Vienkārši darot pēc labākās sirdsapziņas

„Piekrītu teicienam: cilvēks domā, Dievs dara. Un labi, ka sākumā nezinām, pie kā tas novedīs, jo tad ļoti daudzas lietas paliktu neizdarītas,” saka novadniece, sirdī joprojām kuldīdzniece, onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks valdes priekšsēde GUNITA BERĶE. Viņa iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri – valsts augstākais apbalvojums tiks pasniegts 4. maijā.

Jūs vispirms tiekat pieteikta kā cilvēks ar plašu pieredzi žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās, bet apbalvojums piešķirts par pašaizliedzīgo darbu onkoloģisko pacientu atbalstam.

Esmu dzimusi kuldīdzniece. Pabeidzu tagadējo Centra vidusskolu, kas toreiz bija Kuldīgas 3. vidusskola. Jau skolas laikā gribēju būt par žurnālisti un aizgāju studēt žurnālistiku. Kādu laiku strādāju Latvijas Radio: no sākuma programmā Mikrofons, pēc tam ziņu dienestā. Bet skaudro 90. gadu beigās un divtūkstošo sākumā likās, ka jāpamēģina kas jauns. Sabiedriskās attiecības Latvijā vēl bija pilnīgi svešas. Radās iespēja kļūt par vienu no pirmajām pasniedzējām Vidzemes Augstskolā, kur ar kolēģiem izveidojām pirmo sabiedrisko attiecību programmu. Reizē ar citiem darbiem kādus desmit gadus mācīju studentus. Līdz ar to, strādājot jau savā sabiedrisko attiecību firmā, man bija teorija un prakse kopā. Plus žurnālistika, kas arī deva labu pieredzi: nav tādu situāciju, no kurām nevaru atrast izeju. Vienmēr ir kāds plāns. Ja neiznāk A, tad ir B, C, bet, ja nav B vai C, atrodu arī D variantu. Tagad gan atļaujos darboties tikai un vienīgi ar Dzīvības koku.

Kā medicīnai pievērsāties?

Faktiski tā nav medicīna. Pareizāk jeb maigāk būtu teikt, sociālā joma. 90. gadu beigās, divtūkstošo gadu sākumā veidojās ļoti daudz jauna. Nāca iekšā lielie farmācijas uzņēmumi, kam bija tāds kā mātes firmu uzstādījums veidot šeit pacientu kopienas: lai būtu ne tikai medicīnas darbinieku profesionālās organizācijas, bet organizētos arī pacienti. Mums nebija visaptverošas onkoloģisko pacientu organizācijas, kaut saslimstība vienmēr bijusi augsta. Skatījāmies, kā notiek ārzemēs, kur pacienti iesaistās likumu izstrādē, rīko informatīvas un vēl dažādas kampaņas. Varbūt tāpēc paliku pie šīs jomas, ka mammai bija onkoloģija un es ļoti labi sapratu, ko tas nozīmē.

Mūsu biedrībā nav tikai pacienti. Ir arī tuvinieki, kas no šīs slimības skarti tikpat daudz. Reizēm tuviniekam pat ir vēl grūtāk. Sākām domāt, ko mēs kā biedrība varam darīt. Naudas bija daudz mazāk nekā tagad. Zāļu nebija vispār – kaut kādas jau bija, bet minimāli. Sapratām, ka nevaram kļūt par naudas vācēju organizāciju, jo vajadzību pārāk daudz.

Radās cita ideja. Neviens nepadomā, kā cilvēks jūtas tad, kad uzzina par diagnozi. Kā jūtas tuvinieks? Kas notiek pēc aktīvās ārstēšanas? Nonācām pie psihosociālās rehabilitācijas un psihoemocionālā atbalsta, kas ir ļoti svarīgs. Esam attīstījušies, virzot apgalvojumu, ka dzīve pēc vēža turpinās. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks justos emocionāli droši un komfortabli gan ārstēšanas laikā, gan pēc tam. Un vislabāk to var izdarīt ar speciālistu palīdzību un pašpalīdzību, savu dzīvi saprotot un pārplānojot.

