Zelta maliņa

Kad vēroju skaistos Ziemassvētku rotājumus, kas kopā ar sniega kupenām izskatās tik burvīgi, saprotu, cik daudz mums dots. Lai kāds būtu laikmets un dzīves apstākļi, varam uz to skatīties, gan pamanot problemātisko un trūkumus, gan to, ar ko esam bagāti. Kā mēdz teikt, katrā nelaimē ir arī laime, ja spējam saskatīt.

Katrā ziņā ne vienmēr tas, kas sākumā šķiet ļoti negatīvs notikums, tāds izrādās arī vēlāk, uz to atskatoties jau ar laika distanci. Piemēram, ekonomiskās krīzes dēļ kāds zaudē darbu, taču kādam varbūt tā ir iespēja beidzot vērtīgi pavadīt laiku ar bērniem, dāvāt viņiem visu savu enerģiju, uzmanību, un bērni šo dzīves posmu ar labām emocijām atcerēsies visu mūžu. Varbūt cits, nonācis šādā situācijā, uzdrošinās mainīt profesiju un iegūst tādu darbu, kas patīk labāk vai ir augstāk atalgots. Bet, protams, tad, kad esam uzkāpuši uz melnās svītras, saskatīt iespējas un ieguvumus ir ļoti grūti.

Ja izdotos vienmēr redzēt, ka katram šķīvim ir zelta maliņa, mēs noteikti būtu laimīgāki. Apstākļus, kuros dzīvojam, bieži vien nevaram izvēlēties. Un es pieļauju, ka kādreiz, atskatoties uz to, kam šajā laikā tik neesam gājuši cauri, šķitīs: esam tā paaudze, kas piedzīvojusi patiešām lielus pārbaudījumus. Atceros – kad sākās Krievijas karš Ukrainā, internetā cirkulēja karikatūra, kurā citplanētieši uz Zemes notiekošo vēro kā seriālu un saka apmēram tā: „Re, kā! Īsā laikā no kovida pandēmijas jau nonākuši līdz 3. pasaules karam!”

Un tomēr šodien ir ļoti daudz kā tāda, par ko varam būt pateicīgi, sākot ar apkārt valdošo ziemas pasaku, ko mums dāvā daba. Arī par to, ka Latvijā ir miers un ka karu šeit izjūtam galvenokārt tikai kā energoresursu krīzi un inflāciju. Par to, ka ukraiņiem, kuri, bēgot no kara, nonākuši pie mums, spējam palīdzēt. Par to, ka karš licis daudz ko pārvērtēt arī mūsu sabiedrībā un rīkoties. Krīzes ir tas laiks, kas cilvēkus bieži vien satuvina, mazina mūsu egoismu, vairo iejūtību, vēlmi atbalstīt un palīdzēt.

Tuvojas Ziemassvētki, un, vērojot apkārt notiekošo, es saprotu: nekas neliecina, ka cenu kāpums mūs piespiedīs no kādām tradīcijām atteikties, tai skaitā no dāvanu gādāšanas. Bet noskaņojums, šķiet, ir tieši pretējs – svētki par spīti visam būs vieni no krāšņākajiem. Mēs iemācīsimies rotājumus izgatavot paši, būsim radoši, sarūpējot dāvanas utt. Manuprāt, šogad ļoti jādomā, lai katrs cents, ko esam gatavi svētkiem tērēt, nonāktu pie vietējiem uzņēmumiem, nevis, piemēram, Ķīnā. Arī tā ir sadošanās rokās.