Topošo mediju speciālistu vasara redakcijā

Divi kuldīdznieki, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas zinātnes 2. kursa studenti EDVARDS SOKOLOVSKIS un DĀRTA GAROKALNA šovasar žurnālistikas prasmes apguva laikrakstā Kurzemnieks. Vasarai beidzoties, raidierakstā Kurzemnieks runā abi apkopoja secinājumus, emocijas un atmiņas par redakcijā piedzīvoto, apsprieda arī studentu dzīvi Rīgā.

Kā izdomājāt strādātKurzemniekā?

D.: Man šī bija jauna pieredze, jo redakcijā strādāju pirmoreiz. Vispirms jāpastāsta par studiju izvēli. Nolēmu mācīties komunikācijas zinātni, jo var iet vairākus ceļus. Mums ir piedāvāta ne tikai žurnālistika, bet arī trīs citi novirzieni – mārketings un reklāma, sabiedriskās attiecības un multimediji –, un 2. kursa sākumā jāizvēlas viens, ko studēt padziļināti. Pirmajā gadā bija ievadkursi par katru moduli, lai vēlāk izvēle būtu vieglāka.

Uz redakciju atnācām studiju laikā, pildot uzdevumu, kurā pētījām reģionālos medijus. Jau tad galvenā redaktore Daiga Bitiniece piedāvāja pēc mācību gada nākt pastrādāt. Vasarā uzrakstīju pieteikumu, atbildi dabūju ātri, un ar atvērtām rokām tiku gaidīta avīzes plānošanā jau nākamajā dienā, kas bija svētdiena. Lai gan šaubījos, vai tiešām plānošana notiks brīvdienā, uz redakciju tomēr aizgāju. Galu galā, protams, viss bija slēgts. Kurioza pirmā pieredze.

Dārta: „No sākuma bija nedrošība – nebija ne jausmas, ko es daru, kā rakstu izveidot pareizi. Gāja ļoti lēni. Bet katru reizi jutu progresu.”

E.: Man viss sākās 9. klasē pirms pieciem gadiem. Jau tad domāju nodarboties ar žurnālistiku. Tā kā man bija interese, izdomāju Ēnu dienā uzrakstīt žurnālistei Kristīnei Āboliņai (tagad Pabērzai – red.), kura tolaik strādāja Kurzemniekā. Atceros, ka darbojos ar fotoaparātu, citus ēnotājus intervēju suši bārā un par to uzrakstīju savu pirmo ziņu. Satiku redaktori Daigu, un viņa piedāvāja vasarā nākt pastrādāt.

Prātā palicis vēl viens no pirmajiem darbiņiem. Kopā ar Jēkabu Aleksandru Krūmiņu braucām uz Rumbas pagastu un cilvēkus intervējām par to, kā sokas dārzos, ko tur audzē. Tajā vasarā avīzē mēnesi nostrādāju domes atbalsta programmā. Sapratu, ka nākamgad vēlēšos to darīt atkal. Kolēģi redakcijā ir atsaucīgi un saprotoši – tas iedrošināja atgriezties. Tā Kurzemniekā strādāju katru vasaras brīvlaiku.

Visu raidierakstu varat noskatīties Kurzemnieks.lv, YouTube un Spotify.

Kā atceries pirmo rakstu?

D.: Pirmais bija rubrikā Mans vaļasprieks. Jāatrod cilvēks ar interesantu dzīvesstilu vai aizraušanos. Man patika šos stāstus vākt – vasarā uztaisīju daudz tādu rakstu. Pirmā, ko uzrunāju, bija man pazīstama veģetāriete. Daigai tas patika, jo ilgu laiku neviens cilvēks ar šādu dzīvesstilu avīzē nebija parādīts. No sākuma bija nedrošība – nebija ne jausmas, ko es daru, kā rakstu izveidot pareizi. Gāja ļoti lēni. Bet katru reizi jutu progresu.

Vai ir viegli atrast tos, ko intervēt?

