Noturēt komandu un Kuldīgas kodolu

Kuldīgas telpu futbola komandai Nikers, kas spēlē virslīgā, jaunā sezona sākusies ar pārmaiņām – galvenā trenera pienākumus uzņēmies ARTŪRS ŠTERNBERGS, stājoties Vitālija Voskāna vietā. Artūrs turpina darbu arī novada sporta skolā, trenējot jauniešu grupas.

Kā šajā amatā jūties?

Tas ir pamatīgs izaicinājums. Kad mani uzrunāja, īpaši ilgi neminstinājos – nebija tā, ka domāju jā vai nē. Vairāk jāizplāno laiks, lai visu varētu izdarīt. Nikerā esmu no pirmsākumiem gan kā spēlētājs, gan trenera asistents. Tagad ir tā, ka daru to, kas man patīk. Tāpēc esmu ļoti priecīgs.

Kad sāki darbu ar komandu?

Aptuveni mēnesi pirms sezonas. Kopā aizvadījām ne vairāk kā desmit treniņus. Līdz tam puišiem bija brīvāks periods, turklāt lielajā futbolā spēlējam arī Latvijas 3. līgā, kur sezona vēl nav beigusies.

Vai mainījies arī sastāvs?

No pagājušā gada ir aizgājuši tie puiši, kuri bija no Tukuma. Tam ir dažādi iemesli: kāds grib iepauzēt, cits vēlas uzspēlēt citur. Tomēr es neuzskatu, ka tas ir mīnuss, jo mums klāt nāk jaunieši. Komandas kodols ir diezgan konkrēts. Ir puiši, kuri brauc no citām vietām, piemēram, no Dobeles, Sabiles, Talsiem, brauc arī kuldīdznieki, kuri dzīvo Rīgā. Es teiktu, ka šī ir ļoti kuldīdznieciska komanda. Man šķiet: arī skatītājiem būs interesanti redzēt, kā vietējie puiši izskatās uz šī līmeņa fona un kā spēlē pieaugušo futbolu.

Kādi mērķi šai sezonai?

Mums ir paaudžu maiņa, un sastāvs ļoti jauns. Galvenais mērķis ir noturēt jauniešus un veidot Kuldīgas kodolu, lai ar saviem resursiem varētu noturēties virslīgā.

Man personīgi ir interesanti pārņemt komandu pēc Vitālija Voskāna, kuru uzskatu par ļoti augsta līmeņa treneri un speciālistu. Nebūtu īsti loģiski uzreiz izvirzīt mērķi – čempionu titulu. No vadības puses uz mums nav tāda spiediena, ka obligāti jābūt medaļām. Taču iekšēji komandā katru spēli gribam uzvarēt un katrā gribam būt labāki. Protams, gribas arī pirmo vietu, jo šosezon nav abu profesionālo Rīgas komandu un iespēja cīnīties par augstāku vietu ir. Pirmais mērķis būs tikt izslēgšanas spēlēs. Tad skatīsimies.

Vai bez čempionāta ir vēl kādi mērķi?

Latvijas kausa izcīņā noteikti vēlamies startēt. Pagājušajā gadā trofeju izcīnījām un šogad mēģināsim to paveikt vēlreiz.

Kāda šosezon ir pati virslīga?

No pagājušā gada vairs nav Rigas FC, kas ir ilggadēji čempioni, nav arī Madonas komandas. To vietā pienākusi Aizkraukle un Talsi. Kopā komandas ir deviņas.

Manuprāt, līmenis ir līdzīgs, un šķiet, ka jebkura var uzvarēt jebkuru. Tāpēc šajā ziņā čempionāts būs daudz interesantāks. Vairs nebūs ārzemju profesionāļu, kuri spēlēja Rīgas komandās, čempionāts būs daudz latviskāks un, manuprāt, rezultātu ziņā arī aizraujošāks.

Latvijas čempionātā esat aizvadījuši pirmās spēles. Kādi secinājumi?

Pirmajā spēlē mājās pret Daugavpili, godīgi sakot, arī man bija satraukums – tāpat kā tad, kad pats izej laukumā. Taču tas bija patīkams satraukums. Vairāk uztraucos, vai izdosies realizēt to, ko esmu iedomājies, vai spēle aizies tā, kā gribam. Beigās gan zaudējām ar 2:3.

Tomēr gribu pateikt lielu paldies skatītājiem. Ja nemaldos, bija ap 480 – tas ir daudz! Puiši pēc zaudējuma nejutās salauzti, jo spēle bija spraiga, ar daudzām labām epizodēm. Protams, bija arī ne tik labas, bet tāds jau ir futbols – uzvar tas, kurš kļūdās mazāk.

