Vadītāja, kura neaizmirst pateikt paldies

„Nezinu, kur tas laiks paliek. Kādreiz pēc darba vēl sēnēs paspējām aizbraukt. Tagad pietrūkst laika, lai sazinātos ar draugiem un radiem,” saka ZINAĪDA KOLERTE, kura 45 gadus nostrādājusi Skrundas bērnudārzā, kas tagad saucas Liepziediņš, ilgstoši par vadītāju, un joprojām ir aktīva sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Darīt var, bet nepatika

Uz Skrundu vīrs Vinarts Kolerts viņu atvedis 1962. gada maijā. Mašīnas nebija – braukuši ar vilcienu. 2. jūnijā Zinaīda sākusi strādāt bērnudārzā, aizvietojot audzinātājas atvaļinājuma laikā. „Kultūras nama darbinieki bija padzirdējuši, ka es klimperēju klavieres, un aicināja par deju kolektīva koncertmeistari,” atceras Zinaīda. Arī tad darbu atrast neesot bijis viegli, tāpēc pastrādājusi gan par skolotājas aizvietotāju, gan noformētāju. Tad gan licies, ka atrofēsies balss, to neizmantojot. „Darīt var, tomēr man nepatika – tāds kā robots,” viņa saka.

Tāpēc 1964. gada 25. martā sākusi strādāt par audzinātāju Skrundas bērnudārzā, kuram tolaik nosaukuma vēl nebija. Darbā pieņēmusi vadītāja Dzidra Kārkliņa, kura iestādes attīstībai daudz darījusi. Vīrs sācis strādāt par šoferi kultūras namā. Tā abi darbavietas nav mainījuši līdz 2009. gadam, kad aizgājuši pensijā.

Caur grūtībām līdz jaunai ēkai

Kad 1974. gada 14. janvārī Dz.Kārkliņa aizgājusi uz ciema padomi par priekšsēdi, bērnudārza vadību atstājusi Zinaīdai. „Žēl jau bija aiziet no audzinātājas amata, jo bija laba sadarbība ar vecākiem un blakus grupas audzinātājām. Kārkliņa bija sākusi cīņu par jauna bērnudārza celtniecību, jo silītes grupas tolaik atradās Tirgus ielā, bet pārējās – Lielajā ielā 4. Darbiniekiem nebija viegli ēdienu un traukus nogādāt no vienas ēkas otrā. Tāpēc liels bija prieks, kad 1977. gada 2. augustā durvis vēra jaunais bērnudārzs Saldus ielā 15. Bērni, vecāki un darbinieki svinīgā gājienā devās uz moderno ēku.” Bet ceļš līdz tai nav bijis viegls. Mēbeles atvestas pašā Vecgada vakarā, kad visi jau mājās. Vadītāja cīnījusies, lai mazgātavās uz grīdas liek ne linoleju, bet flīzes. „Logi jau drīz bija šķībi, jumts tecēja, bet, kāds materiāls bija, no tāda tolaik taisīja.” Daudz palīdzējuši bērnu vecāki. Vēlāk par tā saukto Skrundas lokatora naudu logi ielikti jauni, pēc laika nomainīts arī jumts.

Rūpēs par noskaņojumu

Skrundas ciema padomē bijusi tikai priekšsēde un sekretāre: „Nu, kam tu ko prasīsi? Jātiek galā pašai.” Brīžiem no rīta nav bijis ūdens, bet virtuvei darbs jāsāk. Vietnieka saimnieciskajos jautājumos nav bijis. Vēlāk katrai iestādei bijuši šefi kolhozos, tad varēts lūgt ko atvest ar automašīnu vai iesaistīt citos darbos. Bet vadītāja ik rītu cēlusies ar jaunu sparu: „Uz darbu gāju agri, jo gribējās iziet cauri grupiņām, kamēr bērnu vēl nav, ieiet virtuvē. Gribējās redzēt cilvēku noskaņojumu un, ja vajag, uzmundrināt. Tad sēdos pie rakstāmgalda.” Pašai jāraksta visi līgumi un rīkojumi. Bet viens jau neko nevar, tāpēc Z.Kolerte nosauc dažus, kuri devuši ievērojamu ieguldījumu. Ļoti radoši darbojusies audzinātāja Lūcija Baraka, pat teātri ar bērniem spēlējusi. Antra Krūkle apgleznojusi bērnudārza vārtiņus un taisījusi dekorācijas. Par kolektīvu viņa teic tikai labus vārdus: „Kādreiz kāda domstarpībiņa radās, jo mēs taču esam tik dažādi, bet kompromisu vienmēr var atrast.” Algas bijušas mazas, un vadītājai bijis žēl, ka neko nav varējusi līdzēt. Bērnudārzā notikuši Ziemassvētki, izlaidums un citi pasākumi, bet gribējies, lai arī 32 darbinieku ikdiena ir interesantāka. Tāpēc kopā sanākuši maija un augusta beigās, svinējuši kolēģu apaļās jubilejas. Savulaik divus gadus pamācījusies Kultūras darbinieku tehnikuma mūzikas grupā un attīstījusi radošumu, nav ļāvusi vienkārši sēdēt: kāds noformējis telpas, kāds spēlējis teātri. Kolektīvs daudz smējies, un visiem paticis.

