„Vienkārši jāķeras klāt un jādara”

„Esmu savā darba dzīvē izgājusi apli: sāku kā agronome ar graudu audzēšanu kolhozā, tad nokļuvu dzirnavās, kur graudus malām, vēlāk pastrādāju maizes ceptuvē un tagad esmu atgriezusies pie graudu audzēšanas,” smej Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Kuldīgas biroja vadītāja un augkopības konsultante DAIGA MELLERE.

Kā atkal nokļuvi līdz augkopības konsultantes amatam un darbam lauksaimniecībā?

Nu jau laikam 13 gadus esmu Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā. Bet gadi skrien tik ātri, ka pat nav laika skaitīt, cik ilgi šur vai tur esmu. Es laiku neskaitu. Atceros, kad dēls Ingus vēl mācījās skolā, viņš man teica: vajag burtnīcu mūzikā. Nopērku un vakarā lepni dodu, viņš paskatās uz mani un saka: „Mammu, es mācos 6. klasē, nevis piektajā.” Tas parāda manas attiecības ar laika skaitīšanu, tāpēc gadus neprasiet!

Pēc izglītības esmu agronome, tāpēc birojā mani aicināja par augkopības konsultanti. Kad iepriekšējā vadītāja gāja pensijā, mani ievirzīja viņas vietā. Esmu ļoti laimīga, ka tagad mums ir divi puiši – augkopības konsultanti. Pati varēšu paiet maliņā un palikt kolektīvam tikai kā mamma.

Cik svarīgs tev ir kolektīvs?

Man dzīvē ļoti veicies – esmu strādājusi labos kolektīvos. Tā ir arī šeit. Kad atnācu, bijām tikai seši, patlaban jau 15. Kolēģi pavelkas līdzi, ir gatavi trakulībām un ēverģēlībām. Mums likās, ka reizi gadā vajag klientu balli. Nav jau tam lauksaimniekam tā īsti, kur atpūsties, paballēties, satikties. Katru gadu februārī vai martā rīkojam lielo lauksaimnieku balli. Klienti to gaida: satiek mūs un arī savā starpā parunājas.

Vai jums ir vēl kādas tradīcijas?

Bieži ar kolektīvu dodamies izbraucienos. Tikko paviesojāmies saimniecībā Kalnapočas Tērvetes pusē un, mājup braucot, Dobelē saplūcām narcises. Pēc tam liekas, ka esam atguvuši enerģiju ikdienas darbiem. Bet tas notiek tā dabiski, ne piespiedu kārtā. Ja kāds kolēģis negrib, nespiežam un nepārmetam, ja nedodas līdzi. Piedalās tikai tie, kuri vēlas.

Mums ir arī vasaras skola – divu dienu pasākums, ko organizē kāds Latvijas birojs, rādot sevi un klientus. Mēs ierodamies katru gadu un gandrīz pilnā sastāvā, bieži vienojamies par tērpiem. Arī tas liecina par kolektīvu, jo ne visas sievietes ir ar mieru pasākumā ierasties vienādās kleitās. Esmu laimīga, ka man viņi tādi ir. Mazie izbraucieni bieži rodas spontāni, bet tikko bijām pēc pieredzes Polijā un Austrijā. Tas man jau no skolas laikiem. Klasesbiedri nesen atgādināja, kā es situācijā, kad vajadzēja braukt ekskursijā, bet autobusa nebija, piecēlos, paņēmu somu un aizgāju no stundas meklēt pa Kuldīgu autobusu. Un tiešām sarunāju. Vienkārši jāķeras klāt un jādara. Arī ceptuvē braucām ekskursijās. Nevienam jau naudu par to nemaksā, bet daru labprāt.

Kādi ir jūsu klienti, Kuldīgas novada zemnieki?

