Caurcaurēm kabilnieks

EDUARDS SKABIS vienmēr bijis sava Kabiles pagasta patriots. Tur viņu pazīst kā radošu, darbīgu, atsaucīgu personību. Ar fotokameru rokās viņu var sastapt teju visos pasākumos. Ilgus gadus bijis latviešu valodas un literatūras skolotājs Z.A.Meierovica Kabiles pamatskolā, pašlaik māca teātra mākslu un gādā, lai par notikumiem skolā un pagastā uzzina arī citi, – svarīgo publicē mājaslapās un sociālajos medijos. Ir kaislīgs ceļotājs un dabas bērns – pēc skaista skata gatavs pat kāpt uz jumta un brist ūdenī.

Kāds bijis jūsu dzīves ceļš?

Šeit esmu piedzimis. Uzaugu četru bērnu ģimenē Remesu mājās. Biju jaunākais, vēl bija vecākie brāļi Pēteris un Aloizs un māsa Valija. Ar brāļiem mācījāmies Kabilē, māsa mācījās neilgi un aizgāja uz tehnikumu. Pēc vidusskolas gāju stāties aktieros, taču iestājeksāmenos izkritu, un varbūt labi, ka tā.

Teātris tuvs līdz šai dienai. Skolā darbojos pulciņā, spēlēju daudzās izrādēs. Lugā Miks un Māris Leiputrijā biju Dāvis Dauzonis. Režisore bija skolotāja Nollendorfa, mamma aktrisei Baibai Nollendorfai. Kad aktieros netiku, aizgāju armijā un neklātienē iestājos filologos Latvijas Universitātē. Atgriezos Kabilē, jo skola sauca atpakaļ – piedāvāja darbu kā latviešu valodas un literatūras skolotājam. Pēc laika teātris Kabilē bija pieklusis, un 2000. gadā izdomāju dibināt Kabiles televīziju – kultūras namā (tolaik muižas klētī) ap skatuvi izveidoju tādu kā televizora rāmi, un rādījām komēdijas. Iesaistījās daudzi – tik, cik scenārijā vajadzēja. Es biju Kabiles TV režisors, rakstīju scenārijus, izdomāju scenogrāfiju, biju arī aktieris, un cilvēkiem patika – zāle bija pārpildīta. Rādījām dažādus raidījumus, lasīju 1. aprīļa ziņas. Kad muižu privatizēja, televīzija pārcēlās uz skolu. Kad atjaunoja skatuvi, līdz pandēmijai darbojāmies tur. Pēc tam teātra pulciņu atsākt neizdevās – varbūt tāpēc, ka nepaaicināja mani… Mani aicināja teātrī Vānē, bet atteicu, jo esmu un būšu uzticīgs Kabilei.

6. un 7. klasei mācu teātra mākslu. Mūsu infotelpā atrodas tērpi izrādēm. Meklēju humpalās – tur var atrast daudz ko interesantu. Ziemassvētkos iestudējām Skumjo karaļvalsti, un saņēmu apbalvojumu par aktieriem visvairāk sagādātajiem tērpiem.

Vai teātra nepietrūkst?

Gribētu jau, bet nav vairs laika. Mani vienmēr atrod jauni pienākumi, un tos atrodu es. Uzturu skolas mājaslapu, pagasta pārvaldes mājaslapā publicēju jaunākās ziņas – kādam jau tas jādara! Kad reizi mēnesī iznāca avīze Kabiles pagasta vēstnesis, pats vācu materiālus un maketēju. Skolā iznāca avīzīte Kabata. Uzturēt avīzi pagastā ir grūti. Labi, ka Kurzemnieks vēl turas! Arī mums kādu laiku ir korespondentu pulciņš, kurā skolēni no 5. līdz 9. klasei intervē cilvēkus, fotografē, bet tādas intereses kā sākumā vairs nav. Uz pulciņu nāk negribīgi, taču kādus rakstus kopā uzrakstām. Kad bija lielais salidojums, izveidoju korespondentu kladītes, kurās viņi var ko pierakstīt. Mūsu rakstus var izlasīt skolas feisbuka kontā, domubiedru grupā. Es gan biju pret publicēšanu sociālajos medijos, jo ir nepatīkama pieredze. Kādas lietas tik tur cilvēki neraksta! Šī iemesla dēļ izveidoju feisbuka lapu skolai un cītīgi sekoju līdzi, lai tur nesaraksta muļķības.

Kur iemācījāties maketēt?

Vai tad to kaut kur māca? Visu esmu apguvis pats: gan maketēt, gan fotografēt. Apstrādei izmantoju bezmaksas programmu Paint.net. Zinu vēl citas. Tagad iespēju ir ļoti daudz, un visu var apgūt pats. Ir arī vienkāršas, bērniem pieejamas programmas, par kurām nav jāmaksā.

