Profesionāla darbā, eleganta dzīvē

„Nav daudz cilvēku, kuriem darbs ir arī hobijs. Bet, ja padomāju par savu dzīvi, man zināmā mērā tā ir. Laikam esmu atradusi pareizo lietu, ko darīt. Pieredze radusies daudz lielāka. Un nemaz nevaru iedomāties, ko citu vēl varētu darīt,” saka vizuālās mākslas skolotāja LAUMA ASTRA GRĪNVALDE, kura Turlavas pamatskolā nostrādājusi 54 gadus un augusta beigās saņems Kuldīgas novada pašvaldības balvu par mūža ieguldījumu izglītībā.

Kāda ir sajūta, zinot, ka saņemsi šādu novērtējumu?

Nekādas īpašas nav. Es jau vēl strādāju un nekur neesmu aizgājusi. Laiks pagājis – gribi vai negribi. Gadu ir daudz, bet nešķiet, ka tā ir.

Kā izvēlējies mākslu kā savu jomu?

Liekas, ka nekāda pamata nebija, jo mākslas skolā neesmu mācījusies. Bet vidusskolā bija tāds priekšmets kā mākslas vēsture, un tas sāka interesēt. Griezu un līmēju materiālus, kaut, no šodienas viedokļa raugoties, tas ir galīgi aplami. Kad beidzu vidusskolu, Kuldīgā pirmo reizi tika atvērta tā sauktā pedagoģiskā klase, kurā vienā gadā sagatavoja sporta skolotājus. Liela sportiste nebiju, bet gluži uz jūs ar sportu arī nebiju. Nezināju, ko tālāk darīt, tāpēc nolēmu savā skolā pabeigt vēl vienu klasi. Tad mani nosūtīja uz Turlavas pamatskolu par sporta skolotāju un pionieru vadītāju. Tas bija 1969. gada augusts. Neatceros, vai nebija, kas māca, vai bija citi iemesli, bet pēc laika man piedāvāja mācīt vizuālo mākslu. Sportu gan mācīju, bet pašai vairāk gribējās mākslu. Tomēr uz dullo uz Mākslas akadēmiju jau gluži nedevos. Vasarā mēnesi vai divus apmeklēju sagatavošanās kursus, tiku iekšā un mācījos Pedagoģijas fakultātē.

Ja gribas sameklēt māksliniecisko stīgu ģimenē, tad vienīgais, ko zinu: mammas brālis Roberts Bolis ļoti glīti, gandrīz kaligrāfiski rakstīja ielūgumus un dokumentus. Tā kā mums bija tikai sešu gadu starpība, augām kā vienaudži.

Tu droši vien māci jau trešo turlavnieku paaudzi. Kā skola mainījusies?

Izmaiņu daudz, sākot ar to, ko māca. Varbūt matemātikā to tik daudz neizjūt, bet vizuālajā mākslā gan. Tas, ko pati mācījos kādā 6. klasē, nebija nekas. Turklāt to darīja pilnīgi neprofesionāļi. Bet toreiz jau tā nelikās. Toties tagad aizejam otrā galējībā. Pamatskolā, neskatoties uz stundu skaitu, grib iemācīt to, ko es pat akadēmijā nemācījos. Piemēram, 9. klasē mākslas vēsture – brīnumi, kas vienā stundā jāapgūst! Priekšstatu varbūt var iedot. Attiecībā pret stundu skaitu programma nav pārdomāta – tādas lietas nevar apgūt tik ātri.

Arī dokumentācija mainījusies. Varam pasmieties, kā kādreiz paņēmām klases žurnālu, aizgājām uz klasi, ierakstījām datumu un tēmu, pēc tam ielikām atzīmi, un ar to viss beidzās. Ja paskatās vēl senāk, ir gadījies redzēt skolotāju grāmatas, kas rakstītas ar tintes pildspalvu, un tas bija vēl primitīvāk. Nezinu, vai tas bija labāk: kaut kam jāmainās – tā jau nevar palikt. Bet liekas, ka dokumentācija un atrakstīšanās ir mazliet pārspīlēta. Ir sajūta, ka skolotājam neuzticas. Tas, ko daru, man vēl jāpierāda.

Skolēni, protams, arī mainījušies. To nevar salīdzināt. Tagad viņi ir zinošāki. Toties kādreiz viņu uzticība skolotājam bija daudz lielāka. Taču visi nav vienādi.

Varbūt tas par augstu teikts, bet es savā darbā jūtos diezgan profesionāla. Lai gan izglītības sistēmā visu laiku jāapgūst kas jauns, jūtu, ka pamatzināšanas man ir labas.

