Gatavība krīzei sākas ar sadarbību

Jaunajā rakstu sērijā Procesi. Iesaiste. Pārmaiņas šoreiz runājam par gatavību dažādām krīzes situācijām.

Pēc augusta vētras, kas 60 gadu laikā Latvijā vasarā bijusi visspēcīgākā, Kuldīgas novada civilās aizsardzības (CA) komisija kopā ar valsts dienestu un pašvaldības uzņēmumu pārstāvjiem vēlreiz izvērtēja, kas jau darbojas, kas jāuzlabo un kur krīzes situācijā var rasties sarežģījumi.

Sarunā redakcijā piedalījās a/s Sadales tīkls Rietumu tīklu nodaļas vadītājs ARTIS KACĒVIČS (A.K.), Zemessardzes 45. kaujas nodrošinājuma bataljona komandieris majors TOMS UKSTIŅŠ (T.U.), Kuldīgas novada domes priekšsēde, CA komisijas vadītāja INESE ASTAŠEVSKA (I.A.), Kuldīgas siltumtīklu vadītājs ERVĪNS ŠTEINBERGS (E.Š.), Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieka vietniece AGNESE FINKA (A.F.) un Kuldīgas ūdens vadītājs JĀNIS BLŪMS (J.B.).

Kā jūs katrs no savas nozares skatpunkta raksturotu mūsu gatavību? Kas pēdējā laikā uzlabots, kas vēl darāms?

A.K.: – Ja runā par Sadales tīklu, tiek ņemta vērā arī ģeopolitiskā situācija. Mūsu atbildībā ir elektroiekārtas un apgādes drošums, tādēļ regulāri ir investīcijas. Tiek izmantoti arī Eiropas līdzekļi. Apjomīgi darbi ir, gaisvadu līnijas pārbūvējot par kabeļu līnijām, tiek atjaunotas un pārstrukturētas lielākās 110 kilovoltu apakšstacijas, sadales un transformatoru punkti. Tiek automatizēti arī tīkli, lai elektroenerģijas plūsmu ātrāk var pārdalīt, tīklu pārslēgt un apgādi atjaunot.

Runājot par krīzes situācijām, piemēram, pēdējo vētru, Sadales tīklam ir algoritmi un rīcības kārtība. Katram darbiniekam zināms, kā jārīkojas, kad tiek izsludināta operatīvā gatavība. Tiek saņemta preventīva informācija par laikapstākļiem un atbilstoši prognozēm sagatavoti cilvēki, automašīnas, materiāli un tehnika.

Pēdējā vētra bija ļoti apjomīga. Strādāju te kopš 2001. gada, un iepriekš tādi bojājumi bija prasījuši pat mēnesi, lai tos novērstu. Šoreiz ar līdzīga apjoma bojājumiem tikām galā aptuveni nedēļā. Protams, darbs turpinās arī ikdienā: tiek tīrītas trases, atjaunotas līnijas un palielināts kabeļu īpatsvars, lai ārējās ietekmes radītos bojājumus mazinātu.

Vai bojājumu novēršanai ir secība? Ja elektrības piegāde vienlaikus pārtraukta lielā daļā Kurzemes, ar ko tiek sākts?

A.K.: – Darba vadību un monitoringu visu diennakti septiņas dienas nedēļā nodrošina dispečeru dienests. Vispirms tiek vērtēta situācija 110 kilovoltu apakšstacijās. Ja ir skarta tāda, notiek augstsprieguma tīkla un dispečeru koordinācija. Kad 110 kilovoltu līmenī spriegums atjaunots, tiek apskatītas 20 kilovoltu līnijas, pēc tam zemāka sprieguma tīkls. Tas nozīmē, ka bojājumi netiek novērsti nejaušā secībā: vispirms tiek atjaunoti tie tīkla posmi, no kuriem atkarīgs lielāks lietotāju skaits un nākamie posmi. Kad resursi atbrīvojas, darbs var notikt arī vienlaikus.

Kā gatavību krīzēm vērtē Zemessardze?

