Ietērpj katra dvēseli, lai parādītu pasaulei

Kuldīgas modes māksliniece JOLANTA OZOLLAPA veidojusi tērpus daudziem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, bet ne tikai tiem. Viņas tērpi atšķiras ar krāšņiem izšuvumiem, eleganci un sievišķību, un tie ceļojuši pie klientiem visā pasaulē. Gandrīz 30 gadus Jolanta strādā Rīgā, kur viņai ir salons. Pašlaik māksliniece rada jaunu tērpu kolekciju, ko 12. decembrī varēs redzēt Rīgā, Elizabetes ielā 20, kur Jolanta atklās savu mākslas konceptveikalu. Tajā būs arī latviešu mākslinieku rotas, gleznas un citi mākslas priekšmeti.

„Jaunajā kolekcijā ir tērpi gan ikdienai, gan Ziemassvētkiem. Mana mīļākā krāsa ir melna, un arī tā būs tērpos, būs aktuālais vīna bordo tonis, zils un bēšs. Un, protams, vadmotīvs ir ziedu izšuvumi,” atklāj dizainere.

Vairākās paaudzēs

J.Ozollapa tērpus šuj kopš 13 gadu vecuma. Arī viņas mamma Austra Līdaka, vecmamma Berta Ozollapa un vēl senāk viņas mamma bijušas šuvējas un rokdarbnieces. Jolanta šo aizraušanos nodevusi tālāk dēliem Ringoldam un Nikam.

Par savu ceļu modes pasaulē viņa stāsta: „Pirmo kleitu 13 gados uzšuvu ar vecvecmammas kājminamo šujmašīnīti Singer. No tā laika radās interese – pašai gribējās skaisti apģērbties, skolas laikā tērpus šuvu arī klasesbiedriem un šuju vēl līdz šai dienai.” Vaicāta, kā padomju laikā skolas gados ģērbās, viņa teic: „Domāju, ka moderni. Man patika kombinezoni un dažādi izšuvumi, pati tērpus arī izšuvu, adīju džemperus. Biju stilīga – daudz nēsāju cepures, atšķīros no citiem.” Pirmā kleita gan neesot saglabājusies: „Tā bija vasaras kleitiņa no katūna – zils pamataudums ar rozā un violetām puķītēm, ar baltu akcentu pa virsu. Ļoti krāšņa! Man vēl šodien liekas, ka tā bija ļoti skaista.”

„Pie baltas lapas apsēžos…”

Apģērbus Jolanta rada no nulles: „Tērps rodas uz baltas lapas – apsēžos, paņemu zīmuli, uzzīmēju pamata skici, tad sāku likt klāt detaļas. Pa visu salonu izklāju dažādus audumus un skatos, ko no tiem varētu radīt. Atveru mākslas grāmatas, kādu modes žurnālu.”

Pēc modes tendencēm tērpi netop: „Tās es paskatos, taču nav tā, ka skrienu pakaļ tam, ko katrs izdomājis. Man svarīgi, lai tērps patīk pašai, lai tas atspoguļo to, kā jūtos es, – manu iekšējo un ārējo pasauli. Bieži iznāk radīt klasiskus tērpus bez krāšņiem izšuvumiem, jo cilvēkiem klasisks stils patīk un šī tendence visur pasaulē ir apmēram vienāda. Kādu mazu akcentu modes mākslinieks, protams, pieliek, bet klasika paliek. Taču, ja vēlos radīt no sevis, piemērus apkārt nemeklēju. Sēžu un domāju.

Idejas var rasties jebkur! Citreiz, ejot pa ielu, ieraugu mazu elementu tērpā: skaistu pogu, brošiņu vai ko citu. Skatos, kā ģērbjas garāmgājēji. Dažreiz ir skumji, jo Latvijā cilvēki ģērbjas diezgan atturīgi. Droši vien tāpēc, ka ikdiena paiet rutīnā – strādājot, darot katram savas lietas. Tagad vairs nav kā agrāk tik daudz pasākumu, kur cilvēkiem iziet, greznās kleitas uzvilkt, tērpus parādīt. Tas ir skumji.”

