Evas vērotājas prieks

Fotomāksliniece Eva Strazdiņa no Rīgas mākslinieciskos projektos jau darbojusies gan individuāli, gan grupās: „Kuldīga mani uzaicināja kā vienu no pieciem dalībniekiem. Šogad bija vairākas vietas, kur gribējās ko radīt. Izvēlējos Paduri, kas robežojas ar Zlēkām – mana vīra vecāku laukiem. Mani saistīja šis aspekts – vietai vai komūnai veidot jaunu vizuālu stāstu.”

Eva stāsta: „Diezgan vērienīgs notikums man bija arī nedēļa Ruckas muižā, sadarbojoties ar Cēsu neredzīgo biedrību, – starptautisks vizuāls kopdarbs. Izstādē būtisks bija gan audio, gan taktilais moments. Ar Ingu Bunkši (mākslas zinātnieci – red.) Jūrmalā sadarbojos projektā Marina. Reiz Liepājā virstēmas Izdzīvotāji sakarā intervēju kapteiņus par to, ko viņi pārdzīvojuši dažādās situācijās jūrā. Arī jūras tēma man tuva.

Sākot kādu darbu, vienmēr vispirms apmeklēju vietni Digitālā bibliotēka, kur glabājas dokumenti un fotoattēli. Esmu fotogrāfe, man patīk senas fotogrāfijas cilvēku arhīvā, esmu arī ierakstījusi daudzas intervijas. Digitālajā bibliotēkā uzrakstu atslēgas vārdu un skatos, ko man piedāvā. Padurē ļoti daudz informācijas bija par Keramiku, īpaši par apvienības Latvijas keramika ražotnes Venta laiku. Tur kādreiz notika aktīva dzīve un intensīva ražošana. Sapratu, cik liela nozīme tām mālu atradnēm bija vietējās kopienas dzīvē. Tikko tās atklāja, tūlīt sākās ķieģeļu ražošana, un celtniecībai tos izmantoja daudzās vietās. Šis resurss, derīgais izraktenis, atradās zem zemes. Nonākot dažādās rokās, tā lietojums mainījās. Atskaites punkti man ir gadskaitļi, un tos redzu vizuāli un varu parādīt. Tas ir iebraucējas acu skats: pasaules senās lietas, celtnes, kā tās transformējas.

Padurē agrāk nebiju bijusi. Braucot uz saviem laukiem Zlēkās, pirmo reizi izbraucu cauri Padurei, un tā mani pārsteidza. Pirmo ekskursiju pa Keramiku man novadīja Mārtiņš Puķe, un tad jau bija āķis lūpā. Viņš stāstīja, ka kāda meitene rakstījusi bakalaura darbu par šīs vietas revitalizāciju.”

Piedzīvojums – dzīvot muižā

„Dzīvot muižā – tā ir pieredze pati par sevi. Līdz pat jūlija beigām nezināju, kur šī projekta laikā dzīvošu. Kad ierados plānotajā dzīvesvietā, Padures muižu biju redzējusi tikai filmā Pansija pilī. Ar nepacietību gaidīju, kad ieraudzīšu to klātienē. Noskaņojos uz to kā uz ļoti autentisku piedzīvojumu.

Man dzīvošanai ierādīja istabiņu otrajā stāvā muižas rietumu stūrī, vedot cauri tumšiem stūriem. Man kā fotogrāfei ļoti svarīga ir gaisma, bet tā telpa likās nemājīgi tumša… Muižas saimnieks Jānis Lazdāns teica: „Pagaidi vakaru – redzēsi, kā te gaismas spēlējas, kad iespīdēs saule!” Es esmu telpu ar savu klātbūtni iedzīvinājusi. Priecājos, kā šeit tiku uzņemta un kā jutos. Izbaudīju arī dzīvi muižā, brokastojot uz terases un vakarā ejot gulēt. Tie ir brīži, ko tiešām protu novērtēt. Pie manis jau viesojās dzīvesbiedrs ar mūsu četrus gadus veco dēliņu, arī mamma te bija. Vedu viņu pie Dzidras Strigunes rādīt, kā top trauki. Tas ir diezgan intriģējoši. Ar atvērtu sirdi jūtos ļoti pateicīga par dzīvi šajā skaistajā vietā.”