T.U.: – Mēs esam gatavi un savu gatavību uzturam visu laiku. Pēdējā vētra parādīja, ka Kuldīgas vai arī Saldus pusē, kur esmu civilās aizsardzības komisijā, tieša mūsu iesaiste nebija vajadzīga. Taču izmantojām saziņas kanālus un savu gatavību arī paziņojām. Šoreiz dienesti tika galā paši.

Vai Zemessardzei, lai iesaistītos krīzes seku novēršanā, katru reizi vajadzīgs saskaņojums ar augstāku līmeni?

T.U.: – Ja ir situācija, es dodu signālu un mani cilvēki reaģē. Ja pēc situācijas izvērtēšanas vajag vairāk spēku vai resursu, tad saskaņoju ar augstākiem komandieriem. Taču pirmā darbība ir mans lēmums. Nav tā, ka krīzes brīdī jāgaida visi saskaņojumi.

I.A.: – Es gribu uzsvērt, ka par to nevajadzētu satraukties. Pirmā ir rīcība – pēc tam, ja vajag, sakārtojam formalitātes. Nebūs tā, ka krīzē sēdēsim un gaidīsim e-pastu un saskaņojumu, ja kaut kas jānovērš steidzami. Rīkosimies un vienlaikus kārtosim formalitātes.

T.U.: – Ir svarīgi saprast, ka Zemessardzes iesaiste nav tikai mācības. Ir bijušas arī reālas situācijas, piemēram, pazudušu cilvēku meklēšana Kuldīgas un Saldus pusē. Ja vajag plašāku iesaisti, kas nozīmē vairāk cilvēku un resursu, tas jāsaskaņo ar augstākajiem komandieriem. Taču sākotnējā reakcija nav jāatliek.

Inese, jūs esat civilās aizsardzības komisijas vadītāja. Kā vērtējat novada gatavību un to, ko parādīja pēdējā vētra?

I.A.: – Krīzes var būt dažādas. Ņemot vērā notikumus Eiropā, daudz kas automātiski saistās ar militāru apdraudējumu. Taču prakse rāda, ka nevaram koncentrēties tikai uz vienu scenāriju. Pēdējā krīze to ļoti labi parādīja. Daudz vairāk tika domāts par plūdiem, bet problēmu radīja vējš un koki. Pirms tam bija arī kovida pandēmija. Jābūt gataviem dažādiem scenārijiem.

Civilās aizsardzības komisija piedalās Nameja mācībās, kur ir arī praktiska darbošanās: evakuācija, komisijas sasaukšana, citu situāciju izspēle.

Teorētiski esam izmodelējuši daudzas situācijas, taču prakse ir kas cits. Tādēļ pēc katras situācijas skatāmies, kas strādāja, kas ne un ko var darīt labāk. Arī pēc pēdējās vētras komisijas sēdē pārrunājām sadarbību un to, ko varam uzlabot, lai ietaupītu laiku. Ļoti skaidri definējām arī to, ar kādu Zemessardzes palīdzību varam rēķināties.

Komisijā ir notikušas pārmaiņas.

I.A.: – Jā. Civilās aizsardzības speciāliste ar pilnu slodzi ir Ance Reķe. Iepriekš šie pienākumi bija apvienoti ar saimnieciskās nodaļas darbiem. Tagad šim speciālistam ir konkrēts amats, un tas ir tieši pakļauts man kā komisijas vadītājai. Tas parāda mūsu attieksmi pret civilo aizsardzību. Mēs šo jomu uztveram nopietni.

Pašvaldības mājaslapā ir atrodams civilās aizsardzības plāns. Cik bieži tas tiek aktualizēts?

I.A.: – Likums paredz, ka jāpārskata reizi četros gados. Taču tas nenozīmē, ka starp šiem četriem gadiem neko nedarām. Plāns vairāk ir vadlīnijas, bet pēc katras lielākas vai mazākas krīzes notikušo analizējam un definējam konkrētus uzdevumus, kas jādara pašvaldībai vai citai jomai. Pagājušajā vasarā bija intensīvs lietus, un arī toreiz analizējām, kāda bija komunikācija, cik ātri reaģējām, kāds bija rīcības algoritms. Kad šovasar bija vētra, plūdi un lietus, mēs jau redzējām, ka vairākas lietas, ko iepriekš bijām pārrunājuši, strādā labāk. Tāpēc pilnībā piekrītu, ka nekad nevaram pateikt: viss izdarīts. Svarīgākā ir saziņa un sadarbība. Jāspēj dot skaidru uzdevumu, saņemt labu atgriezenisko saiti un pēc tam rīkoties pēc algoritma.

