatītāju. Tas izklausās ambiciozi, bet realitātē šādi objekti bieži stāv pustukši un pašvaldībai kļūst par slogu. Es uzskatu, ka jābūvē mazāk, bet gudrāk: funkcionāli, daudzpusīgi, ar skaidru mērķi.

Ļoti trūkst kritiskas domāšanas un ilgtermiņa plānošanas. Ir jāspēj lieliem projektiem pateikt nē, ja tie neatbilst reālajām vajadzībām. Publiskajai un privātajai partnerībai būtu jābūt daudz lielākai.

Kāpēc tev ir svarīgi iesaistīties jauniešu izglītošanā un tikties ar jaunajiem sportistiem?

Tāpēc, ka es jūtu atbildību saņemto dot atpakaļ. Tur, kur esmu, es neesmu nonācis viens pats. Manā ceļā bijuši cilvēki, kuri palīdzēja, iedrošināja, dažreiz arī ļoti skarbi pateica patiesību. Tas viss mani ir veidojis. Ja es ar savu pieredzi varu kaut vienam jaunietim palīdzēt – iedot virzienu, pārliecību vai vienkārši likt aizdomāties –, tad tas ir tā vērts. Man nekad nav bijis mērķa audzināt zvaigznes. Es vienmēr saku: „Nefokusējieties uz slavu vai naudu! Ejiet uz skolu, mācieties, esiet pieklājīgi, disciplinēti, cieniet citus!” Viss notiek soli pa solim. Nevajag uzreiz lēkt līdz griestiem.

Ja tev būtu viena lieta jāpasaka vecākiem, kuru bērni sporto, kas tā būtu?

Paskatieties uz sevi! Bērni ļoti reti dara to, ko viņiem saka, – viņi dara to, ko redz. Ja tribīnēs ir agresija, necenzēta valoda, spiediens un pazemošana, tad nav jābrīnās, ka tas parādās arī laukumā. Sports ir instruments, nevis mērķis. Sportā var bērniem iemācīt disciplīnu, cieņu, komandas darbu, spēju zaudēt un piecelties. Bet to nevar tad, ja pieaugušie paši šīs vērtības ignorē.

Kādu redzi savas dzīves nākamo posmu?

Arvien vairāk apzinos, ka karjera nav mūžīga. Un tas ir normāli. Tāpēc ir svarīgi, lai tas, ko daru šodien, paliek arī pēc manis: sistēmās, cilvēkos, attieksmē. Profesija, amats, tituli – tas ir svarīgi, bet sekundāri. Galu galā viss atgriežas pie viena – kļūt par labu cilvēku. Ja cilvēks nav sakārtots iekšēji, nekas ārējs to nekompensēs.

Vai, tiekoties ar tēvu (ilggadējo futbola treneri Gvido Treimani – red.), sarunas ir pārsvarā par futbolu?

Futbols noteikti ir sarunu daļa. Tēvs futbolu skatās stipri vairāk nekā es, un mums viedokļi bieži nesakrīt. Bet es vairs necenšos pierādīt savu taisnību (smejas). Agrāk saņēmu aizrādījumus par spēles tiesāšanu. Nu tos vairs nesaņemu. Tēvs laikam sapratis, ka šajā ziņā esmu viņu pāraudzis. Viņš uz manu darbu skatās kā uz sava dēla veiksmi vai neveiksmi. Es uz saviem lēmumiem raugos kā profesionālis.

* FIFA – Starptautiskā Futbola federācija

** UEFA – Eiropas Futbola asociāciju savienība

*** Pērn novembrī Jura Docenko futbola skolas Alberts pārstāvji spēles laikā un pēc tās draudēja ar tiesnešiem izrēķināties un sāka fizisku sadursmi, audzēkņi (bērni) un viņu vecāki apsaukāja par pērkamiem.