(Intervijas laikā Eduards izskata no rīta uzņemtās fotogrāfijas.) Vai fotografējat katru dienu?

Man ir tāds princips: „Ne dienu bez fotogrāfijas!” Šorīt fotografēt saullēktu kāpu uz mājas jumta. Bildēs cenšos noķert dabas burvību un pamanīju, ka līdz ar saullēktu kāsī lido gulbji. Centos iekļaut kadrā, bet tie bija ļoti ātri.

Ko vēl esat darījis, lai iegūtu labu kadru?

Reiz cieta fotoaparāts. Kad devos pētīt Riežupi, uzgāju ainaviski ļoti skaistu vietu. Domāju, kā lai sevi tur iedabū: fotoaparātu iestutēju kokā Riežupes malā un gaidu, kad būs knakš, bet dzirdu krakš… Zars nolūst, un kamera nogrimst upē. Dabūju brist pakaļ. Pēc trim dienām bija izžuvusi un atdzīvojās. Tad atkal tāds gadījums: meža pastaigu takā ieraugu, ka pāri grāvim aug skaista papardīte. Tūlīt ziedēs! Man taču jāpārlec pāri nofotografēt. Kad lecu, dzirdu krakš… Domāju, kur te sausi zari, līdz apjēdzu: nokrikšķēja kāja. Tas tagad par piemiņu, un vairāk uzmanos, bet eju vienalga.

Fotografēju ar divām kamerām, bet mājās uz skapjaugšas stāv vesela kolekcija, sākot ar pirmajiem ziepīšiem. Es sevi par fotogrāfu neuzskatu – esmu vienkārši cilvēks ar fotoaparātu. Pēdējo gadu esmu devis sev jaunu uzdevumu – dienā nostaigāt vairāk nekā 10 000 soļu. Kuldīgas jauniešu māja bija šādu izaicinājumu ielikusi – kāpēc ne? Katru dienu veidoju nostaigāto soļu atskaiti, nosūtīju un beigās vēl ieguvu balviņu. Kopš tā brīža katru dienu uz darbu eju ar līkumu un līdzi ņemu fotokameru, meklēju skaistus skatus, ko iemūžināt. Tā tos mirkļus ķeru.

Kad fotografēt sākāt?

Nesen – no laika, kad pēdējās filmiņas vēl bija jāved attīstīt, bet, kad viss pārgāja digitāli, mani paņēma aiz rokas. Sākumā bildēju mājās dzīvnieciņus, dabas skatus no mājas – visu to pašu, ko citi. Tagad veidoju Kabiles hroniku – iemūžinu pasākumus dažādos gadalaikos, apkopoju albumos. Pēdējie foto ir no tirgus, vasaras sporta spēlēm, skolas pasākumiem.

Kur bijušas fotoizstādes, un kad var gaidīt nākamo?

Pirms pāris gadiem Kuldīgā bija lielformāta fotogrāfiju – kanvu – izstāde, kurai atlasīju 20 dabas skatus. Tā kā nesmēķēju, varēju naudiņu iekrāt – mēnesī vienu kanvu pasūtīt varēju. Manas izstādes bijušas pa visu Kuldīgas novadu, ir apceļots Jelgavas novads, tās braukušas uz Lietuvu. Viņi atbrauca pakaļ – bija iepatikušies mani kadri no izstādes Mākslas namā. Kad uznāca kovids, viss apstājās. Lielās kanvas stāv bēniņos, viena skolā. Kas vēlas, tam atdāvinu vai patirgoju par pašizmaksu. Darbus izstādēm neizvēlos – tie paši sevi izvēlas. Tie, kuri mani uzrunā visvairāk, arī tiek izlikti.

Vai ir kādi sirdij tuvāki?

Tas ir tāpat kā jautāt, kurš no visiem bērniem ir mīļākais. Protams, kaut ko atlasu – ne jau visas publicēju. (Smejas.) Kādreiz portālā Draugiem.lv veidoju galerijas, un cilvēki balsoja, kurš darbs patīk. Tagad dažas labākās bildes palaikam ielieku feisbukā.

Kur izdevušies skaistākie skati?

Ir viena vieta pagastā, kur aug liels ozols, tam apkārt ir vairāki žuburi, aiz tā ganību lauki. Tas ir Kabiles nomalē, neceļos. Eju pa ganībām un ķeru skatus. Nesen laika ziņās noskatījos, ka būs ziemeļblāzma, un tur to esmu manījis arī agrāk. Vēlu vakarā gaidīju pie ozola, bet nesagaidīju. No rītiem tur no zemes ļoti skaisti ceļas migla, tur redzu arī vienus no skaistākajiem saullēktiem.

