Jānis – spēcīgs latviešu vārds no paaudzes paaudzē

Katram no mums ir savi vislabākie Jāņi, kurus atceramies ar smaidu sejā. To pamatā parasti ir pavisam vienkārša lieta – īstie cilvēki līdzās. Četru Jāņu stāsti mūs aizved pie dažādiem ugunskuriem un dažādām kompānijām, pierādot, ka gada īsākās nakts lielākā maģija slēpjas sarunās un kopā būšanā līdz pat rīta gaismai.

Kopā būšanas prieks

Jānis Jansons pie vārda ticis, jo vecāki uzskatījuši, ka dēliem jādod spēcīgi vārdi – vecāko brāli sauc Mārtiņš. Dzimtas kokā Jāņu neesot daudz – vien daži no mammas puses. „Ar vārdu sadzīvoju bez problēmām. Mani vārdadienā vienmēr atceras – es vismaz neatminos, ka kāds no ģimenes kādreiz būtu aizmirsis apsveikt.”

BIROJĀ SANĀK BŪT ZIEMĀ

Jau 21 gadu J.Jansons strādā SC grupā. Kamēr Saldus ceļiniekam pastāvējuši meitasuzņēmumi, viņš 17 gadus bijis SC Kuldīga valdes priekšsēdis. Paralēli šī amata pienākumiem bijis jāstrādā arī ar karjeriem saistītām lietām, ceļu būvniecību un projektu vadību. Vēlāk, kad meitasuzņēmumi apvienoti SC grupā, darba vieta pārcelta uz Talsiem, kur Jānis ceturto sezonu ir asfaltbetona rūpnīcas Villas vadītājs un atbildīgais par Kurzemes karjeriem jeb atradnēm. Tipiska darba diena sākoties nedaudz pēc pieciem no rīta, lai īsi pirms septiņiem jau būtu Talsos. „Sezonā, kad notiek būvniecība un asfalta ražošana, darbs jāsāk septiņos no rīta. Mūsu pašu objekti jāapkalpo tik ilgi, cik nepieciešams. Esam pakļauti objektu ritmam.” Mierīgākos periodos darba sākums pabīdoties vidēji par stundu uz priekšu, savukārt dienas noslēgumam neesot noteikta laika. „Kuldīgas birojā sanāk būt arvien mazāk, faktiski tikai ziemā – apmēram no novembra vidus līdz februāra beigām.”

CEĻOJUMI UN LABIEKĀRTOŠANAS DARBI

No iemīļotām brīvā laika aktivitātēm Jānis izceļ divas: dažādus labiekārtošanas darbus un ceļošanu ar motociklu. „Mums ir entuziastu loks ar mainīgu sastāvu. Šodien draugi izbrauc uz Horvātiju. Iespējams, kādu gabalu viņus pavadīšu, taču darba dēļ pašam šoreiz brauciens atkrīt.” Kā interesantākos galamērķus, kuros būts, Jānis min Indiju un Vjetnamu. „Aizlidojam un uz vietas iznomājam motociklus. Vjetnamā sanāca tā, ka vairāk ceļojām ar sabiedrisko transportu un izvēlētos pieturpunktos īrējām mopēdus.” Lielākoties braucieni pagājuši bez starpgadījumiem, taču Jānis atminas vienu tādu Rumā-
nijā: „Bijām uzbraukuši vienā diezgan augstā kalnā, un pēkšņi viena kolēģa motociklam nostrādāja kaut kāda drošības signalizācija, ko nevarējām atslēgt. Viņa motociklu vairs nevarēja iedarbināt. Bija vesela epopeja ar evakuatoru un servisa meklēšanu, kur varētu šo signalizāciju atkodēt.” Lai arī eksotiskie ceļojumi aizrauj, mīļākā valsts Jānim ir Norvēģija: „Esmu tur bijis neskaitāmas reizes, sākot jau kā students, kad braucu zemenes lasīt. Gadu gaitā esmu uz turieni vairākkārt aizvilcis visu savu ģimeni un draugus. Šī zeme man ir mentāli tuva un saprotama.

