107 kilometri piemiņai un gribasspēka pārbaudei

Maija sākumā skrējiensoļojumā Rīga–Valmiera, kurā jāpieveic 107 km, pirmo reizi spēkus izmēģināja ēdolnieks ARTŪRS LIEPIŅŠ, kurš, cīnoties ar nakts aukstumu un tulznām, Valmieras Sīmaņa baznīcas rokturi satvēra pēc 17 stundām, 45 minūtēm un 10 sekundēm. No 231 dalībnieka finišu sasniedza 198. Artūrs nav profesionāls ultramaratonists – viņš ir Alsungas ugunsdzēsējs un futbolists, kurš šo izaicinājumu veltīja sava krusttēva, Ēdoles pamatskolas ilggadējā direktora Aigara Mateviča piemiņai.

Kādas bija pirmās emocijas, kad Valmierā pieskāries baznīcas durvīm?

Pirmā doma bija: „Beidzot! Viss beidzies!” Pasākums man izvērtās par kārtīgu moku rīku. Galvenais iemesls bija tulznas, kas negaidīti agri uzmetās jau pirmajos kilometros. Līdz ar to tā bija nevis vienkārši skriešana, bet cīņa ar sevi. Viss vilkās tik ļoti ilgi… Pie baznīcas durvīm bija milzīgs atvieglojums. Atskatoties tas viss šķiet citādāk, bet toreiz – tikai viena doma: „Viss – tas ir beidzies.”

Atgriezīsimies pie sākuma. Starts pusnaktī Rīgā, pie Brīvības pieminekļa.

Sākumā bija izteikti patriotiskas izjūtas: ziedu nolikšana, kopīga himnas dziedāšana, arī uzrunas. Tagad katru vārdu neatceros, bet tie bija iedvesmojoši. Un tad sākās romantika – tu skrien caur pilsētu, cilvēki velta ovācijas, viss ir pacilājoši. Posms caur Rīgu līdz Juglai bija tiešām skaists un viegls.

Un pēc tam, kad pilsētas gaismas palika aiz muguras?

Tad jau tā romantika pamazām pāriet darbā. Distancē bija deviņi kontrolpunkti. Katram skrienot garām, numuriņā nopīkst čips, tu zini, ka laiks ir fiksēts un ka vēl esi distancē.

Man naktī sākās problēmas. Tulznas sametās tik agri, ka nācās pāriet uz soļošanu. Un, tiklīdz neskrien, ķermeņa temperatūra krītas. Kļuva tik auksti, ka rokas sala un es nevarēju pat enerģijas želejas paciņu atplēst. Tur cīnies un pie sevis domā: „Ak, Dievs, tas ir tikai pats sākums…” Es ļoti gaidīju rīta sauli. Posms no trijiem līdz sešiem rītā, kad gaida pirmo siltumu, man bija riktīgi traks. Domāju, ka tiem, kas ieskrēja pirmajā piecdesmitniekā, bija normāli: kad skrien, temperatūras sajūta ir pavisam cita.

Nosaukums jau saka priekšā – skrējiensoļojums. Skaidrs, ka lielākā daļa nespēj visu laiku skriet.

Jā, tieši tā. Es noskrēju tik, cik varēju. Pirms tam nebiju skrējis ne maratonu, ne pat pusmaratonu. Treniņus gan aizvadīju, un lielākais man bija kādi 45 kilometri. Bet kombinētu treniņu – iešanu kopā ar skriešanu – nebiju testējis. Tas bija nezināmais faktors. Man padomus deva Uldis Galbāliņš, novadnieks no Alsungas. Viņam šis bija trešais gads, un viņš noskrēja izcili – apmēram 12 stundās un 38 minūtēs. Viņa galvenais ieteikums: „Cik vari, tik skrien, jo pēc tam to lielo gabalu iet būs vēl grūtāk.” Uldim jau cits līmenis. Man tās bija gandrīz 18 stundas.

Vai negribējās padoties, kad piezagās doma: „Kam man to vajag? Es izstājos.”

Mēģināju tam dīglim nemaz neļaut iesēsties galvā. Tikko sāc par to aizdomāties, tā ir cauri. Es pat nepieļāvu tādu domu. Ja biju apņēmies, tad gāju līdz galam. Izstāšanos neapsvēru nevienā brīdī, lai cik grūti būtu.

Kas bija lielākais motivators? Kāpēc vispār izvēlējies ko tik ekstrēmu?

