Ieklausīties sevī, sadzirdēt un būt īstajā vietā

Nesen Kuldīgas kultūras centra jauktais koris Ventava krāšņi un skanīgi nosvinēja 55. jubileju. Bet pirms trīs gadiem, kad mūžībā aizgāja kolektīva dibinātāja, mākslinieciskā vadītāja, ilggadējā diriģente un mūzikas pedagoģe Maruta Rozīte, ventavieši bija ne pa jokam sabijušies par nākotni. Kur meklēt jaunu vadītāju, ja novadā diriģentu trūkst? No Rīgas diez vai kāds nāks! Atnāca gan – bijusī kuldīdzniece EVA PUTNIŅA atgriezās dzimtajā pusē. Leģendārā Rozīte jau laikus bija parūpējusies par savu lolojumu. Jau otro gadu Ventavas nošu atslēga ir Evas rokās. Bažas bijušas veltas – koris ne vien izturējis krīzi, bet tagad ir kuplinājies skaitliski un skanīgi.

Jau bērnībā jūs esot konsekventi pateikusi, ka būšot dziedātāja, un no šīs pārliecības ne reizi neatkāpāties.

Jā, jau bērnudārzā man bija skaidrs, kas būšu. Izlaidumā mums izdalīja kartītes ar smuku bildīti, un apakšā bija mans paraksts: dziedātāja. Esmu dzimusi kuldīdzniece, mācījos Ernesta Vīgnera mūzikas skolas kora klasē pie Marutas Rozītes. Viņa mudināja pēc tam mācīties mūziku tālāk. Pabeidzu Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā 9. klasi un aizgāju uz Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļu, kur man bija ļoti laba skolotāja – Skaidrīte Kuplā. Tālāk jau likumsakarīgi bija kordiriģēšanas studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā. Skolas laikā man ļoti labi sports padevās, treneris teica, ka jāiet uz Murjāņiem. Bet zemapziņas līmenī es sajutu, ka mans ceļš tomēr ir mūzika.

Vai ģimenē bija mūziķi?

Mamma dziedāt nemācēja. Kad biju pavisam maziņa, viņa mani šūpināja un dziedāja, bet es esot mammai muti spiedusi ciet, lai klusē (pasmaida). Laikam jutu, ka nav īsti riktīgi! Vectētiņam bija ļoti skaista balss. Man ir divas māsas, abas par mani vecākas. Vecvecāki bija tie, kas mūs virzīja uz mūzikas skolu. Kad pienāca mana kārta, mamma mūzikas skolā negribēja laist, jo bija redzējusi, cik lielajām māsām grūti. Es izlūdzos. Tā bija mana vajadzība, un, paldies dievam, mamma mani paklausīja. Vēlāk bija arī krīze, laikam kādā 5. klasē, kad nepavisam negribējās iet uz mūzikas skolu, bet tiku tam ātri pāri. Tētis gan bija ieminējies, ka iešot ar Rozīti runāt, bet es zināju, ka neies.

Tagad esat skolotāja savā pirmajā mūzikas skolā. Kā paaudzes ir mainījušās?

Vienmēr ir vecāki, kas liek bērniem iet mūzikas skolā, un vienmēr ir bērni, kas to paši grib. Nav viegli pateikt, vai visiem vajag. Tas jājūt. Es noteikti neesmu par piespiešanu. Man kaut kā laimējies, ka bija tā jušana. Mūzikas skolā tagad mācu solo dziedāšanu. Nāk gan meitenes, gan zēni. Man prieks par viņiem – jauki bērni. Gandrīz desmit gadus biju skolotāja Rīgas Doma kora skolā. Ļoti laba skola, kur labā līmenī māca arī vispārizglītojošos mācību priekšmetus, tai skaitā eksaktos. Iesaku ikvienam, konkurss gan ir milzīgs, nav jau arī vieglas mācības, bet tas ir to vērts – tu iemācies strādāt. Daudz tiek prasīts arī no pedagoga. Bija man audzēknes – talantīgas dvīņu meitenes ar augstu prātspēju. Ļoti ātri visu apguva, un pienāca brīdis, kad sapratu, ka pašai jāiet mācīties, lai varētu viņām vairāk dot. Tā jau ir daudzās jomās – visu mūžu jāmācās, lai nestāvētu uz vietas.

Pēc akadēmijas palikāt Rīgā un strādājāt tādās kormūzikas ikonās kā Ave Sol un valsts akadēmiskais koris Latvija. Kādi ir spilgtākie iespaidi no tā laika?