Ļoti ilgus gadus Turlavas skolēni bijuši vizuālās mākslas olimpiāžu uzvarētāji. Kā tas izdevās?

Man liekas – tāpēc, ka agrāk skolēniem nebija tik daudz citu aicinājumu. Agrāk man katru gadu bija vizuālās mākslas pulciņš, un tie, kuri gribēja, strādāja pat līdz sešiem vakarā. Vecāki, kuri varēja, brauca pakaļ. Visus censoņus pat nevaru nosaukt, bet gribu minēt brāļus Fabriciusus. Voldemārs Magone piedalījās pat valsts olimpiādē. Šie puiši nebija tikai centīgi – viņiem bija arī talants. Ir arī tagad centīgie, bet nav vairs gadījies ieraudzīt ko līdzīgu.

Vai ir skolēni, kuri aizgājuši mākslas ceļu?

Savulaik Ilga Akote izvēlējās mākslu. Kristīne Birzniece aizgāja uz Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu. Prieks, ka šīgada absolventei Melanijai Elmai Gulbei izdevās iekļūt Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā. Viņa ir ļoti centīga, brīvdienās strādājām papildus. Rezultātu viņa panāca ar centību.

30 gadus esi nostrādājusi arī Kuldīgas mākslas skolā. Ko tev nozīmēja šī radošā gaisotne?

Darbu mākslas skolā īpaši nemeklēju, bet sakontaktējos ar tālaika skolotājām Intu Āboliņu un Amandu Bergu-Dārziņu. Kolektīvs bija radošs. Daļai skolēnu, kas nāca uz mākslas nodarbībām, arī bija interese. Bērni bieži izvēlas Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolu, bet diemžēl īsti nesaprot, ka arī māksla šeit svarīga: viņu un vecāku attieksme pret mākslas stundām reizēm ir noraidoša. Bija labi brīži un interesantas lietas, bet man nepatika tas, ka skolotājam nebija savas vietas. Tieši mākslas priekšmetu skolotājiem bieži bija tā: kur brīvs, tur patveries. Tādā ziņā Turlavas skolā man viss ir: te jūtos savā vietā, nav jāiet un jāmeklē.

Esmu novērojusi, ka tev ir svarīga vide, kurā atrodies. Visbiežāk tieši tu parūpējies, lai vāzēs ir ziedi.

Jā, tas man svarīgi. Arī mājās lielu dārzeņu lauku man nav, bet puķes iestādu. Un tad ir gandrīz kā rituāls: arī šorīt apstaigāju dārzu, sagriezu puķes un saliku vāzēs.

Visu laiku gribas kaut ko iekārtot, pārkārtot. Īpašums Birznieki Turlavā, kur dzīvoju, pieder dēlam Laurim, bet, tā kā viņš agrāk dzīvoja Anglijā, es pirmo stāvu ar savām organizatores spējām, ne pašas rokām izremontēju. Un visiem te patīk uzturēties. Otrā stāva remontam un jumta maiņai ķēries klāt dēls.

Tev ir dēls Lauris un meita Zane. Ko esi gribējusi viņiem iemācīt? Un vai tas izdevies?

Esam visu laiku domājuši, kā bērni var iegūt labu izglītību. Lauris gribēja pēc vidusskolas studēt, bet beigās aizgāja arodskolā un izmācījās par mērnieku. Kādus gadus profesijā nostrādāja, bet aizbrauca uz Angliju, strādāja celtniecībā. Tagad piecus gadus ir atkal Rīgā un arī strādā celtniecībā. Zanei ir citi apgriezieni. Rīgas Stradiņa universitātē viņa beigusi sabiedrisko attiecību programmu. Kādreiz strādāja tulkošanas firmā, tagad ir rekvizitore starptautiskā kinokompānijā. Un ir ļoti apmierināta, jo daudz braukā apkārt un darbs ir interesants. Arī man prieks, kad filmas Sisi 3 titros ieraugu meitas vārdu. Viņa ir radoša, gājusi mākslas skolā un beigusi mūzikas skolu. Kādreiz arī Lauris ir prasījis, kāpēc viņu nevedu uz mūzikas skolu. Nevaru atbildēt, jo nezinu.

Zinu, ka bieži viesi tavā sētā ir visi četri mazbērni.

Nav jau vairs tik bieži kā tad, kad bija mazāki. Kādreiz lielākā mazmeita Karlote negribēja braukt vecākiem līdzi uz Rīgu, bet tagad ātrāk grib atpakaļ. Tā tiem jauniešiem ir! Atbraukt jau atbrauc, bet visu laiku vajag to Rīgu, kur ir visa komunikācija. Un ir jau arī, ko tur darīt. Karlote otro vasaru strādā kafejnīcā. Viņa ir priecīga gan par darbalaiku, gan samaksu.