Esam arī ar močiem tur braukuši. Skati ir ārkārtīgi skaisti.” Jautāts, ko patīk labiekārtot un kuri šī procesa posmi šķiet tīkamāki, Jānis atbild: „Man patīk gan plānošana, gan praktiskais, fiziskais darbs. Pirms diviem gadiem mājai taisījām remontu, kur manā pārziņā vairāk bija plānošana, taču praktiski vairāk uzņemos dažādus mazos labiekārtošanas projektus.”

JOPROJĀM SAGLABĀJIES SVĒTKU RITMS

J.Jansons atminas, ka bērnībā Jāņi svinēti diezgan klasiski: „Bija ugunskurs, neatkarīgi no laikapstākļiem vienmēr braucām uz mežu pēc meijām, ko salikt pa istabām, pie kūts durvīm un teritorijas vārtiem likām pīlādžu zarus. Mamma kopā ar vecmāmiņām sēja ķimeņu sieru. Gandrīz vienmēr svinējām mājās, jo tolaik iespējas braukt citur bija ierobežotas. Ir blāvas atmiņas par svinībām kolhozā šad tad, bet tas nav tā spilgti palicis prātā.” Lai arī tagad, pieauguša cilvēka dzīvē, Jāņi svinēti dažādi – kādu gadu ģimenes, citu gadu draugu lokā –, kopš bērnības nemainīgs saglabājies tradicionālais svētku ritms: sakopt un izrotāt māju, nopļaut zāli un sagatavot cienastu. „Citreiz ir kursabiedri ciemos, un tad ir plašāki Jāņi. Varbūt mēs neliekam galveno akcentu uz pašiem Jāņiem un Līgo vakaru, bet koncentrējamies uz vairāku dienu kopā būšanas prieku. Ja svētkos iekrīt vairākas brīvdienas, vairākus gadus esam tās izmantojuši, lai laivotu. Līgo vakaru pavadījām pie mums. Ja ārā nebija pārāk karsts, iekurinājām pirtiņu.” Jānis gan atzīst, ka šogad īsti neesot noskaņojuma svinēt: „Šogad abi dēli būs mājās no Rīgas un ir saaicinājuši ciemos draugus. Priecājos iepazīt dēlu draugus, arī mēs ar sievu esam laipni aicināti pievienoties jauniešiem, taču neesam vēl izlēmuši. Varbūt brauksim pie radiem, kas aicināja ciemos.”

Torti maina pret tomātu kokteili

Daudziem no mums vasaras saulgrieži saistās ar papardes zieda meklēšanu, ugunskuru un Jāņu sieru. Taču Jānim Pētersonam šis laiks ir dubultā, jo 23. jūnijā ir dzimšanas diena, bet jau nākamajā – vārdadiena. Par svētkiem, darbu mežā un aizrautību ar orientēšanos gaviļnieks dalās sirsnīgā sarunā.

KAD SVĒTKI SAPLŪST VIENĀ

Uz jautājumu, vai dzimšanas diena nepaliek vārdadienas un zāļu vakara ēnā, Jānis tikai pasmaida. Viņš nav no tiem, kas vēlētos savu dzimšanas datumu pārcelt uz citu mēnesi: „Nē, kā ir, tā ir. Tam tā ir jābūt.” Tomēr viņš atzīst, ka gadu gaitā svinēšanas paradumi ir mainījušies. Bērnībā un jaunībā laukos tie bijuši grandiozi svētki ar radiem, kaimiņiem, ugunskuriem un pat pašu gatavotu, reizēm bīstamu salūtu, par kuru Jānis smaidot saka, ka bijis pat jāpieliecas, lai nesanāktu ziepes. Šodien viss ritot mierīgāk. „Tagad jau tā svinēšana paliek arvien mazāka, cilvēki vispār mazāk svin,” secina Jānis.

Tomēr dažas lietas nemainās, un viena no tām ir rasols. „Tas ir neatņemama sastāvdaļa visos svētkos, mainās tikai sastāvs,” viņš smejas. Ja Jānim būtu jāizgudro savs īpašais trīskāršo svētku kokteilis (Jāņiem, dzimšanas dienai un vārdadienai), tā pamatā noteikti būtu tomātu sula. Viņa pēdējā laika favorīts ir bezalkoholiskā Asiņainā Mērija – tomātu sula, nedaudz asumiņa un Vorčesteras mērce. „Galvenais to nepārdozēt,” pasmejas gaviļnieks.