J.Ozollapas tērpos ir daudz ziedu: „Tie ir noteikti! Ziedus radu dažādās variācijās un materiālos – no ādas, auduma, mežģīnēm, pērlītēm, lentītēm. No audumiem man vislabāk patīk lins un samts. Arī plašķa audumi – no tiem radu pufīgus svārkus un kleitas.” Labprātāk Jolanta šuj jakas un bikses. „Arī pati pārsvarā valkāju bikses, nevis kleitas, un lielākoties melnas vai zilas – šajās krāsās jūtos visērtāk.” Materiālus viņa iegādājas veikalos un audumu bāzēs, šo to pasūtot no Itālijas: „Liela izvēle ir tepat Latvijā, un meklēt ārvalstīs nav vajadzības.”

Ar kurpniekiem un rotkaļiem

„Neinteresantākais un laikietilpīgākais ir sākumā, kad audumus sagriežu, apstrādāju. Tad, kad jau redzu beigas, process man sāk patikt,” atzīst tērpu dizainere. Vienīgi apavu tapšanā iesaistīti kurpnieki: „Viņi tos uzdarina pa pusītei, un es ar audumu pabeidzu pati, kā man gribas: izšuju, apšuju. Pieskaņoju tērpam: ja ir samta kleita, klāt būs samta zeķzābaki. Gribas, lai koptēls ir saskaņots vienā stilā, un nebija citu variantu, kā pievērsties arī apaviem, aksesuāriem: somiņām, cepurēm un citiem. Esmu darinājusi dažādus apavus, taču vislabāk patīk izšūti zeķzābaki, un daži atkal būs jaunajā kolekcijā.”

Savulaik Jolanta vēlējusies kļūt par rotkali: „Es pat stājos rotkaļos tagadējā Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, bet aizgāju, jo gribējās būt atpakaļ Kuldīgā. Noteikti turpināšu sadarboties ar rotu meistariem. Manā konceptveikalā varēs iegādāties arī rotas, tāpat gleznas un citus priekšmetus, ko radījuši latviešu mākslinieki. Tā būs skaista vieta, kur dvēsele varēs atpūsties, izbaudīt mākslu un mieru.”

Māksla visapkārt

Jolanta gadu no gada Pilsētas svētkos uz Kuldīgu vedusi savas domubiedrenes, kuras Rīgā mācās pie gleznotājas Helēnas Heinrihsones, un novada muzejā bijušas daudzkrāsainas, košas gleznu izstādes. „Tā mākslas vide man ir apkārt, un no tās, jaucot un kombinējot krāsas, rodas arī idejas tērpiem. Daudz gleznoju ar eļļas krāsām un ogli. Katru gadu cenšos darbus parādīt kādā izstādē. Kuldīgas bibliotēkā pašlaik atrodas tādas gleznas, kas radītas kā skices tērpiem (ir arī paši tērpi – red.), un vasarā Pilsētas svētkos tur varēs apskatīt vēl citas manas gleznas.”

Tērps kuldīdzniecei

Vai kuldīdznieka un rīdzinieka stils atšķiras? „Kuldīdzniekus citreiz pat redzu stilīgākus. Kad izgāju ielās Pilsētas svētkos, biju pārsteigta, cik skaisti saģērbušies! Rīdzinieki pasākumus uztver mierīgāk, un to norāda apģērbs. Pat uz teātri un koncertiem Rīgā iet, par apģērbu īsti nedomājot, – tāpat kā uz darbu. Tas joprojām nešķiet īsti pieņemami. Rīgā dominē melna, pelēka, zila krāsa. Tagad aktuāla ir bordo, zaļa krāsa, brūnie toņi, un uz ielām parādās arī tie.”

