Māris Rozentāls: „Emocijas, ko gūsti ceļojot, neviens nevar atņemt”

Kad Kuldīgas spēkavīrs MĀRIS ROZENTĀLS devās uz Dienvidāfriku, viņa galvenais mērķis bija sacensībās Ultimate Strongman World Championships grupā Masters svara kategorijā līdz 105 kg izcīnīt vietu labāko trijniekā. Gatavoties gan nebija viegli – vairākas traumas lika treniņu plānus mainīt un samierināties ar domu, ka cīņa par zeltu šoreiz būs sarežģīta. Taču neatlaidība atmaksājās – pasaules čempionātā izcīnīta bronza.

Sacensības kļuva arī par iespēju kopā ar ģimeni iepazīt vienu no eksotiskākajām valstīm, kur piedzīvota pat pastaiga ar lauvām, bijis daudz pārdomu par dzīvi, sportu un ģimenes vērtībām.

Pasaules čempionāts šoreiz neierastā vietā – Dienvidāfrikā.

Tās bija manas vistālākās un eksotiskākās sacensības. Iepriekš šīs sacensības notika Eiropā: Ukrainā, Vācijā vai citās valstīs. Pirmo reizi tika rīkotas ārpus Eiropas – Dienvidāfrikas pilsētā Benoni netālu no Johannesburgas.

Pirms brauciena bija neliels satraukums. Johannesburga tiek minēta starp pasaules bīstamākajām pilsētām, tāpēc jau laikus ievācu informāciju. Runāju ar tiem, kuri tur jau bijuši. Viņi teica: ja ievēro zināmus drošības noteikumus, problēmu nav. Tas arī iedrošināja.

Vai devies turp viens?

Nē. Nolēmām braukt visa ģimene. Ja jau ir iespēja aizlidot tik tālu, tad gribējās ne tikai startēt, bet arī iepazīt valsti. Sen bija sapnis savām acīm redzēt Krīgera Nacionālo parku, dzīvniekus, ko bijām redzējuši raidījumos Animal Planet.

Kā sacensībām gatavojies?

Gatavošanās bija viļņaina. Treniņos guvu muskuļu plīsumus. Par laimi, tie nebija pilnīgi pārrāvumi, tomēr tik nopietni, lai nevarētu trenēties tā, kā plānots.

Biļetes nopirktas, atpakaļceļa nav. Vajadzēja pielāgoties un gatavoties daudz saudzīgāk. Es sapratu, ka šoreiz mans uzdevums ir izcīnīt vietu labāko trijniekā. Par pirmo vai otro vietu cīnīties būtu grūti, jo konkurence ārkārtīgi spēcīga.

Vai devies prom agrāk, lai paspētu adaptēties?

Jā, ierados piecas dienas agrāk. Laika starpība nav liela – tikai stunda, tomēr gribējās pierast pie klimata, ēdiena un vides. Patīkami pārsteidza tas, cik moderna izrādījās Dienvidāfrika. Godīgi sakot, pirms brauciena iedomājos pavisam citādu ainu. Domāju, ka redzēšu nabadzību un sliktus ceļus. Patiesībā ceļi daudzviet ir labāki nekā pie mums. Automašīnas – modernas, infrastruktūra – attīstīta. Tas bija pirmais lielais pārsteigums.

Vai par drošību satraucies?

Jau pirmajās dienās sapratām, ka cilvēki nav pārspīlējuši. Faktiski katrai privātmājai, skolai vai viesnīcai apkārt ir augsti žogi ar dzeloņstieplēm un elektrību. Tas parāda, ka cilvēkiem par drošību jādomā. Mums ieteica automašīnu vienmēr novietot apsargātās stāvvietās. Tur pat ir ierasts samaksāt dažus randus* apsargam, kurš automašīnu pieskata. Tā arī darījām. Ir rajoni, kuros tūristiem labāk neiet. Vietējie paši teica – nav vērts izaicināt likteni. Vienlaikus sastapām arī atsaucīgus cilvēkus. Reiz pazaudējām stāvvietas biļeti. Policists ne tikai palīdzēja, bet arī aizveda līdz informācijas centram un paskaidroja, kā viss notiek. Pret tūristiem cilvēki bija laipni. Tas pilnībā mainīja manu priekšstatu par šo valsti.

Kāds iespaids par ikdienas dzīvi?

Kontrasti milzīgi: ir ļoti skaisti rajoni, moderni iepirkšanās centri un sakoptas teritorijas, bet arī vietas, kur redzama liela nabadzība un netīrība. Tieši tad saproti, cik sakārtota ir Latvija. Mēs bieži sūdzamies, bet, pabraucot pa pasauli, ieraugi, ka dzīvojam ļoti tīrā un skaistā valstī. To vajadzētu vairāk novērtēt.

