„Kamēr būsim jums vajadzīgi, mēs pastāvēsim”

Ar grupu Prāta vētra Kuldīgā tiekamies 18. jūlija Liepājas koncerta gaidās. Dzīvespriecīgā, humorpilnā sarunā ar Kurzemnieku viņi atceras gan piedzīvojumus Kuldīgā, gan visgrūtāk nākušo albumu, atklāj, ka satraukums pirms uzstāšanās nepazūd pat pēc vairākām desmitgadēm uz skatuves.

Vai ar visu savu garo biogrāfiju pirms koncertiem vēl aizvien uztraucaties?

Renārs Kaupers: Ļoti uztraucamies! Un tur neko nevar izdarīt. Reizēm vienalga, vai tas ir stadiona koncerts vai neliela uzstāšanās. Viens no pēdējiem bija tāds pop-up koncertiņš Liepājā, Pētertirgū, kur mēs ar Fiņķa kungu filmējām dziesmai klipu. Es teikšu: nedēļu pirms tam staigāju kā uz…, teiksim aktuāli šai vietai, kā uz adatām. (Sarunājamies Adatu fabrikā – red.) Visu laiku par to domā: „Ak, kā būs?” Bet, nu, neko – aizej, uzkāp uz tās skatuves, sāc darboties, un viss.

Vai ir paņēmieni, kā nomierināties?

R.K.: Es elpoju. Ir tāda dziļā ieelpa.

Māris Mihelsons: Es vienreiz Gustavo par šo stāstīju. Viņš saka: „Bet tu sev uzdod jautājumu, kāpēc tu uztraucies.” Es reizēm sev to arī uzdodu. It kā jau visu zinu, visu protu. Baigi neatlaiž to uztraukumu, bet uz brīdi palīdz.

Kaspars Roga: Ir tāds teiciens: ja mākslinieks pirms uzstāšanās neuztraucas, viņam nevajadzētu vairs kāpt uz skatuves. Tu atrodies cilvēku priekšā, nes savu domu radošā veidā. Tas ir ļoti dabisks process, gēnos ielikts. Ja vairs neuztraucies, tad faktiski jāsāk jautāt, kāpēc tu to turpini darīt, jo kaut kas tad nav kārtībā. Arī Raimonds Pauls, ja viņam šo jautā, saka: jā, viņš staigā un berzē savas rokas aizkulisēs. Vienalga, kāds tu esi meistars, cik ilgi to dari, tas patīkamais satraukums droši vien ir. Jā, jautājums, vai patīkams, bet var noregulēt, ka tas ir arī patīkams.

Jānis Jubalts: Man šķiet, ka tas ir tāds tiešs uztraukums – pirms skatuves. Es sevī to vairāk redzu kā nemieru, kad prāts visu laiku strādā, piemēram, slikti guļu, jo eju cauri programmai, domāju par dziesmu secību. Bet, uzkāpjot uz skatuves, nezinu, kas notiek, – vienkārši tas viss atslēdzas. Un tu esi iekšā.

K.R.: Mums ir ārkārtīga priekšrocība, jo mēs esam grupa. Es neapskaužu solomāksliniekus, kuri ir vieni paši.

M.M.: Vai kārtslēcējus… Nedod, Dievs! Tam vispār jādomā par to stieni. (Visi smejas.)

K.R.: Jā, kārtslēcējs ir viens. Bet mēs esam komanda, un aizskatuvē viens otru uzmundrina, izjoko, padauzās.

R.K.: Parausta aiz ūsām. Ja tādas ir. (Visi smejas.)

K.R.: Jā, un tas ļoti atspriego. Tā teikt, viens otru uzmundrinām, un aiziet!

Jūs uzstājaties tūkstošu priekšā un, pieņemu, no tā uzlādējaties. Kā varat pēc tam aizmigt?

J.J.: Arī fakts, jā. Nevar aizmigt. Tu esi uzvilkts tādā patīkamā adrenalīna devā un mazliet turpini to visu, paildzini līdz trijiem, četriem rītā. Nu, ar dejām dažreiz… Ar kādu burbuļojoša dzēriena glāzīti. Artūrs Irbe stāstīja, ka pēc hokeja spēlēm, kad visi iet uz ģērbtuvēm, viņš pa taisno iet uz svaru zāli un vēl stundu cilā svarus, lai nomierinātos, jo adrenalīna ir tik daudz. Mūsu gadījumā arī – to grūti izstāstīt, bet tas iekšējais enerģijas lādiņš ir tik liels, ka… Ja mums iedotu lāpstas, mēs izraktu visdziļāko bedri un ātrākā tempā nekā parasti.