LAIKS MEŽĀ UN CĪŅA AR ODIEM

Jānis ir cilvēks, kura ikdiena un sirdsdarbs ir saistīti ar dabu. Visu darba mūžu viņš līdz šim pavadījis mežsaimniecībā – sācis kā mežsargs, tagad strādā par mežzini, kurš uzrauga saimniecisko darbību un izsniedz koku ciršanas atļaujas gan valsts, gan privātajos mežos. Lai gan mūsdienu birokrātija un taupības režīms vairs neļauj mežā atrasties tik bieži, cik gribētos, daba paliek viņa stihija. Varbūt tāpēc Jāņa mīļākie svētki ir un paliek Jāņi. Kāpēc? Jo ir silts! „Nosalt nevar. Bet tas, vai līst, vairs nav tik būtiski. Galvenais, lai pārāk odi nekož,” viņš nosaka. Un kā ar leģendāro papardes ziedu? „Nezinu, ir arī meklēts, bet vai atrasts – nezinu,” smejas gaviļnieks.

NO SLĒPĒM LĪDZ ČEHIJAS KALNIEM

Mežā Jānis pavada arī brīvo laiku, jo viņa aizraušanās kopš skolas ir orientēšanās sports. Jaunībā hobiju bijis pat par daudz – medības, makšķerēšana, arī hokejs un slēpošana, ko Jānis iemīlējies bērnībā, dzīvojot Vidzemē. Taču orientēšanās vienmēr bijusi prioritāte. Tagad, kad veselība vairs neļauj skriet tik ātri, viņš pievērsies izturības distances disciplīnai – rogainingam, kur sacensības ilgst no divām līdz 24 stundām.

„Es varu iet ilgi un tālu,” saka Jānis. Pagājušajā gadā viņš kopā ar pārinieci Daci Traniņu no Kuldīgas čempionātā Spānijā izcīnīja augsto 19. vietu starp 80 komandām. Pēc Jāņiem viņš kopā ar pārinieci Lilitu Brikmani no Durbes dosies uz čempionātu Čehijā, kur gaidāms ekstrēms 24 stundu pārbaudījums kalnos ar sarežģītu kartes mērogu (1:50 000). Jānis startē komandās pa diviem dalībniekiem.

Ziemā viņš ar sniega motociklu ievelk distanču slēpošanas trases klasiskajam solim, kā arī zīmē orientēšanās kartes. Tas gan esot piņķerīgs darbs: „Tikai kādi 5% orientieristu paši pamēģina uzzīmēt karti, pārējie tikai kritizē.” Kartes zīmēšana A.Grundmaņa stadionā reiz beigusies pat ar kuriozu – Jāņa aizdomīgās darbības dēļ viņu gandrīz aizturējusi policija. „Lielajās pilsētās nekas tāds nav bijis, bet Kuldīgā policija toreiz stipri pāršāva pār strīpu,” viņš šodien notikumu atceras ar smaidu.

Viņš arī atceras gadījumu, kad varējis vēl ātri paskriet: „Kartē viss ir diezgan smalki sazīmēts un ātrumā sanāk kaut ko izlaist, neieraudzīt. Skrienu, redzu – forša pļaviņa! Nodomāju – laidīšu tai pāri pa taisno. Uzskrienu, bet tur viss līgojas. Vienmēr lielos – distances, ko esmu iesācis, esmu arī pabeidzis. Nav tā, ka bez punktiem nāku ārā. Tomēr jāatzīst, ka divas trīs reizes dzīvē ir bijis, kad to punktu nebija. Ir trīs stadijas sportā – apjukums, izmisums un panika. Svarīgākais ir analizēt savas kļūdas un no tām arī mācīties.”

PRIORITĀTES UN MANTIŅAS

Jānis kopā ar sievu un meitām dzīvo Mežvaldē, kur ģimenei ir savs dārzs. Tur ir arī viņa bērnības hobijs – bites. Kūku cepšanu, ko labprāt darīja bērnībā, viņš tagad pilnībā deleģējis sievietēm, bet pats pievērsies citām lietām. „Man ir savācies, kā pats smejos, diezgan daudz mantiņu – es tā saucu instrumentus. Bērnībā vajadzēja mantiņas, un, kad cilvēks paliek vecāks, viņam arī vajag mantiņas,” stāsta Jānis. Savā darbnīcā viņš labprāt pats visu labo, meistaro un remontē, dažas lietas stāvot pat ilgu laiku, pacietīgi gaidot, kad pienāks to kārta. „Kad hobiju ir diezgan daudz, ir jānosaka prioritātes.”

