20:16 - 14.12.2022
Svētdien Adventes vainagā iedegsim otro sveci, un turpināsies brīnumu gaidīšanas laiks.
Kristīgā baznīca vainaga gredzena formu skaidro kā simbolu vienotībai un uzticībai Dievam un viņa apsolījumiem. 2. Advente atgādina par pravieša solījumiem Vecajā derībā un pasaules pestītāja atnākšanu. Daudziem šis ir laiks, kad klusi gaidām Ziemassvētkus, kad, neraugoties uz apkārtējo rosīšanos, sirdī ienāk miers un līdzsvara meklējumi. Visbiežāk tas ir laiks, ko vairāk pavadām mājās ar tuvākajiem.
Rendenieku Aijas un Ernesta Bušeru ģimenei pirmā Adventes svētdiena sakrita ar mazmeitiņas dzimšanas dienu, kad Zāgkalnos atkal sapulcējās visi: pie vecākiem un mazā brāļa Jēkaba atbrauca vecākais dēls Jānis un meita Anna, kā arī trīs mazbērniņi. Visi pārrunājuši šo laiku un Ziemassvētku sagaidīšanu.
Šajā svētdienā Bušeri brauks uz savu Usmas baznīcu – tur dievkalpojumi notiek mēneša pirmajā un trešajā svētdienā. Bet Ziemassvētkos nelielajā dievnamā tie ir īpaši sirsnīgi. Arī kovida ierobežojumu laikā draudze pulcējusies, bet ārpusē. Svecīšu un piesnigušo koku zaros iekārto lukturu gaismā netālu no Usmas ezera Dieva klātbūtne bijusi teju vai sataustāma. Šogad Jēzus dzimšanas dienu drīkst svinēt telpās, tomēr draudzes pārstāvji ierosinājuši atkārtot dievišķīgās izjūtas zem zvaigžņotā debesjuma.
Pēc padomju gados piedzīvotā posta Usmas baznīcā dzīvība atgriezās pirms 20 gadiem – rendenieki, tostarp Jānis Bušers seniors ar atvasēm, paši savām rokām dievnamu atjaunoja, ierīkoja jaunu altāri, solus u.c. lietas. Ernesta stāsta, ka Dievam ticējuši jau iepriekš, bet līdz ar baznīcas atjaunošanu kristīgajai dzīvei pievērsušies nopietni. Kopš tā laika pats ir draudzes priekšnieks.
„Visa draudze mums ir kā viena liela ģimene,” teic Ernests. „Ne tikai rendenieki vien – daudzi arī no citām vietām, kuri šeit kaut nejauši iegriezušies, pēc tam uz dievkalpojumiem diezgan regulāri brauc pat lielu attālumu.”
Iepriekšējos Ziemassvētkus draudzes priekšnieks pavadījis slimnīcā. Vēl ilgi nācies cīnīties ar slimības sekām. Šis gads Bušeriem bijis ļoti grūts – Zāgkalnos lielā ugunsgrēkā sadega gandrīz visa iedzīve.„Tāpēc šis laiks patiesi ir pārdomu un pateicības pilns,” tā ģimenes galva. „Mēs pateicamies Dievam, ka esam izdzīvojuši, veseli un varam būt kopā. Pēc mantām, kas vienā mirklī izkūpēja, neskumstam. Pateicamies arī daudzajiem cilvēkiem, kuri palīdzēja. Tas raudiens nāk ne jau ugunsgrēka dēļ – sirds ietrīsas un asaras acīs sariešas, izjūtot, cik žēlīgs ir Dievs un atsaucīgi apkārt cilvēki. Tas ir daudz lielāks ieguvums par zaudēto, kas būtībā ir sīkumi. Šādi gadījumi vairo ticību Dievam, jo jebkura nelaime liek aizdomāties, ka var būt vēl trakāk.
Zīmīgi, ka tikko izlasīju mūsu mācītāja Viestura Pirro rakstiņu feisbukā. Kāds amerikāņu laikraksts gadu pēc šausmīgā teroristu uzbrukuma Ņujorkas Dvīņu torņiem 11. septembrī publicēja uzskaitījumu, cik daudzi cilvēki it kā neparedzētu šķēršļu dēļ tur nenokļuva: kādam nedarbojās mašīna, cits nokavēja sabiedrisko transportu, vienai sievietei kafija izlijusi uz apģērba, citai niķojies bērns. Visi dusmojušies par sīkumiem, bet būtībā tieši to dēļ glābta viņu dzīvība. Un tas nenotika bez Dieva ziņas.”
Ar uzticību Dieva apsolījumam