Veiksme rodas no darbības vārda veikt

„Esmu 45 gadus jauns kurmālnieks, dzimis Liepājā, beidzis Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāziju. Lai arī jurists pēc izglītības, lielāko daļu dzīves strādāju meža apsaimniekošanas jomā. Ļoti interesē futbols un valsts attīstības tendences,” tā īsumā raidierakstā Kurzemnieks runā sevi pieteica VALDIS KALNS. Sarunas laikā atklājās, ka viņa interešu loks ir daudz plašāks.

Nākat no savulaik mūspusē slavenas un kuplas Kalnu dzimtas, kuras atzari izpletušies tālu pasaulē dažādās jomās. Bet jūs vienīgais esat atgriezies un kopjat dzimtas mājas Kurmāles pagasta Segļos.

Mani bērni dzimtas zināmajā vēsturē ir septītā paaudze. 19. gadsimta beigās, kad jau bija pagājis kāds laiks kopš dzimtbūšanas atcelšanas un latvieši varēja kļūt turīgi paši ar savu darbu, otrā paaudze noslēdza pirkuma līgumu ar muižnieku. Aizņēmās 3500 sudraba rubļu. Nav ne jausmas, cik tas ir patiesībā, pieņemu, ka tagad varētu pielīdzināt 350 tūkstošiem eiro. Vēl 1500 sudraba rubļu esot dabūjuši tādā kā mūsdienu Altum programmā. Tie bija Segļu saimniecības pamati. Visādi dzīves līkloči, kari, represijas dzimtu ir šķaidījuši un svaidījuši. Man tāda īsta aiziešana prom no šīm mājām nav bijusi, jo bērnībā no Liepājas bieži braucām pie vecāsmammas. Tā lēnā garā mūsu ģimene pārņēma saimniekošanu, pārcēlāmies uz Kuldīgu. Vairāk prom biju studiju laikā, bet ātri sapratu, ka man ir par maz dzīvot Rīgā un ik pa laikam atbraukt uz Segļiem. Jau vairāk nekā 15 gadus esmu pastāvīgs saimnieks.

Vai saimniecība ir liela?

Kā teikts Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētījumā, ar mūsu 60 hektāriem pietiktu ogu un dārzeņu audzēšanai. Tā kā Segļos uz pusēm ir mežs un aramzeme, tad tas ir papildu balsts ģimenes iztikšanai un mājas uzpošanai. Lauksaimniecības zeme kalpo vietējam zemniekam, ar meža apsaimniekošanu cenšos tikt galā pats, bet, ja vajadzīga jaudīga tehnika, tad palīgā nāk nozares uzņēmumi.

Esat jurists pēc izglītības. Kas ieinteresēja pievērsties meža nozarei?

Dzīvē jāpieņem dažādas iespējas. Pabeidzu juristus Policijas akadēmijā, kādu laiku strādāju ministrijā, tad Lattelekomā, pēc tam izdevās nonākt Latvijas valsts mežos, kur iepazinu mežsaimniecības procesus pēc būtības no dažādiem aspektiem, līdz nokļuvu nekustamo īpašumu jomā un nu jau vairāk nekā desmit gadus vadu attiecīgu struktūrvienību. Vairāk esmu vadītājs, nevis jurists, tomēr nekustamie īpašumi bieži vien ir saistīti ar juridiskām niansēm, un ir vērtīgi, ja vadītājs tās pārzina. Par mežu nedomāju tikai kā par nekustamo īpašumu. Skatos, kā visas norises sasaucas ar mežkopju, mežizstrādātāju, dabas aizstāvju mērķiem.

Un kā sasaucas – kas jūsu skatījumā notiek ar mežiem Latvijā?

