Virves vilkšanā svarīga izturība, ne spēks

Kuldīdzniece NIKA BENHENAKAZAKEVIČA ir viena no retajām sievietēm, kura nebaidās no tādiem vīrišķīgiem sporta veidiem kā bokss un virves vilkšana. Nesen Nika atgriezusies no pasaules čempionāta Taivānā, kur kopā ar Latvijas izlasi cīnījusies par pasaules labāko virves vilcēju titulu, jauktajā komandā iegūstot 5. vietu.

Cik dalībnieku no Kuldīgas ir valsts izlasē?

Divi – es un Raimonds (Nikas dzīvesbiedrs – red.). Jau ilgākus gadus šajā sportā trenējamies, startējam. Uz čempionātu devāmies kopā ar citiem klubiem: Jelgavu, Līvbērzi, Saldu, Ventspili.

Pasaules čempionāts Taipejā bija noorganizēts ļoti augstā līmenī. Piedalījās 14 valstis. Vīriešiem sasniegumi ir izcili – viņi izcīnīja augsto 2. vietu pasaulē. Mēs startējām miksā (jauktajā komandā ir sievietes un vīrieši – red.), un tur mums ir 5. vieta. Tas ir augsts sasniegums, jo ar 3. un 4. vietas ieguvējiem nocīnījāmies vienlīdzīgi – bija neizšķirts. Bet virves vilkšanā ir interesanta sistēma: ja sacensību laikā savāc vairāk piezīmju, kopvērtējumā nokrīti zemāk. Tiesneši tur ārkārtīgi stingri.

Tu pieminēji, ka vīriešu komandai izdevās labāk. Kāpēc jauktajai komandai arī 5. vieta ir tik nozīmīga?

Vīriešiem treniņi izdevās tā, ka gandrīz katru reizi varēja tos aizvadīt plecu pie pleca. Mēs, jauktā komanda, bijām salikti no dažādām pilsētām. Katrs trenējas savā pusē, un tikai uz lielajiem mačiem tikām apvienoti. Tāpēc 5. vieta, cīnoties ar pasaules lielvalstīm, ir tiešām labs rādītājs.

Vai Taivāna tiek uzskatīta par šī sporta veida lielvalsti?

Noteikti! Galvaspilsētā Taipejā virves vilkšana ir valsts līmenī. Ir speciālas skolas, sistēma, kurā viss notiek kā pulkstenī. Viņi strādā kā skudriņas. Interesanti, ka neviens neiet pa labi vai kreisi, kur pagadās: kustība notiek pa labo pusi, lai tie, kas steidzas, pa kreiso varētu paiet garām.

Mēs esam pieraduši par virves vilkšanu domāt kā par senioru vai milžu sportu. Bet viņu sportisti nav tādi pieauguši, masīvi vīri. Tur startē jaunieši, kuri uztrenēti līdz pēdējam. Bet latviešu puiši ar viņiem cīnījās par pirmo vietu, un tas nebija vienos vārtos. Cīņa ilga gandrīz trīs minūtes! Mēs uzbrukām, viņi aizsargājās. Tur treniņu process ir nenormāli smags – piecas sešas reizes nedēļā, un tas ir viņu vienīgais darbs.

Kādi bija pirmie iespaidi, aizbraucot uz tik tālu un eksotisku vietu?

Cilvēki tur ļoti laipni. Mēs vizuāli stipri atšķiramies, tāpēc jutām, ka mūs vēro. Bet interesanti: tiklīdz tu paskaties cilvēkam acīs, viņš uzreiz novēršas. Metro tas notika visvairāk: jūti skatienus, pagriez galvu – visi pēkšņi skatās citur (smejas).

Jūs no Latvijas aukstuma devāties uz siltumu. Kā izdevās adaptēties?

Tur bija kādi plus 24–26 grādi. Lielākais izaicinājums ir nevis temperatūra, bet gan laika maiņa un pats ceļš. Mēs ar treneri Aināru Zablovski sarēķinājām: no brīža, kad izbraucām no mājām, līdz brīdim, kad iegājām viesnīcā Taipejā, pagāja 27 stundas. Tas ir laiks bez normālas ēšanas, dzeršanas vai miega.