Muižas saimnieks, jautāts par apkārtnē interesantāko, iedevis Alises Volanskas grāmatu Padures mozaīka – vēsture uz paša ādas, teikdams: „Lasiet – te viss pateikts!” Tā Eva ķērusies pie grāmatas studēšanas. Vienas no pirmajām intervētajām personām bijušas keramiķe Dzidra Strigune, kura joprojām dzīvo Keramikā un nozarē arī darbojas, un Alise Volanska, kura Evu izvadāja pa ekspozīciju Padures vēstures apcirkņi (arī Alise savulaik ieguvusi keramiķes meistares diplomu un mākslas skolas prakses laiku pavadījusi Padures Keramikā). Ekspozīcijā atrodami dažāda laika vietējā mālu cepļa izstrādājumi, turklāt viens apcirknis veltīts cepļa vēsturei vairāk nekā gadsimta garumā.

Kur reiz bija

Māksliniece jauki saka Jūsu pilsēta, ar to domājot Paduri. Kad viņa jautājusi, kur atrodas Keramikas ciems, uzrunātais uzreiz pat nav attapies, par ko ir runa. Eva jau runājusi ar uzņēmēju Amandu Luteri, kura pirms pāris gadiem nodibināja savu zīmolu Amanord, lai Padures bijušajā keramikas rūpnīcā ar rokām darinātu māla flīzes ar augu nospiedumiem, ko īpaši pieprasījuši ārzemnieki. Amanda pieņēmusi asistenti Montu, kura palīdz tās veidot. Arī šo meiteni Eva satikusi. Vairākas sarunas bijušas ar Dz. Striguni: „Viņa ir lieliska stāstniece, kurā interesanti klausīties. Man keramika nav pazīstama – es kā tāds Nezinītis visu laiku jautāju. Mani interesē gan trauki, gan sabiedriskā vide, kas veidojās ap ražotni.”

Cilvēki un vide

„Uzgāju zīmētas 60. gadu Padures māla atradņu izpētes kartes – cik tās ir vizuāli skaistas! Ģeoloģiski pētīts reljefs, kur tie māli atrodas un kur rakti dīķi. Šodien ir vērts apskatīt, kā tā vieta pati turpina attīstīties, – tas man tāds vērotājas prieks, kā cilvēki mainījuši vidi, kā vide cilvēkus pieradinājusi sev. Gribēju uzzināt vairāk par viņu sadzīvi, iepazīties ar vietējo kopienu,” stāsta Eva.

„Man atslēgas vārdi ir vietas, celtnes, ēkas. Padures dzirnavas vēl tikai gaida savu jauno, otro elpu, kas transformēs gan vietu, gan telpu, gan pagastu kopumā.”

Kā kolāža

Eva stāsta: „Māksliniecisko procesu un jaunradi – visu liku kopā kā kolāžu. Mums tika dots uzdevums Slāņi. Tie ir vizuāli mirkļi, apkopoti kolāžas veidā. Sievietes keramikā – arī interesants moments. Mani īpaši interesē sievietes keramiķes, jo sākotnēji šis smagais darbs bijis vīriešu monopols (kaut vai atceramies Latgales podniekus). Tagad sievietes tajā ienes savu pacietību, smalkjūtību, pievēršanos detaļām, laiku, māksliniecisko brīvību, kas īstenībā raksturo to, kā es uztveru šo laiku šeit. Visu laiku pavadīju, pilnveidojoties un iesaistot arī savējos, – dzīvi veido slāņi. Fotoprocesā vēlējos iegūt jaunus tēlus un jēgu, kas senāk glabājās cilvēku personīgajos arhīvos. Mani interesē arī vietas sabiedriskā vēsture. Intervējot cilvēkus, kuri te dzīvoja un strādāja tad, kad te valdīja aktīva plānveida ražošana, sapratu, cik liela nozīme bijusi šai bagātās mālu atradnes vietai. Izraktenis, kas atradās zem zemes, veidoja apkaimes vizuālo tēlu.”

Kā paveikto parādīt?

„Tas ir piņķerīgi – kā to visu apkopot un transformēt taustāmā un atrādīšanai saglabājamā formātā. Es ne tikai fotografēju, bet arī kustīgās ainas vēroju, fonā novietojot kameru uz statīva. Par šo vietu stāstu caur savu skatpunktu. Pēc tam visu redzēto vajag likt kopā audioformātā. Plānoju atskaites pasākumu rīkot 25. septembrī. Man izveidojusies laba sadarbība ar pagasta vadību. Man atļāva šeit rīkot kolāžas darbnīcu bērniem un jauniešiem. Atskaites projekcijas veidošu, izmantojot Padures klēti un arī spēli ar materiāliem un attēliem.”