Mežsaimnieki joprojām labi turas gan saimnieciski, gan attīstības līmenī, gan arī tādā ziņā, ka mūsu meži turpina vairot tautas bagātības. Bet ir liels izaicinājums saistībā ar dažādām prasībām pēc vienotiem Eiropas standartiem. Tie, kas paceļojuši vai vismaz paskatījušies statistiku, saprot, ka nevar būt viens lineāls pret mežiem Dānijā, Spānijā, Latvijā un citur. Mums un arī Zviedrijā, Somijā, Slovēnijā, Slovākijā zemes apsaimniekošana ir viens no valsts turības pamatiem. Skatoties, cik liels mums ir meža pārklājums, nevaram aiziet tajā dabas aizsardzības kvantitātē, kādu mums piedāvā no dažādām pusēm. Zviedrija, Somija ir pateikusi, ka nesargās 30%, jo tik daudz nav nepieciešams un efekts pretējs – pasliktinās klimats, samazinās mežu vērtība. Jautājums: vai tam jābūt obligāti vai brīvprātīgi? Vai esam padomju iekārtas mantinieki, kas tikai pēc stingriem ukaziem aizstāv un sargā, vai arī varam iesaistīties brīvprātīgi šajā procesā?

Diskusija par šo tēmu bez rezultāta ilgst, šķiet, jau kopš neatkarības atjaunošanas.

Tāpēc, ka katra puse cīnās par savām interesēm. Jau pagājušā gadsimta 30. gadu periodikā ir atrasti satraukuma pilni raksti: ak vai, visu Latviju izcērt, tūlīt vairs mežu nebūs! Kas iznācis? Mežu ir divreiz vairāk, koksnes krājas – trīsarpus reizes vairāk. Politiķi ļoti veiksmīgi aprēķina vēlētāju kontingentu. Mežinieku ir ap 100 tūkstošiem, vēl puse ir nozarē iesaistītie, kam nepieder mežs. Bet nemežinieku ir daudz vairāk – teorētiski gandrīz miljons vēlētāju pret nieka 150 tūkstošiem.

Katrs cīnās par savu slavu, naudu, iztiku. Dabas biotopu vērtēšanā ir tāda metodika, kas nosaka situāciju. Iedošu piemēru no mācībām skolā: pusgadā ir atzīmes 8, 9, 7, 9 un ir viens divnieks. Šī metodika paredz: ja kaut kādā parametrā ir divnieks, tad tev pusgada atzīme arī ir tāda, neskatoties uz to, ka pārējās bijušas pat ļoti labas. Uz šāda fona var paziņot, ka ar pļavām slikti, tāpat ar ūdeņiem, mežiem, biotopiem. Viss ir slikti, un pēkšņi vajag aizsargāt, vajag naudu un var rakstīt projektus. Neviens no vides kvalitātes vērtētājiem nav pateicis, ka kādā vietā ir labi. No dabas aizsardzības organizācijām nav dzirdēts, ka beidzot pietiks. Latvijā nav atcelta neviena aizsargājamā teritorija, kaut tur sen vairs nav tā vecā koka ar putna ligzdu, kuras dēļ noteikts mikroliegums. Īpašniekam netiek taisnīgi kompensēta šī vērtība. Tās ir tās pretrunas regulējumā. Lai cik atbilstīgi sarakstīti normatīvi, tajos ir daudz neskaidrību, nav līdzsvara, un tas rada nevienlīdzību.

Nav vēlmes pašam iesaistīties politikā?

