No dinamiskās aviācijas pie nekustamajiem īpašumiem

Kuldīdzniece ar suitu saknēm ILZE TUMENA par spīti bailēm no augstuma un publiskas uzstāšanās vairāk nekā 15 gadus karjeru būvējusi aviācijā: sākusi kā stjuarte, līdz pamazām nonākusi Ungārijas lidsabiedrības Wizz Air Rīgas bāzes vadītājas amatā. Stjuartes amatam pieteikusies tāpēc, ka šķitis interesanti un vismaz jāpamēģina – ja nu izdodas. Un izdevās! Līdzīgi, sekojot interesei, nonākusi nekustamo īpašumu nozarē un, ar ģimeni plānojot pārcelties no Rīgas atpakaļ uz Kuldīgu, kļuvusi par uzņēmuma AVER Kurzeme nekustamo īpašumu aģenti.

Ilze savulaik mācījusies gan Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā, gan V.Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā. Viņa nākusi no suitu dzimtas Gudeniekos – tēta Jāņa Smidrovska mamma jeb Ilzes vecmamma ir Margrieta Smidrovska, bijusī Gudenieku suitu dziedātāja, izslavēta apkaklīšu izšuvēja un kreklu šuvēja. Arī Ilze ar brāli Klāvu bijuši šī etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki. Savukārt mamma Daiga saistīta ar Kuldīgu, kur dzīvojuši viņas vecāki Maiga un Andrejs Baloži. Vectēvs Andrejs šeit bijis arhitekts.

Kāds bijis jūsu karjeras ceļš?

Sāku aviokompānijā airBaltic, pēc tam pārgāju uz Wizz Air. Esmu bijusi stjuarte, vecākā stjuarte, trenere, kas kolēģus māca lidmašīnā, instruktore, kas māca gan lidmašīnā, gan uz zemes, līdz visbeidzot kļuvu par Wizz Air Rīgas bāzes vadītāju. Šajā amatā nostrādāju trīs gadus līdz tās slēgšanai.

Bāze ir vieta, kur aviokompānija tur vienu vai vairākas lidmašīnas. Ja regulārajiem lidojumiem tās ir divas trīs, vajadzīgs gana liels personāls. Kādam tas jāvada. Man laikam iekrita viens no grūtākajiem periodiem – kovida laiks. Jāzina visi jaunākie noteikumi, par kuriem jāatskaitās galvenajam birojam Budapeštā, jābūt nemitīgā saziņā ar Slimību profilakses un kontroles centru, Rīgas lidostu un mūsu stjuartiem.

Ja Wizz Air nebūtu bāzi slēdzis, iespējams, es joprojām strādātu aviācijā, jo tā man sirdij tuva. Man tika piedāvāts pārcelties uz citu valsti un vadīt lielāku bāzi. Sapratu, ka tas nozīmētu ļoti intensīvu režīmu. Darbs 24/7: biežas naktsmaiņas, darbs brīvdienās, jābūt pieejamai arī ārpus darba laika. Aviācijā gadās dažādas situācijas: ir tehniskas problēmas lidmašīnai vai slikti laikapstākļi. Kamēr remonta vai laikapstākļu dēļ gaida izlidošanu, stjuarti ir gatavībā. Ja viņi nogaidījuši vairākas stundas, pierēķinot lidojuma laiku turp un atpakaļ, pastāv iespēja, ka lidot vairs nedrīkst, taču jāgaida aviokompānijas lēmums, kā rīkoties. Var gadīties, ka jāmeklē jauni stjuarti. Tad ir rezerves darbinieki, taču gadās, ka pēkšņi apslimuši. Tad pēdējā iespēja biju es, jo man kā bāzes vadītājai ir tiesības lidot kā stjuartei, man ir licence.