Dzimis Līgo vakarā

Anesteziologam un reanimatologam Jānim Cimermanim šajā laikā ir dubultsvētki – 23. jūnijā viņš svin savu dzimšanas dienu, bet 24. jūnijā – vārdadienu.

TĒVA IZVĒLE

Jānis neslēpj, ka savulaik pat nedaudz pukojies par vecāku veikto vārda izvēli: „Kad biju jaunāks, es pat pārmetu vecākiem, ka man ielikts šāds vārds. Visi draugi, kurus aicināju uz dzimšanas dienu, nesaprata, kāpēc viņus aicinu – tad taču svin Līgo. Kādreiz es par to pārdzīvoju.”

Māte bērnībā esot domājusi arī par vārdu Emīls, laikam iedvesmojoties no slavenās latviešu filmas Emīla nedarbi. Mātes brālim arī ir vārds Jānis. Tomēr galīgo izvēli veicis tēvs – aizbraucis uz dzimtsarakstu nodaļu un vienkārši ierakstījis dzimšanas apliecībā vārdu Jānis. Šodien dakteris pret to izturas ar lepnumu: „Tagad patīk, jo vārds ir ļoti skaists.”

Savukārt savu dēlu par Jāni gan viņš nav nosaucis, sakot: „Tas tomēr būtu par traku.”

VECMĀMIŅAS VAINAGS

Jānis neaizraujas ar dziļi folklorizētām tradīcijām, tautas tērpu vilkšanu vai rituālu vadīšanu. Viņam svarīgākais ir dabas tuvums laukos pie vecākiem, silts apģērbs, lai odi nekož, un ugunskurs. Tomēr viena tradīcija ir: „Mana vecmāmiņa jau no bērnības man pin ozollapu vainagu. Vienreiz uzlieku to galvā, uztaisu bildi un tad novietoju ārā pie koka, lai nākamajā gadā to tradicionāli sadedzinātu.”

Tagad Jānis svin kopā ar ģimeni – sievu Annu un abiem bērniem. Anna svētkos gatavo torti, bet Jānis stāsta, ka labprāt gatavo ēst: „Pats marinēju un cepu šašliku, man tas patīk. Esmu Jāņos uz ugunskura plovu taisījis.”

SVĒTKI HALĀTĀ

Jānis strādā gan Ventspils, gan Kuldīgas slimnīcā. Karjeras sākumā, kad viņš vēl bijis jauniņais, svētku dežūras nācies ņemt bieži. Tomēr pēdējos četrus piecus gadus kolēģi respektē Jāņa dubultos svētkus, ļaujot viņam šīs dienas pavadīt kopā ar ģimeni.

Ja tomēr gadās strādāt 23. jūnijā, arī slimnīcā personāls cenšas radīt svētku sajūtu – katrs atnes kaut ko garšīgu, tiek uzklāts neliels galdiņš, un mediķi brīvākā brīdī iziet pasēdēt ārā. Kuldīgas slimnīcā kolektīvs mēdz svētkus ieskandināt arī kopīgos saliedēšanās pasākumos ar dažādiem uzdevumiem un aktivitātēm.

SVINĒT TĀ, LAI NENONĀKTU PIE VIŅA

Darbs reanimācijas nodaļā tomēr liek aizdomāties par neuzmanības un alkohola lietošanas sekām. Jānis skaidro: ja pacients nonāk reanimācijā, tas nozīmē, ka situācija ir smaga – autoavārijas, smagas galvas traumas, bīstami lēcieni ūdenī vai apdegumi. Ārsta vēlējums līgotājiem: „Vajag svinēt prātīgi un ievērot normu.”

