Abavas pagrabiņā paēdinās ikvienu

Nelielo mājiņu upes krastā, kurā darbojas kafejnīca Abavas pagrabiņš, saimnieks Andris Egliens iegādājās 1995. gadā. Tas bijis petrolejas pagrabs. Arhitekts Edgars Zalāns izveidoja tās projektu. „Nedomāju, ka man šī lieta iznāks tik nopietna,” ar pozitīvismu pauž saimnieks. Nu jau kafejnīca darbojas 28 gadus un piedāvā apmeklētājiem ēdienus latviešu gaumē.

Sākuši kopā ar dzīvesbiedri. „Ideja radās tolaik, kad ielas otrā pusē bija kafejnīca Abava, kas piederēja patērētāju biedrībai. Mana sieva Vizma tur tolaik strādāja par oficianti. Pats augšā spēlēju diskotēkas. Mani iedvesmoja šīs ēkas velvīte. Tolaik domāju, ka uztaisīšu kādu saldējuma kiosku, bet beigās iznāca kas nopietnāks. Sieva tolaik arī apmācīja saimniecītes visās ēdienu gatavošanas gudrībās, kopā saimniekojām. Diemžēl 2012. gadā viņa aizgāja mūžībā. Šobrīd strādāju kopā ar saimnieci Annu Sasņiku, viņa ir vietējā un te strādā 20 gadus. Viņas meita Natālija sestdienās, svētdienās nāk palīgā, kad ir daudz cilvēku. Pats visu laiku šiverēju – taisu kokteiļus, ietinu virtuves instrumentus, iznesu arī porcijas. Darba dienās arī apkalpoju cilvēkus un gatavoju ēdienus, jo to sagataves saimniece jau virtuvē sataisījusi. Darba netrūkst,” stāsta saimnieks.

Vienkārši un garšīgi

Andris atklāj: „No ēdieniem ejošākā ir Pagrabiņa karbonāde – tā ir pildīta, virsū nāk siers un ola. Ir arī parastās karbonādes, pildītas kotletītes, kartupeļu pankūkas, mini rauga pankūkas, no zupām – soļanka, frikadeļu un aukstā zupa. Tie nav izsmalcināti restorāna ēdieni, bet vienkārši, untlīgi latviešu ēdieni. Gadu gaitā ēdienkarte ir mazliet mainījusies, bet no pirmās dienas mums joprojām ir saldais ēdiens Pagrabiņa gardums – banāni, saputoti ar saldējumu un upeņu želeju.”

Grūti ar nodokļiem

„Strādājam visu gadu, bet klientu, protams, vasarā ir vairāk. Ziemā iekurinām kamīnu, ir omulīgi.

Darba laiks ir no divpadsmitiem līdz sešiem vakarā. Uzņēmumam klātos vieglāk, ja nebūtu tik augsti nodokļi. Mēnesī 1330 eiro jāmaksā nodokļos, lai samaksātu algu trim cilvēkiem. Nodokļu politika ir tāda – neatkarīgi no tā, vai cilvēks strādā vai ne, nodokļi jāmaksā uz pilnu klapi. Pavāra palīdze nāk sestdien, svētdien, bet nodokļi jāmaksā par pilnu minimālo algu. Tāda ir tā politika. Esam piedalījušies dažādos projektos, piemēram, bezdarbnieku apmācībai vai skolēnu darbam vasarā. Šogad projektos nepiedalāmies, jo ir lielas izmaksas – iztiekam bez. Grūtākais ziemā ir samaksāt rēķinus, jo tad klāt nāk elektrība. Ziemā arī šeit katru dienu esmu – ja kādam vajag paēst, uztaisu un paēdinu.

Cilvēki dažreiz pasūta arī kādu gaļas plati, vai uzklājam kādam galdu,” pastāsta saimnieks.

Vasarā labi apmeklēta

Viņš turpina: „Pagājušovasar un šovasar klientu ir ļoti daudz. Kovida laikā cilvēku bija mazāk, jo tie baidījās nākt. Mūsu klienti ir arī laivinieki, kas blakus esošajā Abavas krastā kāpj ārā no laivām. Brauc arī daudzi kuldīdznieki, jo nedēļas nogalēs pilsēta ir pilna. Bija moments šovasar, kad Talsos bija Red Bull pasākums Soapbox Race – tad mūs te gāza riņķī! Talsi un Stende nevarēja tik daudz cilvēku uzņemt, tāpēc visi nāca mums virsū (smejas). Paldies Dievam, ka saimniece ir tik tālredzīga un uztaisa daudz vairāk sagatavju, kaudzēm sacep karbonādes, un tad tikai spēj izdalīt. Paretam nāk arī vietējie ciemiņi. Pagasta cilvēki gan vairāk ēd mājās. Bijušie rendenieki, kas dzīvo ārzemēs, arī nāk. Feisbukā jūlijā slavenais bārmenis Andris Reizenbergs bija par mums palaidis videorullīti – viņš braukāja pa kafejnīcām Latvijā un iefilmēja arī sarunu ar mani. Un daudzi cilvēki, kas šeit brauca garām, sāka interesēties par kafejnīcu. Cilvēki te bija arī tad, kad Rendā notika dziesminieku festivāls Trubadūrs. Par šo vasaru sūdzību nav.”

Ļaundari vai skauģi

„Kafejnīcas pirmsākumos notika viens čēpē. Vai nu aiz skaudības, vai ļauna prāta kafejnīcas skurstenī pa kamīnu tika salieta virca. Tas bija skumjš moments. Zinājām, kas tie bija, bet grūti bija dabūt pierādījumus. Vairāk neko nemeklēja, un tā tas viss palika. Bija grūti atkopties, kamēr visu dabūjām tīru. Vairākas reizes esmu bijis arī apzagts – ļaundari ir līduši kafejnīcā pa mazajiem lodziņiem. Vienā naktī pat divas reizes iztīrīja. Vēl nesen man atlauza durvis – vainīgos pēc tam noķēra, bet viens aizmuka uz ārzemēm. Tiesa vēl nav bijusi, un vēl nevienu atlīdzību par zagšanu neesmu dabūjis. Cilvēkiem vajadzīgs alkohols – viņiem jau pietiek, ka dabū dažas pudeles, lai lauztu un zagtu,” par negatīvo pieredzi stāsta saimnieks.

Turpina uzturēt

„Agrāk rīkojām dažādus tematiskus pasākumus. Reiz sievas dzimšanas dienā rīkojām pirātu balli ar kuģi, baseinu un mūziku. Taisījām arī dančus un spēlējām diskotēkas. Vairāk neko tādu nerīkoju. Ar pagastu sadarbojamies, un tas mūs atbalsta.

Šovasar jumtu nomainījām, salikām jaunus bleķus, uztaisījām puķu kastes, lai ir patīkamāk. Terasei nomainījām grīdu. Lielu plānu nav, bet tik turpināt darboties – man kā pensionāram tā ir laika pavadīšana cilvēkos. Dejoju arī pagasta deju kolektīvā,” teic Andris.