Visu vajag pārrunāt ar ārstu

Laura Lakačauska ir četru dēlu mamma: jaunākajam tikko nosvinēta pirmā dzimšanas diena, vecākajam ir 11 gadu, vēl ir četrus un deviņus gadus veci puikas. Viņa stāsta par savu pieredzi, rūpējoties par bērnu veselību.

Savējos Laura raksturo kā aktīvus, sabiedriskus – katram ir savas nodarbošanās: sporta vai mūzikas skola, deju kolektīvs, ansamblis. Tas nozīmē arī lielāku risku atnest mājās kādu vīrusu, un daudzbērnu ģimenē slimošana ir neizbēgama. Ir bijis par tā, ka vienlaikus slimo ar gripu, kovidu un vēl kādu slimību. Lai vīrusus nepielaistu viens otram un citiem, nolemts jaunākos uz bērnudārzu nevest, lai slimošanas loku pārtrauktu. Svarīgi ir ne tikai ārstēties, bet arī darīt visu, lai slimību neizplatītu.

Viņa labi varot saprast tos vecākus, kuriem bērns ir pirmais, – tas esot šoks, ka mazais bieži slimo un vairāk ir mājās nekā bērnudārzā. Arī viņai bijis daudz jautājumu: kā palīdzēt, kas ir pareizāk. „Mana nostāja laika gaitā mainījusies. Sākotnēji, vedot bērnu uz potēm, jutos vainīga – likās, ka daru viņam pāri. Tagad esmu sapratusi, ka tas ir aizsargmehānisms, kas reāli strādā. Dzīvojam civilizētā pasaulē, un zinātne nav attīstījusies vienas dienas laikā. Ja tik daudz slimību var novērst ar vienu vai dažām potēm, manuprāt, tas jādara.”

Vienlaikus viņa savu viedokli neuzspiež, jo katram ir tiesības uz izvēli: „Dažkārt gan šķiet, ka visskaļāk runā tie, kuri nav pietiekami zinoši. Un vienmēr atradīsies kāds, kurš piekritīs.” Tiesības uz izvēli ir, taču par lēmumiem arī jāuzņemas atbildība. Bērnu veselība viņai ir ļoti nozīmīga.

Laura uzsver ģimenes ārsta nozīmi: „Ar lielākajiem bērniem mums ļoti paveicās – ārste fantastiski saprata gan mani, gan bērnus. Manējie ir ļoti dažādi. Viens satraucas un ar domām vien var sev uzdzīt temperatū-
ru. Cits no pirmajām dienām bez pīkstieniem dodas uz visām potēm, un viņam tā nav liela lieta – būs smukais plāksteris.” Tāpēc ir būtiski atrast katram savu pieeju.

Pēc iepriekšējās ārstes došanās pensijā nācies meklēt jaunu. „Svarīgi, vai veidojas uzticēšanās. Vecākiem ir dažādas bažas ne tikai par īstermiņa reakcijām pēc potes, piemēram, temperatūru vai pašsajūtu, bet arī par ilgtermiņa blaknēm. Tāpēc visu vajag pārrunāt – jautāt un saņemt profesionāli pamatotas atbildes. Tā ir liela vērtība.”

Lauras ģimenē obligātās vakcīnas ir visiem bērniem, bet par sezonālajām, piemēram, gripas poti, lēmums tiek pieņemts, izvērtējot katra veselību. Viņa koncentrējas uz imunitātes stiprināšanu, lai saslimšanas gadījumā ķermenis ar to tiktu galā vieglāk. Uz poti bērni dodas tikai veseli, un, ja bijusi saslimšana, tā tiek atlikta. Mājās par šo tēmu runājot atklāti. Vecākie bērni ir zinātkāri: „Esam visu pārrunājuši, un puikas saprot, kāpēc tas jādara. Vajag īstos faktus un argumentus, tad bērniem viss kļūst skaidrs.”

Ģimene daudz ceļo. Reiz Gibraltārā pērtiķis mēģinājis nozagt Lauras pasi, un viņa drosmīgi metusies to atgūt. Dzīvnieks sadusmojies un iekodis. Nācies vakcinēties pret trakumsērgu: „Tā kā šī slimība faktiski vienmēr beidzas letāli, tādos gadījumos risks nav pieļaujams.”