Atbalsts jāpiedāvā, nevis jālūdz un jāpierāda

Jaunajā rakstu sērijā Procesi. Iesaiste. Pārmaiņas šoreiz par tēmu, kas skar aizvien lielāku sabiedrības daļu, – par valsts atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti un attieksmi pret viņiem.

Iedzīvotāju mazāk, bet ar invaliditāti arvien vairāk

Invaliditātes atbalsts mūsu valstī ir sadrumstalots, nevienlīdzīgs un uzdevumu pilda tikai daļēji, jo šis statuss biežāk kalpo ienākumu kompensēšanai, nevis mērķētiem pakalpojumiem. Tā revīzijā atklājusi Valsts kontrole. Mediķi skaidro, ka darbnespēja tiek noteikta pēc stingriem likuma kritērijiem. Sabiedrībā viedokļi ir dažādi, tostarp daudzi uzskata, ka vispirms jāsakārto veselības aprūpe, lai cilvēks līdz invaliditātei nenonāktu.

Sadrumstalota un nevienlīdzīga

Pievērsties tēmai Vai invaliditātes statuss sasniedz savu mērķi un tiek piešķirts iespējami labākajā veidā Valsts kontroli mudinājusi tendence, ka iedzīvotāju kļūst arvien mazāk, toties cilvēku ar invaliditāti skaits pieaug. 2024. gadā tā bija piešķirta jau 11,8% iedzīvotāju jeb vairāk nekā 200 tūkstošiem. Turklāt 43% cilvēku noteikta trešā grupa, kurai ir plašs darbspēju zaudējuma slieksnis: no 25 līdz 59%. Revīzijā secināts, ka izpratne kopumā ir pareiza – sniegt atbalstu, lai pārvarētu vai mazinātu ar darbības ierobežojumiem radītās barjeras, izmantot savas tiesības un justies līdzvērtīgi ar citiem. Taču invaliditātes noteikšanā tiek izmantota tikai medicīniskā pieeja, un atbalsta sistēma ir pārāk sadrumstalota un grūti pieejama. Daudzos gadījumos cilvēki šo statusu izmanto tikai kā ienākumu avotu zaudētās darba algas vietā, kā arī dažādu maksājumu atvieglojumus, nevis tāpēc, lai pārvarētu ierobežojumus, proti, saņemtu atbalstu transportam, aprūpei, sociālajai rehabilitācijai utt.

Nav vienas institūcijas, kas izvērtētu visas konkrētā cilvēka vajadzības. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀK) sniedz atzinumu, lai saņemtu noteiktus pakalpojumus, ja pats cilvēks vai viņa ārsts uz to jau ir norādījis.

Līdzīgi rīkojas pašvaldību sociālie dienesti un pakalpojumu sniedzēji: tie nodrošina tikai to, kas tiek lūgts. Līdz ar to palīdzība atkarīga tikai no paša invalīda vai viņa tuvinieku zināšanām par paredzētajiem atbalsta veidiem un apņēmības tos arī saņemt.

Revidenti norādījuši vēl uz daudziem trūkumiem, tai skaitā ārstu pārslodzi, nepietiekamiem resursiem, digitalizācijas problēmām, e-veselības nepilnībām u.c. Tāpēc sistēma steidzami jāpārveido.

Pēc likumā noteiktā

Kuldīgas neiroloģe, VDEĀK pārstāve Sarma Salceviča atzīst, ka 3. grupa kļūst dominējoša. Taču ekspertīze notiekot stingri pēc Invaliditātes likuma un Ministru kabineta noteikumiem. Mediķi nevarot pēc saviem ieskatiem izdarīt atkāpes, noteikt neatbilstošu darbspēju zaudējumu, nepiešķirt vai piešķirt normatīvos noteikto grupu. S.Salceviča komisijā strādā jau ilgus gadus, un izmaiņas galvenokārt esot tādas, ka ir vairāk dokumentu: agrāk, invaliditātes grupu piešķirot, pietika ar īsu aprakstu, bet tagad slēdziens ir administratīvais akts ar detalizētu pamatojumu uz vairākām lapām. To var pārsūdzēt, bet arī tad ārsti vadīsies pēc tiem pašiem normatīviem.