Ja drīkst jautāt, kāda bija jūsu pieredze ar mammas slimību?

Tas bija ļoti sen – 90. gadu sākumā. Tolaik pašam pacientam neteica, ka viņam ir audzējs jeb vēzis. To pateica man. Nebija nekādas pieredzes, kā izturēties, kā rīkoties, ko tas audzējs vispār nozīmē. Iespējams, mammas labā būtu darījusi kaut ko citu. Līdzīgi kā ar sabiedrisko attiecību jomu nācās apgūt daudz jauna. Tas bija pašmācības ceļš – pieredze, runājot ar cilvēkiem, gatavojot programmas, piedaloties semināros ārzemēs un Latvijā.

Tagad psihoemocionālais atbalsts kļūst aizvien populārāks. Kad sākām, ārstiem pārsvarā bija tāds viedoklis: „Ko jūs ar to emocionālo atbalstu? Cilvēkam galvenais, ka viņam vēzi izgriež, taisa ķīmijterapiju, un viņš priecīgs dzīvo tālāk.” Vilkām ārā ārzemju pieredzi un pētījumus, ka tik labi nedzīvo gan un ka vajadzīgs īpašs atbalsts.

Vēl tagad grūti par to runāt, cik toreiz domāšana bija iesīkstējusi, uzskatīja pat, ka vēzis ir lipīgs. Atceros pirmās programmas, kad cilvēkiem sūtījām pateicību par drosmi piedalīties. Traģēdija bija tā, ka šādu pateicību nosūtījām aploksnē, kurai otrā pusē neapdomīgi uzrakstījām: Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība. Cilvēkam tāds šoks, jo to redzējis ciema pastnieks, vēl citi, un runas aizgāja tālāk. Tagad viss mainījies – pagājis nedaudz vairāk par 20 gadiem, bet liekas, ka tā ir šausmīgi sena aizvēsture.

Viss nācis pamazām, vai bijis arī straujš lēciens?

Soli pa solim. Latvijā nebija, no kā pamācīties, vien no savām kļūdām. Programmu pārņēmām no Norvēģijas. Tur Montebello centrā ir līdzīga, bet mums nedaudz intensīvāka. Vajadzēja atrast speciālistus, kuri ir gatavi strādāt. Tas bija liels izaicinājums. Man liekas: ja kaut kam ir jānotiek, tas agrāk vai vēlāk notiek. Protams, labāk agrāk, bet vēlāk arī var. Galvenais, lai notiek.

Ar kuru sabiedrības daļu nākas strādāt vairāk: ar pacientiem un tuviniekiem, politiķiem, mediķiem, citu jomu pārstāvjiem?

Strādājot Dzīvības kokā, esmu iepazinusi tik daudz cilvēku, kurus nekad nebūtu satikusi, paliekot par žurnālisti, jo vairāk vai mazāk dzīvojam savā burbulī. Draugi, studiju biedri, kolēģi, intervējamie, kas kaut ko sasnieguši, vai vienkārši cilvēks, kas strādā uz lauka. Tāpat sabiedriskajās attiecībās esi savā profesionālajā burbulī. Bet pie mums nonāk ļoti plašs cilvēku spektrs, sākot ar ārstu un beidzot ar ciema bibliotekāri, ar cilvēku, kurš visu mūžu laukos tikai strādājis un pēc onkoloģijas nonācis pie tā, ka nesaprot, ko tālāk…

Protams, mūsu darbs ir arī iesaistīties politikas veidošanā, informatīvās aktivitātēs, sadarboties ar profesionālajām biedrībām. Man ir pieredze žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās, bet par psihologu nevaru uzņemties būt. Vēl arī tas, ka vēža slimniekiem, radiem, draugiem, kaimiņiem ir savs stāsts. Tas veido onkoloģijas pieredzi. Un saslimšana kļūst aizvien izplatītāka, jo diemžēl neviens nav atklājis īsto iemeslu, kāpēc tieši šis vēzis katram veidojas.