Kā tur ar ēdienu?

Mēs izvēlējāmies lielākos veikalu tīklus un pārbaudītas ēstuves. Pārtikas veikalos izvēle ir milzīga – pat lielāka nekā daudzviet Eiropā. Pēc sacensībām aizgājām uz steiku restorānu. Četriem cilvēkiem rēķins bija apmēram 65 eiro.

Vai ekskursijās devāties ar kādu grupu?

Nē, īrējam automašīnu. Arī viesnīcas rezervējām tikai tad, kad zinājām, kur konkrētajā dienā būsim nonākuši. Tas dod pilnīgu brīvību. Ja iepatīkas ūdenskritums vai dabas parks, var tur pavadīt vairāk laika. Ja brauc grupā, viss notiek pēc grafika: kāds kavējas, kāds grib kafiju, kādam vajag apstāties. Man labāk patīk savu maršrutu plānot pašam. Turklāt pirmo reizi nācās braukt pa ceļa kreiso pusi. Sākumā ir neierasti, bet pēc dažām dienām jau pieradu.

Kādi bija sacensību konkurenti?

Sabraukuši spēcīgi atlēti no visas pasaules: Anglijas, Brazīlijas, Argentīnas, Dienvidāfrikas, Zambijas, Mozambikas un citām valstīm. Daudzi sportisti dedliftā (angliski deadlift, ‘vilkme no zemes’ – red.) ceļ vairāk nekā 300 kilogramus. Grupā Masters tas nav nemaz tik bieži sastopams. Tāpēc jau pirms tam sapratu, ka šoreiz būs cīņa par katru punktu.

Organizators man teica: „Māri, šoreiz būs izdzīvošanas sacensības.” Daudzi bija jaunāki par mani. Es jau tuvojos 51 gadam, bet vairumam konkurentu bija tikai 40 vai 41 gads – viņi tikko sasnieguši vecuma grupu Masters. Arī tas spēlē savu lomu. Es labi zinu, ka 42 gados man bija labākie rezultāti karjerā. Ja toreiz būtu startējis ar tādu pašu sagatavotību, iespējams, cīnītos arī par uzvaru.

Taču sports ir sports. Katram savs laiks, un man svarīgākais bija parādīt, ka arī 50 gadu vecumā pasaules līmenī var konkurēt.

Kādas bija disciplīnas?

Kopumā piecas. Pirmā bija baļķa celšana un Apollona stieņa celšana, otrā – dedlifts, trešā – fermera pastaiga, kurā jānes smagi čemodāni, ceturtā – 320 kilogramu nēši un 100 kilogramu smilšu maisa pārmešana pāri šķērslim, piektā bija Atlanta akmeņi. Katra prasīja ko citu: spēku, izturību, ātrumu, arī psiholoģisko noturību.

Nebija viegli. Lielākā problēma tā, ka Apollona stieni nedrīkstēja balstīt pret jostu vai vēderu, kā biju trenējies. Tas nozīmēja, ka tehnika uz vietas jāmaina. Man nav tik liels vēders kā dažiem konkurentiem, kuri var stieni vieglāk uzsēdināt augstāk, tāpēc nācās improvizēt. Pacēlu veiksmīgi un disciplīnā dalīju trešo un ceturto vietu. Sapratu: nekas vēl nav zaudēts.

Otrā disciplīna bija vilkme no zemes. Tieši uz to liku vislielākās cerības, tomēr arī te bija pārsteigums, jo tur izmantoja pavisam citu konstrukciju, nekā esmu pieradis. Taču šajā vingrinājumā uzvarēju. Pienāca konkurenti un teica: „Respect!” („Visu cieņu!”) Dedlifts spēkavīru pasaulē ir prestiža disciplīna, sava veida spēka mēraukla. Man tas bija ļoti svarīgs brīdis.

Savukārt fermera pastaiga nekad nav bijusi mīļākā disciplīna. Ap 120 kilogramu smagi rokturi jānes 20 metrus turp un atpakaļ. Sākumā likās, ka satvēriens neturēs, bet, kad starts bija dots, adrenalīns darīja savu. Izdevās finišēt un – pats svarīgākais – apsteigt tuvāko konkurentu no Dienvidāfrikas. Mūs šķīra tikai trīs sekundes desmitdaļas! Tas ir nieks, taču punktu izteiksmē ļoti svarīgi.

Pēc tam vēl viena smaga disciplīna – 320 kilogramu nēši. Godīgi sakot, biju mājās traumējis arī kājas muskuli un pēdējā treniņā pirms izlidošanas sajutu sāpes. Sacensību laikā tās atgriezās. Tomēr tajā brīdī par to nedomā – vienkārši ej un dari!

