Uz skrejceļa īsākā, bet ar lielu jaudu

Vieglatlēte, V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 11. klases audzēkne NIKOLA DEMČENKO pēc veiksmīgas ziemas sezonas gatavojas vasaras startiem stadionā. Lai gan sportistes ikdienu papildina gatavošanās eksāmeniem autoskolā, fokuss uz barjerskrējienu paliek nemainīgs.

Kam kopā ar treneri gatavojaties? Kad gaidāmas sacensības stadionā?

Jā, vasaras sezona klauvē pie durvīm, un jāsaka godīgi: tā solās būt saspringta. Grafiks ir nedaudz specifisks. Es nevaru būt visos kopējos treniņos, jo mācos autoskolā. Man ir mērķis iegūt tiesības, tāpēc bieži vien uz manēžu vai stadionu dodos viena pati vakaros. Bet katrs strādā pie savas disciplīnas, un es vislielāko akcentu lieku uz barjerām. Pirmās sacensības plānotas jau 9. maijā, ja nemaldos, Tukumā, bet daudz kas būs atkarīgs no laikapstākļiem. Maija sākums mēdz būt viltīgs.

Treniņi vienai vakaros prasa pamatīgu pašdisciplīnu.

Otrdienās un ceturtdienās man ir braukšanas nodarbības. Autoskola beidzas septiņos vakarā, un tikai tad es dodos uz treniņu. Kamēr visu izdaru, mājās esmu ap pusdesmitiem. Bet man tas process patīk. Esmu 11. klasē, un gribas to neatkarību, ko sniedz autovadītāja apliecība. Man patīk braukt, un gribu tiesības pēc iespējas drīzāk.

Šķiet, pēc ilga pārtraukuma pie barjerskriešanas esi atgriezusies.

Taisnība. Kad biju pavisam maza, sāku ar barjerām, bet piedzīvoju nepatīkamu traumu. Tas radīja psiholoģisku bloku: es vienkārši sabijos un vairs negribēju skriet šķēršļiem pāri. Pārgāju uz gludajiem sprinta gabaliem: 60 un 200 metriem. Tās bija manas pamatdisciplīnas ilgu laiku. Tad sekoja vēl viena trauma – augšstilba aizmugurējā muskuļa plīsums. Pēc atveseļošanās kaut kas mainījās. Tagad skrienu 400 metrus, 400 metrus barjerās, īso 60 metru barjeru distanci un parasto sprintu. Visas četras!

Vai bailes no barjerām ir pilnībā zudušas?

Laikam jau pārgājušas. Liels paldies jāsaka manai trenerei Ilzītei (Ilzei Stukulei – red.). Viņa prata iedrošināt brīdī, kad šaubījos. Barjeras ir specifiskas. Tur nevar vienkārši skriet – ir jājūt ritms, jāsaprot augstums. Sākumā šķiet, ka var uzkrist tām virsū, bet tagad es uz to skatos citādāk. Interesanti, ka tagad skriet barjeras liekas pat vieglāk nekā pliku 60 metru sprintu. Esmu tik ļoti pieradusi pie tā ritma, ka citādi vairs nevaru. Bet treniņi ir smagi. Katru dienu kaut kas jādara: ja ir spēka treniņš svaru zālē, pēc tam obligāti jāizpilda barjeru vingrinājumi, lai kājas nezaudē sajūtu.

Kas tevi barjerskrējienā saista?

Asums un ātrums. Viss jādara zibenīgi! Man patīk tā neziņa – nekad nezinu, kā katrs skrējiens aizies. Tas nav kā gludajā sprintā, kur vienkārši dzenies uz priekšu. Pie starta blokiem man galvā pavīd doma: „Vai šoreiz varēšu pārlēkt?” Bet atbilde vienmēr ir viena: obligāti jāpārlec.

Tagad tu startē U20 grupā. Kā vērtē konkurenci? Barjerskrējējas asociējas ar garām kājām un lielu augumu, bet tu esi neliela auguma.

Konkurence ir nopietna. Lielākā daļa meiteņu tiešām ir ļoti garas. Es ar saviem 1,63 metriem esmu viena no īsākajām. Taču trenere Ilzīte mierina, ka man kājas attiecībā pret augumu ir vizuāli ļoti garas. Mēs ar komandas biedreni Beāti Buku esam mazākās, bet garās kājas mūs izglābj. Tas ir svarīgi, jo garākiem cilvēkiem barjera nav jāpārlec: viņi tai var skriet pāri, gandrīz nezaudējot gaitas ritmu. Man 0,81 metru augstas barjeras tomēr ir nopietns šķērslis.

Atskatoties uz ziemu, par ko ir vislielākais gandarījums?

60 metru barjerās beidzot sasniedzu personīgo rekordu. Izpildīju normatīvu un tiku uz Latvijas čempionātu. Līdz tam man šī rādītāja nebija, tāpēc tas ir liels sasniegums. Un vēl Kuldīgas komanda izcīnīja pirmo vietu! Tie bija negaidīti un jauki mirkļi. Sākumā domāju, ka sezona nebūs tik laba, bet izvērtās lieliski.

Sportā esi vairāk nekā desmit gadus. Kāpēc izvēlējies vieglatlētiku?

Es pati neizvēlējos – mani atklāja bērnudārzā. Auklīte pamanīja, kā es skrienu: nekad nevarēju apstāties. Viņa mammai teica, ka meitene jāsūta uz sportu, jo enerģija plūst pāri malām. Sāku trenēties jau pirmsskolas vecumā. Atceros, ka mamma pirmos trīs gadus sēdēja blakus un skatījās. Man iepatikās no pirmās dienas.