Neskatoties uz to, kā lamājam mūsu veselības aprūpi, tā tomēr kļūst labāka, vairāk tiek ārstēts un izārstēts, cilvēki dzīvo ilgāk. Kad mācījos vidusskolā, man likās, ka 60 gados visi jau ir miruši. Tagad paskatos uz sevi – nē, es vēl nemaz netaisos.

Jums ir mazliet pāri 60. Ko par gadiem domājat tagad?

Patiešām jūtos ļoti labi. Vienu brīdi gan bija tā, ka gribējās pensijā iet. Tad, kad ar rehabilitācijas centra projektu bijām iesprūduši. Vairs nezināju, kur un kam prasīt naudu, ko un kā darīt. Tas bija ļoti liels slogs. Ar Jēkabpils novadu parakstījām līgumu par šāda centra izveidi Dignājas muižā un sākotnēji rēķinājāmies ar 120 tūkstošiem latu. Tad nāca naudas maiņa, pēc tam bija viena krīze, tad vēl viena. No krīzes uz krīzi. Stopkrāns visu laiku novilkts, un uz priekšu neiet. Bet nu esam tam pāri. (Pērn centrs atvērts – red.)

Tagad varam pievērsties tam, par ko vienmēr saku: tas ir tik ļoti netaisnīgi. Ir daudz panākts, mainījies, tomēr stigma* joprojām saglabājusies, varbūt ne tik spēcīga. Mēs skatāmies, kā Ziedot.lv vāc naudu atkal kārtējai palīdzībai, klausāmies, ka zāļu nav, valsts tās neapmaksā, bet cilvēki nevar atļauties. Kāpēc cilvēkam jāpaļaujas vien uz ziedotāju labvēlību un nauda nemitīgi jālūdz? Tas nudien nav viegli. Jāpanāk, ka mums ir tāda veselības aprūpe, lai katrs var saņemt to, kas viņam pienākas, un dzīvi uzlabot. Tam visam jābūt pieejamam, ja reiz maksājam nodokļus. Bet problēma tā, ka daudzi nodokļus tomēr nemaksā.

Kas bremzē visvairāk?

Veselības aprūpe kā sistēma ir ļoti sarežģīta. Ārkārtīgi daudz spēlētāju un ieinteresēto pušu, sākot jau ar ārstiem, kuriem katrā specialitātē ir sava organizācija vai slimnīca ar hierarhiju un savām vajadzībām. Ir lielās farmācijas kompānijas, valsts, vēl pašvaldības. Latvijā visi kaut kā domājam, ka pienāks brīdis, kad no valsts budžeta varēs atvēlēt tik daudz naudas, cik vajag, pašiem par to nemaksājot. Bet tā nebūs. Tā ir politiskā griba. Jābūt personalizētai veselības apdrošināšanai. Nu kāpēc apdrošina mašīnu? Māju apdrošinām, ceļojumos pat čemodānu. Bet savu veselību ne. Tam, kas nāk par velti, ir mazāka vērtība nekā tam, par ko samaksāti kaut tikai divi eiro. To nenovērtē. Jābūt kādai enerģijas apmaiņai – jebkam, ko saņemam vai dodam. Tas ne vienmēr ir iespējams, un tagad vēl tā nenormālā starptautiskā situācija. Daudz līdzekļu aiziet valsts aizsardzībai, un tas ir svarīgi. Taču, ja mēs te būsim slimi, kurš tad turēs tos ieročus un vadīs dronus, kad vajadzēs aizstāvēt?

Ko darāt nebaltās dienās? Kur rodat spēku tikt pāri?