Aktīvi cilvēki

Kuldīgas invalīdu biedrības vadītāja Lidija Petrevica teic, ka ar problēmām, kā saņemt invaliditātes grupu un tai paredzēto atbalstu, nav nācies saskarties: ja kādam tādas arī bijušas, par to nav stāstīts. Biedri ir aktīvi cilvēki, pārsvarā pensijas gados, un pensija arī ir galvenais ienākumu avots. Vienlaikus viņi izmanto tos pakalpojumus, kas nu kurai grupai pienākas: bezmaksas transportu, nodokļu atvieglojumus, atlaides muzeju, teātru, pasākumu apmeklēšanai. Dalība biedrībā galvenokārt ir kopīga darbošanās un iesaiste dažādos projektos, lai nejustos vientuļi un atstumti.

„Mēs viens otram palīdzam paši”

Kuldīdznieks Artūrs Tautkevičs un viņa sieva Gunta Jonaite ir invalīdi jau ilgus gadus. Viņi atzīst, ka sākums bijis ļoti grūts un tikai pašu gribasspēks un neatlaidība palīdzējusi apstākļiem pielāgoties, neieslīgt depresijā un nodrošināt sev labu dzīvi.

Traģiskais pavērsiens

Pirms vairāk nekā 20 gadiem abi bija jauni un spēcīgi, tikko izveidojuši ģimeni, piedzimusi pirmā meitiņa. Viņai bijuši tikai septiņi mēneši, kad dzīve krasi un nenovēršami mainījusies – jaunās ģimenes vienīgajam apgādniekam, strādājot mežā, uzgāzies koks. Paralizētā stāvoklī ilgu laiku Artūrs pavadījis Ventspils slimnīcā. Pēc tam rehabilitācijā Vaivaru sanatorijā pamazām atguvies vismaz tik daudz, lai pieceltos kājās. Ārsti solījuši vairāk, bet mājās atgriezies ratiņkrēslā – bez tā iztikt nav izdevies. Artūram uz mūžu piešķirta invaliditātes pirmā grupa.

Nelaime smagi iedragājusi arī Guntas veselību – ieraugot dzīvesbiedru nekustīgi guļam, šoks bijis liels. Taču vajadzēja rūpēties par ģimeni un izdomāt, kā dzīvot tālāk. Ilgu laiku ārsti Guntai nav varējuši diagnozi noteikt, un tikai vēlāk atklāta Parkinsona slimība, kas jau strauji attīstījās. Viņai uz mūžu piešķirta invaliditātes otrā grupa.

Gāja un interesējās visur

Ar saviem spēkiem, pašaizliedzīgu sievas un viņas vecāku atbalstu Artūrs mēģinājis atgūt kaut minimālas kustību spējas, jo pēc nelaimes nedarbojās ne rokas, ne kājas. Pirmajos gados bijis manāms progress, Artūrs iemanījies noiet mazu gabaliņu ar nūjām vien, tomēr bez palīglīdzekļiem nav varējis. „Principā sieva mani izcēla – neļāva uz mūžu iegulties gultā,” stāsta vīrs. „Gandrīz aiz matiem rāva, lai izvilktu ārā no istabas. Viņa arī bija tā, kas sākumā visur gāja un interesējās par palīdzību. Vaivaros jau uzreiz pateica par tehniskajiem palīglīdzekļiem, bet tad Kuldīgā sava centra nebija. Vajadzēja meklēt citur. Dabūjām ratiņus Sarkanajā Krustā. Tagad nav vairs tā jāstaigā pa nez cik iestādēm, jo var uzzināt internetā. Grūti iedomāties, kā tiek galā tie cilvēki, kas ar datoru nedraudzējas. Lielai daļai liekas, ka uz sociālo dienestu kaut ko prasīt iet tikai bezdarbnieki, kam nav galīgi nekā.”

