„Kas jaunībā uztrenēts, to grūti pazaudēt”

9. pasaules tūres posmā galda hokejā Moravia Open šomēnes Čehijā, Olomonkā, skrundenieks GINTS LASMANIS izcīnījis bronzas godalgu. Panākums gūts arī pērn – oktobrī Gints uzvarēja pasaules tūres posmā Šveicē.

Pastāsti par Čehijas posmu vairāk!

Piedalījās 75 spēlētāji no sešām valstīm: Čehijas, Slovākijas, Vācijas, Somijas, Īrijas un Latvijas. Spēlējām sešās grupās, katrā pa 13 cilvēkiem. Pēc grupu turnīra katras grupas astoņi labākie tika finālgrupā, arī es kvalificējos. Tur man gāja grūti: no tās izkļuvu tikai kā desmitais. Tālāk tiku ar zemu vietu, un līdz ar to izslēgšanas spēlēs pretī stājās tabulā augstāk esošie.

Pirmās divas izslēgšanas kārtas pārvarēju. Otrajā kārtā man pretī bija čehu vecmeistars: viņš savulaik spēlējis labi, tagad sacensībās piedalās ik pa laikam. Šo spēli uzvarēju ar rezultātu 4:1. Daudz grūtāk klājās ceturtdaļfinālā, kur pretinieks arī bija no Čehijas. Aizvadījām maksimālo spēļu skaitu, tomēr septītajā man beigās izdevās papildlaikā uzvarēt ar 4:3. Pusfinālā zaudēju turnīra pirmajam numuram – tā spēle bija bez variantiem. Tālāk cīņa par bronzas medaļu. Pretinieks bija vēl viens čehu spēlētājs, es uzvarēju ar 3:1 un pasaules tūres devītajā posmā izcīnīju 3. vietu.

Diena bija gara: deviņos no rīta sākām, astoņos vakarā beidzām. Visa diena pavadīta, stāvot kājās pie galda.

Cik posmu pasaules tūrē ir?

Ap 15. Sezona sākas tā kā mācību gads skolā – septembrī – un beidzas jūnijā. Pēdējos divus gadus dzīvoju Nīderlandē, jo Eiropā mazliet vieglāk izbraukāt – viss ir tuvāk. Šosezon esmu spēlējis posmos Slovēnijā un Šveicē, pagājušajā mēnesī Rīgā.

Vai būs arī sacensību kopvērtējums?

Jā, būs. Jāpiedalās vismaz piecos posmos. Tie, kuri kopvērtējumā ir Top 20, automātiski tiek uz pasaules un Eiropas čempionātu. Jūnijā pasaules čempionāts būs Zviedrijā, un man ir reālas iespējas iekļūt Latvijas izlasē un turp doties. Šobrīd tūres kopvērtējumā esmu trešais.

Liela nozīme ir reitingam – tam, cik labi sezonā esi spēlējis. Labākie iekļūst izlasē. Valsts komandā tiek desmit no topa, taču kopumā var būt 20 spēlētāju vai pat vairāk. Man kopvērtējuma ieskaitē ir četri posmi. Plānoju vēl maijā doties uz Vāciju, un tur jānostartē labi.

Vai no Skrundas esi vienīgais?

No aktīvajiem spēlētājiem esmu palicis vienīgais. Pirms pāris gadiem galda hokejs Skrundā, ja tā var teikt, beidzās. Tika noteikta prasība, ka tiem, kuri māca, jābūt trenera sertifikātam. Nevienam tāda nebija, un neviens arī nebija gatavs iet mācīties.

Cik sen tu galda hokeju spēlē?

No desmit gadiem – šis varētu būt 18. gads. Prasmes visu laiku jāpieslīpē, taču nevaru teikt, ka mājās ļoti trenētos. Aizbraucu uz turnīriem un saprotu, ka iemaņas nav zudušas. Kas jaunībā uztrenēts, to grūti pazaudēt. Spēlējot atceros, kas un kā jādara.

