Kā Suitu sievas devās sērot uz Sakartvelo

Gada sākumā saņēmu uzaicinājumu Tbilisi piedalīties folkloras festivālā-konferencē Nanina 2026, ko maijā organizē manas un suitu kopienas paziņas Gruzijā – etnomuzikoloģes no etnogrāfiskā ansambļa Nanina – sadarbībā ar Gruzijas Valsts folkloras centru. Festivāls norisinās piekto gadu, bet pirmo reizi starptautiskā mērogā, un gruzīni labprāt iepazītu arī suitu tradīcijas. Tēma gan šogad itin neparasta – sieviešu sēru un bēru tradīcijas. Ansamblis Suitu sievas uzaicināts dalībai festivāla koncertos.

Ne gruzīni, bet kartveli

Tā kā tiešo reisu cena atbilstoši tūrisma sezonai liekas nesamērīgi augsta, šoreiz lidojam ar Turkish Airlines – ar pārsēšanos un nakti Stambulas lidostā. Lidojums jauks – baudot garšīgās lidmašīnas vakariņas, priecājos par atkalredzēšanos ar multfilmas Gardēdis žurkulēnu Remī filmu piedāvājumā. Toties nakts Stambulas lidostā gan gara – septiņas stundas, un saraustītam naktsmiegam izmēģinām visas pozas un palīglīdzekļus.

Saburzītas un miegainas Tbilisi ielidojam ap 10.00, un Gruzija mūs sagaida ar lietu. Bet, kā vēlāk izrādīsies, esam aizvedušas pavasari – ar mūsu ierašanos pāris nedēļu ilgās lietavas un aukstums beidzas, katru dienu kļūst siltāk un vasarīgāk. Šoferītis Niko, kas ved uz viesnīcu, sniedz Suitu sievām pirmo mācību par valodu – kad, latviski runājot, pieminu gruzīnus, viņš mani labo: kartveli. Viņi sevi sauc par kartveliem un valsti – par Sakartvelo. Vārdu Gruzija, gruzīni, Georgia izcelsme tiek saistīta ar persiešu un grieķu valodu, bet Krievija šo nosaukumu pārņēma un nostiprināja administratīvajā lietojumā, īpaši pēc valsts iekļaušanas impērijā 19. gadsimtā. Es lietoju visus variantus itin juceklīgi – pārāk dziļi iesēdies pašreizējais oficiālais valsts nosaukums. Bet, piemēram, Lietuva ir Sakartvelo pieņēmusi oficiāli.

Mēģinājums kafejnīcā

Pirmās dienas vakarā Suitu sievām jāuzstājas festivāla atklāšanā, bet pa dienu ir laiks izmest nelielu līkumu pa pilsētu un pēc lidojumiem atpūsties. Aizvedu sievas uz iemīļotu kafejnīcu blakus Sakartvelo prezidenta darbavietai, kurā nobaudām vietējās delikateses: dažādu veidu hačapuri, zupas un desertus. Pēc iestiprināšanās turpat tiek noturēts improvizēts mēģinājums vakaram, un viesmīles priecīgi filmē sievu skanīgo dziedāšanu, nenojaušot par dziesmu sērīgajiem tekstiem.

Sievām mācu vietējās valūtas vērtību – Gruzijas lari pret eiro jādala ar trīs. Man pašai ar to kuriozs: pēc pāris nedēļām Viļņā eju pa veikaliem un priecājos, cik tomēr zemas cenas visam Lietuvā, un tikai pēc laika piefiksēju, ka, man izbraucot no Latvijas, smadzenes automātiski visu dala ar trīs.

Kaut gan politiskā situācija Gruzijā joprojām it kā nemierīga, pilsētā to nemana, un šoreiz pat nepamanīju nevienu protesta akciju, lai gan demonstrācijas joprojām notiekot regulāri. Ar saviem Gruzijas draugiem šo tēmu cenšamies nekustināt, noprotu arī, ka informācijas burbuļi, kuros dzīvojam, jēgpilnai diskusijai ir pārāk atšķirīgi. Bet svecīti Tbilisi katedrālē gan nolieku ar nodomu par mierīgu un plaukstošu Sakartvelo nākotni.

Ejot atpakaļ uz viesnīcu, priecīga ieraugu, ka par spīti vēlajam pavasarim zemeņu sezona Gruzijā sākusies. Nopērkam no tantes ielas tirgotavā un viesnīcā saēdamies – saldas un garšīgas kā mūsu pašu!

