Veloinfrastruktūrā saduras vēsture un mūsdienas

Vai Kuldīga ir labvēlīga velosipēdistiem? Kas par to liecina? Kas pilsētas infrastruktūrā traucē drošai un ērtai satiksmei un būtu uzlabojams? Diskusijā piedalās arhitekts un velobraucējs Viktors Bērziņš, Kuldīgas novada pašvaldības būvniecības nodaļas vadītāja Jana Jākobsone un vides pārvaldības daļas vadītājs Andris Megnis.

Jaunajā rakstu sērijā  Procesi. Iesaiste. Pārmaiņas šoreiz Kurzemnieks skaidro, cik ērta Kuldīga un īpaši tās vecpilsēta ir riteņbraucējiem, kuru kļūst arvien vairāk.

Viktors Bērziņš (V.B.): – Diemžēl jāatzīst, ka Kuldīga drīzāk ir naidīga gan velobraucējiem, gan kājāmgājējiem, invalīdiem, bērnu ratiņu stūmējiem. Mums ir ļoti precīzi noteikumi par to, kas infrastruktūrā vajadzīgs, bet tie netiek ievēroti. Var minēt daudzus piemērus, kur nav ņemts vērā, ka, ierīkojot vēsturisko bruģi, segumam jābūt gludam, līdzenam, neslīdošam. Tāpat ignorēta prasība par to, ka gājēju un velobraucēju pārvietošanās jānodrošina vienā līmenī. Ir vietas, kur saduras divi segumi, piemēram, pagalmu un stāvlaukumu iebrauktuvēs (pie jaunā doktorāta u. c.), kur ar mazajiem bortiņiem veidojas augstumu starpība. Riteņbraucējam tas ir sliktākais, kas var būt. Taisni braucot, vēl ne tik ļoti, jo riteņi pāriet pāri, bet pagriezienā jau ir bīstami. Noteikumos rakstīts, ka ir jābūt ērtām velonovietnēm, bet tādas ir retās vietās. Pie veikala Maxima ir, pie Rimi vairs nav, pie Lidl uztaisītas visneērtākajā un tālākajā vietā. To var saprast, jo lielveikali nav ieinteresēti par riteņbraucējiem, jo viņi nebrauc iepirkties ar lielām somām. Mums ir ielas vai to posmi, kur prioritāte teorētiski paredzēta velobraucējiem, bet praktiski tā nav. Liepājas ielā tā ir gājēju vaina, ja nevar saprasties. Pils iela ir viena no briesmīgākajām gan velobraucējiem, gan gājējiem. Pa vidu tur ir līdzenāks bruģis, bet malās – rupjāks. Ja būtu tikai gājēju un velosipēdistu ceļš, tad varētu pa vidu puslīdz normāli pārvietoties, bet tur brauc mašīnas, un tad jālasās malā uz briesmīgo bruģi. Vēl ir vairākas lietas, kas noteikumos nav uzsvērtas, bet tāpat traucē drošai un ērtai braukšanai ar velosipēdu.

Kādas?

V.B: – Stādījumi. Brauc pa ietvi vai veloceliņu un pēkšņi redzi, ka var dabūt pa muti ar pāraugušu krūmāju vai koku zariem. Vēl lielākas problēmas rada automašīnu stāvēšana uz brauktuvēm. Dažviet situācija ir pat traģiska. Piemēram, Vakara ielā, kur nav ietvju. Mašīnas tiek novietotas abās pusēs, gājējiem jāiet un riteņbraucējiem jābrauc pa ielas vidu, bet tur ir regulāra satiksme. Tās ir tādas lietas, kas vienkārši būtu risināmas ar automašīnu stāvēšanas ierobežojumiem, ar tā sauktajiem gulošajiem policistiem satiksmes noslogotajās ielās. Kāpēc mašīna jāatstāj uz ielas, ja var iebraukt pagalmā? Manā skatījumā autovadītāju kultūra šī gadsimta pirmajā ceturksnī ir jūtami uzlabojusies, taču to nevar teikt par gājējiem un velobraucējiem.