M.M.: Es tev iedošu lāpstu. (Visi smejas.)

K.R.: Paskatīsimies pēc Liepājas: ja jūs redzat stadionā dziļu bedri, tad ziniet, ka tas bija Jubalts.

R.K.: Mūs, pārējos, netraucējiet, brauciet uz Ozolniekiem pa taisno! Tur meklējiet vaininieku!

Kā jūs trīs vārdos raksturotu gaidāmo koncertu Liepājā?

K.R.: Lieli mūzikas svētki mums un jums.

R.K.: Trijos vārdos, Kaspar, neizplūsti!

M.M.: Vienkārši ļoti labi.

K.R.: Lieli mūzikas svētki. Trīs vārdos.

R.K.: Paldies.

K.R.: Jā, mums pašiem un, cerams, arī jums. Jo mēs tik reti savācamies tā, un vēl viesi un cilvēki atnākuši. Nu, skaisti! Jūra tik tuvu. Jāizbauda, kā Fiņķis, starp citu, saka.

R.K.: Jo, kas nebauda, tas pats kļūst nebaudāms. (Citāts no Fiņķa dziesmas Baudām! – red.)

M.M.: Klasiķis Fiņķis.

R.K.: Konfūcijs un Fiņķis, jā. Divi gabali.

Kā izvēlaties, ar ko sadarboties?

R.K.: Ar Fiņķi ir ļoti interesants gadījums. Mēs pazīstam viņa tēti Aivi, kurš bija mūsu sporta skolotājs Jelgavā. Savukārt Fiņķa vectētiņš tirgū pārdeva maizīti un ik pa brīdim kliedza: „Jubi, nāc pie manis pirkt maizīti!”

J.J.: Viņš savukārt strādāja kopā ar manu tēti.

M.M.: Un sporta skolotājs Aivis. Viņam ir māsa Dace, mana klasesbiedrene.

R.K.: Viena no skaistākajām klasesbiedrenēm!

M.M.: Nu, tas viss ir šādi te. (Attēlo, ka samudžinājies.) Kopā viss saiet.

Tāpēc nevarējāt ar viņu nesadarboties.

R.K.: Mēs nevarējām. Kad pirms vairākiem gadiem Muzikālajā bankā tikāmies, mēs jau domājām, ka kaut kas jārada kopā. Helvijs (Fiņķis – red.) bija februārī uz Veronikas jubileju Liepājā, klubā Viktorija. Albumam Veronika 30 gadu, Vētrai 30 gadu, un kaut kā saklikšķēja, ka vajag darīt.

Kā iznāca, ka dziesmā Dārznieks piedalās kuldīdznieks Toms Mikāls?

R.K.: Toms Mikāls ir brīnišķīgs taustiņinstrumentālists un arī mūsu draugs. Tomu labi pazīstu no fonda Viegli laikiem. Mums bija sadarbība. Izcils mūziķis, arī labs draugs un palīgs mūsu producentam Kristapam Ērglim, kurš savukārt pieskatīja šo gabaliņu (dziesmu Dārznieks – red.). Viņš pieaicināja Tomu.

J.J.: Jo tas ir sadarbības projekts – katrs no savas puses kaut ko bišķiņ pieliek.

R.K.: Jā, Vētras puse iedod savus ingredientus, latviski izsakoties, un tad Fiņķa puse saka: „Ā, bet paskaties, mums ir vēl šis!” Un tad visu liekam kopā, kuļam iekšā, kā saka.

Vai bieži iznāk būt Kuldīgā? Vai šeit bijuši kādi atgadījumi, ko atceraties?

J.J.: Ļoti bieži! Regulāri iebraucu, braucot uz Pāvilostu. Arī pagājušonedēļ te trāpījos. Nereklamēšu, kur, bet jums ir viena ļoti skaista konditoreja, kur ir garšīgākie, lielākie riekstiņi ar pildīto krēmu. Uz gājēju ielas visvecākā konditoreja, pirmā no Rātslaukuma puses.