KāKuldīgas siltumtīkliir gatavi situācijai, kad pazūd elektrība?

E.Š.: – Gatavībai jābūt visu laiku. Pēdējā vētra mums pagāja secen tādā nozīmē, ka apkures sezona nebija sākusies. Ja ir ziema, situācija pavisam cita.

Esam darījuši visu, lai ilgāk būtu pašpietiekami. Apzināmies, ka ziemā nevar paļauties uz to, ka kāds no malas uzreiz palīdzēs. Pakalpojums jānodrošina saviem spēkiem. Mums ir kurināmā un degvielas rezerves, arī ģeneratori – gan stacionāri, gan pārvietojami. Taču ir viena problēma – siltumapgāde ļoti atkarīga no elektrības.

Vai katlumāja var darboties autonomi, ja elektrība pazūd?

E.Š.: – Katlumājā darbības laiks autonomā režīmā nav ierobežots, ja runājam par ģeneratora spēju nodrošināt lielās katlumājas darbu. Ģeneratora jauda ir pietiekama. Taču problēma rodas mājās. Ja pašās mājās nav elektrības, centrālapkure atkarībā no konkrētā tehniskā risinājuma var darboties vāji vai nedarboties vispār. Tāpēc krīzes laikā mūsu galvenais uzdevums ir iekārtas, tīklus un ēkas nosargāt tā, lai nekas nesasaltu un netiktu sabojāts. Kamēr Sadales tīkls intensīvi strādā, mēs darām visu, lai mūsu sistēma būtu gatava.

Cik ilgi novadā var nodrošināt ūdeni, ja notiktu nopietna krīze?

J.B.: – Mēs ar elektrību esam ļoti cieši saistīti, ūdensapgādes darbībai elektrība ir būtiska. Ja tā pazūd, viens risinājums ir ģeneratori. Daļa ir automātiskie – sāk darboties paši, bet ir arī pārvietojami, kurus var pieslēgt tur, kur vajag. Nākamais svarīgais ir sakari. Tie vajadzīgi ne tikai cilvēkiem, lai sazinātos savā starpā, bet arī tam, lai mēs saņemtu avārijas informāciju.

Kuldīgas novadā ir 46 ūdensapgādes objekti. Tas ir diezgan daudz, salīdzinot gan ar darbinieku skaitu, gan ar mūsu aprīkojumu. Tāpēc krīzē jautājums ir ne tikai par to, vai mums ir ģeneratori, bet par to, cik daudz vienlaikus jānodrošina. Automātiskajiem ģeneratoriem pārbaude un apkope bija arī īsi pirms pēdējās vētras. Taču visus objektus ar ģeneratoriem nosegt nevaram.

Vai situācija ir daudz sarežģītāka, ja vienlaikus pazūd elektrība un ir ļoti stipri nokrišņi?

J.B.: – Jā. Ja vienkārši pazūd elektrība, tā ir viena situācija. Ja vēl ir stipri nokrišņi, tas ir pavisam kas cits – notekūdeņu sistēma var piepildīties ļoti ātri. Tāpēc svarīga ir lietusūdens un sadzīves kanalizācijas atdalīšana. Ir vietas, kur sistēmas joprojām ir kopā. Kuldīgā problēma īpaši izpaužas intensīvu nokrišņu laikā. Nesen esam pārņēmuši arī Skrundu, un tur īpaši smags ir jautājums par lietusūdens ieplūšanu kanalizācijā. Ja vienlaikus ieplūst daudz lietusūdens, sistēma ļoti ātri piepildās, un ir vajadzīga rīcība.