Jana Jākobsone (J.J.): – Manuprāt, Kuldīga ir mazpilsēta ar savu raksturu, kur prioritāte ir gājējiem un velosipēdistiem, bet ar mašīnām nevajag visur klāt piebraukt. Mēs nevaram izraut kaut ko vienu no sistēmas, jo jāsalāgo visu pušu intereses. Šādā kontekstā skatot, Kuldīga ir velosipēdistiem draudzīga. Pirms šīs diskusijas painteresējos gan Valsts, gan pašvaldības policijā, kā arī slimnīcā, kāda ir statistika par satiksmes negadījumos iesaistītajiem velobraucējiem. Mums nav tādu negadījumu, kas norādītu uz nedrošu infrastruktūru. Savulaik Kuldīgā sāka veidot veloceliņu tīklu. Piedaloties ne tikai būvvaldes speciālistiem, bet arī piesaistītiem arhitektiem, pilsētvides plānotājiem, tika izveidots plāns, kā veidot pilsētas iespējām atbilstošu infrastruktūru. Tas plāns tiek turpināts. Ir vēsturiski posmi, kuros vēl nav veloceliņu, bet tur, kur ielas tiek pārbūvētas, tur cenšamies tos ierīkot, ja iespējams. Vecpilsētas zonā gājēju un velosipēdistu prioritāte netiek īpaši izdalīta, jo tā veidojas pati. Noteikumus ņemam vērā un īstenojam, bet nevaram mainīt to, kas kādreiz būvēts.

Andris Megnis (A.M): – Kuldīga ir maza pilsēta ar vēsturiski izveidotu satiksmes tīklu. Ir vietas, kur var diskutēt, vai tas atbilst šodienas standartiem. Taču vēsturisko izbūvi mainīt nevaram, varam vien iekļaut veloinfrastruktūru tajās ielās, ko šodien pārbūvējam. Piemēram, Tehnikas, Lapegļu, Virkas ielā jau tas ir darīts. Mūsu ieskatā neko vairāk uztaisīt nevaram. Vienmēr ir detaļas, ko pamainīt, tomēr, kopumā vērtējot, Kuldīga iet velobraucējiem labvēlīgā virzienā. Šajā ziņā unikāla ir mūsu Liepājas iela – šķiet, nav daudz Latvijā pilsētu, kur gandrīz visa ielas telpa ir apvienots gājēju un velosipēdistu ceļš. Paldies tiem cilvēkiem, kuri savulaik šādu iniciatīvu realizēja. Velobraucējs un gājējs tur jūtas droši. Protams, viņu uzvedība un kultūra var radīt savstarpēju nesaprašanos, bet tas ir cits stāsts. Tāpat attiecībā uz ielas iekārtojumu – šodien droši vien citādāk tiktu darīts. Bet tajā laikā un tā brīža apstākļos tas bija kaut kas īpašs. Tāpēc Liepājas iela vien daudz pasaka, ka Kuldīga ir velobraucējiem draudzīga pilsēta.

Vai Kuldīgā vispār ir veloceliņi vai velojoslas atbilstoši noteikumiem?

A.M: – Nav tādu atsevišķu veloceliņu vai velojoslu, kādas redzam Rīgā vai citās Eiropas pilsētās. Kuldīgā kā mazpilsētā ir šie kopīgie gājēju un velobraucēju celiņi. Ar sarkanīgo segumu ir mēģināts nodalīt velobraucēju telpu. Nezinu, vai tas ir veiksmīgākais risinājums un šodien tā tiktu darīts. Droši vien, ka ne.

J.J.: – Tāda tolaik bija pieeja, lai iezīmētu to daļu, kas domāta velobraucējiem. Bet, ja kāds uz tās nejūtas komfortabli, nav aizliegts braukt pa ielu ar velosipēdu.

V.B.: – Manuprāt, šis dalījums problēmas nerada. Liepājas ielā gan reizēm rodas domstarpības, jo gājēji nemitīgi iet no vienas bodes uz otru un tā traucē pa ielas vidu savā joslā ar riteni braucošajiem. Bet Piltenes ielā vismaz 90% ievēro dalījumu. Tur problēmas rada neredzamie krustojumi un tāds stūris kā krustojumā ar Grants ielu iepretim aptiekai. Vēl Kuldīgai tipiska iezīme ir padarīt ietves un celiņus raibus.

Daudzviet tās sarkanīgās joslas pēkšņi beidzas vai arī segums mainās, līdz ar to velosipēdists apjūk un nezina, kas jādara.