Krikumiņš! Visvecākā ir Krikumiņš.

K.R.: Krikumiņā ir lielākie riekstiņi! (Visi smejas.)

R.K.: Paradokss!

M.M.: Tas Jāni vieno ar Krikumiņu – lielākie rieksti! (Visi smejas.)

J.J.: Un tad bija tāds gadījums, kad vasarā gāju pāri Ventas rumbai. Skatos: līgavainis nes pāri jauno sievu. Rokās sievas kurpes. Tās kurpes iekrīt ūdenī. Par laimi, viens cilvēks brauca ar supa dēli un metās tās kurpes glābt. Līgavainis beigās noliek sieviņu un metas tajā rumbā pakaļ pats. Mēs stāvējām un vērojām kā palēninātu mākslas filmu, un domājām, kas nu būs. Tikai Kuldīgā tā var notikt, es jums teikšu.

R.K.: Tāda maza dokumentālā filma.

J.J.: Ja to varētu uzfilmēt, būtu kārtīga īsfilma.

R.K.: To var uzfilmēt – es tev garantēju.

J.J.: Bet laimīgi visi izgāja, kā saka. Ar slapjām kājām, bet laimīgi.

Vēl kādam bijis piedzīvojums Kuldīgā?

R.K.: Ir viens slavens stāsts, ko bieži pieminam. 90. gados mums bija automašīna Pobeda – veca, par lētu naudiņu pirkta.

J.J.: Tā tika nopirkta par grupas honorāru, jo mums apnika braukt ar vilcienu un vadāt instrumentus visur, īpaši bungas. Jelgavas avīzītē mums bija viens honorāriņš. Ar pirkstu braucām cauri, kas mums par to sanāk.

Sanāca tikai tā mašīnīte.

R.K.: Tā mašīnīte daudz priecīgu notikumu mums ir nesusi, bet tieši ar Kuldīgu saistībā bija tā, ka mēs tādi silti un priecīgi braucām no Ventspils koka festivāla.

J.J.: Šoferis bija auksts.

R.K.: Šoferis bija kā kristāls.

M.M.: Ledus auksts. Kā aliņš auksts. (Visi smejas.)

R.K.: Un mums pa ceļam bija pazudušas bremzes mašīnai. Ar bišķiņ švunku un pat nedaudz tā kā no kalniņa uz leju iebraucām pilsētā, centrālajā laukumā. Riņķojām, kamēr tā mašīna apstājās. Par laimi, bija ļoti maz automašīnu. Tagad tā vairs nevarētu – pilns laukums. Tikai tajos laikos.

J.J.: Tagad būtu piespiedu bremzēšana. Nu, ja mēs auto terminos runājam. Ar vieglu atsitienu.

R.K.: Bet tā Kuldīgā un pie Kuldīgas dzīvo daudz mūsu draugu, un vienmēr ir prieks šeit ciemoties un skaisto arhitektūru skatīties. Vienmēr prieks par to, ka šeit ir koka logi nosargāti. Dakstiņu jumti arī, bet galvenokārt koka logi, jo daudzās pilsētās ir vecpilsētas gars, bet tur jau ir tie plastmasas salikti. Šeit, es saprotu, logi ir ļoti lielā vērtē.

Par Kuldīgu skaidrs – paldies par labiem vārdiem! Kā izvēlaties, kur uzstāties?

R.K.: Pamatā izveidojies modelis jeb algoritms, kur Latvijā spēlēt, lai daudz maz tiek reģions nosegts un koncerts atmaksātos. Faktiski tie ir pieci koncerti: Rīga, dzimtā Jelgava, Latgales pusē bijuši Preiļi, Rēzekne, beidzamajā laikā Daugavpils, Vidzemē viens koncerts ir Valmierā, un tad ir Kurzeme, parasti Ventspils. Un gadu pēc tūres ir iegājusies tradīcija rīkot koncertu Liepājā – tāds kā noslēgums. Ķirsītis uz kūkas. Lūk, ceturto reizi būs tāds gadījums Liepājā.

M.M.: Svarīgi, lai ir, kur palikt pietiekamā skaitā, jo sabrauc daudz cilvēku. Vēlmes mums bijušas dažādas, kur un kā koncertēt, bet menedžmenta meitenes, daudz plānojot, ir izsecinājušas, ka tās pilsētas, uz kurām braucam, ir tās optimālākās. Protams, gribētos visur kur braukt vairāk.