Ja būtu jārada tērps, kas asociējas ar Kuldīgu, kāds tas būtu? „Tajā noteikti būtu ķieģeļu un dakstiņu sarkanais tonis, klāt noteikti kas pelēks. Piemēram, kupli svārki, skaista, izšūta žakete, galvā liela, izšūta cepure ar bordo ziediem. Iztēlojos tādu smalku dāmu, kas iet pa Liepājas ielu, un rokās viņai maza samta somiņa.”

Melnas samta somiņas ir viena no J.Ozollapas atpazīstamības zīmēm. Viena pašlaik apskatāma viņas tērpu izstādē Kuldīgas bibliotēkā. „Iedvesmojos no vēstures filmām un grāmatām. Mani interesē senie karaļnami cauri gadsimtiem – tur ir daudz detaļu, no kā iedvesmoties. Tā radās arī samta somiņa. Tās aizceļojušas pa visu pasauli. Vairākas esmu arī atdāvinājusi kā tādu savu logo.”

Nevīžībai stingrs nē

Vaicāta, kas no modes tendencēm patīk un kas ne, J.Ozollapa saka: „Neatceros, kura dizainera kolekcija tā bija – Balenciaga vai Baumann, bet tajā bija kas drastisks, robotisks, vampīrisks. Man ļoti nepatīk tādi vampīriski tērpi, boho stils, nolaistas bikses, tāda nevīžība… Bomzīgais stils, kas tagad aktuāls, man ļoti nepatīk. Man patīk eleganti, romantiski, sievišķīgi tērpi, arī kas mazliet seksīgs, bet normas robežās. Tādu pasaules modes dizaineru, kas mani pašlaik iedvesmotu, īsti nav. Kādreiz patika Aleksandrs Makvīns, kurš vairs nav šaisaulē.” Modes skate, kas mākslinieci šokējusi, bijusi kāda Baumann kolekcija, bet laba kolekcija bijusi Mio Mio.

No pašas modes skatēm visspilgtāk Jolanta atceras pagājušā gada pasākumu mākslas namā Ola Ķīpsalā: „Tur piedalījās arī mūsu talantīgie rotkaļi Māris Šustiņš, Gints Strēlis, pianists Andrejs Osokins spēlēja klavieres. Tas bija ļoti skaists vakars.” Ārzemēs Jolantas darbu skates nav notikušas: „Neesmu uz to tiekusies. Neesmu piedalījusies arī modes nedēļās ārzemēs – neredzu tam īsti jēgu, nav lielas vēlēšanās uz tādām braukt. Bet dēls Niks Londonā noteikti ir apmeklējis visus modes pasākumus.”

Agrās rīta stundas

Vaicāta, kas J.Ozollapu spēj pārsteigt, viņa atbild: „ Tērps ar autora fantāziju, pie kura mākslinieks pavadījis ilgu laiku un kas redzami darināts ar rokām. Kaut kas ļoti ekstravaganti izšūts.” Arī pašas tērpiem izšuvumi raksturīgi: „Izšuju ziedus ar zīda diegiem, katru izgriežu ar rokām un šuju uz tērpa, vēl piešuju klāt pērlītes. Cik vien to viens var spēt izdarīt! Visvairāk laika – pusgadu – aizņēma tērps, ko radīju kā reklāmu izstādei Rīgā: melna tilla kleita un zābaki ar smalki izšūtiem ziediem. To noteikti nepārdošu – paliks kā vēstures relikvija.

Ikdienā man daudz palīdz ģimene – abi dēli un vīrs Oļegs. Vecākais dēls Ringolds vairāk konstruē un izšuj džinsus, darbojas arī kā pavārs, mūziķis un jurists. Jaunākais dēls Niks skolu beidzis Londonā, kur studēja mārketingu tieši modes virzienā. Visi trīs strādājam kopā, un vīrs pieslēdzas, kad vajag palīdzību ziedu izšūšanā ar šujmašīnu. Ir vēl viens vai divi palīgi no malas. Komanda esam ļoti maza.