J.J.: – Tagad nevaram analizēt iepriekšējos projektus un pateikt, kāpēc tieši tā veidoti šie celiņi. Ir apzinātas tās vietas, bet diez vai pašvaldība investēs, lai tikai šī iemesla dēļ pārbūvētu. Redzamākās dažādu veco projektu nesaistības labojam ik pa laikam. Katrai ielai ir projektētājs, kurš izvēlas piemērotākos risinājumus. Kuldīgai ir konceptuāli noteikts, kādam jābūt ielu, brauktuvju, ietvju, laukumu segumam. Bet izvēle konkrētai vietai saskaņā ar šo koncepciju ir projektētāja interpretācija. Parasti neviens neapšauba, neiebilst, rīkojam pat sabiedrisko apspriešanu, kaut šādos gadījumos tas nav jādara.

A.M.: – Ir vietas, kur saslēdzas dažādu objektu projekti ar atšķirīgiem segumiem. Kādai ielai pārbūvē top jauns segums, arī velobraucējiem paredzētā josla, bet turpinājumā paliek vecais bruģis.

J.J.: – Laika gaitā pieeja mainās. Kad uzbūvēja Maximu un izveidoja Adatu ielu, pie krustojuma ar Mucenieku ielu būvnieki novietoja akmeņus, lai cilvēki neiet pa diagonāli pāri. Tāds tolaik, pirms gadiem piecpadsmit, bija projektētāju risinājums gājēju drošībai. Šodienas skatījumā tāds nebūtu pieļaujams.

Ko var darīt, lai satiksmes dalībnieki netraucē viens otram, ņemot vērā pilsētas blīvo apbūvi un ielu šaurību?

J.J.: – Viens no risinājumiem – nedalīt gājēju un velosipēdistu plūsmu šaurās vietās, jo velosipēdisti var braukt pa ielu. Turpmāk, veidojot infrastruktūru, nevajadzētu rasties arī tādiem pārrāvumiem.

V.B.: – Ielas šaurību neizmainīsim, bet dažas detaļas var uzlabot, lai velosipēdistam būtu ērtāk un drošāk.

J.J.: – Pašvaldības policija regulāri brīdina īpašniekus, lai krūmus apgriež. Dažkārt tas rada pretreakciju. Motivējošākas varētu būt informatīvas kampaņas ar aicinājumu sakopt teritoriju.

A.M.: – Arī Kuldīgas komunālie pakalpojumi pārbauda stādījumus, lai tie netraucē satiksmei, lai ceļazīmes krūmos neieaug, bet privātā teritorijā nav tiesību iet un zāģēt.

Dažviet uz velobraucējiem domātās daļas velosipēda attēls ir nodzisis. Vai plānots atjaunot?

A.M.: – Velomarķējumu atjaunošana visā pilsētā ir iekļauta ceļu un ielu uzturēšanas darbu plānā šovasar.

Skaista ir atjaunotā Mazā Dzirnavu iela, bet tur arī ir pēkšņi ietves pārrāvumi – gājējs vai velobraucējs attopas uz brauktuves, kuras segums ir nelīdzens.

A.M.: – Apbūve tur bija izveidojusies vēl pirms ielas pārbū-
ves. Ņemot vērā īpašumu robežas, kas arī ir būtisks aspekts, neko citu nevarēja – ietve beidzas pie īpašuma robežas.

V.B.: – Nelauzīsimies tur, kur nevaram. Tomēr arī tādām vietām ir risinājums – gluds segums. Tad visiem – gājējiem, riteņbraucējiem, autobraucējiem – būs ērti un visi varēs sadzīvot.

J.J.: – Arī šai ielai bija sabiedrības informēšanas pasākums, kurā tika lūgts saglabāt senā prūšu ceļa raksturu. Bija jārod kompromiss, sabalansējot no visiem aspektiem gan vēsturiskā, gan mūsdienu vides kontekstā.

Kā skaidrojat to, ka ielās, kas ir pietiekami platas, lai būtu apvienotais gājēju un velosipēdistu ceļš, tieši velojoslai pa vidu ir stabs vai cits traucēklis, kaut gan blakus ir zaļā zona?

