Ar Kuldīgu sirdī

Nesen man bija saruna ar cilvēku, kuram Kuldīga nav sirdī. Un tas patiesi pārsteidza. Ne tāpēc, ka visiem obligāti šī pilsēta būtu jāmīl, bet tāpēc, ka esmu pieradusi pie pavisam kā cita – pie tā, ka tiem, kuri šeit dzīvo vai strādā, Kuldīga lielākoties ir sirdī.

Pieķēru sevi pie interesantas domas: man, nosaucot savu vārdu un uzvārdu, gandrīz uzreiz gribas pateikt arī to, no kurienes esmu. It kā tā būtu daļa no manis. Jo būt no Kuldīgas – tā nav tikai ģeogrāfija. Tā ir piederība.

Nesen publicēts video, kas aicina uz Kuldīgu pārcelties. Noskatījos un sapratu, ka tajā ir viss, kā es savu pilsētu sajūtu. Nevis tikai tas, ko redz tūristi, bet tas, ko redzam mēs paši. Šeit tiešām daudz kā nav, kā teikts video, un tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc te ir tik labi.

Es vairs nevarētu iedomāties Kuldīgu industriālu, lielāku vai pārāk modernu. Mums pa pilienam gadu desmitiem ilgi ir iemācīts kaut kas ļoti vērtīgs: ka dakstiņu jumts ir skaists, ka koka durvis ir daļa no pilsētas rakstura, ka atjaunota ēka ir vērtīgāka par jaunu un ka vecais bruģis ir nevis neērtība, bet vēsture zem kājām. Esam uzauguši ar izpratni, ka vecais nav jānojauc tikai tāpēc, ka var uzcelt kaut ko jaunu.

Jā, mēdzam būt arī neapmierināti. Ar kādu lēmumu, procesu vai vietējās varas soli. Diskutējam, strīdamies un reizēm kritizējam. Bet tas nozīmē tikai vienu: mums rūp. Un rūp tikai tas, kas ir sirdī.

Kas tad īsti mums tur ir? Tā ir vide, kurā dzīvojam. Vecpilsētas arhitektūra, Venta, kafejnīcas, kurās vienmēr kāds kādu pazīst, un cilvēki, kuri nebaidās ieguldīt naudu un spēku, riskēt un radīt. Mums ir skaistākā vecpilsēta Latvijā, un es ticu, ka ikviens īsts kuldīdznieks ar to lepojas. Ne skaļi, bet dziļi.

Man patīk tas, ka šeit nav iespējams pazust pūlī. Daļai no pūļa tu paspied roku, daļu uz ielas sveicini, bet daļu pazīsti jau gadiem. Pasākumi te bieži atgādina lielas ģimenes saietus, bet pastaiga pa pilsētu reti beidzas tikai ar pastaigu. Tu vienmēr kādu satiec, ar kādu aprunājies, un reizēm mājās pārnāc ne tikai ar pilnu vēderu, bet arī ar līdzi iedotu gardumu vai dāvanu no draugiem.

Tā ir vienkāršība, kuru nevar uzbūvēt no jauna. To var tikai saglabāt.

Tieši tāpēc tik jūtīgi uztveram to, ka kāds par Kuldīgu runā pavirši vai noniecinoši. Tieši tāpēc aizstāvam vecās ēkas, bruģi, laternas un to īpašo sajūtu, kuru nevar iezīmēt nevienā attīstības plānā. Jo mēs neesam tikai pilsētas iedzīvotāji – mēs esam daļa no tās.

Kad kāds ienāk ar idejām, kas uz papīra izskatās progresīvas, bet nesajūt pilsētas raksturu, tad ļoti dažādi cilvēki pēkšņi sāk domāt vienādi. Ne tāpēc, ka būtu pret pārmaiņām, bet tāpēc, ka šo vietu mīl. Jo mīlēt nozīmē arī sargāt.

Jā, Kuldīgā joprojām var uzņemt kara filmu, aizsedzot vien ceļazīmes. Un tas izskatīsies ticami. Bet vai tas nav brīnums? Cik Eiropas pilsētās kaut kas tāds vēl ir iespējams?

Tāpēc galvenais nav tas, vai visi Kuldīgu saprot. Svarīgākais ir tas, ka to saprotam paši un turpinām sargāt.

Jo mēs esam un paliksim cilvēki ar Kuldīgu sirdī.