Skumjas un priecīgas sakritības

Festivāls notiek Gruzijas Valsts folkloras centrā netālu no viesnīcas blakus Mardžanišvili laukumam, vienā no reprezentatīvākajiem Tbilisi rajoniem. Vienīgi gandrīz katru dienu jāiziet cauri nopucētai gājēju ieliņai, ko es dēvēju par Iekšārāvēju ielu, kur nemitīgi jādzird uzstājīgi aicinājumi dažādās valodās iegriezties kādā restorāniņā.

Koncerts atbilstoši festivāla tēmai nopietns, bet interesants. Tur satieku vietējos draugus un paziņas, tai skaitā festivāla idejas autori un vienu no galvenajām organizatorēm Maiu Gelašvili. Tik dīvaini bēdīga sakritība – dažas dienas iepriekš viņai negaidīti nomirusi mamma… Festivāls nav atliekams, un Maia turas. Izsaku līdzjūtību un cerību, ka varbūt tieši šī darbošanās var zaudējumā palīdzēt.

Suitu sievas izpilda ļoti harmonisku dziedājumu burdonā, kā arī katoļu baznīcas himnu Tuvāk pie tevis, Dievs, un vietējie jaunieši mūs pārsteidz, piedziedājumam pievienojoties skaistā daudzbalsībā, kas gruzīniem teju asinīs.

Pēc koncerta satiekam turienes latvietes – bijušo un tagadējo Gruzijas latviešu biedrības Ave sol vadītāju Regīnu Jakobidzi un Aiju Landzbergu, kuras tiek pie nelielas apdziedāšanas suitu gaumē. Regīna pirms gadiem bijusi Burdona festivālā suitos un pat iejutusies līgavaiņa mātes lomā improvizētā tradicionālo kāzu rituālā. Nosmejam, ka tagad tiekamies bērēs.

Ar baletu vai bez?

Otrajā dienā sievām ekskursija uz Kazbegi kalnu – jauka latviete Inga Arbidāne, kas organizē ekskursijas pa Gruziju, sarunājusi kolēģi Zurabu Kitiašvili. Iepriekšējā vakarā no Zuraba saņemu īsziņu, rakstītu krieviski ar mūsu alfabēta burtiem, kurā aprakstīts nākamās dienas plāns, bet beigās nedaudz mulsinošs teksts: „23.00 polufinal, futbol, osobi match, gde nash gruzin igrajet, i budu balet, arlabunakti i do zavtra. 9.00.”* Pabrīdinu Suitu sievas, lai drošības pēc sagatavojas arī futbolam un baletam, un izsmejos līdz asarām, kad man pielec, kas īsti ar to domāts.

No rīta Zurabs pat pāris minūtes pirms deviņiem pieripina savu busiņu pie viesnīcas ieejas. Viņa uzņēmuma logo ir ēzelītis, kas esot līdzība ar kahetieša raksturu, no kurienes viņa saknes (Kahetija – viens no Gruzijas apgabaliem, dēvēts par vīna apgabalu).

Es esmu Kazbegi bijusi vairākas reizes, tāpēc līdzi nedodos – man dienas plānā dalība festivāla zinātniskajā konferencē, kur stāstīšu par suitu sēru un bēru tradīcijām.

Tradīcijas – atšķirīgas un kopīgas

Konference ar tradīciju pētījumu prezentācijām visas trīs dienas ilgst no rīta līdz vakaram. Atšķirībā no daudziem citiem, uz skatuvisko izpausmi vērstajiem un pat šķietami komerciālajiem folkloras festivāliem, kuros esmu piedalījusies, šis tiešām pamatīgi iedziļinās tēmā un vēlas pēc iespējas autentiskāk to parādīt koncertos. Konferencē uzsvars, protams, uz Gruzijas tradīcijām dažādos apgabalos, turklāt no dažādiem skatpunktiem – pat psiholoģijas un horeogrāfijas.

Mans labs draugs Givi Abesadze, kurš strādā Valsts folkloras centrā un festivālā atbalsta tehniskās norises, pēc izcelsmes ir no Samegrelo un laikus pabrīdina par megreliešu sieviešu ekspresīvajām sērošanas tradīcijām. Nav pārspīlējis – prezentācijās videofragmenti no Samegrelo apgabala tiešām atspoguļo tādas bēres, kurās sievietes pauž emocijas skaļi un nesavaldīgi, pat ar kliedzieniem un izsaucieniem. Bet, kā uzzinu nedaudz vēlāk, saskaņā ar ticējumiem raudāt drīkst tikai līdz saulrietam, pēc tam vairs ne – lai dvēselei viegls ceļš mūžībā.