Arī attīrīšanas iekārtām vajag elektrību. Tur ir zināms laika periods, kurā sistēma var darbu turpināt, taču pašlaik visās iekārtās automātisko ģeneratoru vēl nav.

Kas ir pats kritiskākais, ja attīrīšanas iekārtas iziet no ierindas?

J.B.: – Ir vairāki elementi, tāpēc nevar pateikt, ka ir tikai viena galvenā problēma. Vispirms jāspēj pārsūknēt ūdeni, pēc tam darbojas attīrīšanas iekārtas. Ne visi procesi jānodrošina simtprocentīgi, bet kritiskie jānodrošina tā, lai sistēma var darboties. Ūdensapgādē būtiskākā ir elektrība un sūkņu darbība.

Vai iedzīvotāji paši var ko darīt, lai krīzē nodrošinātu ūdeni daudzdzīvokļu mājās?

J.B.: – Daudzdzīvokļu mājās iespējas ir ierobežotas. Uzņēmumam ir tīrā ūdens cisterna, nesen iegādāta. Tas nozīmē, ka ūdeni var nogādāt no vietas, kur tas ir, uz vietu, kur nav. Taču atkal ļoti būtiska ir informācija – mums jāzina, kur tieši vajag, un jāspēj informāciju saņemt savlaicīgi.

Cik bieži notiek civilās aizsardzības mācības? Vai pašreizējais modelis ir pietiekams, un vai būtu vairāk jāiesaista iedzīvotāji?

I.A.: – Iespēju mācīties ir ļoti daudz. Mums nepārtraukti notiek kursi, semināri un tikšanās, kur varam iegūt zināšanas. Viena lieta ir tas, ko mācāmies kā komisija, bet katram dienestam un nozarei ir sava specifika, kur var mācīties papildus.

Svarīgi ir praktiskajos uzdevumos iesaistīt arī citus cilvēkus. Tieši tāpēc šīgada Nameja mācības ir ļoti nozīmīgas. Formāts ir citāds nekā iepriekš: vairākus mēnešus komisijai ir dažādi sagatavošanās darbi, beigās – reāla darbošanās. Trīs diennaktis jeb 24 stundu cikli paredz situācijas, kurās mēs tiekam izsaukti, reaģējam un dodamies ārpus ierastās darba vides. Tas ļauj saprast, kā teorētiskie plāni darbojas praksē.

Iespēju ir daudz. Daļu ierobežo finansējums, bet daudz ko var izdarīt bez lieliem līdzekļiem, izveidojot algoritmus, precizējot rīcības kārtību un praktiski pārbaudot to, kas rakstīts dokumentos.

Vai Kuldīgas kapitālsabiedrību vadītāji ir civilās aizsardzības komisijā?

I.A.: – Komisijas sastāvā nav, taču pēc tādām situācijām kā pēdējā vētra notiek apvienotās sanāksmes, kurās viņi piedalās, jo viņu praktiskās zināšanas ir būtiskas.

Civilās aizsardzības komisija nav kas atrauts no ikdienas dienestu darba. Tā ir grupa, kurā katrs pārstāv savu jomu un sniedz zināšanas, lai problēmas var risināt kopā. Ja ir problēma ar elektrību, mēs sagaidām informāciju no tiem, kuri atbild par elektroapgādi. Ja ir militārs risks, būtiska ir Zemessardzes informācija. Pēc tam katrs dara savu darbu.

Cik svarīga ir tieši komisijas un dienestu komunikācija?

A.K.: – Ja notiek incidents, vai tā ir vētra vai vienkārši elektroapgādes pārtraukums, Sadales tīkla primārais uzdevums ir ātrāk atjaunot elektroapgādi. Būtiskais jautājums ir prognozējamība un saziņa ar civilās aizsardzības komisiju. Ja skolai elektrība neparādās vai ģenerators nedarbojas, tad ir svarīgi, lai mēs to zinātu un varētu meklēt risinājumu. Citās pašvaldībās ir bijušas situācijas, kad problēmas ar ģeneratoru nevar atrisināt tikai viena iestāde. Tad vajadzīga palīdzība. Viens dara savu darbu, otrs savu, bet informācijas apmaiņa ļauj darboties visai sistēmai.