Vai organizējat arī pasākumus?

Īsti jau ne. Skolā esmu dibinājis Dzejas dienas – šogad svinējām 30. jubileju. Manis rakstītie dzejoļi no skolas laika gan vairs nav saglabāti – tos sākām glabāt tad, kad sāku te strādāt. Katru gadu visi skolēni raksta dzejoļus, un mēs, skolotāji, atlasām labākos. Noformēju un veidoju drukātu krājumu, glabāju skolas arhīvā. Dzejas dienām gan ir vesela pasākumu programma: skolas priekšā taisām ziedu uzrakstu Dzejas dienas, ir aktivitātes laukā, dzejoļus rakstām ārā ar krītiņiem. Jaunrades konkursā Mans dzejolis var saņemt balviņas, mazākās klases savus dzejoļus ilustrē. Noslēgumā ir dzejas stunda visai skolai, līdz tam sagatavojam kārtējo Kabatas literāro pielikumu, ko skolēni saņem. Citus pasākumus neorganizēju, bet, ja mani paaicina vai arī neaicina, vienalga uzbāžos. (Smejas.)

Vai pats dzeju rakstāt? Un kādu literatūru lasāt?

Rakstu tikai uz pasūtījuma, ja kāds paprasa. Man patīk Ojāra Vācieša dzejolis Ceļš, kas sasaucas ar manām vērtībām, – arī pats dienā nostaigāju ļoti daudz soļu. (Un skolotājs dzejoli norunā.)

Palasu šo to no mūsdienu literatūras. Novadniecei Brindai Ceriņai ir ļoti skaista valoda: viņa neizplūst lielos epitetos, dzeja ir koncentrēta. Mani uzrunā laba dzeja – tāda, kas nav salkana un kurā atrodu sevi, tāda, kas mani ievelk. Kopš mājās televīzijā vairs nevaru skatīties filmas, atcerējos, ka protu arī lasīt (smejas). Bieži eju uz bibliotēku un labprāt lasu jaunāko literatūru. Nupat jaunatklājums bija Otto Ozola darbs Latvieši ir visur. Vienu vārdu sakot, tveru visu ko. Ļoti esmu iemīlējis ceļojumu aprakstus: labi ir Zanei Daudziņai, arī Zanei Eniņai. Bet noteikti neieteiktu lasīt Lato Lapsas ceļojumu aprakstus. Mani interesē dažādas valstis – gan tās, kurās esmu bijis, gan tās, kurās vēl neesmu.

Kur esat ceļojis un kur vēl gribētu?

Esmu bijis tur, kur esmu gribējis aizceļot. Mani vilina nevis lielas pilsētas, bet daba – tās stāvās aizas, ūdenskritumi. 2019. gadā biju Norvēģijā, vēl esmu bijis Šveicē, Francijā. Vēl, protams, kaimiņu valstīs Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Krievijā. Uz Romu un Parīzi gan nevelk. Vēl valdzina Islande, kur biju plānojis braukt, bet sieva Ruta netika. Viņa dzīvo Vācijā, strādā preses apvienībā. Viņa tur ir pasen: agrāk strādāja Kabiles veikalā, bet, kad darbu te vairs dabūt nevarēja, aizbrauca.

Kādēļ nebraucāt līdzi?

Es un ārpus Kabiles? Un vēl ārpus Latvijas? Tas neskan labi.

Vai ir vēl cita vieta, kuru Latvijā esat iemīļojis?

Esmu apceļojis mammas Franciskas dzimto pusi Rēzekni. Viņa dzīvoja Kaunatas ciematā. No kurienes ir tēvs, nemaz nezinu – nepaspēju paprasīt. Katrā ziņā abi nav dzimuši kabilnieki, bet, kā šeit nonāca, grūti pateikt. Tēvs Jānis bija leģionārs. Par izsūtījuma laiku nedrīkstēja mums stāstīt un arī nestāstīja – es jau vēl biju jauns un tad neiedomājos par to iztaujāt. Mamma strādāja kolhoza fermā, tētis bija traktorists lauku brigādē.

Ko tagad dara brāļi un māsa?

Vecākais brālis ir pensijā, strādāja Vefā, bet tas bija ļoti sen. Tagad esam palikuši tikai divi. Vidējais dzīvoja Valmierā, strādāja par būvdarbu vadītāju. Māsa dzīvoja Vānē.

Par ko gribējāt kļūt? Kā nolēmāt studēt filologos?

1. klasē gribēju būt dziedāšanas skolotājs, jo man patika dziedāšanas skolotāja. Pēc tam gribēju būt šoferis, jo visi zēni gribēja par tādiem būt. Kad kļuvu vecāks – par aktieri. Vairs gan nav vēlmes būt aktierim – filologs mani apmierina. Kā latviešu valodas un literatūras skolotājs jūtos savā vietā. Man jau skolā ļoti patika literatūra, arī skolotāja Anna Šmite.