D.: Godīgi sakot, tas ir sarežģīti, it īpaši rubrikai Mans vaļasprieks. Lai zinātu par kāda aizraušanos, visbiežāk pašam šī persona jāpazīst. Prātā veidoju paziņu loka zirnekli – meklēju draugu draugus, jautāju, vai nezina kādu, kam ir interesanta aizraušanās. Tā vienmēr izdodas kaut ko atrast.

E.: Man šovasar bieži iznāca meklēt cilvēkus rubrikai Jubilārs. Vajadzīgs kāds, kuram nesen bijusi vai tuvākajā laikā būs dzimšanas diena. Feisbukā ir noderīga funkcija – draugiem var redzēt jubilejas datumu. Pats šajā portālā neesmu, toties pazīstu daudzus, kas ir. Tad nu tiem jautāju, vai nav kāds feisbuka draugs, kuram drīz būs dzimšanas diena. Brīžiem izdodas atrast uzreiz, citreiz kārtīgi jāiespringst.

Vai cilvēki bieži atteicās nokļūt avīzē?

E.: Meklējot jubilārus, tas nav tik izteikti, bet visvairāk cilvēki izvairās no sarunas uz ielām (rubrikā Aktuālais jautājums – red.). Vienkārši ejam pa Liepājas ielu klāt katram, kurš pagadās ceļā, un cilvēki reaģē dažādi. Vieni paiet garām, neliekoties ne zinis, citi atsaka pieklājīgāk, pat atvainojoties. Tas gan ir jauki.

D.: Vēl jāpiemin tūristi – viņu vasarā Liepājas ielā ir daudz. Ja gadās uzrunāt tūristu, viņi piekrīt gandrīz vienmēr. Visvairāk atteicās tieši vietējie. Man šķiet – liela daļa atturas tāpēc, ka līdz galam nesaprot, kā intervija izskatīsies avīzē. Kad cilvēkus uzrunāju, rakstot ziņu telefonā, parasti viņi piekrīt. Liekas, tā notiek tāpēc, ka īsziņā uzreiz ir konteksts: kāpēc, kā, par ko intervija būs. Uz ielām visu paskaidrot laika ir daudz mazāk. Saprotu arī otru pusi: cilvēkam negaidīti pienāk klāt un jautā par tēmu, kurā viņš, iespējams, nejūtas kompetents atbildēt pareizi.

E.: Man gan liekas, ka klātienē atteikt ir grūtāk. Ja uzraksta telefonā, var izvēlēties ziņu ignorēt vai pieklājīgi, pārdomāti noraidīt.

KuršKurzemniekābija patīkamākais darbs?

D.: Mans ideālais raksts vēl nav tapis. Katru reizi iemācos ko jaunu. Man patika intervēt skolēnus, kuri vasarā strādā. Bija interesanti uzzināt, kāpēc jaunieši izdomāja uzrakstīt konkrētajam uzņēmumam un kāda bija darba ikdiena. Līdzīgās domās esmu par rakstu, kas stāstīja par topošajiem pirmā kursa studentiem. Tā man bija tuvāka tēma – varēju ielikt arī savu pieredzi.

E.: Mani aizrauj tūristu intervēšana, jo patīk lietot savas angļu valodas prasmes. Ir arī interesanti dzirdēt, kāpēc cilvēki izdomā uz Kuldīgu atbraukt. Raksts, ko rakstīju ar lielu aizrautību, bija par manu ceļojumu uz Pirmās formulas sacīkšu posmu Ungārijā. Visi teikumi plūda raiti, jo pats ārkārtīgi par to interesējos.

Kādi ir pirmie iespaidi par studentu dzīvi Rīgā?

E.: Jāsāk ar to, ka dzīvojam kopmītnēs. Pirms tam dienesta viesnīcā nebiju ilgi dzīvojis. Uzrunāšu topošos studentus – noteikti iesaku iet uz kursa un fakultātes saliedēšanās pasākumiem. Pagājušogad augusta beigās pirms studijām arī es devos uz tādu notikumu. Latvijas Universitātē to sauc par Pirmsaristoteli. Tur iepazinos ar kursabiedriem un nodibināju tādus sakarus, kas vēlāk bija ļoti noderīgi. Esmu ļoti priecīgs, ka nesabijos tur aiziet.