Vienā vārdā – forši cilvēki. Tā kā sniedzam arī grāmatvedības pakalpojumus, mūsu klienti ir gan ļoti lielas, gan pavisam mazas saimniecības. Bet vairums ir vidēja lieluma. Laukos notiek paaudžu maiņa. Zemnieku saimniecībām pagājis 30 gadu – tās nonāk bērniem vai mazbērniem. Klienti kļuvuši jaunāki, un jaunieši par saimniekošanu domā vairāk kā par biznesu. Kādreiz laukos palika tie, kuru vecāki bija sākuši saimniekot, jo tas bija kā pienākums vai tradīcija. Tagad jaunieši domā mazliet citādi: daudz brauc uz mācībām un labprāt piedalās pieredzes apmaiņā. Es šo brīdi ļoti gaidīju, jo lauksaimniecība nav tikai dzīvesveids – tas ir arī bizness. Vēl interesanti, ka tiem, kuri atnāk no pilsētas un nopērk zemi, rodas drosmīgākās idejas. Mums liekas, ka lauku nozares ir graudi, gaļa, piens. Brīžam idejas liekas trakas, un sākumā nesaprotam, kā saimnieki saražoto realizēs. Bet pircējus viņi atrod un rada tik interesantas lietas!

Kas tev šķiet visinteresantākā ideja?

To ir tiešām daudz. Es brīnos par sparģeļu audzēšanu Rendā, jo pati tos neēdu, bet pieprasījums aug. Cilvēki lēnām tiek radināti pie kaut kā jauna, ne tikai pie lokiem un salātiem. Priecājos, ka esmu iemācījusies projektu rakstīšanas brīdī nevienam neteikt, ka neizdosies. Mēģinām, darām. Un cilvēkiem tiešām izdodas. No malas gan neiesakām, ar ko nodarboties. Esam tik atšķirīgi, un katram padodas kas cits. Varam izrunāties, palīdzēt saprast plusus un mīnusus, bet lēmums jāpieņem pašam.

Daudzi kuldīdznieki tevi saista arī ar maizes ceptuvi.

Piecus gadus nostrādāju dzirnavās, kur bija ļoti labs kolektīvs. Tad mani pārcēla uz Kuldīgas maizes ceptuvi, tur nostrādāju 11 gadus. Domāju, ka ceptuves jaunajiem saimniekiem izdosies, jo Kuldīgas maizītei jau izsenis ir liela slava. Šķiet, ka kolektīvs ir ar tādu pozitīvāku garšu, ar savu odziņu. Ceru, ka tagad gaisotne ir laba un cilvēkiem prieks doties uz darbu. Izskatās, ka izveidojies kolektīvs, kas varētu maizīti atcelt atpakaļ saulītē. Lai tik tie pircēji būtu, lai mums nemainītos ēšanas paradumi! Viegli nav, jo iekārtas novecojušas un daudz jāiegulda. Bet jauni cilvēki ar lielu enerģiju noteikti izturēs.

Nereti esmu tevi satikusi Kuldīgas tirgū, pārdodot dārza veltes. Vai tev ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes?

Jā, mums ir savs stūrītis zemes Īvandes pagastā. Vīram Ralfam Melleram ir saimniecība, un audzējam to, ko var pārdot tirgū: puķes, ogas, dārzeņus. Man patīk tirgus gaisotne. Es varētu būt arī pārdevēja, jo man ļoti patīk ar pircējiem sarunāties. Ja arī kāds ir dusmīgs, es ar viņu runāšu tik ilgi, kamēr pārliecināšu, ka nav tik traki.

Bet vispār mana mīlestība ir mežs. Varu aizrautīgi sēņot. Vienreiz vīrs teica, ka nedrīkstu uz mežu iet agrāk, kamēr iepriekšējās sēnes neesmu pārstrādājusi. Un to man negribējās, tāpēc vedām uz tirgu arī tās. Bet uz tirgiem sākām braukt jau tad, kad beidzās kolhozu laiki: sākumā Ventspilī, tad Kuldīgā. Mežs man nav tikai ogu un sēņu vieta – tas vajadzīgs ik brīdi. Ziemā eju par dzinēju medībās tikai tāpēc, ka gribu būt mežā. Varbūt varētu arī iet pastaigāties, bet labāk tomēr, ja ir kāds mērķis. Labi, ka vīrs to manu patikšanu saprot, jo dažkārt augustā, kad paņemu atvaļinājumu, piecos no rīta izbraucu no mājām un pirms tumsiņas atgriežos. Esmu tāda vācēja: man patīk tējas un puķes lasīt un ļoti, ļoti sēņot.

No kurienes meža mīlestība?