Augusta vētras laikā Zemessardzei iesaistīties nevajadzēja. Kā tiek izlemts, kad vajag?

I.A.: – Kad notiek tāda situācija kā plūdi vai spēcīgs vējš, vispirms tiek skatīts, kā tiek galā atbildīgie dienesti: pagasta vadītājs, glābēji, komunālie dienesti. Zemessardzes iesaiste nav pirmais solis katrā krīzē. Taču saziņa ar Zemessardzes augstāko līmeni bija, un vajadzības gadījumā varēja iesaistīt.

T.U.: – Ja ir situācija, kurā jāreaģē, es varu saviem cilvēkiem dot signālu. Ja redzu, ka vajag vairāk resursu, saskaņojam ar augstākajiem komandieriem. Sadarbība starp pašvaldību, policiju, VUGD, NMPD un Zemessardzi jātrenē tāpat kā jebkura cita prasme.

Vai Kuldīgas novada iestādēs ģeneratoru pietiek?

I.A.: – Simtprocentīgi viss nav nosegts. Ja pilnīgi visā novadā vienlaikus viss būtu slikti, tad jāprioretizē. Mums iestāžu ir daudz, un nav tā, ka katrā vietā būtu savs ģenerators. Taču jāņem vērā arī tas, ka lielas krīzes gadījumā skolas un bērnudārzi, visticamāk, nevarētu darboties ierasti. Tāpēc tās nav automātiski jāuztver kā vietas, kur krīzē nodrošinās visus iedzīvotājus.

Pašlaik tiek izmantots Eiropas finansējums, lai iekārtotu septiņas patvertnes. Šajā projektā paredzētas arī dažādas ierīces, tostarp ģeneratori. Aprīkojuma uzlabošana turpinās.

E.Š.: – Arī mums nav iespēju visas katlumājas apgādāt ar ģeneratoriem, ja problēma skartu visu novadu. Taču vietējās situācijās ir gan stacionārie, gan pārvietojamie ģeneratori.

T.U.: – Zemessardzei ģeneratoru pietiek, lai izpildītu savus pamatuzdevumus. Taču, tā kā mūsu darbā ienāk arvien vairāk tehnoloģiju, kas prasa elektroenerģiju, arī vajadzība pēc ģeneratoriem palielinās.

A.F.: – VUGD ēkās ģeneratori ir, jaunākajās tie ir stacionāri. Dienesta rīcībā ir arī lielākas jaudas ģeneratori valsts materiālajās rezervēs. Katastrofas gadījumā tos var izmantot tam, lai palīdzētu citām iestādēm, piemēram, slimnīcām, ja vajag.

Par ģeneratoriem rodas praktisks jautājums – cik aptuveni tāds maksā privātmājai?

A.K.: – No 6000 līdz 8000 eiro.

E.Š.: – Ģeneratori ir ļoti dažādi. Tirgū mēdz būt sākuma līmeņa komplekti, kas maksā ievērojami mazāk. Dažās mazākās katlumājās esam izmantojuši tādus, kuru cena bijusi ap 1500 eiro. Taču, ja runā par stabilu komplektu, kas pilnībā darbojas automātiski un pats pārslēdzas, tad izmaksas var būt 6000-8000 eiro.

Jārēķinās arī ar degvielu un apkopi.

E.Š.: – Nevar vienkārši nopirkt un nolikt pagrabā uz vairākiem gadiem. Tas jākopj, jātestē, jāmaina eļļa un degviela. Nav racionāli mājsaimniecībā piekraut pilnu pagrabu ar degvielu. Tai ir savs glabāšanas laiks, un tā jāuztur apritē. Ir arī sintētiskā degviela, kas mazāk kūp un degradējas lēnāk, taču tā ir dārgāka. Svarīgi ir saprast, ka ģenerators nav tikai pirkums. Tā ir iekārta, par kuru jārūpējas arī tad, kad krīzes nav.