Pēc tam 100 kilogramu smilšu maiss jāpārmet pāri šķērslim. Organizators ieteica maisu uzreiz celt uz pleca, un es padomam paklausīju. Konkurents maisu nesa rokās. Tieši šī mazā taktiskā nianse nospēlēja man par labu. Viņš bija nedaudz priekšā, bet, kamēr pārlika maisu uz pleca, es jau biju to pārmetis pāri. Atkal izdevās viņu apsteigt.

Sapratu: bronzas medaļa kļūst arvien reālāka. Atlika tikai Atlanta akmeņi. Bet tieši šī disciplīna sagādāja vislielākās bažas. Pēc traumas celt akmeņus nebiju trenējies un bija bail. Pirms mana starta viens konkurents mēģināja celt un atkārtoti sarāva bicepsu. Tas lika nopietni aizdomāties. Organizators mudināja cīnīties par otro vietu, jo varēju pacīnīties arī par sudrabu. Taču tajā brīdī sev jautāju: „Vai ir vērts riskēt ar veselību?” Ja būtu pilnībā sarāvis bicepsu, sekas varētu būt nopietnas.

Sapratu, ka bronzas medaļa jau ir rokā, jo arī mans galvenais konkurents akmeņus nevarēja pacelt. Tāpēc nolēmu neriskēt. Šis ir viens no grūtākajiem lēmumiem sportā. Katram gribas cīnīties līdz galam, taču reizēm uzvara ir arī spēja īstajā brīdī apstāties.

Kādas bija emocijas, kad kļuva skaidrs – esi bronzas medaļnieks?

Grūti aprakstīt. Daudz emociju, pat prieka asaras. Visas gatavošanās grūtības, traumas, šaubas un stress vienā brīdī pazuda. Es stāvēju uz pjedestāla ar Latvijas karogu rokās – tas ir mirklis, ko neaizmirsīšu. Tieši tādos brīžos saprotu, kāpēc ir vērts trenēties gadiem ilgi.

Kas visvairāk atmiņā palicis

no ceļojuma?

Mēs uz Dienvidāfriku aizbraucām uz divām nedēļām, un tas bija pareizais lēmums. Ja būtu lidojuši tikai uz nedēļu, būtu redzējuši sacensības, un viss. Bet gribējām iepazīt valsti, un to arī izdarījām.

Lielāko iespaidu atstāja Krīgera Nacionālais parks. To bijām redzējuši tikai televīzijā, bet pavisam cita sajūta ir tad, kad pats brauc pa safari parku un dzīvniekus redzi dažu metru attālumā. Parkā ir stingri noteikumi. No automašīnas drīkst izkāpt tikai īpaši ierīkotās vietās. Pārējā laikā visi logi ciet, durvis ciet, un brauc. Tā drošāk.

Vienmēr jābūt uzmanīgam. Mums gadījās nepatīkama situācija: navigācija aizveda pa ceļu, kas kļuva arvien šaurāks, beigās izrādījās, ka tilts sabrucis un tālāk jābrauc pa upes gultni. Man bija džips, bet nezināju, cik dziļš ir ūdens. Ja būtu tur palicis, palīdzību nāktos gaidīt ilgi, bet apkārt ir savvaļas dzīvnieki. Tāpēc nolēmu neriskēt un braucām atpakaļ.

Braucām pa parku, un ziloņi vairākas reizes nostājās uz ceļa: nevar ne apbraukt, ne pasteidzināt. Atliek tikai gaidīt, kamēr nolems doties tālāk. Redzējām žirafes, zebras, bifeļus, degunradžus, nīlzirgus, antilopes un daudz citu dzīvnieku. Dažus metrus no automašīnas! To nevar salīdzināt ar zooloģisko dārzu. Tā ir pavisam cita sajūta.

Neparasta pieredze bija pastaiga ar lauvām. Par šo iespēju uzzināju nejauši. Pirms tam bija detalizēta instruktāža: paskaidroja, ko drīkst, ko nedrīkst. Somas līdzi ņemt nedrīkstēja, jo dzīvnieki var domāt, ka tajās ir barība. Kad visi noteikumi izstāstīti, izlaida trīs lauvas. Bijām apmēram desmit cilvēku grupa un pa teritoriju gājām kopā ar pavadoņiem. Kad lauvas apstājās pie koka, drīkstējām pieiet sešu vai septiņu metru attālumā un fotografēt.

Pēc tāda brauciena radās vēlme Āfrikā noteikti atgriezties. Ja būs iespēja, gribētu aizbraukt uz Keniju vai citu valsti. Šis kontinents mani ļoti patīkami pārsteidza. Jā, ir vietas, kur jābūt uzmanīgam, bet daba ir fantastiska. Un iespaidi paliek uz mūžu. Emocijas, ko iegūsti, redzot pasauli, neviens tev vairs nevar atņemt.

* Viens Dienvidāfrikas rands ir 0,053 eiro