Pagaidām vēl man bērni ir mazi, gribas viņus pasargāt. Ja es ietu politikā, tad nespēlētu pelēko kartītes cilātāja lomu, bet iestātos konkrēti. Kokrūpniekiem un mežsaimniekiem ir jāiesaistās, viņam arī jāinformē sabiedrība, bet atšķirībā no tā otra flanga mums ikdienā ir praktiski jāstrādā savā nozarē. Tiem, kas raksta projektus, veic pētniecisko darbu, ir vairāk laika runāt un veidot informatīvo telpu. Nekautrējos teikt, un līdzīgās domās ir mūsu novadnieks Kristaps Pētersons, ka sabiedriskais medijs ārkārtīgi vāji strādā ar sabiedrisko domu par finanšu pratību, uzņēmējdarbības novērtēšanu. Svētdienas vakarā ieslēdzot televīziju, pārsvarā redzama sacensība par to, kurš vairāk nomelnos politiķus. Mums svarīga ir aizsardzība, izglītība, medicīna, tām vajag līdzekļus, bet ar šīm jomām nopelnīt nevar. Ir jādomā par valsts ekonomisko attīstību. Politiskā nenoteiktība, bezkaislīga Eiropas Savienības prasību pieņemšana ir drauds Latvijai. Mēs taču redzam, cik katru gadu Latvijā izaudzējam stādus, cik lielas meža platības atjaunojam, cik izkopjam. Kas ir tie pirmie vīri, ko rītos uz ceļa satiekam? Tie ir mežstrādnieki, kas ar krūmgriežiem dodas kopt audzes.

Kā vizualizējat mežu nākotnē?

Kā mozaīku, ja skatītos no lidojuma. Ja mums visur būtu vienlīdz veci, vienveidīgi meži, tie nebūtu tik bagātīgi kā tad, ja blakus ir kāda jaunāka audze, arī izcirtums, kur smuki aug avenes un meža zemenes, ko vismaz gadu plūkt no vienas vietas, nevis lasīt pa grāvmalēm. Nebūs tā, ka, pēkšņi atceļot ierobežojumus, mežsaimnieki visu nocirtīs. Pirmkārt, nebūs, kas to izdarīs. Otrkārt, tiklīdz tirgū būs lielāks piedāvājums, cenas strauji kritīsies. Tas atkal ir stāsts, ka vienkāršas ekonomikas likumsakarības nesaprot, bet tiek kūdīta tauta. Diemžēl daļa no zaļās jomas draugiem to īpaši kultivēja un dramatizēja situāciju, ignorējot to, ka mežsaimnieki mežus neizcērt, bet atjauno.

Kādi resursi vēl ir Latvijā?

Sekojot kopējai ekonomikas attīstībai, Latvija nav štruntīgākajā galā pasaulē. Mēs esam OECD, esam Eiropas Savienības dalībvalsts, esam starp 50 attīstītākām valstīm pasaulē. Salīdzinoši labi dzīvojam, bet varētu vēl labāk. Lietuvieši, kas agrāk bija sliktākā pozīcijā, kaut kā aizgājuši tālāk. Mācējuši labāk sadarboties, mazāk kašķēties, uzticēties vairāk un ļaut investēt savā valstī. Latvijā man bēdīgi skatīties, cik viegli var sakūdīt sabiedrību, stāstot, ka vēja parki ir slikti. Vai Dānijā, Holandē, Īrijā, Skotijā visi tagad pilnīgi nelaimīgi? Skaidrs, ka ar vēja parkiem vien nepietiks, ar Daugavu ir par maz, Ventā HES nebūvēsim. Jāņem tā enerģija, kāda ir. Var šķeldu vairāk izmantot. Mēs pārāk daudz importējam, neparēķinot, ka pretī vienam kuģim, vagonus ar naudu izvedam ārā. Nemitīgi sludinot, ka ainava ir neaizskarams svētums, laikam esam tāda kā pastalnieku tauta. Bija tāds teiciens: kaut pastalās, bet brīvā Latvijā. Jā, toreiz tās bija emocijas, bet tagad par valsti jādomā reāli. Mums bērni jāizglīto, skolotājiem vajag labas algas, lai ar delveriem tiek galā un var izturēt mūsdienu pārprastās cilvēktiesības, kas neļauj skaļāk aizrādīt, ka nedrīkst traucēt citiem mācīties. Kaut kā mēs pazaudējam to dabisko saimnieka gēnu.

