Svinēt tīrā, skaistā telpā

Svētdien Adventes vainagā iedegsim trešo sveci – pēc baznīcas simbolikas tā ir ganiņu jeb prieka svece. Kristīgajā pasaulē tā norāda, ka vienīgais patiesais, ilgstošais prieks uz zemes nāk caur Kristu, bet pārējie ir acumirklīgi.

Zanda un Miķelis Eži ar trim bērniem pirms diviem gadiem no Rīgas pārcēlās uz Zandas dzimtajām mājām Rumbas pagasta Mežvaldē. Kopš tā laika viņi ir Sv. Katrīnas draudzē.

Trīspadsmitgadīgās dvīnes Daina un Laima apmeklē kristīgo jauniešu vakarus, dēlam Tomam ir deviņi gadi, un viņš iet svētdienas skolā. Ežu ģimenē kristīgs dzīvesveida ir pašsaprotams. Miķelis audzis luterāņu mācītāja meitas ģimenē, arī tēvs bijis ticīgs. Jau no mazotnes viņš apmeklējis dievkalpojumus, mācījies dzīvi no teoloģijas aspekta, lai gan padomju gados tas nebūt nebija populāri un Ziemassvētkus kā Kristus dzimšanas dienu svinēt pat neļāva. Kad apprecējies ar Zandu, arī sievu ievedis ticībā. „Neaugu kristīgā ģimenē,” skaidro Zanda, „bet ticība kaut kur dziļi iekšienē mita. Un Tēvreizi zināju jau agrāk.”

Kā jau rosīgā ģimenē visi pieci kopā var pavadīt pārsvarā svētdienas, jo pārējās dienās bērniem ir skola un dažādi pulciņi, vecākiem darbs un mājas rūpes. Tuvojoties Ziemassvētkiem, rosība vēl lielāka, tomēr tieši tagad viņi vairāk laika velta garīgai apcerei. Kā saka ģimenes galva, jāatrod mirklis, lai pārdomātu, ko katrs var darīt, kā likt lietā tās dāvanas, kas mums dotas. Zanda kā sieva un māte gādā par vienmēr sirsnīgu un mīļu atmosfēru, priecīgu noskaņu, svētkiem gatavojoties. Katrai paaudzei savs skatījums – bērni vēro, kas notiek pasaulē, un uztver, ko māca skolā.

„Mēs cenšamies saprast šo svētku būtību, lai dāvanu un mantiņu spožums nenomāc garīgo nozīmi,” tā ģimenes galva. „Apdāvinām viens otru un radām prieku, jo Dievs mums dāvinājis Jēzu. Caur pestītāju, kurš izpirka mūsu grēkus, esam saņēmuši žēlastību un mūžīgo dzīvību.”

Zanda papildina, ka katra diena šķiet kā dāvana un ir skaisti nodzīvota, ja piepildīta ar labiem darbiem. Un brīnumi atnāk negaidīti. I.Zeberiņa Kuldīgas pamatskola viņus kā daudzbērnu ģimeni tikko izvirzījusi Amerikas Latviešu apvienības stipendijai. Līdz ar pārcelšanos un iekārtošanos jaunā darbā radušās finansiālas grūtības, bet nav nācis prātā, ka atbalsts nāks no skolas puses.

„Mūsu ģimenē līdz ar Ziemassvētku gaidīšanu milzīgas izmaiņas nenotiek,” turpina Miķelis. „Neesam no tiem, kuri pēkšņi cenšas kaut ko sagrābt un atceras, ka ir kristīgi cilvēki, bet baznīcā nav būts mēnešiem. Mēs uz dievkalpojumiem ejam regulāri. Tomēr pacilājošs noskaņojums šajā laikā ir. Advente nozīmē atnākšanu, gaidīšanu. Viss, ko Dievs paredzējis, atnāks un notiks neatkarīgi no tā: gaidām vai ne. Jautājums, cik būtiski tas ir katram no mums: vai mēs būsim tajā skaistajā ķēniņa kāzu mielastā, par ko vēstīts Svētajos Rakstos, vai arī paliksim ārpusē tumsā.

Ziemassvētkos draudzēs visi dzied: „Katru gad’ no jauna Kristus bērniņš nāk.”Nav jau tik burtiski, jo Jēzus piedzimis vienreiz – pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem. Vienreiz arī nomiris, augšāmcēlies un ir dzīvs joprojām. Mēs svinēsim viņa dzimšanas dienu un vēlamies, lai jubilārs būtu ar mums. Un jubilejas taču ir labi svinēt tīrā, skaistā telpā pie labi klāta galda. Bet kas ir šī telpa? Vispirms mūsu katra sirds, kurā mājo gars. Nākamā telpa ir māja un ģimene. Nosacīti varam teikt, ka mūsu māja ir arī valsts. Arī šī telpa būtu jāsakārto tā, lai pasaules glābējam ir prieks savu dzimšanas dienu svinēt kopā ar mums visiem.