Bet trenerim ir tāda metode – tiklīdz noliekam somas, viņš saka: „Tā, velkam botes un ejam izkustēties!” Visi noguruši, grib atpūsties, bet viņš neatkāpjas: „Atpūtīsieties, kad čempionāts beigsies.” Un mēs ejam skriet kādus piecus kilometrus. Galva reibst, sajūtas dīvainas, bet tas palīdz izdzīt lidojumu no kauliem.

Izklausās pēc lielas disciplīnas. Vai virves vilkšana prasa īpašu sagatavošanos svara ziņā?

O, jā! Svara mešana ir atsevišķs stāsts. Pirms čempionāta visi dzīvojam kaloriju deficītā. Lai iekļūtu svara klasē, katram ir savs uzdevums. (Jauktajā komandā 580 kg uz astoņiem cilvēkiem – aut.) Treneris pasaka: „Tev jābūt tādā svarā.” Un viss. Nav svarīgi, vai ir svētki vai kārdinājumi.

Vislielākais ienaidnieks šajā procesā ir smadzenes. Tās visu laiku uzbrūk ar nepareizu informāciju: „Tu to nevari, tas nav reāli, tu neiekļausies svarā…” Man ir bijis tā, ka mēnesi pirms sacensībām liekas: viss – esmu badā, trenējos, bet pēdējie četri kilogrami nekrīt. Bet, kad aizbrauc, viss sakārtojas tā, ka esmu pat zem normas. Tā ir tikai un vienīgi pašmotivācija.

Un tad nāk pati svēršanās…

Jā, vesela procedūra. Pārbauda pasi, identitāti, nosver un uz akreditācijas uzliek zīmogu. Tikai tad esi oficiāli sacensībām pielaists. Komandā laukumā ir astoņi cilvēki, un parasti ir viena maiņa. Treneris vēro: ja kāds ir švakāks vai pusfinālā vajag komandu pastiprināt, viņš maina. Tā ir stratēģija.

No malas virves vilkšana izskatās kā spēka demonstrācija.

Virves vilkšana nav stāsts par spēku. Svarīga arī izturība. Tas ir atslēgas vārds, ko daudzi nesaprot. Jābūt nostieptai kā stīgai. Visam ķermenim jāstrādā kā vienam mehānismam. Tiklīdz kaut par milimetru atdod muguru vai neizspied ar kājām, pretinieks tevi salauž. Vajadzīgi vismaz divi gadi intensīvu treniņu, lai vispār apgūtu pareizo tehniku.

Un kā ar traumām?

Visvairāk cieš plaukstas un kāju pirksti, arī muguras labais sāns, kur iet virve. Cilvēki bieži prasa: „Kāpēc nevelkat cimdus?” Bet ar cimdiem nevar sajust virvi – nav tās saķeres. Ziemā telpās lietojam talku, vasarā ārā – sveķus, lai pie virves burtiski pieliptu.

Ziemas un vasaras vilkšana atšķiras. Vasarā ir smagi zābaki, velk iegriežoties, bet ziemā telpās ejam taisni. Ja man jautā, vai tas ir veselīgi… Nu, kurš profesionālais sports ir superveselīgs? Droši vien tikai iešana (smejas).

Esmu redzējusi sacensības Kuldīgā. Tur komanda noliecas gandrīz līdz zemei. Šķiet – viens solis, un visi kritīs.

To kontrolē enkurs – pēdējais cilvēks virves galā. Viņš pietur un stabilizē visu komandu. Viņam ir milzu atbildība. Pasaules līmenī otra vietā nevar nostrādāt. Ja viens spēlētājs nav gatavs, tās ir 30 sekundes, un viss beidzas. Man patīk, ka šajā sportā nav dalījuma: sieviete un vīrietis. Visi ir sportisti.

Esat nodibinājuši klubu Kuldīgas lūši.

Jā, esam to izveidojuši. Pateicoties sporta skolas direktoram Agrim Kimboram un Latvijas Virves vilkšanas federācijai, mums Kuldīgā manēžā ir individuāls trenažieris. Tas dod iespēju trenēties tepat. Līdz šim iznāca vairāk braukāt uz Ventspili pie trenera Aināra Zablovska vai pie kluba Ozols trenera Mārtiņa Zitāna.

Plānojam šo sportu Kuldīgā attīstīt. Virves vilkšanā nav svarīgs vecums vai nenormāli muskuļi. Vajadzīgs sportiskais gars. Ja tev ir pāri 30 un liekas – ai, ko tad es, nāc pie mums! Tas pamodina. Pasaules čempionātos redzēju cilvēkus, kam ir 50 un 60 gadu, un viņi velk izcili.