Pusaudžu gados uznāk periods, kad gribas paošņāt gaisu citur. Kā bija ar tevi?

Nē, man tieši otrādi. Brīžos, kad neiet labi vai negribas, manī pamostas spīts. Es gribu sev pierādīt, ka varu. Ja izdarīšu to, ko tajā brīdī negribas, gandarījums būs lielāks. Es neesmu tikai sportā – eju arī uz dejām, man ir hobiji. Tas palīdz saglabāt balansu.

Kas motivē iet uz treniņu tajās dienās, kad gribas palikt mājās?

Mana lielākā motivācija ir trenere Ilze. Viņa man ļoti uzticas. Ja esmu apsolījusi, ka būšu, tad būšu pat tad, ja viņas nav klāt. Negribu nevienu pievilt, bet visvairāk negribu melot sev. Ja neaizeju uz treniņu, iegāžu pati sevi. Protams, ir grūti. Trešdienas un ceturtdienas ir barjeru dienas. Pēc tam kājas sāp tā, ka nākamajā dienā šķiet: nekur neiešu. Bet kaut kā piespiežos un eju.

11. klase ir laiks, kad jāsāk domāt par profesiju. Vai virzienu esi izvēlējusies?

Es padziļināti mācos latviešu valodu, bet eksāmenus likšu arī bioloģijā un angļu valodā. Mans mērķis ir Rīgas Stradiņa universitāte, un gribu kļūt par fizioterapeiti. Tā ir lieliska profesija, un savā ziņā to ietekmējis sports. Vieglatlētika ir traumatiska, esmu tam gājusi cauri un saprotu, cik svarīgi ir saņemt pareizu palīdzību. Gribu palīdzēt citiem un arī pati labāk izprast savu ķermeni.

Vai muskuļa savainojums bija smags pārbaudījums?

Jā, tas bija smagi. Tas notika ap Katrīnas kausa laiku. Nācās iziet garu fizioterapijas kursu, izlaist treniņus. Bet tagad jūtos labi. Sajūta, ka beidzot atkal varu visu izdarīt bez sāpēm, ir neaprakstāms stimuls.

Vai apmeklē arī citas nodarbības?

Vieglatlētikas treniņi ir visu nedēļu. Taču dažas reizes pēc tiem dodos pie Nikas Benhenas-Kazakevičas uz ballīšu fitnesu. Tur ir fantastiska atmosfēra: meitenes ir jaukas, saprotošas, Nika ir pozitīva un atvērta, nekad nedusmojas, ja kaut kas neiznāk. Tur ir kustības, mūzika un pilnīgi cita enerģija nekā stadionā. Tas ir mans laiks, kad izlādēties un uzlādēties vienlaikus.

Vai tu esi kustības cilvēks?

Noteikti. Man patīk staigāt vienai, man pat ir savs maršruts. Tā ir sava veida meditācija. Nevaru nosēdēt mierā.

Vai mājās startēt ir vieglāk, vai atbildība pret savējiem rada stresu?

Mājās man patīk vislabāk, jo te zinu katru stūri. Zinu, ka trenere ir blakus, un vecāki vienmēr atnāk. Man ir svarīgi viņiem parādīt, ko es varu. Bet visvairāk jūtu savu omīti – viņa ir lielākā atbalstītāja. Pat tad, ja nav stadionā, jūtu, ka domās viņa ir ar mani. Citās pilsētās tādas sajūtas nav.

Vai ģimenē vēl kāds nodarbojas ar vieglatlētiku?

Man ir vecāks brālis, kurš spēlē basketbolu. Taču mamma savulaik skrēja tieši tās pašas disciplīnas: 400 metrus un 400 metru barjeras. Esmu mantojusi viņas gēnus. Viņa ir mans lielais atbalsts.

Vai jaunieši tagad grib sportot?

Teikšu godīgi: laikam jau interese mazinās. Daudziem parādās citas prioritātes: attiecības, citi hobiji. Pagājušajā gadā likās, ka visi ir motivētāki, bet grupās cilvēku kļūst mazāk. Tomēr tie, kas palikuši, esam kā liela ģimene. Manēža ir manas otrās mājas. Ja man ir slikts garastāvoklis, aizeju uz treniņu, satieku savējos, pajokojam, runājam, un viss atkal kārtībā. Mums nav rituālu pēc sacensībām, bet visu pārrunājam procesā. Ja vajag, apsēžamies un sakām: „Ilzīt, mums vajag parunāt.” Un izrunājamies. Tas ir ļoti svarīgi.

Vai redzi sevi sportā arī pēc vidusskolas?

Ļoti negribētu, lai sports paliek tikai vaļasprieks. Izglītība būs pirmajā vietā, bet mēģināšu apvienot. Nevaru iedomāties dzīvi bez treniņiem.

Vai mājās ir godalgu stūrītis?

Ir, un tas ir ļoti mīļš. Ziemassvētkos man uzdāvināja medaļu pakaramo ar uzrakstu Tu to vari. Tas ir pilnībā piekrauts. Esmu pat sākusi aizņemt brāļa istabas plauktus, jo manējā vairs nav vietas. Brālis pagaidām neiebilst.

Kurai medaļai ir vislielākā emocionālā vērtība?

Maltā izcīnītajai*. Tur ieguvu pirmo vietu 400 metru gludajā distancē. Tas bija tikai otrais 400 metru skrējiens mūžā. Biju prom no mājām, bijām es, Beāte Buka un Diāna Dzintara. Trenere kā mamma, mēs visas kā māsas. Tas panākums un tās emocijas paliks sirdī uz visu mūžu.

* Eiropas Vieglatlētikas veicināšanas organizācijas sacensības Maltā 2023. gadā