D.: Es arī biju Pirmsaristotelī. Es neteiktu, ka tas bija ārkārtīgi saliedējoši tieši mums, jo komunikācijas zinātnes kursā esam ļoti daudzi. Mūsu bars bija liels, salīdzinot ar citiem. Studenti no augstākiem kursiem atbildēja uz mūsu jautājumiem par programmu, brīdināja par grūtākajiem kursiem. Ļoti sabijos, kad pateica, ka kursā Teksts, autors, žanrs būs prasība katru nedēļu izlasīt konkrētu, pasniedzējas izvēlētu daiļdarbu. Tur ietilpa gan plānākas un biezākas grāmatas, gan filmas. Galu galā nebija tik traki, bet sākumā tiešām apšaubīju savu studiju virziena izvēli.

Arī pasākums Aristotelis nākamajā dienā, kurā sanāk kopā visa universitātes saime, bija ļoti labs. Fakultātes saukļu mācīšanās, gājiens līdz Doma laukumam deva patriotisku piederību augstskolai. Vakara daļa ar dažādu dziedātāju uzstāšanos arī bija fantastiska.

Vai studiju laikā bija pārsteigumi? Kādas ir atziņas par kursiem, kurus apguvāt?

D.: Man ar pozitīvu vērtējumu prātā palika kurss Komunikācijas vēsture pie profesores Vitas Zelčes, kura ir ļoti cienījama pasniedzēja. Viegli nebija, tomēr man patika. Jutu, ka viņa domā par katras lekcijas materiālu, māca strukturēti, pārliecināti. Man negaidīti likās tas, ka vesels kurss bija atvēlēts filozofijai – to sauca Komunikācijas ētika. Guvām vispārīgu priekšstatu par visiem filozofijas laikmetiem pasaulē, lasījām grāmatas, citējām Aristoteli.

E.: Pats nezinu, kur dzīvē likšu visu to, ko iemācījos Komunikācijas ētikā. Godīgi sakot, neviens no citātiem uzreiz prātā nemaz vairs nenāk. Viena lieta, ko negaidījām, noteikti bija jau pieminētais kurss Teksts, autors, žanrs. Konspektēt katru daiļdarbu bija sarežģīti.

Vai studēt ir grūtāk vai vieglāk, nekā gaidījāt?

E.: Man šķita, ka būs grūtāk. Lekciju saraksti bija ļoti draudzīgi. Pirmajā semestrī ceturtdienas un piektdienas bija brīvas. Neteikšu, ka nebija, ko darīt: pirmdienas, otrdienas un trešdienas bija piepildītas, un patstāvīgo darbu ārpus lekcijām arī netrūka.

D.: Manā skatījumā tās divas tukšās dienas nemaz nebija tik brīvas. Ja kursā Teksts, autors, žanrs nedēļā jāizlasa Ļeva Tolstoja Anna Kareņina, tad momentu atslābšanai nav.

Vai no pirmā gada palicis prātā arī kas negatīvs?

E.: Akadēmiskā godīguma pārkāpumu sakarā mākslīgā intelekta (MI) izmantotāju netrūkst. Daudzi kursabiedri to lietoja, pat taisot gala darbu kursos. Šķiet, ka pasniedzēji arī nedara pietiekami, lai to apturētu. Atkal nāksies minēt kursu Teksts, autors, žanrs. Kāds students no datora vienkārši nolasa sava konspekta tekstu, pat necenšoties veidot acu kontaktu ar pasniedzēju. Ja kāds ir pazīstams ar visparastāko MI rīku rakstīšanas stilu, to uzreiz var noteikt.

D.: Špikošana pastāvēs vienmēr, vienalga, cik nopietnās izglītības iestādēs. Ja risks tikt pieķertam ir tik zems, kāpēc nepamēģināt? To sakārtot ir augstskolu uzdevums. Bakalaura darbu aizstāvēšanu, iespējams, mainīs tieši MI izmantošanas dēļ. Tas tikšot darīts ar nolūku noteikt, vai students savu darbu patiešām radījis pats.