Vai jums ir mīļākā vieta, kur patīk uzstāties un jūtaties labāk?

R.K.: Vispār mums patīk tādi nelieli, spontāni notikumi, tas pats Pētertirgus Liepājā vai pie Helvija koncertā (K.K. fon Stricka villas dārzā – red.), vai kāds mazs kluba koncertiņš. Jo tie lielie, protams, rada spriedzi. Un, jā – mijiedarbība, acu skatiens un pieskāriens nepieciešams.

J.J.: Jā, pieskāriens, pieskāriens. Savam klausītājam.

R.K.: Tas varētu būt skaists virsraksts! (Smejas.)

Kādas neparastākās dāvanas esat saņēmuši?

J.J.: Renāram vienreiz koncertā uzdāvināja spiegu komplektu.

R.K.: Mums bija tāds traks fans, viņu sauca Ārne no Igaunijas Ārlietu ministrijas. Ļoti ekscentrisks. Tas bija ap 2000. gadu, kad piedalījāmies Eirovīzijā – diezgan daudz Eiropā parādījāmies. Viņš bija faktiski visās vietās, kur uzstājāmies. Vienmēr bija sagatavots materiāls par to, kur mēs presē esam bijuši, – viņš pasniedza tādu preses čupiņu. Vienmēr bija dāvaniņas, piemēram, Swarovski kristāla svilpītes vai spiegu komplekts ar virtuālām brillēm un lāzerveida cimdiņiem, ar kuriem var šaut.

M.M.: Un tādu mikrofoniņu, ka no attāluma var noklausīties.

R.K.: Vēl ir bijušas peldbikses… Daudz kūku.

J.J.: Grāmatas. Vienreiz man uzdāvināja lielu patvāri.

M.M.: Tev bija pat saksofons.

R.K.: Saksofonu Jānim uzdāvināja draugi, bet pēc gada mēs to uzdāvinājām Mikam Džegeram no The Rolling Stones, jo viņam bija dzimšanas diena – 60 gadu.

J.J.: Džegers tagad paņem viņu, nopūš putekli un uzspēlē… Skaisti!

Vai ir kāda dziesma, ko publika prasa vienmēr, bet paši to vairs īsti nejūtat?

M.M.: Daudzas dziesmas publika prasa, jo dziesmu vienkārši ir ļoti daudz.

R.K.: Nu, tikko bijām radio, un klausītāji prasa, vai varam nospēlēt Šokolādes saldējumu. Varam. Bet, zini, tam koncertam jau jāiekļaujas sakarīgā laika limitā – nevar izvilkt uz četrām stundām. Katrā tūrē izvēlamies virzienu, kādā iet. Pēdējā laikā tiešām akcentējam Veroniku, jo mums gadiem ilgi ir prasīts, kāpēc nespēlējam Veroniku, kāpēc nespēlējam Dārznieku. Jo ir tāds cilvēku pulciņš, kam tas albums ļoti svarīgs.

M.M.: Un še jums – mēs viņu spēlējam!

R.K.: Jā, tagad spēlējam Veroniku un Dārznieku un paši noķeram baigo kaifu. Ir tiešām forši.

J.J.: Koncerti arī mainās – varbūt ar laiku būs jātaisa atšķirīgu stilu programmas, tā kā to darīja Lady Gaga, piemēram, vienu dienu roks, nākamajā kaut kāds simfoniskais vai ar stīgām.

R.K.: Var tā būt. Bija interesants gadījums vienā tūrē, kas noslēdzās Skonto stadionā, manuprāt, Vēl viena klusā daba. Sakrita, ka nākamajā dienā turpat bija jāuzstājas lielākajā korporatīvajā pasākumā, kāds jebkad piedzīvots, – viena banka taisīja saviem darbiniekiem un klientiem. Sanāca vienu dienu spēlēt tūres programmu, otru – bankas klientu izvēlēto. Kaut kas jau pārklājās, bet bija daudz atšķirīgā.

J.J.: Cilvēki par tām dziesmām balsoja, un mēs visas arī nospēlējām.

R.K.: Bet secinājām, ka topā ir daudz lirisko dziesmu. Koncertu tā nevar būvēt. Mums kā grupai patīk arī kaut kas ņiprāks.