Man tā ir ģimene. Vieta, kur atgriezties un būt drošībā, zinot: lai kā man iet, būs pamats zem kājām. Es daudz lasu grāmatas, stādu tomātus (iesmejas), taisu tomātu sulu. Man vienmēr bijuši dzīvnieki – tie ir kolosāli stresa noņēmēji. Tu atnāc mājās galīgi sašļucis, un viens tev skrien pretī ar tādu domu: „Kur tu tik ilgi biji? Es bez tevis nevarēju dzīvot! Ai, cik labi, ka tu esi mājās!”

Pastāstiet par ģimeni!

Tā nav liela. Man ir brālis, kurš ar bērniem jau ilgus gadus dzīvo Zviedrijā. Vecāki mums miruši. Man ir vīrs Milans, pēc tautības slovāks, kopā dzīvojam kopš 1990. gada. Ir meitas Monta un Beata, abas studējušas ārzemēs. Tas laikam tāpēc, ka arī pati studēju Maskavā, jo padomju laikā braukt citur nebija iespēju. Jaunākā meita Beata dzīvo Briselē un strādā Eiropas Komisijā, viņa ir Dvīnis. Monta ir datu analītiķe, pagaidām vēl Latvijā. Viņa tāda punktuāla, kā jau Jaunavas zīmē dzimušie.

Pati esat dzimusi jūlijā. Vai ticat zvaigžņu stāvokļa ietekmei?

Esmu Vēzis. Laikam tāpēc man ģimene un mājas ir svarīgas. Nezinu, vai nozīme ir zvaigžņu stāvoklim, bet pareizs šķiet teiciens: „Cilvēks domā, Dievs dara.” Godīgi runājot, nezinu, kāpēc līdz šim punktam esmu nonākusi. Tās bijušas manas apzinātas, varbūt arī neapzinātas izvēles, mana attieksme, izpratne par lietu kārtību, kas mani vedusi. Kā ikvienu. Tu kaut ko izvēlies, ej un nezini, kas tur priekšā gaidīs. Kad parakstīju līgumu ar Jēkabpils novada domi, pat sapņos nerādījās, ka tas viss vilksies 13 gadus! Ja būtu iespēja redzēt, kā notiks vai nenotiks, mēs ļoti daudz ko nedarītu. Pat neuzņemtos, īpaši tad, ja tas būs smagi, ar šķēršļiem. Kāpēc lai kāds brīvprātīgi ko uzņemtos, zinot, ka būs problēma problēmas galā?

Vai tagad to ir vairāk nekā pirms gadiem 30 juku laikos, kad bija jārada daudz jauna?

Problēmas ir vienmēr, un tās jārisina. Tagad mums ir brīva izvēle, vairāk informācijas, lielākas iespējas. Iedomājieties – kādreiz bija viens telefons redakcijā, otrs dažam arī mājās! Pilnīgi mierīgi, laimīgā neziņā visi staigāja, runājās, satikās. Tagad jebkurā vietā līdzi ir telefons un ne tikai tāpēc, lai sazvanītos. Vatsapi, mesendžeri, zūmi… Paši esam kļuvuši virtuāli. Lasīju, ka ir kādas tendences, kā uz brīdi no tā atbrīvoties. Piemēram, par naudu var piedalīties klusuma terapijā. Tu aizej, atstāj mobilo telefonu, sēdi kopā ar citiem pie galda un kaut ko dari: lasi, adi vai tamborē, bet nost no mobilā telefona.

Cilvēkā ir iekodēts pašsaglabāšanās instinkts. Gan jau cilvēce izdzīvos, jaunajiem apstākļiem pielāgosies. Ir ļoti svarīgi prast pielāgoties, bet nevis post scriptum, kad tas jau noticis, bet noķert vilni. Tā kā sērfot vai jūrā peldēt ir forši, kad tiec uz tā viļņa. Man šķiet, ka es uz tā kaut kā esmu tikusi un bijusi gatava mainīties.

Kāda saikne palikusi ar dzimto pilsētu?

Kamēr vecāki bija dzīvi, braucu bieži. Mums bija māja, bet 2000. gadu sākumā pārdevām, jo nebija iespējams izbraukāt. Bērni bija mazi, arī brālis meklēja savu vietu dzīvē. Tagad regulāri braucu uz Kuldīgu apkopt kapus, kur atdusas mamma, tētis un vecāmāte.