Arī mans vīrs lietuvietis strādā aviācijā un bieži dodas komandējumos, apmēram pusi laika pavadot ārpus Latvijas. Ja mēs vēl atrastos citā valstī, bez ģimenes un citu tuvāko atbalsta, tas būtu ārkārtīgi sarežģīti. Bērni ciestu, jo tiktu mētāti no bērnudārziem pie auklītēm un vēl sazin kur – kur nu izdotos sarunāt. Nolēmām palikt Latvijā.

Aiziet no aviācijas palīdzēja tas, ka paliku stāvoklī ar otro bērnu. Man vadītājas darbs patika – dinamisks, ar cilvēkiem, pārsvarā ārzemniekiem, saskare ar dažādām kultūrām –, bet sapratu, ka lidot kā stjuarte vairs negribu. Dekrētā bija laiks apdomāt, ko darīt tālāk.

Nekustamo īpašumu joma mani interesēja jau ilgāku laiku. Sekoju līdzi, kādi īpašumi tiek pārdoti, skatījos feisbuka stāstus, reizēm kādu ar šo jomu saistītu realitātes šovu. Man bija svarīgi nevis vienkārši mainīt darbu, bet atrast stabilu nodarbošanos, kas sniedz gandarījumu un kurā varu cilvēkiem palīdzēt.

Tobrīd radās arī doma pārcelties uz Kuldīgu. Ņemot vērā iespējas šeit, vēlējos būt droša, ka darbs būs arī pēc pārcelšanās. Pētot sludinājumus, ievēroju kompāniju AVER. Bijušais kolēģis tajā strādāja. Tā kā vakances nemanīju, nolēmu viņam apjautāties par darba specifiku. Sazvanīju arī Kurzemes filiāles vadītāju un pēc sarunas sapratu, ka šī bijusi pirmā darba interviju kārta. Vēlāk braucu uz otro, kas ilga pusotru stundu. Mazliet stresaini, bet pēc darba aviācijā, kur gāju cauri daudzām intervijām un testiem katrā pozīcijā, kurā pieteicos, šis vairs nešķita pārāk uztraucoši, jo ir skaidrs, ko gribu pateikt un kā sevi pasniegt.

Man patika tas, ko AVER piedāvāja: mums ar Kurzemes komandu ir regulāras sapulces, pasākumi, iekšējās mācības. Lai gan strādājam pēc sadarbības līguma un neesam algoti darbinieki klasiskā izpratnē, ir filiāles vadītājs ar lielu pieredzi, pie kā vērsties, ja vajag padomu. Pamatā darbojos Kurzemē, bet saglabājusies arī saikne ar Rīgu, un ik pa laikam ir iespēja strādāt arī tur.

Kas šajā darbā saistīja?

Sākotnēji saistīja iespēja strādāt dinamiskā vidē, kur katra diena ir atšķirīga un ir darbs ar cilvēkiem. Man svarīga laba saskarsme, lai klients justos ar rezultātu apmierināts, jo situācijas ir dažādas: kādam var būt emocionāli grūti no īpašuma atvadīties, bet apstākļi spiež. Motivē un gandarī iespēja nepārtraukti mācīties, redzēt sava darba ietekmi un rezultātu.

Vai palikušas mācības no pirmā darījuma?

Pirmais darījums bija dzīvokļa pārdošana Ventspilī. Klientu ieguvu ar auksto zvanu. Sākumā tas ir sarežģīti, jo nekad nevar zināt, kādu reakciju saņemsi. Taču saruna izvērtās veiksmīga. Lielākais izaicinājums bija dokumentu kārtošana un procesa izpratne. Ļoti palīdzēja tas, ka varēju kolēģiem lūgt padomu.

Man patīk kārtība, tāpēc ar laiku izveidoju klientiem detalizētu informatīvo vēstuli, kurā apkopots viss būtiskais par notāra vizīti, dokumentiem, maksājumiem un turpmāko. Tagad to nosūtu gan pārdevējam, gan pircējam, lai cilvēkiem ir skaidrība un drošība. Redzu, ka mutiski izstāstīto bieži aizmirst, īpaši tad, ja process ir kas jauns un emocionāli nozīmīgs. Kopumā pirmais darījums iemācīja to, ka process jāvada, nevis jāgaida, kad laba komunikācija un skaidrība radīsies tāpat vien.