Naivums bijis bezgalīgs

Kādreiz starp bērnudārziem rīkota sociālistiskā sacensība. Audzinātājas bieži strādājušas līdz vēlam vakaram, lai visu sapostu. Komisija braukusi vērtēt: „Šodien neparko mēs tādi nebūtu. Arī es tagad domāju pavisam citādi: ir tā, kā ir.” Novērtējot kolektīva un vadītājas veikumu, viņai piedāvāta ekskursija uz Kislovodsku. Jāsamaksā vien 90 rubļu, un nedēļu dzīvo bez bēdu. Bet vadītāja atteikusies. „Naivums bija bezgalīgs, jo sāku domāt, ko citi teiks, ka nedēļu būšu prom. Negribēju nevienam nodarīt pāri, jo visi strādājuši no sirds un ārpus darba laika.” Tomēr kopā ar vīru atvaļinājumā Padomju Savienība izbraukāta krustu šķērsu.

Prieks par ozoliem un pīlādžiem

Lielu daļu laika un naudas prasījusi teritorijas labiekārtošana. Uzcēluši garāžu, kurā vēlāk turēts motorollers, ar ko gādāti produkti. Katrai grupai tapusi nojume ar slēdzamām durvīm. Ķieģeļus un stiklu varēts atvest no karaspēka daļas. „Toreiz bija prasība, ka jābūt meža stūrītim, un stiepām dažādus materiālus. Bija satiksmes noteikumu laukums ar miliču būdiņu, kas bērniem patika,” atceras Zinaīda.

Divus gadus ar Nīderlandes atbalstu iekārtojuši laukumu ar slīdkalniņiem un elementiem kāpelēšanai, nobruģējuši celiņus, salabojuši vārtus. Vecāki strādājuši vairākus vakarus. Žēl, ka nekas nav saglabāts, jo pēc bērnudārza atjaunošanas tas vairs nav atbildis drošības prasībām. Tāpēc esot prieks par dažiem ozoliem un pīlādžiem, kas stādīti viņas laikā un vēl turas.

Lielākā vērtība – darbinieki

Atceroties 45 gadus bērnudārzā, Zinaīda sauc vienu darbinieku pēc otra, no kuriem daļa strādā joprojām. Tāpēc var teikt, ka Liepziediņā daudz pieredzes bagātu cilvēku. Daudz kas saglabāts ilggadējās vadītājas arhīvā: bildes, pasākumu afišas, darbinieku saraksti utt. 2005. gadā atļauts uz pusslodzi pieņemt skolotāju palīgu grupā, kuru apmeklējuši jaunākie bērni. Visgrūtāk bijis brīžos, kad bērni jāģērbj pirms pastaigām. Tad palīgā steigusies gan medmāsa, gan saimniecības vadītāja. Savulaik par audzinātāju varēts strādāt bez pedagoģiskās izglītības – galvenais, lai cilvēks sirsnīgs, saprotas ar bērniem un vecākiem. Bet, kad laiki mainījušies, vienlaikus mācījušās pat deviņas audzinātājas. Tad bijis sarežģīti, bet galā tikuši. Vadītāja pievērsusi uzmanību arī audzinātāju sagatavotajiem materiāliem, sevišķi pareizai latviešu valodai. Liepājas pedagoģiskajā institūtā viņai ielikti stingri gramatikas pamati, par ko viņa ir pateicīga vēl šodien. Kādreiz svētkos darbinieki vadītājai kaut ko dāvinājuši, bet viņa uzsvērusi, ka ir tāda pati kā pārējie un tas nav vajadzīgs.