Bailes no ārvalstu investīcijām varbūt rada tas, ka tad vairs nebūsim saimnieki savā zemē? Vēja parku attīstītāju liela daļa ir ārvalstu kompānijas.

Kas pēc definīcijas ir sava zeme? Katram ir savs īpašums, un mēs visi kopā kā tauta pārvaldām valsti. Jau 2014. gadā bija skaidrs, ka ar Krieviju nevar tirgoties. Tagad esam atteikušies no elektrības tirgus, bet mums joprojām ir ļoti daudz importa resursu no nedraudzīgām valstīm. Kurš var pateikt, ka, piemēram, gāze vairs nenāk no Krievijas. Neticu, ka Latvijā uzbūvēs vairāk nekā desmit lielos vēja parkus. Redzot tendences, turbīnas tiek samazinātas, dabas vērtības sargātas, attālumi līdz mājām ievēroti. Mūsu sabiedrībā ir daudz citu problēmu, kāpēc cilvēks slikti guļ, ir slikta veselība. Protams, var saprast arī tos cilvēkus, kas vēlas dzīvot absolūti neskartā ainavā. Tad sanākam visi tie protestētāji no Pāvilostas līdz Nītaurei, no Riebiņiem līdz Ēdolei un vienojamies, kur celt to elektrostaciju. Varu derēt, ka visi teiks: ir Latvijā tādas vietas, bet tikai ne pie mums, ne manā sētā. Ārvalstu investīcijas nav tas sliktākais stāsts. Pat labi, ka to ir vairāk, jo tad NATO būs ieinteresētāka mūs aizsargāt.

Dzimāt padomju laikos, skolu beidzāt jau neatkarīgā Latvijā. Kādas pārmaiņas palikušas atmiņā?

No stagnācijas laikiem atceros stāvēšanu rindā veikalos, kur pārdevējas runāja krievu valodā, jo Liepājā bija diezgan krieviska vide. Mācījos jauktā skolā, kuru sadalot latviešiem bija jāiet citur, bet krievi varēja palikt. Kāda ir tā mūsu mentalitāte? Mums pašiem tāda valstiska pamata īsti nebija. 12., 13. gadsimts ir tikai teiku līmenī, tautas psiholoģijā noteikti nesaglabājās. Lieliski izdevās 19. gadsimtā no teju verdzības pāriet citā kvalitātē. Vācu muižniecība, kas būtībā bija okupanti, bet labāk sauksim par kolonizatoriem izveidoja saimniecisko pamatu un integrēja latviešus kuģu būvē, kokrūpniecībā. Tā veidojās latviešu nacionālā valsts identitāte. Dibinājām pirmo brīvvalsti, tad nāca Otrais pasaules karš, un tikām spēcīgi salauzti. Zaudējām divas diasporas: baltvāciešu un ebreju. Un ļoti daudz savu tautiešu – daudzi emigrēja, braši vīri krita kaujās, leģionārus nomocīja, ģimenes izsūtīja. Tā vietā ienāca nekvalitatīvs darbaspēks ar ļoti zemu kultūras līmeni un bez jebkādas cieņas pret šo zemi. Ar sekām cīnāmies joprojām. Bet es nesaku, ka tikai krievi vainīgi. 35 gados paši esam daudz lietu palaiduši garām.

1905. gada parka pārbūve izraisīja diskusiju, ko tad īsti darīt ar pretrunīgo vēstures sadaļu – padomju laika pieminekļiem.