Kādas īpašības šajā profesijā palīdz visvairāk?

Spēja komunicēt ar dažādiem cilvēkiem. Man ir svarīgi patiesi izprast katra klienta situāciju un piedāvāt vispiemērotāko. Ļoti svarīga ir organizētība, strukturēta pieeja, ko uztrenēju, strādājot Wizz Air, – tā kompānija ir kā armija! (Smejas.) Protams, palīdz pacietība, spēja saglabāt mieru, jo darījumi bieži ir emocionāli vienai vai abām pusēm. Un vēl proaktivitāte: negaidu, ka viss notiks pats no sevis, cenšos procesu vadīt un domāt soli uz priekšu.

Vai ir bijis brīdis, kad gribas pamest?

Jā, sākumā bija brīži, kad radās šaubas. Šis darbs nav viegls, jo rezultāti nenāk uzreiz. Taču apzinājos, ka nekustamo īpašumu jomā vajadzīgi divi līdz seši mēneši, lai sāktu gūt ienākumus, un ka viss ir ļoti atkarīgs no paša ieguldītā. Man paveicās, ka pirmais darījums bija jau pēc diviem mēnešiem, taču tas nenozīmē, ka turpmākie stāvēja rindā. Grūtākais ir ilgstoši ieguldīt darbu, bet neredzēt rezultātu – tad motivācija mazliet zūd. Turpināt lika sapratne, ka šādi brīži ir daļa no izaugsmes un ka rezultāti nāk ar laiku. Veiksmīgi darījumi un pozitīva klientu atgriezeniskā saite deva pārliecību, ka esmu pareizajā vietā.

Kā izskatās tipiska darbdiena?

Katra var būt ļoti atšķirīga, tomēr kopumā diezgan strukturēta. Pirmdienās cenšos salikt nedēļas plānu, jo jābraukā pa visu Kurzemi. Darba dienu sāku ar plānošanu, pārskatu aktuālos darījumus, sazinos ar klientiem, salieku prioritātes. Tad ir darbs ar klientiem: zvani, tikšanās, īpašumu apskate vai jaunu īpašumu meklēšana. Liela daļa ir komunikācija un koordinēšana līdz darījuma beigām. Darbs prasa elastību. Bieži vien tikšanās un īpašumu apskate ir vakaros vai brīvdienās, jo tas ir klientiem ērtākais laiks.

Jāspēj darbu sabalansēt ar ģimenes dzīvi. Man nav klasiskā darbalaika vai slimības lapu bērnu dēļ. Ir vieglāk, ja vīrs mājās, bet, tā kā viņš bieži ir komandējumos, lielākoties jātiek galā pašai.

Vai darbā kas netiek novērtēts pienācīgi?

No malas visvairāk netiek novērtēts tas, cik daudz darba ir aizkulisēs. Bieži cilvēkiem šķiet, ka nekustamo īpašumu aģenta darbs ir tikai parādīt īpašumu un noslēgt darījumu, bet tas ir ļoti laikietilpīgi: nepārtraukta saziņa ar klientiem, dokumentu sagatavošana, darījumu koordinēšana, problēmu risināšana. Darījumi lielā mērā atkarīgi no ātrākas vai lēnākas pircēju un pārdevēju spējas pieņemt lēmumus, pārskatīt dokumentus vai vienoties par cenu. Nereti gadās, ka kādam vajag ilgāku laiku vai rodas šaubas, – tad jāmeklē, kā procesu virzīt uz priekšu raitāk. Citreiz darījumi norit ātri un bez aizķeršanās, bet, godīgi sakot, reti. Biežāk tomēr ir lielāki vai mazāki izaicinājumi.

Kā tiekat galā ar sarežģītiem klientiem vai konfliktsituācijām?

