Svētdiena, 16. februāris
Vārda dienas: Jūlija,  Džuljeta

Par kara šausmām un Dieva palīdzību

Raksta autors: Dainas Tāfelbergas teksts un foto

08:00 - 17.03.2023

Oleksandrs Chokovs 9

„Pēc tās elles jutos kā paradīzē nonācis,” tā Ukrainas bruņoto spēku jūras kājnieku kapelāns, priesteris OLEKSANDRS ČOKOVS raksturo brīdi, kad pēc 43 Krievijas armijas gūstā un nežēlīgā spīdzināšanā pavadītām dienām atsaucās latviešu draugu aicinājumam un ieradās Rīgā uz rehabilitāciju. Tagad garīdznieks Latvijā ir biežs viesis un apmeklē arī mūspuses draudzes, stāstot par piedzīvotajām šausmām, vienlaikus liecinot par Dieva spēku.

Visaugstākā specoperācija

„Latvija ir maza valsts, daudz mazāka par Ukrainu, bet tik varenu palīdzību jūs mums dodat!” O.Čokovs teica Kuldīgas Sv.Katrīnas draudzes vakarā, kur viņu atveda Dzīvības vārda mācītājs Valdis Zīverts.
„Tas, ka šajā skaudrajā cīņā neesam pamesti vieni, mūs uzmundrina un pārliecina. Tas motivē vēl vairāk parādīt pretestību, lai mūsu zemi un debesis atbrīvotu no teroristiem. Un mēs to pieredzēsim. Tā būs Dieva specoperācija. Ne ar kādu naudu, laicīgo varu un karaspēku neviens nevar izdarīt to, ko spēj Dievs. Bet pats no sevis nekas nenotiks. Mums jādarbojas līdzi – jālūdz un jātic. Vēsturē vienmēr bijuši kari un citi šaušalīgi notikumi. Jēzus Kristus nāvi uzvarēja, bet mēs taču zinām, kādu cenu Viņš samaksāja, lai mēs tiktu dziedināti, dzīvotu un būtu brīvi. Vēsture neapstājas – tā turpinās. Un šodien redzam, kādu cenu maksā Ukraina un tās cilvēki, lai pasaule būtu brīva no liela ļaunuma.”

Narkomāna stāsts

O.Čokovs stāsta, ka savā mūžā piedzimis trīs reizes. Pirmoreiz, kad pirms 55 gadiem no mātes miesām nācis pasaulē. Otrreiz – kad 30 gadu vecumā Dievs viņa dzīvi pilnībā mainījis. Vēl pirms pilngadības sācis dzert, lietot narkotikas un 13 gadus bijis tādā atkarību gūstā, ka, šķiet, nekas vairs nespēj glābt. Kādudien draugs aicinājis uz baznīcu. Sadzirdējis, bet nodomājis, ka tas nav domāts viņam. „Darbojas tāds svarīgs princips: vienreiz teica, divreiz dzirdēja. Cilvēkam ir divas ausis: pa vienu ielido, pa otru izlido. Dažas dienas vēlāk atkal biju pamatīgi sašpricējies. Atšķirībā no citām reizēm biju tādā stāvoklī, it kā pasaule būtu sašķēlusies divās daļās. Un es sadzirdēju otrreiz. Tagad zinu, ka tas, kas uzrunāja, bija Svētais Gars. Aizvilkos pie drauga, un mēs aizgājām uz dievkalpojumu.”

Viss sliktais neitralizēts

„Kā šodien atceros to svētdienu, 7. decembri,” turpina kapelāns. „Baznīcā nosēdos pēdējā solā, kā jau narkomāns visus vēroju. No sprediķa itin neko nedzirdēju. Skanēja psalmi, dziesmas, lūgšanas, un mani arvien vairāk pārņēma nebijusi sajūta. Tad mācītājs aicināja priekšā uz grēksūdzi. Es gribēju, bet nespēju piecelties. Manī vai arī par mani cīnījās divi spēki: viens vilka Dieva priekšā, otrs turēja un čukstēja ausī: „Ej prom!” Tad visi dievlūdzēji, tās vecmāmiņas, kas tur sanākušas, pacēla rokas pret debesīm un lūdzās man nesaprotamā valodā. Es aizvēru acis, man sažņaudzās sirds – domāju: „Ak, Dievs, kur es esmu nokļuvis! Kas te notiek!” Un tad neredzams spēks mani paņēma pie rokas un aizveda priekšā. Mācītājs teica, lai atkārtoju vārdus. Protams, to es nespēju: man bira asaras, kratīja drebuļi. Bet vecmāmiņas tik lūdzās. Viņu lūgšanās ir milzīgs spēks, kas spēj iznīdēt jebkādu tumsu. Brīdī, kad draudze pateica āmen, ar mani kaut kas notika – alkohols, narkotikas un cigaretes tika neitralizētas. Tas jūgs no manis bija kā ar roku noņemts uz visiem laikiem!