Es savā stāstījumā par suitu tradīcijām atrodu daudz kopīga ar gruzīnu – arī mūsu sēru un bēru norisēs dziļi savijušās arhaiskās un kristietības tradīcijas. Gruzīniem savdabīgs šķiet mūsu dziesmas par garo pupu tēls – vienkāršs augs (starp citu, ļoti iecienīts un plaši izmantots gruzīnu virtuvē) pārtop par tiltu starp šo pasauli un debesīm.

Tēma seko pat kalnos

Suitu sievas no Kazbegi kalna atgriežas pavēlu vakarā, bet pirms 23.00 – tātad Zurabs uz futbolu paspējis. Nogurušas, bet pilnas iespaidu un laimīgas – kalnu skati ir pārsteidzoši skaisti. Izrādās, piedzīvojušas kārtīgu ziemu: augšā vēl dziļš sniegs, gar ceļa malām kupenas vairāku metru augstumā. Otrajā baznīcā, kurā iegājušas, priekšā… zārks ar īstu nelaiķi. Man pa visām daudzajām viesošanās reizēm Gruzijā tā arī nekad nebija gadījies ko tādu piedzīvot. Atbilstoši tēmai, kā secinām.

Pusdienās esot saēdušās ļoti garšīgus hinkaļus – tradicionālo pelmeņu gruzīnu radiniekus. Manuprāt, daudz garšīgākus par pelmeņiem – kinza (garšaugs koriandrs – red.) tiem piešķir neatkārtojamu garšu. Sievas slavē Zurabu: esot ļoti labs gids, mierīgs un prātīgs (!) šoferis un īsts džentlmenis. Cienājis ar pašgatavotu persiku uzlējumu, ko sievas ved arī uz Latviju.

No ziedoņa līdz restorānam un tirgum

Festivāla noslēguma dienas pirmā daļa samērā brīva, es no rīta paklausos konferencē dažas mani interesējošas prezentācijas, un tad ejam ekskursijā pa Tbilisi. No Rustaveli avēnijas ar tikai pirms pusotra gada atjaunoto trošu vagoniņu uzbraucam Mtacminda kalna parkā. Pirms tam lielākam efektam pabaidu ar trošu vagoniņa vēsturi – uzbūvēts jau padomju laikā, 50. gadu beigās, bet 1990. gadā slēgts pēc nelaimes gadījuma ar apmēram 20 bojāgājušajiem, tas tiek uzskatīts par vienu no smagākajiem tādiem notikumiem bijušajā PSRS.

Bet mums dažu minūšu brauciens patiešām jauks, un no augšas skats uz visu pilsētu grandiozs, īpaši tik saulainā dienā. Izmetam līkumu pa Mtacminda parku, kas darbdienas sākumā mierīgs, un priecājamies par ziedošo floru – kā jau pavēlā pavasarī, arī Gruzijā ziedonis pašā plaukumā, reibinoši saldo smaržu atpazīstam kā piederīgu vietējai spirejas sugai. Šeit tās neaug krūmos kā Latvijā, bet ir nelieli kociņi. Mācu gruzīnu valodu: mta ir ‘kalns’, bet cminda – ‘svētais’.

Vēlāk pastaiga pa Rustaveli avēniju, uzmetam aci parlamenta ēkai, kur vakaros pulcējas demonstranti, izteiksmīgajam Operas namam un pusdienojam restorāniņā iepretim operai. Suvenīrus iepērkam Bazari Orbeliani – modernizētā tirgus un ēdienu hallē netālu no Brīvības laukuma. To raksturo kā Tbilisi tirgus glamūra versiju pretstatā haotiskākajam tradicionālajam tirgum, ko vietējie dēvē Dezerter Bazaar. Atrodu joku: ja Dezerter Bazaar ir Tbilisi kuņģis, tad Orbeliani ir Tbilisi instagrama konts. Tad laiks atpūtināt kājas un sagatavoties festivāla noslēguma koncertam vakarā.

Dvēselīte dziedādama

Pirmā daļa izvēršas gana nopietna, pat padrūma, jo veltīta nelaiķa apraudāšanas tradīcijām, un šķiet, ka dažas dziedātājas patiesi sēro par aizgājušajiem piederīgajiem. Otrajā daļā dzied Suitu sievas. Pirms uzstāšanās klausītājiem iztulkoju burdona teksta pirmās rindas, un sievu rāmā, izjustā dziedāšana rada pavisam īpašu noskaņu:

„Vedat mani dziedādami, Nevedati raudādam’, Lai iet mana dvēselīte Pie Dieviņa dziedādam’!”

Aizkustinoši un gaiši koncerta noslēgumā izskan slavenā gruzīnu rakstnieka un dzejnieka Važas Pšavelas dzejas rindas par to, ka tur, kur ir nāve, ir arī dzīvība.