Kurš albums nācis vissarežģītāk?

R.K.: Vislielākajās mokās tapis albums Tur kaut kam ir jābūt kopā ar Gustavo. Tas ilga deviņus mēnešus ar retām tikšanās reizēm studijā. Nu, kaut kā bija tāds ļoti izkaisīts un sadrumstalots, un plus Gustavo tas hiphopa vaibs, atkal latviski izsakoties, bija sākumā grūti saprotams.

J.J.: Mums bija cita pieredze, jo grupas gadījumā esam pieraduši, ka ieejam studijā un daudz spēlējam. Strādājot ar hiphopa producentu, redzējām, cik ļoti ilgi, niansēti viņš strādā pie detaļām, pie maziem fragmentiem, bet kā grupa ilgu laiku pavadījām, nesaprotot, ko vēl tagad varētu darīt.

R.K.: Bet atskatoties – ļoti forši, arī tāds interesants laiks, albums un dziesmas.

J.J.: Daudziem tas ir viens no labākajiem, mīļākajiem albumiem.

Un jums pašiem kurš katram mīļākais?

J.J.: Nu, es no savas puses varētu teikt – Četri krasti. Gan procesa ziņā, gan radīšanas. Tajā laikā bija daudz šaubu, ko un kā tālāk, jo grupā palikām četri.

R.K.: Jā, pareizi, tas bija pēc Mumiņa (basģitārista Gundara Mauševica – red.) aiziešanas.

J.J.: Tas arī bija process, kad studijā strādājām kopā ar Aleksu (britu producentu Aleksu Silvu – red.). Es atceros dziesmu Māsa nakts, kad ne tikai samainījāmies ar instrumentiem, bet pēkšņi vienā brīdī visi spēlējām klavieres vai sintezatoru. Nu, tā producenta pieeja. Visi kopā spēlējām un darījām lietas, ko nebijām darījuši. Grupas kontekstā bija ļoti interesanti. Uz tāfelēm tika zīmētas dažādas formas: kā varētu, kā nevarētu. Ļoti interesants pats process bija. Manuprāt, arī skanējumā labākais, jo piedalījās skaņas ģēnijs no Anglijas – Džons Smits. Vīrs, kura skaņu, man šķiet, atkārtot ir grūti – tur ir unikalitāte skaņas veidošanā. Viņš zināja, kā grib dzirdēt to visu.

R.K.: Pirmajās vakariņās, kad viņu satikām, viņš pie galda noģība, jo nebija trīs diennaktis gulējis. Es teikšu – Džons bija arī… ļoti ekscentrisks.

J.J.: Mēs strādājām tehniskā ziņā ar citu sistēmu.

R.K.: Viņam vajadzēja pāris dienu laikā pārmācīties no vienas programmas uz otru.

Daudzus gadus esat pavadījuši kopā. Vai vēl varat cits citu ar kaut ko pārsteigt?

K.R.: Jā! Ar visu, es jums teikšu! Runā, ka nākamo albumu mēs taisīšot Jamaikā. Ierakstu sesija būšot.

R.K.: Tur būs pārsteigums, paldies! Fantastisks darījums – es piedalos!

M.M.: Es arī piedalos, man ir laiks.

J.J.: Braucam!

K.R.: Kāpēc man tas tikko atnāca? Jo viņi sāka runāt par kopā spēlēšanu. Un jāsaka, ka mums vislabāk ir gājis tā sauktajās residential studijās, kas var atrasties pilsētā vai ciematā, bet dzīvošana notiek tādā kā lielā saimniecībā, kur visi kopā pamostas un darbojas.

Tā kā nometnē.

K.R.: Jā! Pilsētas studijās ir grūti to dabūt gatavu. Pēdējā pieredze ir ierakstīt Zviedrijā. Tur tu ej uz studiju drusku tā kā uz darbiņu: no tikiem līdz tikiem esi tur, un aizejot faktiski viss beidzas. Es padomāju: kolosāli būtu, ja kaut kāds okeāns, regejs… Kas tik viss tur neatklātos!

R.K.: Regejs mums ir mīļš, jo savulaik, rakstot albumus, daudz klausījāmies Bobu Mārliju, visu laiku skanēja fonā. To gan mūsu mūzikā nevar dzirdēt, bet viņš vienmēr bijis klātesošs, tāpēc Jamaiku apciemot kolektīvi – tā būtu goda lieta!