Man viegli visiem atcerēties vecumu: jaunākā mazmeita Elīza beidza 6. klasi, Kārlis – 7., Roberts – 8., Karlote – 9. klasi.

Ko tu dari, kad atvēli laiku tikai sev?

Tik daudz, cik tagad lasu, dzīvē neesmu varējusi atļauties. Lasu gan biogrāfiskus darbus, gan daiļliteratūru. Papukojos, kad gadās tā sauktie bestselleri, bet palasu. Paņemu arī jaunos latviešu autorus – lasu Janas Egles grāmatu Latvju pacients.

Braukt ceļojumos negribas, bet ir tādi cilvēki, kam patīk. Padomju laikos jau pabraukāju, bet tagad laikam negribas izlīst no savas komforta zonas. Toties Zane visu laiku kaut kur brauc. Es arī varētu atļauties, bet nevelk.

Tā kā tu dzīvo viensētā, vai lau- ku darbi ir mīļi?

Ļoti mīļi nav. Bet mudinājums ir tas, ka man patīk, ka apkārtne ir daudzmaz sakopta. Nevaru gulēt, lasīt grāmatu un neredzēt, kas apkārt. Tad nav miera. Gribas ko padarīt un sakārtot. Tā tas ir arī mājā. Brīžam domāju, ko es varu ņemties. Bet, kad redzu, ka kaut kas nav tā, nav miera. Kādreiz ar meitu sēžam vasarā dārzā un priecājamies, cik laukos skaisti, ja vien nebūtu to darbu. Man jau tie darbi minimāli – ne dzīvnieku fermas, ne kartupeļu lauka. Šogad ir gurķi, kabači un nīkuļojoši tomāti. Bet es nepārdzīvoju. Lielākais darbs ir zāles pļaušana, bet to ar traktoriņu daru pati vai izdara mazbērni. Pat neatceros, kad tagad esmu pļāvusi. Kurināšana ziemā ir smagākā – tas periods gan ir ļoti garš.

Vai apmeklē izstādes un citus kultūras pasākumus?

Reizēm aizbraucu uz izstādēm, bet tā, ka ļoti tiektos, arī nav. Bet mums ar Ainu Tovstuļaku, Aelitu Kālu un Maiju Kļavu ir kulturālo meiteņu apvienība. Ko tik dažādos pasākumos neesam izbraukājušas! Liepāju, Ventspili, arī Rīgu, Roju un Upesgrīvu. Brīžam braucieni ir nemitīgi. Jau pavasarī nopirkām biļetes uz koncertu Tavā un manējā Liepājā koncertdārzā Pūt, vējiņi. Plānojam apmeklēt Mārtiņa Brauna piemiņas koncertu Liepājā. Jau ir biļetes uz Vīnes simfoniskā orķestra koncertu Lielajā dzintarā. Visu laiku plānojam pasākumus. Piekrītu krievu kinoleģendas Georgija Vicina teicienam: „Dzīve mīl, ka to dzīvo.” Tāpēc es gan pastrādāju, gan atpūšos un izklaidējos.

Vēl ir tikšanās ar bijušajiem klasesbiedriem.

Pēdējos gados satiekamies salidojumos: pamatskolas, vidusskolas, augstskolas. Kopš Kuldīgas pamatskolas beigšanas pagājuši 50 gadi, bet pulcējamies katru vasaru. Pērn pie manis atbrauca 16 klasesbiedru. Agrāk, kad visiem bija mazi bērni un daudz darīšanu, tas nebija tik aktuāli, bet tagad viens pie otra braucam pat dzimšanas dienās. Tiekamies arī ar vidusskolas klasi, bet retāk. Tāpat ar kursabiedrenēm no Mākslas akadēmijas bijām Aizkrauklē. Visbiežāk sapulcējāmies Jaunbērzē, pērn visas bija pie manis.

Un ir ļoti interesanti! Ja tā padomā, ar vienu otru klasesbiedru skolas laikā nebija nekādas dižās saskares, bet tagad ir jauki satikties un atcerēties, kā gājis.

Vai tev patīk uzņemt viesus savā sētā?

Jā, labprāt. Grūti? Nu, kā to ņem. Kad brauca tie 16, tad bija drusciņ uztraukums, kā būs. Bet mums kārtība ir tāda, ka visi ierodas ar groziņiem. Es atvēlu telpu.

Vai ir arī vēlme un laiks ko uzzīmēt?

Paretam. Pēc fotogrāfijas uzzīmēju sevi un Karloti vienos Jāņos. Šovasar, kad gatavojām piemiņas pasākumu Edgaram Račevskim Lipaiķu baznīcā, uzzīmēju viņa portretu.