Ieejot absurdismā, būtu jānojauc Vanšu tilts un citas padomju laika būves. Protams, pieminekļiem ir ideoloģisks svars. Aizgāju uz 1905. gada parku un papētīju. Nav tam piemineklim ne sarkanu zvaigžņu, ne citu padomju slavinājumu. Ir tikai cipari 1905. Mums zināms šis gads ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem. Likās, ka kaut kas tomēr nav līdz galam taisnīgi. Kuldīga grib iet glancēta stāsta virzienā un grib izvairīties no vēstures, jo tā ir sarežģīta. Ērtāk aizvest prom no acīm uz kapiem, lai nebūtu nevienam kas jāstāsta. Paņēmu Latvijas enciklopēdiju un izlasīju visu par 1905. gada revolūciju, sākot ar cēloņiem. Šo stāstu vajadzētu stāstīt, stāvot pie šī pieminekļa. Bet, ja tā tur nebūs? Un kā ar cieņu pret tēlnieci? Varbūt man ir personiskas simpātijas pret Līviju Rezevsku, jo viņa bija tā, kas nopirka manam vecamtēvam biļeti uz Kuldīgu, lai viņš pēc daudziem gadiem, lēģerī nomocīts un bez naudas, varētu atgriezties mājās. Neticu, ka cilvēks, kas palīdzējis represētajam, slavinātu komunismu. Tāpat 1919. gada piemiņas vieta ir vienkārši vēstures liecība. Aizslaukot uz kapiem, patiesība nekļūs citādāka, labāka vai sliktāka. Latviešiem vajadzētu saprast, cik sarežģīta ir mūsu vēsture, kāda ir pasaule, un nākotni veidot nav tik vienkārši.

Ar kādām domām iestājāties Zemessardzē?

Manos darba pienākumos ir sadarboties ar aizsardzības nozari, jo tās attīstība pārsvarā notiek uz valsts zemes. Sākoties Krievijas agresijai un karam Ukrainā, sapratu, ka neesam gatavi un darām par maz. Nepiedošu sev, ja izveidosies tāda situācija, ka sākas tās lielās ziepes un mani labākajā gadījumā mobilizēs kā šoferi vai zemes racēju. Kāda ir mana motivācija tagad atņemt brīvo laiku sev un doties Zemessardzes mācībās, kur nodzīvojies netīrs dubļos un aukstumā. Esmu laimīgi un sekmīgi nodzīvojis līdz 45 gadiem, protams, pateicoties senčiem, kas mūs izrāva no PSRS. Vai es būšu visu izdarījis, lai nākamajai paaudzei laimīgā dzīve neaprautos pēc gadiem? Tā pagājušajā gadā izlēmu stāties Zemessardzē.

Kas jūs pamudina piedalīties erudīcijas spēlēs?

Tā ir iespēja pārbaudīt zināšanas vēsturē, ģeogrāfijā. Uzrāviens bija kovida laikā, kad gandrīz neko citu darīt nevarēja, laukos vispār nebija nekādu izklaižu. Tad populāras kļuva dažādas online viktorīnas, veidojās jaunas pazīšanās. Piefiksēju, cik ļoti tas veicina plašāku domāšanu. Pārzinu nekustamo īpašumu jomu, interesējos par futbolu, bet ir taču vēl daudz kā cita. Ja nezini atbildi, ir vai nav doti varianti, tad mēģini izdomāt pareizāko. Tādas spēles ir kārtīgs smadzeņu trenažieris – izklaidējošs un vienlaikus ar lielu enerģijas koeficientu.

Piedalījāties arī televīzijas spēlē Veiksme, intuīcija, prāts. Kādā secībā pēc nozīmes jūs šīs trīs lietas savā dzīvē saliktu?

Sākot ar veiksmi. Jo tā rodas no darbības vārda veikt. Ja esi daudz un bieži veicis, tad tev arī veicas. Ja nekrīt trīnīši, kā saka basketbola terminoloģijā, tad vienkārši par maz esi veicis tos tālmetienus, par maz esi iemetis. Ar prātu es ātri sapratu, ko var vai nevar. Mums ir psihoemocionālā sadarbība ar cilvēkiem – gan ar līdzīgi, gan pretēji domājošajiem. Intuīcija visbiežāk jāizmanto nestandarta situācijās, bet tādām nevajadzētu būt visu laiku.