Saikne vēl ir cieša, jo vienmēr jūtos kā kuldīdzniece, lai gan vairāk nekā 40 gadus esmu prom. Bērniem arī to saikni esmu iepotējusi. Kad pie mums vai meitām brauca cilvēki no visas pasaules, visi tika vesti uz Kuldīgu: dienvidkorejieši, ķīnieši, vācieši, amerikāņi. Vecākā meita dzimusi Kuldīgā 1991. gadā. Jaunākā arī būtu, bet dzemdību nodaļa tobrīd bija slēgta, tāpēc piedzima Ventspilī. Kad bērni nāk pasaulē, meitām taču vienmēr gribas pie mammas, vai ne? Tagad iznāk atbraukt mazāk. Man tagad ir trīs kājas: ar vienu esmu Sēlijā, ar otru Mārupē, un trešā ir Kuldīgā.

Dzīvojot atšķirīgos novados, vai skats uz kurzemniekiem mainījies?

Nesen runāju ar sievieti, kas par kurzemniekiem teica, ka viņi esot noslēgti, drūmi. Man tā neliekas. Ar klasesbiedriem satiekamies, mums ir čatiņš – visi jautri, priecīgi, smaidīgi. Pēdējā salidojumā secinājām, ka no mūsu klases neviens nav aizbraucis strādāt ārzemēs. Ik pa brīdim varbūt izbrauc, bet nav tā, ka Latviju pamet.

Kā jutāties, uzzinot par Triju Zvaigžņu ordeni?

Jutos dīvaini (iesmejas), jo man šķiet, ka neko īpašu neesmu darījusi. Tikai to, kas liekas pareizs. Būtu labi, ja visi, kas dara to, kas viņam liekas pareizi, saņemtu apbalvojumus. Nebiju ieņēmusi galvā, ka par katru cenu gribu būt tas un tas. Skolu beidzot, pat sapņos nerādījās, ka nodarbošos ar kaut ko tādu. Nevaru teikt, ka tas bijis apzināti. Vienkārši ir darīts tas, kas tajā brīdī šķitis pareizs. Un pēc labākās sirdsapziņas.

* Stigma – no grieķu vārda stigmatos, kas nozīmē ‘rēta, zīme’

Kā jūs īsi turpinātu teikumu „Gunita Berķe ir…”?

● Monta Berķe, vecākā meita, datu analītikas konsultante: „Neatlaidīga sieviete ar individualitāti, asu prātu un labu humora izjūtu, kura savu darbu velta sabiedrības labklājībai.”

● Beata Berķe, jaunākā meita, programmas menedžere Eiropas Komisijā Beļģijā: „Stipra, iejūtīga personība, kas ar lielu pašaizliedzību sevi atdevusi citu labā, nereti uz sava rēķina, sekojot augstākiem mērķiem.”

● Ināra Pomere, biedrības Dzīvības koks valdes locekle: „Sieviete ar unikālu darba sparu – kā Fēnikss, kas spēj atdzimt pat pēc vissmagākajiem brīžiem. Ar rehabilitācijas centra ilggadējo tapšanu un darbu Dzīvības kokā pierādījusi, ka spēj neiespējamo. Pat tad, ja šķiet, ka spēki galā, Gunita pieceļas un iesākto pabeidz. Viņas talants pārdrošus sapņus pārvērst reālos, sabiedrībai svarīgos darbos ir milzīga vērtība.”

● Daina Alksne, draudzene kopš jaunības, Kuldīgas tiesas tiesnese: „Apbrīnojami neatlaidīga, lai sasniegtu mērķi, kaut tas prasa nežēlīgi daudz enerģijas ilgus gadus. Jau agrāk teicu, ka Triju Zvaigžņu ordeni ir pelnījusi. Iejūtīga, uzticama, viesmīlīga, vienmēr saprotoša draudzene.”