Kas šajā sporta veidā ir svarīgākais?

Manā spēles stilā laikam aizsardzība, jo es spēju nolasīt, ko pretinieks darīs un kā uzvedīsies. Pēc tam ir uzbrukums. Ja nespēsi labi nostāvēt aizsardzībā, tad uzbrukumos pašam klāsies grūti. Ja daudzus golus ielaidīsi, pašam pēc tam būs grūti tos iemest.

Kāds stils ir turnīra pirmajam numuram, kuram piekāpies pusfinālā?

Viss sākas ar aizsardzību, pēc tam ir uzbrukums. Principā viņš mani uz to apspēlēja. Neko viņam nevarēju iemest, jo aizsardzību viņš turēja ļoti labi un saprata manu uzbrukumu, visu, ko es daru. Un es nevarēju iemest, līdz ar to viņam uzreiz pavērās ceļš iemest vārtus man.

Kas tevi šajā sporta veidā aizrauj?

Laikam tā būs galda hokejistu komūna: visi esam draugi, viens ar otru aprunājamies. Šis ir mūsu hobijs. Katram vajadzīgs savs vaļasprieks. Man patīk to darīt.

Ar kuriem panākumiem 18 gados vari palepoties?

Godīgi sakot, neuzskatu, ka man būtu lieli panākumi. Esmu divreiz bijis Eiropas čempions komandām. Pasaules un Eiropas čempionātos ir izcīnītas kādas padsmit bronzas, sudraba un zelta medaļas. Pasaules tūres posmos septiņas reizes esmu bijis Top 3, oktobrī Šveicē pirmo reizi vienā posmā uzvarēju. Panākums ir iekļūt izlasē un pārstāvēt valsti.

Kas savulaik pamudināja sākt spēlēt?

Skrundā tajā laikā lielas izvēles nebija: varēja spēlēt volejbolu vai galda hokeju. Pie Vijara Švānberga spēlēju arī volejbolu, un abi padevās diezgan labi. 13 vai 14 gadu vecumā pirmo reizi iekļuvu galda hokeja izlasē. Volejbolu atstāju otrajā plānā, fokusējos uz galda hokeju. Atceros, ka vienā turnīrā pirmo reizi iekļuvu augstākajā līgā. Šī spēle iepatikās, sapratu, ka man ir izredzes, un treniņiem pievērsos vairāk.

Lai tagad spēlētājs tiktu līdz topa līmenim, būtu vajadzīgi kādi trīs gadi. Līmenis mūsu valstī ļoti audzis. Galda hokejā Latvija ir Top 1 gan pasaulē, gan Eiropā. Arī organizatoriskajā ziņā esam labākie – to galda hokeja komūnā saka visi spēlētāji.

Teici, ka divus gadus dzīvo ārzemēs. Ko ikdienā dari?

Dzīvoju Nīderlandē un strādāju siltumnīcās. Pirms tam biju pavārs, picu cepējs, arī zvejnieks. Liepājas pusē bijām brigāde, kas darbojās piekrastes zvejniecībā līdz trīs kilometriem no krasta. Vairāk gājām uz grunduļiem no aprīļa līdz jūlijam. Šis periods nebija slikts, bet darbs – smags. Satraumēju muguru, bija operācija. Par ēdināšanas speciālistu izmācījos Ventspilī. Vēlāk Liepājā apguvu arī kuģa pavāra arodu, bet šajās profesijās nestrādāju. Savukārt picas cepu uzņēmumā Čili pizza Liepājā.

Kā vēl aizpildi brīvo laiku?

Ir pastaigas pa mežu, rudenī patīk sēņot. Amatieru līmenī spēlēju volejbolu – tas nekur nav pazudis. Kad vasarā esmu Latvijā, piedalos pludmales volejbola turnīros, un ir izcīnītas arī godalgotas vietas.