Ave Sol dziedāt jau uzreiz pēc akadēmijas uzaicināja Imants Kokars – neapšaubāmi viens no izcilākajiem un ietekmīgākajiem latviešu kordiriģentiem. Tad 18 gadus biju kopā ar kori Latvija, tā bija ļoti nozīmīga pieredze pasaules mērogā. Atskatoties uz to laiku, visspilgtāk atmiņā palikusi tā bezrūpība, kāda ir jaunībā, kad visa pasaule vaļā. Bezrūpība pozitīvā nozīmē – kad ik brīdis ir tik radoši darbīgs, ka nav laika domāt par grūtībām un sarežģījumiem. Nemitīgas uzstāšanās, pārbraucieni. Mainās skatuve, mainās repertuārs un diriģenti – tikko apgūta viena programma, kad jau nāk nākamā. Ne mirkli neiestājas rutīna, jo nav laika atslābt. Un tad pēc braucieniem un koncertiem ir tā jaukā sajūta, ka nopelnīta atpūta.

Daudzi kuldīdznieki, pasaulē dodoties, teic, ka nedomā atgriezties. Kas jūs tagad pamudināja pārcelties no ierastās lielpilsētas dzīves uz dzimto, kluso mazpilsētu?

Rīgā nodzīvoju 30 gadus, strādāju ar koriem, biju arī pedagoģe. Kāpēc atgriezos? Nezinu, tā vilkme nav vārdos aprakstāma. Šeit man pat nav dzimto māju – pilnīgi nekurienē nopirkām zemi. Laikam atkal tāds moments, kad nostrādā jušana. Ja tu ieklausies izjūtās, tad tās tevi atved īstajā brīdī īstajā vietā. Pamazām sākām šurp braukāt pa brīvdienām. Jutos kā tādā mazā laimes ostiņā. Aizgāju prom no valsts kora un sāku domāt, ka Rīgā mani vairs tā īsti nekas nepietur. Rozīte jau iepriekš man bija zvanījusi. Es gan biju atbraukusi uz viņas grāmatas par mūzikas skolu atvēršanas svētkiem, bet citkārt ilgus gadus nebijām sazinājušās. Viendien skatos: zvana svešs numurs. „Labdien, šeit Rozīte Maruta zvana.” Tad viņa izteica tādu piedāvājumu: „Ko saki, ja es tev dotu Ventavu, vai tu piekristu? Dzirdēju, ka pārcelies uz Kuldīgu.” Atbildēju, ka atgriežos, bet par kori vēl jāpadomā. Pēc kāda laika es viņai piezvanīju, un tad mēs gari un ļoti sirsnīgi izrunājāmies. Man ļoti žēl, ka pēc tam es viņu klātienē vairs nesatiku. Bet telefonsarunā Rozīte paspēja daudz izstāstīt par Ventavu, par tradīcijām. Nebūšot jādomā par pasākumiem, jo korī visi ir aktīvi cilvēki un paši visu saorganizē.

Kādas izjūtas bija, stājoties leģendārās Marutas Rozītes lolojuma priekšā?

Pirmā doma tiešām bija: kā būs būt tādas izcilas personības vietā, jo es esmu pavisam citādāka nekā Maruta Rozīte. Tad padomāju: un kas tur slikts, ka citādāka. Varbūt pat labi, jo esmu es pati. Skaidrs, ka es nekad nebūšu tāda, kā kāds cits. Galvenais ir pieņemt to. Nu tā jau otro gadu sadarbojamies.

Kā gājis šajā laikā?

Esam runājuši, kas gan ir tas ventaviešu fenomens. Vispirms tā ir pieņemšana – pieņemt vienam otru, vienalga, kāds viņš ir. Katram taču ir sliktā un labā puse, bet tik un tā prieks satikties, dziedāt. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais, lai varētu labi strādāt, labi dziedāt un justies ērti. Jo dziedāšana ir diezgan intīms process. Un, ja nejūties īsti droši, tad nevari atvērties, visa tava muskulatūra ir savilkta. Nav iekšējas brīvības, un balss neskan pa īstam. Mums svarīgi, ka ir tāda veselīga un radoša vide. Pirmais, ko pamanīju, atnākot uz Ventavu, bija skaņa, un tā priecēja. Reizēm koriem ir skaņas masa, bet nav skanīguma. Šajā ziņā Rozīte ir ielikusi superīgus pamatus: visi dzied, visi atvērti, visiem skan, lai gan nav profesionāli dziedātāji. Tieši tāpēc būtiska ir vēlme nākt dziedāt, veltot tam savu brīvo laiku vakaros pēc darba.

Kā skatāties uz kordziedāšanas tendencēm? Nav jau noslēpums, ka amatierkolektīvi iet mazumā un paaudzes noveco.