Tas sakrita ar tādu posmu dzīvē… Krusttēvs Aigars Matevičs aizgāja mūžībā, un man tas bija skrējiens viņa piemiņai. Viņš jaunībā bija liels sporta entuziasts, ilggadējs Ēdoles pamatskolas direktors un sporta skolotājs. Savulaik Ēdolē rīkoja skrējienus, kuros mēs, bērni, piedalījāmies. Man ar viņu vienmēr bija dziļākas sarunas tieši par sportu, par faktiem, par to, kas mūsdienās notiek. Man nebija mērķa sasniegt īpašu laiku vai kādam ko pierādīt. Tas bija pavisam personiski.

Pēc pieteikšanās tev līdz startam bija pieci mēneši. Kā trenējies?

Sastādīju plānu. Mans kolēģis Andis Uplejs, kurš ir ugunsdzēsējs un arī fizioterapeits, deva rekomendācijas. Nedēļu pēc nedēļas kilometrus lēnām kāpināju. Brīvdienās taisīju garākus skrējienus, gāju pārgājienos. Viss notika lēnām, bez lielas iepriekšējas bāzes, bet ar disciplīnu.

Tev trasē bija arī atbalsta komanda.

Jā, agrāk spēlēju telpu futbolu, tad bija pauze, tagad esmu iesaistījies Kuldīgas komandā Goldingen United, kas spēlē trešajā līgā. Ģimene un draugi palīdzēja tos 107 kilometrus pieveikt. Man patīk, ja šādos pasākumos apkārt ir draugi. Sākumā vienojāmies, ka nakts vidū viņi nebrauks: lai izguļas un sagaida mani kaut kur pie Valmieras. Bet viņi aiz muguras izdomājuši savu plānu. Paši piecēlušies pusčetros no rīta un atbraukuši uz Raganu, kas ir pie 45. kilometra. Tas sakrita ar to mirkli, kad biju pārsalis un tikko parādījās saule. Eju lejā pa kalnu, redzu siluetus un dzirdu, ka bļauj manu vārdu. Saule spīd acīs, neko nevar redzēt, bet eju tuvāk un saprotu – savējie! Tas bija superlabs brīdis. Viņi man palīdzēja ar loģistiku: zeķu maiņu, pārtiku, ūdeni. Tagad man prasa, vai es to būtu izdarījis bez viņiem. Domāju, ka spīta dēļ būtu, bet ar viņiem bija daudz vieglāk.

Cik ilgi trasē biji viens, cik – kompānijā?

Līdz kādiem 30 kilometriem vēl bija bariņi, bet pēc tam visi izklīda. Lielākoties skrien viens vai kopā ar vēl kādiem četriem pieciem, kas mainās atkarībā no tempa vai tā, cik ilgi katrs uzkavējas kontrolpunktā. Brīžiem tas kļūst pat smieklīgi: es apdzenu viņu, viņš pēc tam mani.

Tu pieminēji tulznas. Kas nogāja greizi: apavi, zeķes?

Tā joprojām ir mistērija. Varbūt nakts mitrums, varbūt zeķu rīvēšanās. Apavi bija testēti un gana ilgi nēsāti. Bet beigās pēdas un papēži vienās tulznās! Fiziski tas bija pirmais šāds izaicinājums.

Vai āķis ir lūpā un piedalīsies arī nākamgad?

Kaut ko jau darīšu, bet vai tieši šo pašu? Godīgi sakot, vienā brīdī šoseja kļūst ļoti neinteresanta. Tu ej un tālumā redzi tikai ceļu, kas nebeidzas. Ja skrien, ir citādāk, bet ejot tas ir monotoni.

Vai tagad pirmajā vietā atkal būs futbols?

Jā, noteikti. Futbols ir sirdij tuvākais hobijs. Maija vidū sāksies sezona. Man patīk turēt sevi tonusā. Ja ikdienā neko nedara, tad ir traumas risks, bet, ja kusties, viss kārtībā. No rītiem man patīk iet uz svaru zāli, un tagad pastaigas un skriešanu nomainīs futbols. Reizēm pat bija grūti: džeki vatsapā iemet ziņas, ka tūlīt ies spēlēt, bet man plānā 20 kilometru pastaiga. Protams, gribas futbolu, bet plāns jāizpilda.

Kāda ir komandas Goldingen United prognoze jaunajai sezonai?

Domāju, ka būs labāk. Treniņi kļuvuši nopietnāki, Artūrs Šternbergs ir satrenējis spēcīgus jauniešus, kas mums pievienojas. Pagājušajā gadā nemaz tik daudz nepietrūka līdz pārspēlēm, lai tiktu 2. līgā. Kuldīgā lielā futbola ilgu laiku nebija, tāpēc tagad saspēlēšanās un saliedēšanās ir galvenais. Mājas spēlēs ir lieliska atmosfēra, tribīnes pilnas – cilvēkiem sportu vajag, un viņus tas interesē.