Mūža darbu atstājusi drošās rokās

Kad vairs nav bijis materiāli izdevīgi apvienot darbu ar pensiju, Zinaīda devusies atpūtā. Par vadītāju atstājusi Dzintru Eglīti, kas bijusi sporta skolotāja un metodiķe. „Kolektīvs viņu pazina, darbus viņa zināja. Tandēmā bijām pamatīgi strādājušas. Kaut gan Dzintra bija 15 gadus jaunāka, viņai bija daudz labu padomu, un viņa bija stiprāka tehnoloģijās.” Abas gatavojušas projektus, lai iegūtu finansējumu. 2009. gadā daļa kolektīva devusies pieredzes apmaiņā uz Skrundas sadraudzības pilsētu Peltsamā Igaunijā.

Bērnudārzam ilgi nav bijis nosaukuma – saukuši vienkārši par pirmsskolas bērnu iestādi. Zinaīda sapratusi, ka tāds vajadzīgs, likusi pie sienas lapu idejām, bet tikai Dzintrai izdevies tikt pie skanīgā Liepziediņa. 2009. gadā par mūža ieguldījumu Z.Kolerte saņēmusi Skrundas novada Goda balvu.

Dzied un kopj zemi

Pērn apritējuši 60 gadu, kopš Zinaīda saistīta ar Skrundas koriem. No 1963. gada rudens dziedājusi sieviešu korī pie diriģentes Veltas Feldmanes. Sniegums bijis labs, dziedājuši Mūzikas akadēmijā un citviet. Iesaistījusies tautisko deju kolektīvā, bet veselības dēļ drīz pametusi. Kopš 2010. gada ar īsu pārtraukumu viņa dzied senioru korī Skrunda un slavē diriģenti Sarmīti Pavilaiti. Četrus gadus pildījusi kora prezidentes pienākumus. „Bet bija labi palīgi, kas deva padomus. Man iekšā jau visu laiku kaut kas sēž, bet vienu brīdi likās, ka esmu sevi izsmēlusi, tāpēc kora vadību pametu. Paklimperēju klavieres un apgūstu jaunās dziesmas. Dziedu pirmajos altos.” Kolektīvs esot brīnišķīgs. Vairākus gadus korī dzied īrs Kenets O’Braiens, kurš visu saprot, bet pats latviski nerunā. Zinaīda savukārt nemāk angliski, jo mācījusies vācu valodu, un, kad gribējusi kolēģi sveikt jubilejā, zvanījusi vedeklai Iritai, lai sakāmo uzraksta. Viņa atrod laiku, lai uz kafiju paaicinātu kolēģes, kuras dzied altos.

Siltajos mēnešos Zinaīdu var sastapt dārzā, kur izaug gardumi pašai, bērniem un mazbērniem: „Zemīte atvelk negācijas. Neļauju to kultivēt – apstrādāju pati.” Vīrs Vinarts esot bijis atkarīgs no tomātiem, fotografēšanas un grāmatām, tāpēc mājās ir liela bibliotēka un daudz fotogrāfiju. Zinaīda veido ģimenes, bērnudārza un kora arhīvu, kurā ir ne vien fotogrāfijas, bet arī apsveikumi, avīžu izgriezumi, afišas un pateicības: „Nav neviena muzeja. Kur lai to visu liek? Nevar taču dedzināt.”

Uzņemas to, no kā citi baidās

2005. gadā daudzdzīvokļu mājas iemītnieki sākuši ēku apsaimniekot. Lielāko vadību sākotnēji uzņēmusies Rudīte Kronlaka, pārējie, cik kurš var, ravējuši un tīrījuši. Bet, kad vajadzējis kādu, kurš koordinē apkārtnes kopšanu, Zinaīda pieteikusies: rīkojusi talkas, dalījusi teritorijas. Tagad mājas vecākā ir Rita Brūdere, bet arhīvu joprojām veido Zinaīda. Viņa atceras, kā 2019. gadā rakstījusi pirmo projektu Skrundas novada konkursam Darīsim kopā. Saņēmuši atbalstu un uzcēluši jaunu veļas žāvētavu. „Daudz labu cilvēku apkārt dzīvo,” ir pārliecināta aktīvā kundze, kura nekad neaizmirst par paveikto pateikt paldies.