Ko dari vēl bez virves vilkšanas?

Esmu cilvēks-kustība. Kuldīgā strādāju par masieri Virkas muižā. Man patīk ar cilvēkiem runāt, būt par tādu kā gidu, pastāstīt, ko pilsētā apskatīt. Vēl esmu futbola kluba Nikers fiziskās sagatavotības trenera palīdze un masiere – sagatavoju puišus par 110%. Man ir arī sava meiteņu grupa Ballīšu fitness. Romantiskā apgaismojumā vingrojam un dejojam.

Esmu redzējusi video, kur tu arī boksējies.

Jā, bokss ir mans laiks. Dēlam Danilam ir 17 gadu, viņš boksā trenējas pie Andreja Zozuļas, un es reizēm pievienojos. Reizēm apmeklē arī meita Mikaela, kurai ir 11 gadu. Man patīk kontaktmetodes, vīrišķīgi sporta veidi. Kustība man ģenerē enerģiju. Ja esmu nogurusi, eju staigāt vai skriet. Austiņas ausīs, un tā sakārtoju domas. Man šķiet: ja sieviete sevi neiejūdz kādā fiziskā procesā, viņa sāk par daudz savā galvā operēt ar nevajadzīgām domām. Tad viņa mēdz uzbrukt tuvākajiem (smejas). Tā enerģija kaut kur jāizsēj, lai nestu augļus.

Es ilgi domāju, ka ģimenei, darbam, sportam sevi upurēju. Tas mani izsūca. Tad sapratu: negribu upurēties – gribu ziedoties. Tā ir mana izvēle. Es pati izvēlos ziedot laiku treniņiem, dēlam, meitai vai darbam. Tad viss mainās. Esi noguris, bet sēdi ar gandarījumu.

Tas ir kā ar dārgu apakšveļu: neviens nezina, ka tev tā ir mugurā, bet tu zini un jūties citādi (smejas). Neviens neredz tos tūkstošus litru sviedru, bet iekšā tu staro, jo zini, ko esi izdarījis.

Tev esot īpašs stāsts par agrāko Kuldīgas kafejnīcu Zilā bumba.

Zilā bumba saistīta ar atmiņām par omīti Innu Kasperoviču. Nesen, 23. martā, viņa aizgāja mūžībā. Viņa bija mans garīgais līderis, visgaišākais cilvēks. Omīte man bērnībā stāstīja par Zilo bumbu, kur ilgus gadus pati strādāja. Man šķiet, ka viņa arī uztaisīja pirmo saldējuma kokteili pilsētā.

Es gribēju šo stāstu atjaunot. Protams, pēc visām mūsdienu prasībām nevar uztaisīt precīzu kopiju, bet gribējās to sajūtu un komunikāciju starp paaudzēm, kad opītis atved mazbērnu un saka: „Es te nācu jaunībā.” Pagājušajā gadā omīti aizvedu uz atjaunoto Zilo bumbu – kiosku Pārventā pa ceļam uz skatu torni. Pacienāju ar minipankūciņām un saldējumu. Viņa noteica: „Ļoti normāli.” Tas bija viņas veids, kā pateikt, ka ir labi.

Vai omīte tevi sagaidīja no Taivānas?

Jā. Sūtīja audioziņas uz Taipeju, ka ļoti gaida. 18. martā atlidojām, un izdevās būt viņai blakus līdz 23. martam. Tas man bija ļoti svarīgi.

Kādi ir tuvākie plāni sportā?

Gatavošos nākamajiem čempionātiem. Varētu būt Itālijā, bet klīst runas, ka kāds no lielajiem mačiem var notikt arī Latvijā. Mūsu puiši pēdējos gados ir pierādījuši, ka virves vilkšanā telpās Latvija ir lielvalsts.

Kāpēc Kuldīga ir tava pilsēta?

Es te esmu dzimusi un augusi. Desmit gadus nodzīvoju Ventspilī, bet visu laiku domāju par Kuldīgu. Te ir cilvēcīgums. Ventspilnieki ir tādi vējā izpūsti, bet kuldīdznieki ir silti. Te izej uz Liepājas ielas, un to varētu iziet sešās minūtēs, bet man vajag stundu, jo ar visiem jāsasveicinās, jāaprunājas. Te nav nekā tāda, ko nevarētu atrisināt vai sarunāt. Mazpilsētā ir spēks.