Bieži vien aiz sarežģītas komunikācijas ir stress vai neskaidrība, jo darījumi cilvēkiem ir nozīmīgi. Cenšos uzklausīt un sīki izskaidrot. Lielākā daļa konfliktu rodas tieši informācijas trūkuma vai pārpratumu dēļ. Ja sarežģītāka situācija tomēr rodas, koncentrējos uz risinājumu, meklēju kompromisu, kas pieņemams abām pusēm. Šajā darbā ļoti svarīga ir pacietība, empātija un spēja saglabāt profesionālu attieksmi arī tad, kad situācija kļūst saspringta.

Kāds bijis neparastākais darījums?

Viens, kurā viss notika attālināti – nesatiku nevienu iesaistīto pusi: vieni bija citā pilsētā, otri pat citā valstī. Kad devos īpašumu apskatīt, mani ielaida īpašnieka paziņa, bet dzīvokļa apskate notika, izmantojot videozvanu. Arī notāra process attālināti. Attālinātas vizītes nav nekas neierasts, taču parasti piedalos kopā ar pārdevēju, kas lielākoties ir mans klients. Ja tas nav iespējams, esmu kopā ar pircēju, lai pārliecinātos, ka vizīte norit gludi. Šajā gadījumā tas nebija iespējams, un, tā kā nebiju darījumā iesaistītā puse, notārs mani vizītei nepievienoja. Nācās pielāgoties un koordinēt attālināti. Arī īpašuma pieņemšana un nodošana bija citāda. Parasti iesaistītie to noorganizē savā starpā, bet šoreiz man nācās iesaistīties vairāk.

Vai svarīgāka ir spēja pārdot vai veidot labas attiecības?

Manuprāt, abas, bet pamats ir spēja veidot labas attiecības. Ja ir uzticēšanās un laba komunikācija, tad viss rit dabiskāk. Pārdošanu redzu kā labas sadarbības rezultātu, nevis kā pašmērķi. Esmu novērojusi, ka nereti pircējiem svarīgs ir īpašuma stāsts, un jāprot to izstāstīt, izceļot interesantas detaļas, piemēram, kā radies mājas nosaukums, kas saistīts ar netālo upīti.

Kā jūs raksturotu nekustamā īpašuma tirgu pašlaik?

Latvijā tas ir diezgan stabils, ar piesardzīgu optimismu. Pēc mierīgāka perioda tirgus ir pakāpeniski atdzīvojies, darījumi notiek, un pircēji kļūst drošāki, lai gan lēmumi tiek pieņemti pārdomāti, ņemot vērā ekonomisko situāciju, procentu likmes un nestabilitāti pasaulē. Pircēji biežāk rūpīgi analizē tirgu, īpašumus salīdzina un lielāku uzmanību pievērš ilgtermiņa izmaksām. Savukārt pārdevējiem dažkārt jāpielāgo savas gaidas, īpaši attiecībā uz cenu un darījuma ātrumu.

Ja skatāmies uz Kuldīgu un novadu, tirgus ir mierīgāks, un cenas ir pieejamākas nekā Rīgā, bet viena no lielākajām problēmām ir labu īpašumu trūkums.

Lai reģions attīstītos, būtiskas ir investīcijas un dzīvojamā fonda attīstība. Prieks redzēt, ka pašvaldība organizē pasākumus, kuros tiek novērtēti uzņēmēji, kas naudu iegulda novada attīstībā. Tas motivē. Taču ēku atjaunošana lielā mērā balstās pašu uzņēmēju iniciatīvā. Nozarē bieži izskan tas, ka būvniecība un saskaņošana ir tik sarežģīta un laikietilpīga, ka attīstību bremzē un investorus attur.