Rosina pārmaiņas

Tā kā visu mūžu darbs saistīts arī ar drošību, jau pasen Zinaīda pašvaldības speciālistiem norādījusi uz kāpnēm, kas ved uz pastaigu taku pie Ventas un kurām nebija atbalsta, lai droši uzkāptu un nokāptu. Atbilde vienmēr bijusi: nav naudas. Solījusi palīdzēt stabus ierakt, bet darbs nav sākts. Šogad pirms Lielās talkas ienācis prātā piedāvāt pašvaldībai savas vecās ūdens caurules. Pārvaldes saimnieks Kristaps Stepiņš tās novērtējis labas esam, un pāris nedēļās roku balsti tapuši. Zinaīda par paveikto ir priecīga un pašvaldībai uzrakstījusi paldies.

Novērtē ģimenes atbalstu

Zinaīda augusi septiņu bērnu ģimenē, kurā ieguvusi arī mūzikas mīlestību. Diemžēl tagad no savējiem palikusi vienīgā. Gandrīz 62 gadus bijusi kopā ar vīru Vinartu, tāpēc laiks bez viņa joprojām šķiet grūts. Bet prieka avots ir dēli Guntis un Ilgonis, mazbērni Annija, Līga, Rūdolfs un Gita. Vecmāmiņa rūpīgi vēro mazmeitas Annijas vijolnieces gaitas – viņa dzīvo Beļģijā. Ģimenē cits par citu rūpējas, jo sarunas laikā atskanēja dēla Gunta telefona zvans, pārliecinoties, vai mammai viss kārtībā.

Kā jūs turpinātu teikumu „Zinaīda Kolerte ir…”?

● Guntis Kolerts, dēls: „Mamma ir brīnišķīga, ļoti mīļa. Viņa bija un vēl tagad cenšas būt sabiedriska, jo dzied korī, agrāk piedalījās pašdarbības teātra izrādēs. Tagad viņu saucam par omi, jo viņa ļoti mīl mazbērnus un par tiem rūpējas. Ir diezgan spītīga labā nozīmē: ja ko ieņem galvā, tad visam tā jānotiek. Ļoti labsirdīga, reizēm pārāk, jo ir gatava visu atdot tuvajiem, sev neatstājot neko. Novēlu mammai stipru veselību, jo mums viņa ir vislabākā.”

● Annija Kolerta, mazmeita: „Omīte vienmēr palīdz tiem, kuriem vajag, arī tiem, kuri to neprasa. Citu labklājībai vienmēr dos priekšroku. Darbu bērnudārzā viņa ļoti mīlēja un darīja pēc vislabākās sirdsapziņas, katram liekot justies īpašam un gaidītam. Omīte bijusi klāt man nozīmīgos dzīves brīžos. Bez viņas palīdzības mani ceļi būtu krietni grūtāki. Esmu ļoti pateicīga. Visi mazbērni viņai vienlīdz svarīgi. Pateicoties omītei, zinu, ko nozīmē apkārtējiem atdot labāko un dalīties ar sirds siltumu.”

● Inese Blūma, bērnudārza Liepziediņš saimniecības pārzine: „Cilvēks, kas mani pirms 25 gadiem pieņēma darbā. Visu darīja ar degsmi, atbildības izjūtu un sirds siltumu. Vadītāja-mamma, kura prata uzmundrināt, pateikt labus vārdus. Tieša un sirsnīga. Zinoša. No viņas var mācīties daudz. Desmit kopīgos darba gadus vērtēju kā izcilus. Īsta iestādes vadītāja ar ļoti labām latviešu valodas zināšanām. Pat šodien zvanām, kā rakstīt pareizi. Esot pelnītā atpūtā, joprojām atceras kolektīvu, ar laikraksta starpniecību sveic svētkos un interesējas par darbību.”

● Sarmīte Pavilaite, senioru kora Skrunda diriģente: „Mana pirmā vadītāja bērnudārzā Liepziediņš, kad sāku strādāt par mūzikas skolotāju. Varu teikt tikai labāko. Bija stingra, prasīga, bet arī mācēja saliedēt. Pateicoties viņai, sāku dziedāt sieviešu korī. Izveidoja bērnudārza darbinieku ansambli, kas uzstājās svētkos. Pati dziedāja, spēlēja ģitāru un akordeonu, ko apguvusi pašmācībā. Esam muzicējušas duetā. Tagad dzied senioru korī, ko vadu 21 gadu. Ir sabiedriska, kolektīvā labi iejūtas, bija kora prezidente. Cilvēks ar lielu atbildības izjūtu, repertuāru mājās apgūst papildus. Draudzīga un atsaucīga.”