Lepns, ka ir Jānis

Kuldīdzniekam, uzņēmējam un autosportistam Jānim Salam svētki vienmēr bijuši īpaši – ne tikai tāpēc, ka tie sakrīt ar viņa vārdadienu, bet arī tāpēc, ka Jāņi viņam saistās ar ģimeni, ugunskuru, kopā būšanu un atmiņām par laiku, kad tie tika svinēti plašā radu un draugu lokā.

BŪT KOPĀ AR ĢIMENI

Pie sava vārda J.Sala ticis, kā pats smej, bez lielas līdzdalības: „Ļoti iespējams, ka pie šī vārda plānošanas un došanas pat nepiedalījos. Ja tomēr piedalījos, tad biju ļoti, ļoti maziņš, līdz ar to tas bija manu vecāku rokās.” Īpašu stāstu par vārda izvēli viņš nezina, taču ar to ir apmierināts: „Man patīk šis vārds, un jūtos lepns, to nēsājot.” Viņš arī atzīst, ka vārdadiena svētkos ir patīkama sakritība, lai gan ne visi to atceras: „Protams, diezgan maz to pēc Līgo nakts atceras, bet prieks, ka šis vārds Latvijā ir tik populārs.” To, kā Jāņi tiek svinēti, lielā mērā nosaka laikapstākļi un brīvdienu ilgums. Ja tās ir garākas, ģimene plāno plašākas svinības, bet īsākās brīvdienās svētki paiet pilsētā. Reizēm tiek izmantota iespēja doties arī ceļojumos, taču galvenais paliek nemainīgs – būt kopā ar ģimeni. Viņš svin kopā ar tuvākajiem – brāļiem un vecākiem. Arī tēvs ir Jānis, tāpēc svētkiem ir papildu nozīme: „Diezgan bieži cenšamies šos svētkus svinēt kopā, lai interesantāk.”

MAINĀS SVINĒŠANAS PARADUMI

Īpaši spilgtas atmiņas ir no jaunības, kad Jāņi tika svinēti vairākas dienas pēc kārtas. Jānis ar draugiem devās braucienos ar laivām, gulēja teltīs, svinēja pie ezeriem vai citām ūdenstilpnēm. „Ballējāmies vairākas dienas,” viņš atceras. Tagad svinēšanas paradumi kļuvuši mierīgāki. „Kādreiz vairāk svinējām zaļumos, bet tagad kļūstam vecāki un gribas komfortu.” Arī piekļuve dabas vietām kļuvusi sarež- ģītāka – pie ezeriem un ūdenstilpnēm ir privātīpašumi, tāpēc zaļumi svētkos nereti izpaliek un Jāņi tiek svinēti pilsētā. Ģimenē neesot stingru tradīciju, taču dažas lietas atkārtojas katru gadu – ugunskurs, gaļas cepšana un siers. Alus pēdējos gados kļuvis mazāk aktuāls, taču agrāk arī tas bijis uz svētku galda.

NO SIENA ŠĶŪŅIEM LĪDZ RALLIJAM

Viena no siltākajām bērnības atmiņām Jānim saistās ar vecvecmammu, kurai Līgosvētkos bija dzimšanas diena. Toreiz vienlaikus tika svinēti vairāki svētki: „Sabrauca kopā radi no malu malām. Katru gadu tas bija kā radu salidojums, un ļembasts gāja vaļā,” viņš atceras. Pats vēl bijis mazs, tāpēc svētki vairāk pagājuši kopā ar brālēniem un māsīcām. „Dzīvojāmies pa siena šķūņiem un darījām visādas muļķības,” viņš smejas.

Ikdienā Jānis vada būvuzņēmumu un projektus. Viņš atzīst, ka darbs jau kļuvis par hobiju. Viņa aizraušanās ir autosports. Jānim patīk tehnika, un viņš hobija līmenī brauc rallijā – agrāk aktīvāk, tagad vairāk savam priekam. Rūpēs par savu veselību viņš sācis piedalīties arī šosejas riteņbraukšanā. Prieku Jānim sagādā ne tikai hobiji, bet arī apkārtējie cilvēki: „Man prieku sagādā tas, ka visi radi ir veseli un ka draugi nodarbojas ar daudz ko interesantu.” Viņš priecājas arī par Kuldīgu, kas kļūst arvien sakoptāka un attīstītāka: „Cilvēki apkārt šķiet laimīgāki un smaidīgāki. Tas priecē.”