Pēc koncerta organizatores ved mūs vakariņās uz restorānu un nedaudz bažīgi vaicā, vai tas viss nav licies pārāk drūmi. Godīgi atbildam, ka no sirds apbrīnojam viņu drosmi šādas tēmas izvēlē un ka koncertu uztvērām nevis kā skatuvisku priekšnesumu, bet kā patiesu tradīciju atspoguļošanu. Tad nu vienojamies priecīgākās dziesmās un apsolāmies arī nākamgad Tbilisi rādīt suitu tradīcijas – tad festivālā būšot kāzu tēma.

Īsta sēru vēsts

Sievas pēdējā dienā Gruzijā vēl aizvedu ekskursijā uz Svētās Trīsvienības katedrāli kalnā otrpus Kuras upei (ko vietējie sauc par Mtkvari). No turienes var redzēt lielu daļu pilsētas, bet no otras puses. Pamājam pāri ielejai Mtacminda kalna virsotnei. Vēl esot katedrālē, atnāk sēru vēsts – mūžībā aizgājis mūsu mīļās Ilgas Leimanes, ilggadējās Suitu sievu vadītājas, vīrs Jānis. Būs sievām jāpošas uz bērēm tūlīt pēc atgriešanās. Noliekam katedrālē svecīti, lai Jānim viegls ceļš.

Vēl līkums pa vecpilsētu cauri slavenajām Tbilisi sēra pirtīm, aizejam līdz netālajam ūdenskritumam un pošamies uz viesnīcu, lai bez steigas paēstu un atpūstos pirms garā mājupceļa. Pēdējā diena jau pavisam karsta, un sievas saka: Gruzijā piedzīvojušas trīs gadalaikus – rudens nebija, bet viss cits gan!

Kur vēl Tbilisi nav būts

Es prom vēl nedodos – pavadu sievas uz lidostu, un tad man brīvsolī nedēļa savās gaitās Tbilisi. Nākamajā dienā piedalos jogas terapeites Nisčalas Džoi Devi meistarklasē savā mīļākajā jogas studijā Joga ala. Biju nedaudz cerējusi arī uz kalnu braucienu – joprojām nav būt divos Gruzijas kalnu apgabalos Tušetijā un Hevsureti, bet saprotu, ka ziemas man šogad Latvijā bijis pārpārēm, tādēļ palieku tepat vasarīgajā pilsētā, apciemoju draugus, katru dienu dodos uz Jogas alu un izaicinu sevi atrast vēl kādu vietu Tbilisi, kur nav būts. Izdodas gan tas, gan mana tradicionālā Tbilisi izklaide, tai skaitā iecienītā džeza kluba apmeklējums, kad tur kopā ar gruzīnu mūziķiem uzstājas… saksofonists Toms Rudzinskis. Arī publiskās sēra pirts apmeklējums kopā ar draudzeni Natiju – ļaujamies vietējo sievu neganti stiprajām rokām, kas mūs ar vīna etiķi noberž tā, ka vecā āda nāk lēveriem nost, un jaudīgi izmasē.

Pēdējā dienā Tbilisi nolemju izbraukt arī ar ceturto trošu vagoniņu kalnā, lai tad būtu izmēģinājusi visus, – no Vakes parka uz Bruņurupuču ezeru. Vagoniņš man pārsteigums – būvēts padomju laikā, bet mūsu gadsimtā atjaunots. Tomēr izskatu atjaunošana nav skārusi, un kāpju iekšā drebošu sirdi ar cerību, ka tehniski tur viss tiešām kārtībā. Reizē ar mani iekāpj gruzīnu sieviņa, kura atvedusi mazdēlu ekskursijā, novaidoties: „Goča – šis laikam būs mūsu pēdējais brauciens…” Cena – viens lars (apmēram 33 centi) vienā virzienā.

Bruņurupuču ezers ir pasakaini skaists, ar tirkīzzilu ūdeni, ziedošiem kokiem un krūmiem apaudzis. Izstaigājos, apsauļoju vaigus un atceros, kā reiz šeit peldējos, sargājot kāju pirkstus no bruņurupučiem (nevienu gan neredzēju). Un laikam sapratu, kas mani tik ļoti fascinē Gruzijā – to dēvē par krustpunktu starp austrumiem un rietumiem. Bet man tie ir arī krustpunkti starp pagātni un nākotni – tur pagātnes elpa ļoti sajūtama, tiek cienīta, vēl nerestaurēta un nenospodrināta daudzās vietās un lietās.

* „23.00 pusfināls, futbols, īpašs mačs, kur mūsu gruzīns spēlē, es jutīšu līdzi, arlabunakti un līdz rītam. 9.00.”