Viedokļi

Vajadzētu nu priecāties, bet, ieklausoties, ko saka iedzīvotāji, kas to lietu papētījuši nopietnāk, prieks par zaļu Latvijas nākotni kaut kā noplok. Tāpēc, ka pārāk daudz neskaidrību.

Tieslietu ministrijas dzimtsarakstu departaments publicējis pērn Latvijā jaundzimušajiem dotos unikālos personvārdus.

Labi, ka pašvaldības darbā var ieskatīties attālināti, citādi arī tā būtu laika tērēšana, jo domes sēdē var uzzināt maz. Vien to, kurš deputāts un ar kādu sejas izteiksmi ceļ roku par vai pret vai atturas jautājumā X vai Y.

Nesen internetā uzdūros rakstam par kādu instagrama ietekmētāju Aitanu Lopesu no Barselonas, kurai seko 273 tūkstoši cilvēku un kura, reklamējot dažādus ražojumus un uzņēmumus, pelna vairāk nekā 10 000 eiro mēnesī.

Mēdz teikt, ka latvieši esot lieli individuālisti, bet, kad pienāk izšķiroši notikumi, mums ir tāda kopības izjūta, ka kalnus var gāzt. To pierādīja sapulces Nīkrāces, Ēdoles, Turlavas un Kabiles pamatskolā.

Pēdējos gados bieži dzirdēts, ka pilsētnieki pārceļas uz laukiem, jo vēlas mieru un klusumu, grib atrast vietu, ko saukt par mājām, iekopt savu vidi un baudīt dabu.

Sen nav bijusi tāda situācija, kad ārkārtīgi grūti noformulēt savu nostāju, ja tuvākajās dienās jāizlemj četru mūsu lauku skolu liktenis. Kuluāros skanēja runas, un arī dažs deputāts meta ar roku: ko nu vairs – augšās viss jau izlemts. Bet vietvaras lēmējam tā roka tomēr vēl tikai būs jāceļ par vai pret izglītības pārvaldes piedāvāto skolu tīkla pārveidi.

Esmu sācis kolekcionēt vinila plates.