Devums mūža garumā

Par saviem skolotājiem es iedomājos ne tikai 1. septembra priekšvakarā. Un arī par savu skolu, ikrīta garo ceļu uz to un piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem atceros ik reizi, kad lasu citu atmiņas par skolas laiku vai kad pašķirstu savas skolas gadu dienasgrāmatas. Vai pavisam vienkārši – dzīvē atgadās situācijas, kas asociējas ar to laiku, ar bērnību, ar draugiem un notikumiem.

Mācījos nelielā lauku skolā, kas tolaik bija Bērzes vidusskola. Bijām ap 120 skolēniem, skolā strādāja kādi 15 pedagogi. Klases bija nelielas, piemēram, mēs bijām vien astoņas meitenes, kas absolvējām vidusskolu (tolaik 11. klasi). Tā kā bijām tik maz, bija jāmācās katru vakaru, jo varējām tikt izsauktas jebkurā stundā. Bet mūsu skolotāji bija tik forši – stingri un cilvēcīgi reizē. Par katru varētu uzrakstīt stāstu!

Vistrakāk gāja ar fiziku, kas mums bija īsts cietais rieksts, bet to mācīja mūsu klases audzinātājs Staņislavs Štekels, un viņu pievilt arī negribējās, jo mēs bijām kā draugi, uzticējāmies viens otram. Viņš ļoti centās mums iemācīt to, kas dzīvē tiešām var noderēt. Kad kārtējo reizi kaut ko atkal nesapratām, gan dusmojās, gan sauca mūs par dillēm. Tas bija tik mīļi!

Viņš skolā bija vienīgais, kas riskēja stāstīt mums, pusauga skuķēniem, to Latvijas vēstures daļu, ko citi nepieminēja. Arī ekskursiju maršruti mums bija citādi nekā pārējām klasēm, piemēram, braucām uz Tīreļpurvu, bet obligātajā ierindas skatē dziedājām Div’ dūjiņas gaisā skrēja. Kad sākās Atmoda, bija viens no aktīvākajiem Latvijas Tautas frontē, iestājās Zemessardzē. Mēs rakstījām viens otram vēstules, un tās esmu saglabājusi, jo, lai arī vecumdienās viņam neklājās viegli, rakstītajā bija pāris atziņas, kas man nāk līdzi joprojām. Pirmā – mums nav nekā svarīgāka par savu zemi, Latviju. Otrā – darbs ir pamatu pamats, nedrīkst ļauties slinkumam un apnikumam. Trešā – labs humors glābj no sarežģītām situācijām. Varbūt manas klasesbiedrenes ir paņēmušas sev kādas citas atziņas, bet to gan zinu – mums bija vienreizēji paveicies ar tādu Skolotāju. Ik pa laikam mēs, klases meitenes, braucām pie viņa arī ciemos. Un arī atvadījāmies visas, kas bijām tolaik Latvijā.