J.J.: – Šodien stabus liekam ārpus gājēju un velosipēdistu zonām. Par Jelgavas ielu esam pat saņēmuši atzinību no Labklājības ministrijas par vides pieejamību.

A.M.: – Grūti pateikt, kāpēc projektētājs tā savulaik izdomājis. Šodien mēs tā noteikti vairs nedarītu. Taču vecās vietas pašvaldība nav gatava pārprojektēt un pārbūvēt, jo tas prasītu ļoti lielus līdzekļus. Diez vai arī cilvēki saprastu, kāpēc noņem labu bruģi un pēc tam liek atpakaļ, tikai nedaudz izmainot formu.

V.B.: – Nav dzirdēta prasība pārtaisīt, īpaši tās vietas, ko nevar. Taču iepriekš izdarītais būtu jāpatur analizēšanai, lai to vairs neatkārtotu. Nevajag nez kādas koncepcijas un lielus plānus, jo sazin kas un kad tos īstenos. Manuprāt, pietiek jau ar pašreizējiem noteikumiem, un jābūvē vai jāpārbūvē tā, lai neradītu problēmas gājējiem un riteņbraucējiem. Ir vietas Kuldīgā, kur tas labi izdevies.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai Kuldīga, jūsuprāt, ir velobraucējiem droša?

Līga Pūsepa, rīdziniece:

– Šeit nedzīvoju, bet Kuldīgā esmu bieži. Velobraucējus ik pa laikam te manu, bet tā īsti neesmu pievērsusi uzmanību. Ar velosipēdu es braucu pa Ventspili. Drošai veloinfrastruktūrai būtu jābūt tādai, lai netraucē gājēji un neapdraud automašīnas. Neliekas, ka Kuldīgā kaut kur būtu velobraucējiem nedroši. Ventspilī arī ir diezgan attīstīti veloceliņi. Vienu reizi esmu braukusi pa Rīgu. Tur gan ir visādi – ne tikai pēkšņi pazūd velojosla, bet arī gājējiem citreiz nākas krustot ceļu. Tur droši nejūtos.

Inta Rozentāle, kuldīdzniece:

– Cilvēki te ir ļoti neuzmanīgi, neskatās, kur un kā brauc. Velojoslu mums gan ir diezgan daudz. Bīstamus ceļa posmus nevaru nosaukt, šķiet, visur ir pārredzami. Paši velobraucēji man netraucē, bet gājēji gan citreiz nepaskatās, pirms šķērso ceļu, un traucē velobraucējiem.

Alla Rute, kuldīdzniece:

– Mans dēls nodarbojas ar riteņbraukšanu, ir mācījies Kuldīgas novada sporta skolā un nekad par veloinfrastruktūru šeit nav sūdzējies. Es vairs ar riteni nebraucu, bet tāpat uzskatu, ka Kuldīgā ir pietiekoši daudz velojoslu un ir droši.

Selga no Kuldīgas:

– Domāju, ka jā. Veloceļu gan varbūt ir par maz atsevišķos posmos. Tādi ir tepat, Kuldīgas centrā. Pati vairāk eju ar kājām. Bieži vien puikas neuzmanīgi brauc pa ceļu ar riteņiem. Šad tad viņiem aizrādu.

Indra Lapsiņa, pensionāre:

– Domāju, ka jā. Šad tad ar riteni te braucu, bet biežāk savā rajonā – pa Ķelšu ielu –, un tur jūtos droši. Man kā gājējai ir bijušas reizes, kad Sūru ielā kāds velobraucējs ātri traucas garām un es sabīstos. Vēl pie gājēju pārejām man nepatīk, kā uzvedas velobraucēji – brauc pāri, pat nepaskatoties. Kad braucu ar automašīnu, ļoti jāuzmanās.

Jaroslavs Driksna no Kuldīgas:

– Ar velosipēdu braucu, un pilsētā, ja prātīgi brauc, ir droši. Bīstamāk ir bērniem, jo vairāk jāskatās līdzi. Protams, ir kādi pagriezieni, kas nav tik labi pārskatāmi, tad arī pieaugušajiem jābūt uzmanīgiem. Pāri gājēju pārējām jābrauc prātīgi. Gan jau kaut kur veloceļu mums vēl trūkst, bet uzreiz nevaru pateikt, kur.

#SIF_MAF2026