Viņa bija arī Zinātņu akadēmijas bibliotēkas direktore – braucu pie viņas ciemos. Latviešu valoda un literatūra man arī padevās – skolotāja slavēja par domrakstiem, lai gan biju paslinks. Atceros, ka vaicāju skolotājai, vai garā domraksta vietā varu rakstīt dzejoli par rudeni, un man ļāva ar’. Brīdi mācīju arī datoriku, tāpēc ka Kabilē man laikam pirmajam bija dators un mācēju ar to strādāt. Pabeidzu datorikas skolotāja kursus, sāku mācīt, bet tagad vairs ne. Kad sāku strādāt skolā, 1981. gadā bija vajadzīgs krievu valodas skolotājs, jo skolotāja devās dekrētā. Vēl esmu mācījis kultūras vēsturi, mākslas vēsturi – tādus radošākus priekšmetus.

Vai skolēni ir mainījušies?

Mobilie telefoni viņu uztveri ir sabojājuši, un vēl sabojā mācību programmas Skola 2030 koncepcija, kā mācīt valodu, literatūru. Valoda tiek mācīta ne vairs kā sistēma, bet vienkārši kā komunikācija. Mani tas neapmierina. Valoda jāmāca kā līdz šim: vārdšķiras, pareizrakstības likumi un tā apjēga, kā vispār vārds veidojas – kā var radīt jaunvārdu. Es nezinu, kā tiks strādāts turpmāk, bet cerēsim, ka ne uz slikto pusi. Šajā ziņā esmu vecmodīgs. Kad sāku vadīt stundas, arī bērniem saku: „Esmu vecmodīgs cilvēks.” Un viņi to arī pieņem.

Kādas ir jūsu metodes?

Dažādas. Tā kā dzīvojam digitālajā laikmetā, protams, ejam laikam līdzi – veidojam prezentācijas un darbojamies digitālajā vidē, taču jāzina mērs. Nesen mākslīgajam intelektam liku izveidot savu portretu: nu, skaisti jau ir, bet, piedodiet… Latviešu valodu un literatūru mācīt vairs neuzņemos – lai nāk un dara jaunie. Es taču jau esmu dziļā pensijā. Ja paaicina, projām jau neiešu – tik lepns neesmu, bet man ir 70 gadi, un, manuprāt, skolotājam tas ir nepieklājīgs vecums.

Kā mainījies kolektīvs?

Daudzi jauni pienākuši klāt no apkārtnes. Kopš atbrauca pašvaldība un pateica, ka Kabiles skola tiks likvidēta, ka pievienos Vārmes pamatskolai, esam agonijā… Vecāki iebilda. Bet cik gan ilgi iebildīs, redzot reālo situāciju? Bērnu paliek arvien mazāk – Kabile maza, cilvēku paliek mazāk. Aizbraukšana laukos ir galvenā problēma. Kādreiz gan, atceros, klasē bijām veseli 27! Lai kā mēs cerētu un gribētu, visi fakti rāda, ka nākotnē skola tāpat būs jāslēdz. Kaut nu nebūtu!

Ko darāt pēc darba?

Dzīvoju privātmājā, un tur ir dārziņš, kokiem krīt lapas. Ar dārzkopību baigi neaizraujos – audzēju to, kas izaug pats. Kamēr puķes zied, ir skaisti; kad vairs nezied, roku ārā un vietā stādu citas. Tagad manā grafikā ir lielā rudens talka – lapu grābšana. Malku jau esmu sagādājis. Kad pagastā un skolā svinēsim Miķeļdienu, palīdzēšu, pafotografēšu. Domāju arī par to, kā sevi vēl izaicināt.

Kā jūs dažos vārdos turpinātu teikumu „Eduards Skabis ir…”?

● Elīna Ose, pagasta pārvaldes vadītāja: – Radoša personība – skolotājs, fotogrāfs, aktieris vienā personā. Vienmēr klātesošs pagasta kultūras un ikdienas notikumos. Mīl to, ko dara, un ar savu enerģiju un dzīvesprieku iedvesmo citus.

● Anita Zēberga, Z.A.Meierovica Kabiles pamatskolas skolotāja: – Atsaucīgs, dedzīgs fotogrāfs un zinošs novadpētnieks. Ar sirdi un dvēseli kabilnieks!

● Anda Ķieģele, kultūras nama vadītāja: – Sava darba entuziasts, cilvēks, kas ikkatrā mirklī saskata mākslu, un tā tiek fiksēta īpašos fotomirkļos.