Dažreiz arī piedāvā

Laikā, kad notika nelaime, Jelgavas ielā ģimene īrējusi dzīvokli ar malkas apkuri otrajā stāvā. Pašvaldības dzīvokļu rindā netika uzņemti, bet privātu, labiekārtotu dzīvokli pat īrēt, kur nu vēl nopirkt ar necilajiem ienākumiem nav varēts. Par laimi, labvēlīgi kaimiņi piekrituši apmainīties, un tā viņi pārcēlušies uz pirmo stāvu. Kad pašvaldība sāka Kuldīgā celt sociālo māju Rātskunga ielā, Artūrs papētījis iespējas, devies uz domi un izcīnījis dzīvokli tur. Bija piedzimusi jau otra meita, un ar laiku četriem vienā telpā kļuvis par šauru. Un atkal Artūrs neatlaidīgi meklējis lielāku dzīvokli. Jau 16 gadus viņi mīt daudzdzīvokļu mājā Annas ielā.

Pagājušajā gadā Eiropas projektā beidzot ierīkots pacēlājs, lai ar ratiņkrēslu var normāli iekļūt. „Ja pajautā, tad jau atbalstu var saņemt,” teic Artūrs. „Pacēlāju mums sociālajā dienestā pat piedāvāja. Ilgi gan gaidījām, bet tolaik vēl varēju pa tiem dažiem pakāpieniem no pirmā stāva nokāpt. Saprotot, ka kļūšu vecāks un kustību spējas mazināsies, pieteicos. Tajā projektā arī vannas istaba mums ir atbilstoši sataisīta.”

Ir, ko darīt

Taujāti par ienākumiem, abi atzīst, ka izdzīvot varot itin normāli. Artūrs, arī invalīds būdams, ir darījis dažādus darbus. Pāris gadu strādājis autoservisā par sargu. Pašmācības ceļā apguvis digitālās prasmes, mācījies lietvedības kursos, bērnudārzam Cīrulītis veidojis mājaslapu, neliedz padomu, ja kādam gadījusies ķibele ar datoru, savulaik bijis aktīvs Kuldīgas invalīdu biedrībā Tu vari.

Guntai sirdslieta ir dārzkopība – no tās ir gan prieks, gan papildinājums iztikai. Uz jaunās terases pie pilsētas dzīvokļa viņa kastēs audzē puķes, vienā ir arī gurķi, bet lielāks ir dārzs mammai Īvandē. Turp viņa gandrīz ik pārdienu dodas ar četrriteņu elektroskūteri, ko nopirkušas nu jau pieaugušās meitas. Ir arī valsts piešķirtais, bet šis esot jaudīgāks. Par spīti visam abi bija un ir optimistiski, iemācījušies apstākļiem pielāgoties, par atbalsta trūkumu nesūdzas un atstumti no sabiedrības nejūtas.

Attieksme mainās

Šajos gados tikuši pāri arī sabiedrības nelabvēlīgajai attieksmei. Kādreiz, ieraugot kādu ratiņkrēslā, cilvēki biežāk novērsuši skatienu vai izrādījuši pārspīlētu līdzjūtību, it kā invalīds būtu kaut kas nenormāls. Artūram pārmests, ka ratiņkrēslā viņš ņem klēpī bērnus. Guntai kā Parkinsona slimniecei nelīdzsvarotās gaitas dēļ dažkārt nācies dzirdēt pat ļoti aizskarošas piezīmes, it kā būtu ko noziegusies.

Artūrs mierina: „Tie aizspriedumi ir vēl no padomju laikiem. Kādreiz tiešām invalīdus uzskatīja par kaut kādiem ubagiem un dzērājiem. Jaunieši sāk saprast, pieņemt to kā pašsaprotamu, ka invalīds ir normāls cilvēks, tikai ar ierobežotām spējām. Arī cilvēkiem ratiņkrēslā nevajag tik ļoti kautrēties izbraukt ielās un apmeklēt pasākumus, ja vien tie ir pieejami.”