Darbs ir mana dzīve, un visa dzīve ir mans darbs – strādāju bezgalīgi daudz. Ceļos no rīta 4.00 un strādāju. Par stundām nedomāju: kā atveru acis, tā esmu darbā. Visskaistākais un produktīvākais laiks ir no agra rīta, kad Rīga vēl tikai mostas. Skatos, ka nevienam gaisma logos vēl nedeg, – man patīk klusums un miers, kad varu attaisīt logu, ieelpot svaigu gaisu un jaunas idejas.”

Klientes uzticas – var brīvi radīt

Tērpu tapšanā un modes skatēs tiek iesaistītas modeles: „Agrāk sadarbojos ar modeļu aģentūru Moon Models, citreiz pa mēli ir gājuši arī klienti. Tagad sarunāju meitenes, kuras pašas vēlas sevi pareklamēt. Ir daudzas influenceres, kuras ir ar mieru atnākt pareklamēt manus tērpus, un es viņām pretī kādu uzdāvinu.”

Savas klientes J.Ozollapa raksturo tā: „Diezgan drosmīgas, ekstravagantas, un visas ir ļoti skaistas un gudras! Viņu vidū ir, piemēram, bijušā Valsts prezidenta dzīvesbiedre Iveta Vējone, vēstniece Aiga Liepiņa, vēstnieku sievas, uzņēmējas un citas. Ir tērpi gan Amerikā, gan Anglijā. Viens skaists, izšūts džinsa mētelis ar cepuri atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Tur tiek glabāti dažādu slavenu Latvijas cilvēku tērpi.

Daudzas lūdz uzšūt tērpu konkrētam pasākumam, bet, kādu, lai es izdomāju pati. Viņas saka: „Tu jau zini, kas man patīk.” Audumus sameklēju, un klientes jūtas droši, ka radīšu to, ko viņas vēlas. Tas ir ļoti labi, jo varu brīvi izpausties. Arī kuldīdznieces man uzticas un jautā, ko varu piedāvāt. Man jāzina, kāds pasākums notiks, un tad idejas rodas. Kad nākamreiz satiekamies, piedāvāju vairākas skices un audumus. ” Biežāk tērpi radīti jubilejām, ģimeniskiem pasākumiem: „Pārsvarā sievietes vēlas kleitas, bet skatos, kādas ir auguma aprises. Visas nevar kleitu vilkt – citām labāk piestāv kostīms.”

Mājās vienmēr omulīgi

Rīgā dizainere dzīvo un strādā gandrīz 30 gadus, uz Kuldīgu atbrauc uz savu māju un ciemos pie mammas, kura dzīvo šeit. Vaicāta, kā redz attīstību pašā pilsētā, kuras vietas atjaunotas labi un kas šķiet bezgaumīgs, viņa atbild: „Domāju, ka vēsturisko mantojumu ar moderno arhitektūru Kuldīgai ir izdevies savienot visai veiksmīgi. Bezgaumīgs šķiet vecais, lielais universālveikals un viss Pilsētas laukums. Man patīk Rumbas ieliņa un tās vecā mūra siena, Liepājas iela un atjaunotā sēta, kur atrodas sociālais centrs Tilts, – to Pilsētas svētkos apskatīju un biju pārsteigta. Nodomāju, cik skaisti pašvaldība to izdomājusi. Man ļoti patīk, kā mūsu pilsētas vadība strādā.

Mājās esmu vienu, citreiz divas reizes nedēļā. Vasarā rušinos pa puķu dārziņu – man ļoti patīk rozes. Arī tērpos tās daudz izšuju. Gadās, ka rozes izsalst, tad stādu jaunas. Man patīk darboties pa pagalmu, kaut ko sakārtot mājā, ļoti patīk cept un vārīt. Mājās sagatavoju ēdienu ņemšanai līdzi uz Rīgu. Ja laiks vēl paliek, tad gleznoju un izšuju.”