1944. gada 10. septembrī nošāva manu vecotēvu Vilhelmu Kalnenieku, kuram arī ļoti patika mežā. Tieši 20 gadus vēlāk – 1964. gada 10. septembrī – piedzimu es. Tik precīzi datumi. Šķiet, ka tam ir saistība. Varbūt no šejienes tā patikšana?

Kura ir īpašā vieta, kur jūties kā mājās?

Īvandi uzskatu par mājām. Bērnībā dzīvoju Ventspils novada Tārgalē, kur sāku iet skolā. Bet tad autoavārijā gāja bojā tētis, un mani audzināšanā paņēma krustvecāki: tēta brālis Tālivaldis Kalnenieks ar sievu Veltu. No tā laika dzīvoju Īvandē. Mācījos Ēdoles pamatskolā, pēc tam Kuldīgas 2. vidusskolā. Tā kā krustmāte bija agronome, izvēlējos Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā studēt agronomiju. Varbūt vajadzēja iet uz mežsaimniekiem, bet nobijos, ka neizturēšu konkursu. Krustmātes jau septiņus gadus vairs nav ar mums, bet opsiņš, kā krusttēvu sauc bērni, joprojām savos 87 gados ravē dārzu un pļauj ar izkapti. Iztaisa ēst un atsūta vēl mums uz pilsētu. Arī mūsu bērni saka: negribētu šo vietu Īvandē pārdot, lai ir, kur vienmēr atgriezties. Kaut kad jau tur pārcelsimies pavisam, jo veidojam saimniecību. Mums ir augļu dārzs ar ķiršiem, plūmēm, upenēm un cidonijām. Tas stādīts ar domu, lai būtu, ko pārdot tirgū.

No kā tev dzīvē bail?

No vardēm (smejas). Ir situācijas, kad ir nevis bailes, bet uztraukums, nepatīkamas izjūtas. Tie ir brīži, ko nevar ne apturēt, ne izmainīt. Tas ir mirklis, un tā notiek. Neizjutu ne četrdesmitgadnieku, ne piecdesmitgadnieku krīzi, bet 60 gadus rudenī gaidu ar nepatiku. Tas tomēr liekas daudz.

Kolektīvā gan man visu laiku apkārt jauni cilvēki, un ar viņiem nejūtos tik sena. Mēs visi vecumā pielīdzināmies: jaunos padarām mazliet nopietnākus, bet vecākie arvien ir jauni.

Nu jau ilgi esi arī pašvaldības konkursa Darīsim paši žūrijā.

Tas ir brīvprātīgais darbs. Projektus iedzīvotāji raksta arvien vairāk. Visiem naudas nepietiek, un tad žēl. Priecājos par ikvienu projektu, kurā iecerēto un bieži vēl ko vairāk izdevies sasniegt. Var redzēt, kā cilvēki pārņem pieredzi: vienu gadu remontē vienu kāpņutelpu, nākamajā gadā projektu uzraksta kaimiņi. Jauki, ja arī bērnus iesaista. Papildu ieguvums ir tas, ka kaimiņi sadraudzējas, visi iesaistās. Tagad arī Skrundas pusi iepazīstam. Pamanu tik jaukas vietas! Īsā laikā ar nelielu finansējumu iedzīvotāji paveic labas lietas. Arī darbā lauksaimnieku projektos man patīk tas, ka var iedot vairākiem, lai attīstās, nevis visu iedot vienai lielai saimniecībai. Laika man ir tik, cik ir, un šis pienākums paņem daudz, bet man ļoti patīk.

Vai izdodas atrast laiku arī sev pašai?