Varu piebilst no savas pieredzes. Man bija darīšanas būvvaldē. Klātienē saruna normāla, cilvēcīga, taču vēlāk, kad ar citu kolēģi turpināju lietu kārtot pa telefonu, attieksme bija vienkārši graujoša… Saprotu, ka Kuldīga ir unikāla vieta ar UNESCO statusu un noteikumi jāievēro, taču šķiet, ka atsevišķās detaļās būtu pieļaujami kompromisi vai vismaz jābūt interesei palīdzēt cilvēkam situāciju atrisināt. Mums visiem jāsadarbojas, lai pilsētu uzlabotu, taču bieži vien šķiet, ka tā nenotiek. Ja dokumentus nemitīgi met atpakaļ un nepiedāvā risinājumu, tad nolaižas rokas un cilvēki negrib pat sākt kaut ko būvēt vai labiekārtot.

Kuldīgai noteikti ir liels potenciāls – tas jau redzams. Tomēr attīstībai būtu vajadzīgs nākamais solis: vairāk domāt par iedzīvotājiem un ilgtermiņa dzīves kvalitāti. Piemēram, sporta, atpūtas vai izklaides vietu attīstība vietējiem ļautu vairāk laika pavadīt ārpus mājām, bet tūristiem šeit pavadīt vairāk dienu. Zinu gadījumus, kad investori ir izrādījuši interesi Kuldīgā ko attīstīt, taču dažādu iemeslu dēļ tas nav realizējies. Protams, UNESCO statuss uzliek ierobežojumus, taču biežāk vajadzētu meklēt risinājumus, piedāvāt alternatīvas vietas. Ja investīciju piesaiste ir sarežģīta un neskaidra, tas tieši ietekmē arī darba vietu skaitu.

Kādas kļūdas cilvēki pieļauj, īpašumu pērkot vai pārdodot?

Nekustamā īpašuma darījumi bieži vien ir sarežģīti, jo ietver juridiskus, finanšu un praktiskus aspektus, ar kuriem lielākā daļa ikdienā nesaskaras, tāpēc rodas neskaidrības. Piemēram, daudzi nezina par kapitāla pieauguma nodokli un to, kā tas tiek aprēķināts. Es vienmēr sniedzu pamatinformāciju, bet vienlaikus iesaku konsultēties ar Valsts ieņēmumu dienestu, jo nodokļu speciāliste neesmu.

Ļoti būtiski ir pareizi noteikt īpašuma cenu. To nevar darīt pēc sajūtas. Mēs analizējam gan notikušos darījumus, gan situāciju tirgū. Lielākā daļa pircēju izmanto bankas finansējumu, un īpašuma vērtējums var ietekmēt to, vai darījums būs iespējams. Ja cena no vērtējuma būtiski atšķiras, ir risks pircēju pazaudēt.

Dažkārt pircēju un pārdevēju konflikti rodas tikai tāpēc, ka vienus un tos pašus terminus saprot atšķirīgi. Reiz tiku iesaistīta jau tad, kad neskaidrības bija radušās. Pircējs un pārdevējs nevarēja vienoties, jo atšķirīgi interpretēja terminus. Viens runāja par rokasnaudu, otrs – par pirmo iemaksu.

Kādu padomu jūs dotu tam, kurš plāno īpašumu iegādāties?

Nesteigties, pieņemt pārdomātu lēmumu. Saprast savas finansiālās iespējas un to, kāds īpašums vislabāk atbilstu jūsu vajadzībām. Ņemot vērā ekonomiskās svārstības, degvielas cenas kāpumu, nestabilitāti pasaulē, cilvēkiem var rasties šaubas, vai šis ir īstais brīdis. Taču, ja lēmums ir pārdomāts un balstīts reālās iespējās, īpašums joprojām ir ilgtermiņa ieguldījums un stabila vērtība.

Noteikti vajag savlaicīgi noskaidrot par finansējumu, īpaši tad, ja plānots izmantot bankas kredītu. Tas palīdzēs saprast reālo budžetu un izvairīties no vilšanās.

Tāpat ir svarīgi pievērst uzmanību ne tikai īpašumam, bet arī visām citām izmaksām un dokumentācijai, lai nerastos nepatīkami pārsteigumi. Un nevajag baidīties jautāt. Jo labāk visu izpratīsiet, jo drošāk savā lēmumā jutīsieties.