A.F.: – Cilvēkiem vispirms jāizvērtē, kad ģimenes situācija tiešām kļūst kritiska. Ģenerators ir diezgan liels ieguldījums, un ne katrai ģimenei tas būs pirmais pirkums. Ir daudz mazāku lietu, ar kurām var sākt, piemēram, baterijas, jaudīga ārējā baterija jeb pauerbanka, ar kuru var uzlādēt telefonu vai citu sakaru līdzekli. Ja 24 stundas nav elektrības, mājās ir pauerbanka un var uzturēt sakarus ar ģimeni un darbavietu, situācija ir pārvaldāma daudz vieglāk.

Ko cilvēkam vajadzētu darīt vispirms, ja pazūd elektrība, sakari vai ūdens?

I.A.: – Mums jāspēj vispirms parūpēties pašiem par sevi. Tieši tādēļ pastāv 72 stundu soma. Ideja tā, ka pirmajā brīdī cilvēkam jāspēj iztikt pašam. Tas nenozīmē, ka pašvaldība un dienesti nepalīdzēs. Mēs organizēsim, lai būtu ūdens, elektrība, siltums, lai vētras laikā tiktu atbrīvoti ceļi un palīdzība tiktu sniegta tur, kur tā nepieciešama. Taču nevar sagaidīt, ka pirmajā minūtē kāds ieradīsies pie katra mājās. Pašiem jābūt gataviem vismaz pirmajām 24, ideālajā gadījumā 48 vai 72 stundām.

A.F.: – Jāsāk ar sevi un ģimeni. Ja mājās ir dažas piecu litru ūdens tvertnes, tad krīzes brīdī nevajag skriet uz veikalu un stāvēt rindā. Ir vērts ģimenē pārrunāt, kas notiks, ja sakari pārtrūks. Kur satiksimies? Kā sazināsimies? Kas jādara, ja kādu no ģimenes nevar sazvanīt? Jo skaidrāks ir ģimenes plāns, jo mierīgāk cilvēks krīzes situācijā jūtas.

Mums kā dienestiem jāiemācās informāciju cilvēkiem pasniegt īsi, saprotami un kodolīgi. Nevar sagaidīt, ka visi izlasīs desmitiem lappušu garu civilās aizsardzības plānu. Tāpēc svarīgi ir praktiski paziņojumi: kad zvanīt 112, kad nezvanīt un kā konkrētās situācijās rīkoties.

Kā iedzīvotājs saņems ziņas no pašvaldības, ja pazūd elektrība, internets un telefona sakari?

I.A.: –Tas atkarīgs no konkrētās krīzes. Viena no iespējām ir šūnu apraide, kas ļauj brīdinājumu nosūtīt konkrētā novadā. Tālāk ir pašvaldības saziņas kanāli – mājaslapa un sociālie tīkli, ja ir internets un elektrība. Ja elektrības un telefona sakaru nav, tad jāizmanto citi veidi. Pagastu pārvaldes ir vietas, kur var saņemt oficiālu informāciju. Ir arī automašīnas ar skaļruņiem, ko var izmantot gan glābēji, gan policija. Domājam arī par vienkāršām informācijas lapām pagastos: kur saņemt ūdeni, kur uzlādēt telefonu, kur iegūt aktuālo informāciju.

Ļoti nozīmīga ir iedzīvotāju pašu sadarbība. Ja vienam ir sakari, bet citam nav, informāciju var nodot tālāk. Arī iedzīvotāju padomes un vietējās saziņas grupas var būt ļoti vērtīgas.

Ja pilsētā ilgi nav elektrības, vai ir domāts par vietu, kur cilvēki var uzlādēt telefonus vai ārējās baterijas?

I.A.: – Tāds jautājums ir pārrunāts. Pilsētās viena no vietām, ko izmantot, ir autoosta, kur varētu izveidot vietu ierīču uzlādei. Pagastos situācija ir citāda. Tur nereti ir tuvāk pagasta pārvalde, un tai iedzīvotāju atbalstā var būt lielāka loma.

Dienesti un pašvaldība gatavojas, bet vai redzat, ka iedzīvotāji paši ir pietiekami gatavi ilgam elektrības un sakaru pārtraukumam?