M.M.: Ekspedīcija. Ar mašīnu uz Jamaiku.

R.K.: Noteikti aizbrauksim – tur taču netālu ir Trinidada un Tobago, kur latviešiem parasti saka: „Welcome home!” („Laipni lūgti mājās!”)

K.R.: Redzat, kā mums veidojas plāns jūsu klātbūtnē!

Mēs priecājamies!

R.K.: Jā, jūs faktiski esat iedvesmas avots.

Jūs vienmēr esat ar humoru un dzīvespriecīgi, bet katru dienu jau tādi neesam. Kā sevī to prieku uzturat?

M.M.: Man no darīšanas ir prieks, bet no nekā nedarīšanas vispār nav prieka. Man patīk, ka mēs kaut kur ejam, kaut ko darām, kaut vai tas nekā nerezultējas. Rosmē ir prieks.

R.K.: Kā krietnais Zālamans vēlēja: nav nekas cilvēkam labāks kā būt priecīgam, esot savas darbības rosmē.

M.M.: Pasveicini viņu! Labi teikts.

R.K.: Pasveicināšu.

M.M.: Vēl, protams, ir visādas pasaules skaistās vietas. Ir skaisti gan savos laukos būt, gan ciemos braukt, gan pasaulē braukt. Bet man ir tas skaistums no darbības.

J.J.: Man atkal vairāk šķiet, ka koncerta burvība ir tā, kas iedod enerģiju ilgam laikam.

R.K.: To var iekļaut darbībā.

J.J.: Nu, tas ir darbības auglis.

R.K.: Tā jau reizēm liekas forši – saliec kājas uz gultas un neko nedari, bet…

M.M.: Ātri kļūst garlaicīgi.

R.K.: Draugi, protams, ir iedvesmas avots. Tas ir brīnums, ka mēs jau teju 40 gadu esam kopā, vai ne? Tādā grupas kontekstā. Kasparu es pazīstu jau laikam 48 gadus kopš bērnudārza. Kaspars vispār nav mainījies, pat vizuāli.

K.R.: Es ilgāk pazīstu tikai savus vecākus.

R.K.: Jā, laikam tā ir. Jančuks, Māris – skola, arī pirms grupas mūzikas skola. Draugi ir jaudīgs atbalsts un Vētras komanda kopumā, menedžments mūsu. Ģimene, protams, katram. Beigu beigās atgriežamies mājās. Ģimene ir liels mūsu spēks. Katram ir arī kāda aizraušanās.

Noteikti esat par to runājuši – cik ilgi mēs vēl dzirdēsim jūs muzicējam? No kā tas atkarīgs?

M.M.: Ilgi!

K.R.: Tas nav mūsu varā. Ir mēģināts forsēt, ir mēģināts mest mieru – ko tik neesam darījuši! Tur vienkārši neko nevar izdarīt.

R.K.: Ir kaut kāda dabīgā artērija, kurā mēs atrodamies un plūstam. Ir asinsrite, un mēs esam tās sastāvdaļa.

J.J.: Mēs esam vienkārši cilvēki ar savu garastāvokli, saviem untumiem. Tur nevar zināt…

K.R.: Es jums teikšu: kamēr mēs jums būsim vajadzīgi, droši vien pastāvēsim, jo, kad vairs nepērk biļetes, tad…

R.K.: Tad mēs iesim uz tirgu atkal. (Smejas.) Bet tur arī ir super! Nē, nē, es domāju – pašu prieks un gribēšana. Prieks, protams, ir dalīties ar klausītāju, bet, ja kodolā ir tā enerģija un gribēšana! Maestro ir mums visiem brīnišķīgs piemērs: ka tas tevi tur pie dzīvības, prieka un enerģijas atkal iet spēlēt un kaut ko jaunu radīt.

J.J.: Un tik daudz jau ir radīts. Būtu muļķīgi to visu turēt zem vāka.

M.M.: Bija laba intervija ar Miku Džegeru, kad viņam bija aptuveni 20 gadu. Kad prasīja par The Rolling Stones nākotni, viņš atbildēja: „Nu, jā, ja mēs kādu gadu, divus, varbūt trīs būsim, būs super!” Un tas bija tajā vecumā. Tā kā dzīve notiek – plūst un mūs nes.