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Latvijā sabiedrība noveco un kļūst slimāka. Slimību ielaišana nereti noved pie invaliditātes. Kādi ir galvenie slimību ielaišanas iemesli?

Aina Meiere, kuldīdzniece:

– Man pašai ir 3. grupa. Sāksim ar to, ka ārstu apmeklējumi ir dārgi, rindas ļoti garas. Cilvēki pie ārsta neiet gan garo rindu, gan augsto cenu dēļ. Viss maksā dārgi, sākot jau ar pārtiku. Kad saņemts nosūtījums uz operāciju, arī tā ilgi jāgaida. Man ir problēmas ar gūžu. Ja būtu gatava maksāt 1800 eiro, varētu uz operāciju tikt jau nākamajā dienā, bet, iestājoties valsts rindā, jāgaida ļoti ilgi.

Alda, kuldīdzniece:

– Domāju, ka iemesli ir dažādi. Strādājošie nevar darbā izbrīvēt laiku. Kādam tie ir finansiālie apsvērumi. Ir rindas pie speciālistiem.

Vikija Poriete, kuldīdzniece:

– Daļa noteikti nevar atļauties ārstus apmeklēt. Pensijas ir diezgan mazas. Man kaimiņos dzīvoja vientuļa pensionāre ar mazu pensiju – viņa aiziet pie ārstiem nevarēja atļauties. Plus arī garās rindas. Mums tā situācija tāda ir. Atceros, ka vecmāmiņa divas stundas stāvēja pie telefona, klausījās melodiju, lai viņu vispār savienotu ar slimnīcu un varētu pierakstīties. Tas gan bija pirms vairākiem gadiem, taču nedomāju, ka šobrīd ir citādi.

Vizma un Arvīds Ločmeļi, kuldīdznieki:

– Veselības sistēma noteikti nav sakārtota. Es nevaru ielikt zobus, jo maza pensija. Arvīdam negaidīti atklāja asins vēzi 4. stadijā. Nebija ielaists – vienkārši pēkšņi atklājās. Viņš radioloģiskajiem izmeklējumiem cauri gājis divas reizes pēc kārtas. Neko nevarēja atklāt, jo nekas nesāpēja. Beigās uztaisīja kaulu trepanāciju un izrādījās, ka no kauliem izdalās leikoze. Ja šis izmeklējums nebūtu uztaisīts, vēl tagad nesaprastu, kas par vainu. Paiet nevar, nogurums liels, brīžiem pat parunāt nevar. Parasto stumjamo ratiņkrēslu dabūjām ātri, bet ar to pārvietoties bija sarežģīti. Elektrisko ratiņkrēslu rindā gaidījām deviņus mēnešus. Ārsti toreiz prognozēja, ka dzīvot atlicis tikai pusgadu, bet, re, viņš dzīvo jau gadu un, cerams, dzīvos vēl!

Mudīte Balgalve, dzīvo Vārmē:

– Man jau ir invaliditāte. Cilvēki slimības ielaiž tāpēc, ka nav naudas un laika. Es, piemēram, ilgi vilku, kamēr aizgāju pie ārsta: bija darbs, bērni jālaiž skolā, strādāju viena pati. Latvijā jau ir vienas no zemākajām algām un pensijām, bet cenas tagad apkurei, produktiem un zālēm augstas. Politiķi tikai kaut ko sola, lai par viņiem balsotu, bet pēc tam neko neuzlabo. Visam cena tikai ceļas. Jāstrādā gandrīz vai divi darbi, lai kaut kā izdzīvotu.

Daina Kārkliņa, kuldīdzniece:

– Iemesli var būt dažādi. Manu radu lokā bija gadījums, kad, kamēr gaidīja vienu izmeklējumu pēc otra, pagāja pusgads līdz gads, tāpēc arī slimības ielaižas. Citi cilvēki paši izvēlas neiet pie ārsta: var stāstīt vai nestāstīt, ka tas jādara, viņiem vienalga.