Pasaule vispār mainās. Varbūt mazinās vēlme nākt un dziedāt korī. Bet ir jādzīvo šodien un mazāk jādomā, kas būs rīt. Baudām šodienu. Darām visu pēc labākās sirdsapziņas tagad. Mēs taču nezinām, cik mēs vispār ilgi dzīvosim. Protams, visi noveco, bet tam nav nozīmes, ja diena, nedēļa ir izdevusies. Dziedāšana ir dvēseles stāvoklis. Man liekas, ka dziedot cilvēks nekad nevar būt bēdīgs, nelaimīgs. Pat ja ir kādas bēdas, dziedāšana palīdz, attīra. Atnāk pēc darba saguris cilvēks uz mēģinājumu un pēc tam gandrīz lido. Jo dziedot cilvēks jūtas tā, kā būtu mazliet virs zemes pacēlies. Vēl jo vairāk, ja tie ir sakrālie teksti, ko izdziedi kā lūgšanu. Tas tiešām ir dziedinošs process.

Vai ir bijis tā, ka kādreiz grūti pacelt rokas augšā? Katram kāda nebalta diena gadās. Ko tad darāt?

Laikam gan nav bijis tā, ka nespētu pacelt rokas, lai diriģētu. Spēku man dod mūzikas klausīšanās, lasīšana. Lasu garīgo literatūru, piemēram, pagājušā gadsimta psihoanalītiķi Jungu – par to, kā darbojas cilvēka psihe. Jo vairāk iedziļinies tieši sevī, jo interesantākas atklāsmes nāk. Svarīgi, kā skaties uz lietām. Var kādā brīdī būt bēdas, un tad mokies ar jautājumu, kāpēc gan tā ar mani noticis. Bet pēc kāda laika attopies, ka tam ir bijusi jēga. Esi no tām sāpēm izaudzis par citu cilvēku un vari paldies par to teikt. Mūziku tā īpaši pat neklausos, tā man visu laiku dzīvo apkārt. Stings man patīk kopš jaunības laikiem. Protams, klasiskā mūzika visvairāk.

Kādas jaunas skaņas ir Ventavas repertuārā?

Uz Ventavas jubilejas koncertu bija atbraucis jauktais koris no Ventspils. Viņu diriģente Astra Plostniece atzina, ka bijis interesanti dzirdēt kaut ko citu, jo ilgu laiku bijis viens un tas pats.

Šobrīd mūsu repertuārs nepārtraukti pakārtots dažādiem pasākumiem. Tikko izskanējuši Kuldīgas novada Amatiermākslas svētki, tūlīt būs Daiņa Kalna rīkotie Opermūzikas svētki. Ventavieši smejas, ka šogad sezonas noslēguma balle nemaz nesanākšot, jo tūlīt jaunā sezona sāksies. Cenšamies repertuārā kaut ko savu jaunu ielikt, tehniski un vokāli sarežģītāku. Tas jau ir tas mans lauciņš, ko gadiem esmu kopusi. Drīz jau būs jāsāk gatavoties nākamajiem Dziesmu svētkiem. Iepriekšējiem repertuārs bija diezgan sarežģīts, bija dziesmas, kas pat profesionālajiem koriem nenāca viegli, par pašdarbniekiem nerunājot. Nu neko, jācīnās.

Vai vaļaspriekiem atliek laika?

Mans darbs ir arī vaļasprieks. Kā mans vīrs saka, alga tik smieklīgi maza, ka darbs ir kā hobijs. Var jau samierināties un iztikt, ja nav citu vajadzību. Bet mums gribas paceļot. Mums ir trīs meitas. Paula ir vecākā, tikko pabeidza maģistrantūru kordiriģēšanā, dzied Latvian Voices, diriģē savu kori. Anastasija šobrīd studē rakstniecību maģistrantūrā. Lilijai būs 12 gadu, viņa mācās mūzikas skolā kora klasē. Abas lielās meitas dzīvo Rīgā, mazā ir šeit. Vīrs strādā Trikātā, kādus pārdesmit kilometrus aiz Valmieras. Pirmdienas ir manas Rīgas dienas. Otrdienās vīrs brauc uz savu darbu, atgriežas piektdienā, un tad nedēļas nogales varam pavadīt kopā mājās. Tāds modelis tagad izveidojies, iepriekš es pat nevarēju iedomāties, cik forša ir tāda satikšanās kā svētkos. Ģimene man ir ļoti svarīga. Kad strādāju Rīgas lielajos koros, bieži bija jābrauc komandējumos. Tad daudz mans tētis palīdzēja, brauca no Kuldīgas pie mums. Faktiski visi iesaistījās, tas bija ļoti piesātināts laiks. Tagad arī, bet citādāk. Mums mājās jau sen nav televizora – nejūtam tādu vajadzību. Un nav jau arī laika skatīties. Vienīgi kādu filmu datorā reizēm paskatāmies.