Man patīk lasīt. Kad apprecējāmies, abi ar vīru runājām par grāmatām. Es bērnībā lasīju tās arī naktīs, jo, ja iesāku, tad jāpabeidz. Vecāki neļāva. Tad ņēmu galda lampu zem segas, bet visu laiku bija jāvēdina, jo ātri kļuva karsti. Vīrs bija lasījis ar bateriju. Nesaprotu, kā es bērnībā to neiedomājos. Tad abi nolēmām, ka bērniem gan ļausim lasīt. Un viņi tiešām to dara. Meita Agate ir ļoti liela lasītāja. Braucot ar autobusu, viņa ņem līdzi divas grāmatas: ja nu kas notiek un jāsēž ilgāk, lai vienmēr būtu, ko lasīt. Agatei būs 37 gadi, viņa Ventspils Augstskolā apguvusi tulka profesiju, jo valodas padodas – prot angļu, vācu un franču. Līdz šim strādāja muitā, bet drīz sāks darbu Ventspils Augsto tehnoloģiju parkā. Dēls Ingus strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā par dežurantu Liepājā, un allaž jābūt gatavam doties uz izsaukumiem visā Kurzemē. Tas ir ļoti grūti un atbildīgi. Bet abi bērni ir malači. Esmu ļoti laimīga, ka viņi mani izvēlējušies par mammu. Un nu jau ir trīs mazbērniņi: Melisa, Gustavs un Mia, kurai tikai trīs mēneši.

Ko dari kopā ar ģimeni?

Tur atkal ir stāsts. Mēs ar Ralfu precējāmies 1986. gadā. Tie bija laiki, kad par kāzu ceļojumiem varēja dzirdēt tikai filmās. Bet vīrs teica, ka noteikti tādā dosimies. Un tiešām: veselu mēnesi nodzīvojām uz kuģa, braucot pa Volgu no Ļeņingradas līdz Melnajai jūrai un atpakaļ. No tā laika daudz ceļojam. 30. kāzu jubilejā nedēļu bijām Romā. Kādreiz ceļojām grupās, bet tagad mums patīk individuāli – ar ģimeni, bērniem. Agrāk ar bērniem braucām pa Latviju, nakšņojot teltīs, tagad ar mašīnu ceļojam pa Eiropu.

Mūsu jaunākais atklājums ir Polija – ļoti skaista un interesanta, ja pabraukā pa mazajiem celiņiem. Man ir sapnis, ka Kuldīgā arī reiz varētu būt kā Austrijā, kur cits citu ļoti atbalsta, kur, ja nakšņo kādā sētā, uz galda liek maizīti no viena kaimiņa, ievārījumu no otra.

_______________________________________

Kā jūs turpinātu teikumu „Daiga Mellere ir…”?

● Ingus Mellers, dēls: „Labāku mammu nevaru iedomāties. Visu mūžu viņa ir kā paraugs: ģimenē, bērnu audzināšanā. Lieliska vecmāmiņa. Darbā – nenogurdināma līdere, kura darbiniekus vienmēr liks pirmajā vietā. Dara visu, lai viņi nāk ar prieku un pienākumus izpilda ar mīlestību, jo tad kopīgais ieguvums ir lielāks. Mamma ir stingra, bet taisnīga darba devēja, tomēr ļoti iejūtīga.”

● Zanda Eze, grāmatvedības konsultante LLKC Kuldīgas birojā: „Visīpašākā vadītāja, kāda manā mūžā bijusi. Katrā vietā un lietā viņa ir stipra aizmugure. Lielā mērā turamies kopā Daigas dēļ. Būtu cita vadītāja, daudzi būtu paklīduši uz citām vietām. Pati turos tāpēc, ka man patīk cilvēcīgās attiecības. Varam paļauties: ja kaut kas nojuks, Daiga palīdzēs. Viņai nav vienalga. Brīnišķīgs sirdscilvēks. Azartiska, humorpilna. Māk katram atrast pieeju. Un viņas fantastiskie hobiji: medības, sēņošana. Māk padalīties ar to un pasmieties. Esmu tiešām laimīga, ka strādāju kopā ar Daigu.”

● Mārcis Brantevics, Turlavas saimniecības Ploces īpašnieks: „Atsaucīga, pretimnākoša, kompetenta, ap sevi sapulcējusi izcilu komandu. Neatsverama ir viņas komandas palīdzība lauku uzņēmējiem Eiropas projektu apguvē un jauno lauksaimniecības normatīvo aktu izpratnes veicināšanā. Īstais cilvēks īstajā vietā.”

● Ieva Birbele, biedrības Darīsim paši! administratīvā vadītāja: „Brīnišķīga lauku pārzinātāja. Atradīs jebkuru vietu, kuras pat kartē nav. Ļoti patiesi un sirsnīgi māk priecāties par labiem darbiem, vērtīgiem projektiem. Vēl viņa zina visu par puķēm.”