I.A.: – Viens no ļoti būtiskiem secinājumiem pēc pēdējās vētras ir tas, ka mēs kā iedzīvotāji līdz galam neesam gatavi. Dažkārt pat 24 stundas bez sakariem un elektrības var izrādīties psiholoģiski un praktiski ļoti sarežģītas.

Tāpēc par to vairāk jārunā un jāraksta. Cilvēkiem jāsaprot, ka pirmās stundas nevar balstīt tikai uz cerību, ka kāds cits visu atrisinās.

A.F.: – Ja mājās ir ūdens, ja ir baterijas, ja ir iespēja uzlādēt telefonu, cilvēks jau ir sagatavots daudz labāk.

E.Š.: – Arī katram pašam jāizvērtē, vai tā ir īsta krīze vai tikai neērtības. Ja ir īslaicīgas neērtības, bieži vien vislabāk ir vienkārši pagaidīt un ļaut dienestiem darīt savu darbu. Ja katras neērtības cilvēki dēļ sāk nekavējoties zvanīt dienestiem, tas var radīt papildu slodzi. Nereti līdz brīdim, kad informācija līdz dienestam nonāk, problēma jau ir atrisināta.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai krīzes situācijām esat gatavi? Kā jūs rīkotos?

Baiba Mateviča no Kuldīgas:

– Protams! Skolā nemaz citādi nevar strādāt, ja neesi gatavs. Man ūdens bundulis un 72 stundu soma stāv pie durvīm, ja nu kas. Patiešām! Somu es sagatavoju gada laikā. No pārtikas ir gaļas konservi, kaltētas zivis. Tā kā esmu mediķa bērns, medikamenti mājas aptieciņā vienmēr ir. Baterijas arī sagatavotas, un uz rudeni mājās ir svecītes.

Velta no Kuldīgas:

– Nē, nekā nav. Par somu neesmu domājusi, jo man nav, kur mukt. Pārtikas rezerves gan vienmēr ir. Svecītes arī, bet baterijas nav. Radio man ir elektriskais. Ja elektrība pazustu, viss apstātos. Ja būtu trauksme, es neko nedarītu: sēdētu mājās un gaidītu, kas kritīs virsū. (Smejas.) Ko man citu darīt? Dzīvoju ārpus pilsētas.

Imants, kuldīdznieks:

– Man zem mājas ir izrakts bunkurs, ar pārtiku pilns pagrabs, tāpēc esmu gatavs. Ja elektrība pazustu, gan jau kaut ko izdomātu, jo visu darba mūžu esmu nostrādājis par elektriķi. 72 stundu soma ir sagatavota daļēji. Bet trauksmes gadījumā nekur ārpus mājas nedotos.

Imants Zeltiņš no Ventspils:

– Nav. Pārtikas rezerves uz kādu nedēļu it kā būtu, bet nekā cita nav. Tādā situācijā būtu jāsagatavo kāds akumulators, ar ko uzlādēt ierīces, ja elektrības nav.

Verners Ķurbe no Talsiem:

– Es esmu kristietis, un man no tā nav bail. Paļaujos uz Dievu un neskatos uz to, kas pasaulē notiek. Nezinu, kāpēc ir nemieri ļoti daudzās valstīs: vai zemi nevar sadalīt, vai mantu. Bet mēs, Dieva bērni, dzīvojam tikai uz to, ka varam iet sludināt evaņģēliju un dot cilvēkiem Bībeles, lai arī citi nebaidītos. Man nekas krīzei nav sagatavots, jo 30 gadus esmu kristietis.

Alīna Kokale, kuldīdzniece:

– Jā, protams, ir ēdiens un medikamenti. Vienmēr, ja nu ir pēkšņa vajadzība, mājās ir arī antibiotikas. Tāpat ir baterijas un pauerbanka. 72 stundu somu gan neesam sagatavojuši, bet viss vajadzīgais stāv tādās vietās, kur, ja vajag, ātri var paņemt un salikt. Ja sāktos trauksme, bērnus paķertu padusēs, saliktu somu, un uz laukiem!

#SIF_MAF2026