Vai pēc dzīves lielpilsētā, atgriežoties rimtajā Kuldīgā, nešķiet garlaicīgi?

Arī Rīgā var būt garlaicīgi, ja cilvēks negrib vai nezina, ko darīt. Miers, daba radīja man to vilkmi šurp. Pēc darba atbraucu mājās pie Ventas, iesēžos traktorā, braucu un izdziedu visu savu potenciālo repertuāru. Tāda neaprakstāma brīvība! Bet jāatzīstas, ka, nodzīvojot gadu šeit, man kaut kas sāka šķist par mazu. Tāpēc pirmdienās braucu uz Rīgu, satieku tur meitas, kārtoju darīšanas un tad braucu mājās. Ja agrāk Rīga man pat nepatika, tad tagad jūtu, ka mazliet to burzmu tomēr vajag. Neesmu gan pašā Rīgā dzīvojusi, vienmēr nedaudz ārpus tās. Braucot no darba mājās, parasti nodomāju: cik labi, ka nav jāpaliek. Kā Jungs saka, ir jāieklausās sirdsbalsī, nevajag apspiest vēlmes. Cilvēks gribējis dziedāt, bet vecāki likuši izvēlēties citu darbu, jo ar dziedāšanu nevarot neko nepelnīt. Un tā viņš staigā pa dzīvi neapmierināts, dusmīgs. Bet patiesībā tās ir apslāpētās vēlmes, ko viņš nav piepildījis.

Kā var sadzirdēt sirdsbalsi?

Klusumā. Apsēsties, padomāt, ieklausīties sevī. Kuldīgas mierīgums ir pateicīga vieta. Bet cilvēkiem ir bailes no klusuma, viņi mūk vai ieslēdz kaut ko fonā. Man pirmā sastapšanās ar klusumu bija, kad aizbraucu pie Jura Rubeņa uz meditācijas centru Elijas nams Lūžņās. Telefoni tur bija jānoliek malā. Trīs dienas dzīvojām meditācijās, klusumā. Nebiju iedomājusies, kāds milzīgs spēks ir klusumam. Un tu sadzirdi sevi. Jā, atklājas gan labās lietas, gan ēnas puses, bet tās visas jāpieņem, jo nevajag tēlot svēto. Neviens nav ideāls, un tas ir labi, ka esam tik dažādi.

Kā jūs īsumā turpinātu: „Eva Putniņa ir …”?

Paula, Anastasija un Lilija, meitas:

– Brīnišķīga mamma, pie kuras nākt un rast mieru, izrunāties, risināt kādu problēmu vai vienkārši būt viņas klātesamībā. Skolotāja un diriģente – cilvēks ar radošu redzējumu un stingru nostāju, vienmēr saglabājot savu patieso būtību. Mēs esam mammai ļoti pateicīgas par viņas ielikto mīlestību un labestību kā mūsos, tā arī citos.

Ventavas dziedātāji 

Anita Orniņa: – Esam ļoti gandarīti, ka Eva piekrita un mūs pārņēma. Tagad dziedam ar jaunu degsmi, ar jaunu sparu. Bija neziņa, apmulsums, kad Rozīte mūžībā aizgāja. Tagad, pateicoties Evai, apgūstam jaunu repertuāru, nāk jauni dalībnieki. Esam ap 40 dziedātāju! Pie mums dzied desmit vīri – maz ir jaukto koru Latvijā, kur tik daudz vīru balsu. Visi nāk ar prieku un arī tādu kā bijību, lai pēc iespējas labāk nodziedātu.

Ilona Klepere:

– Vienmēr smaidoša, saprotoša, profesionāla un, galvenais, pacietīga kā kolektīva vadītāja. Mums ir ļoti palaimējies. Laikam Rozīte bija visu tā sakārtojusi, ka Eva atnāca pie mums no Rīgas, kur strādāja ar profesionāļiem. Mēs esam amatieri, bet Eva prot tik aizrautīgi, pacietīgi un no sirds ar katru strādāt. Un tāpēc respektējam.

Andris Gāliņš:

– Iejūtīga, saprotoša un pacietīga. Korī daudziem nav muzikālās izglītības, diriģentam nav tik viegli strādāt kā ar tiem, kuriem pietiek iedot nošu materiālu un kuri jau dzied. Savulaik Rozīte zināja, ko no mums katra prasīt. Visu cieņu, kā Eva uzreiz mūs saprata.

Gunārs Rūtenbergs:

– Ļoti jauks cilvēks. No viņas izstaro gaišums, mīļums un sirsnība, kas uzmundrina ikvienu. Profesionālā ziņā – kora diriģente un vadītāja, kas zina, ko vēlas un kas ir darāms. Bez stresa, mierīgā garā prot panākt, lai mēs dziedam arvien labāk.