Otrajā spēlē Aizkrauklē izdevās izcīnīt uzvaru. Tā bija ļoti vērtīga. 37 minūtes vārti netika gūti – ne Aizkraukle, ne mēs nevarējām iesist. Rezultāts 0:0 gandrīz līdz pašām beigām. Tad Rihards Ponomarjovs guva vārtus. Pretinieki metās uz priekšu un spēlēja ar pieciem laukuma spēlētājiem, atstājot tukšus vārtus, un Edvards Ošis iesita tukšos. Tā bija supervērtīga uzvara! Sākumā katrs iekrātais punkts var palīdzēt sezonas beigās.

Šajā reizē pats nevarēju būt ar komandu kopā, jo man tajā laikā bija jābūt ar Kurzemes jaunatnes izlasi Staicelē – esmu galvenā trenera Jāņa Segliņa asistents. Aizkrauklē Nikeru vadīja Zigmunds Dvarons. Viņš man ar vienu uzvaru ir priekšā (smejas). Džeki nospēlēja ļoti labi – ar disciplīnu un koncentrēšanos.

Tu strādā vienlaikus gan ar lielo, gan telpu futbolu. Vai skaties spēles, analizē un mācies?

Pēdējos gados nepārtraukti braukāju uz kursiem un visu laiku cenšos izglītoties. Arī tagad esmu kursos, lai celtu trenera kategoriju, un pēc tam apstāties neplānoju.

Atšķirība starp lielo futbolu un telpu futbolu ir milzīga, bet, tā kā pats esmu daudz spēlējis un lielais futbols man nav svešs, no viena uz otru pārslēgties izdodas. Protams, pēc Vitālija Voskāna, kurš ir ļoti augsta līmeņa speciālists, tādā līmenī neesmu, taču cenšos.

Ko nozīmē paaugstināt trenera kategoriju?

Treneriem ir dažādas pakāpes, ar kurām var vadīt attiecīgā līmeņa spēles. Ja ir pati pirmā kategorija, vari strādāt ar jauniešiem, pēc tam kategorijas ir arvien augstākas. Beigās Pro licence ļauj strādāt ar izlasēm un profesionāliem klubiem. Man ir pamata kategorija, un eju uz nākamo – UEFA B kategoriju. Pēc tam ir plāns nokārtot arī telpu futbola licenci.

Kursus organizē Latvijas Futbola federācija. Janvārī tie beigsies. Jābrauc uz sesijām Rīgā, jāpilda mājasdarbi, jāvada un jāfilmē treniņi, jāanalizē. Tas ir laikietilpīgi, bet, ja gribu puišiem dot maksimāli no tā, ko varu, arī brīvais laiks jāvelta spēļu analīzei. Jāanalizē savas komandas kļūdas, jāparāda pretinieku stiprās un vājās puses. Esmu tam gatavs, un mani tas aizrauj. It īpaši tad, ja tas vēl dod rezultātu.

Vai analizējot esi pamanījis būtiskas izmaiņas?

Noteikumos varbūt ir nianses, bet nekā būtiska. Vitālijs Voskāns klubam iedeva pamatu, kā telpu futbols jāspēlē. Puiši to zina. Vai viņi visu spēj izpildīt? Tas ir cits jautājums. Man pašam tas bija kaut kas jauns – saprast, kā telpu futbolā viss strādā. Katrs jau spēlē pēc sava stila atbilstoši savām iespējām un tam, ko spēj komanda.

Kādas prasības šosezon ir mājas spēļu organizēšanai?

Mums viss ir augstā līmenī, jo Zigmunds Dvarons organizēšanā izdara milzīgu darbu. Viņam ir federācijas apbalvojumi par sezonas labāko mājas spēļu organizēšanu un kluba reprezentāciju. Viņš vienmēr ir ļoti pedantisks – visam jābūt visaugstākajā līmenī. Man reizēm tas šķiet kosmoss. Zigmunds saka, lai es parūpējos par komandu, viņš gādās par pārējo. Tā tas arī strādā.

Kāds šosezon būs treniņu process? Iepriekš tie notika arī Tukumā.

Iepriekš komandā bija vairāki puiši no Tukuma, no Rīgas, Vitālijs Voskāns izdomāja nākt viņiem pretī, un viens treniņš notika Tukumā. Tagad situācija ir citāda, jo lielākā daļa ir kuldīdznieki. Mums ir divi treniņi nedēļā. Trenažieru zālē darbs notiek individuāli.

Vai tev ir asistents?

Pašlaik esmu viens pats. Protams, asistents noderētu. Piemēram, Aizkraukles spēlē nevarēju un arī uz nākamo mājas spēli ar Beitar diemžēl nevarēšu būt klāt. Es teiktu, ka man asistē paši čaļi. Mums ir ļoti labs mikroklimats. Es pasaku: „Džeki, atvainojiet, bet šodien nevarēšu būt. Vai treniņā varam izdarīt to vai šo?” Puiši iet un dara, uzdevumus izpilda.