1997. gada 7. decembris ir mana otrā dzimšanas diena. Nezinu, kā Dievs to dara, bet no tās reizes nav bijis neviena recidīva – cigaretes, alkohols un narkotikas man neeksistē.”

„Ja zinātu, nosistu vispār!”

Par trešo dzimšanas dienu kapelāns sauc dienu, kad viņš atbrīvots no Krievijas armijas gūsta, kurā nokļuvis nezināmu iemeslu dēļ, jo nav karojis. Kādā reizē, kad atkal sists, esot sitējam prasījis: „Par ko?” Tas rupji atbildējis: „Ja es zinātu, nosistu vispār!”
Garīgo aprūpi Ukrainas karavīriem O.Čokovs sācis sniegt jau tad, kad Krievija anektēja Krimu. Viņš bijis mācītājs nelielā draudzē, kas karavīriem un bēgļiem palīdzējusi ar pārtiku un apģērbu. Viens no draudzes locekļiem iestājies armijā, un mācītājs devies uz armijas daļu apraudzīt. Sākumā O.Čokovs darbojies kā brīvprātīgais, braucis uz vietām, kur notiek karadarbība, vedis mantas, sniedzis karavīriem garīgo atbalstu, noturējis lūgšanas. 2019. gadā oficiāli sācis strādāt Jūras spēkos par kapelānu.
Pērn uz Čūsku salu devies palīdzēt pārvest mājās kritušos brīvības aizstāvjus. Taču izrādījies, ka ukraiņu karavīri un robežsargi ir nevis gājuši bojā, bet gan sagūstīti. Tas bija kārtējais Krievijas apmāns. Sala nav liela, bet stratēģiski svarīga un leģendāra, jo tieši tur Krievijas iebrukuma sākumā ukraiņu robežsargi parādīja pretsparu uzbrucēju kara flotei. Taču sakari ar Robežsardzes daļu tobrīd pārtrūkuši, un to izmantojuši Krievijas propagandisti, izplatot maldinošu informāciju.

Jaunībā grūti apbērēt

„Šausmas pieredzējām jau kopš kara sākuma. Tanki, raķetes savā ceļā iznīcināja visu, šāva uz mierīgiem iedzīvotājiem, meta bumbas pa labi un kreisi. 25. februārī biju armijas daļā. Komanda saņēma ziņu, ka jāpārved kritušie. Kapelāna dienesta uzdevums ir piedalīties apglabāšanā. Tas nav viegli: viena lieta, ja aizlūdz par Dieva mierā aizsauktu sirmgalvi, pavisam cita, ja kapā tiek guldīts spēcīgs jauneklis vai vīrs, nejēdzīga ienaidnieka nogalināts. Ir grūti tādā brīdī atrast mierinājuma vārdus mātēm, sievām, līgavām, bērniem un citiem tuviniekiem. Jā, tāds ir karš. Trīs gados armijas daļā biju daudz pieredzējis, tomēr ikreiz no jauna uzmācās pārdomas.”

Arestēja kā spiegus

Kad Oleksandrs nokļuva Odesas apgabalam piederošajā Čūsku salā, kas Melnajā jūrā atrodas tuvāk Rumānijai, krievu karavīri uzkāpuši uz kuģa, visiem likuši mesties uz ceļiem, turējuši automātus pie pakauša. Komandā bijuši trīs garīdznieki: Oleksandrs, viņa draugs Leonīds un pareizticīgo mācītājs. Skaidrojumos, ka ieradušies misijā pēc kritušajiem, krievu oficieri nav klausījušies. Nav ticējuši, ka ir priesteri. Nekādi starptautisko tiesību likumi nav ievēroti. Solītā zaļā koridora vietā saņemti gūstā, pārmetot spiegošanu.

Lūgšanu maratons

Dieva žēlsirdība: Oleksandram izdevies izlūgties atļauju piezvanīt sievai. Bija teicis, ka brauciens pēc kritušajiem ilgs divas dienas, bet pēc sagūstīšanas liktenis pat nav bijis nojaušams. Varēts vienā mirklī tikt nošauts. „Oficieris stāvēja blakus, kad runāju. Man nekā slēpjama nav. Teicu: „Oļečka, esi mierīga! Piezvani uz darbu, ieraksti feisbukā, ka esmu sagūstīts.” Es vienmēr paļaujos uz Dieva žēlsirdību, tomēr bailes bija. Un daudz jautājumu. Lasīju Bībeli un lūdzos, lai Dievs atbild. Bez Dieva vārda var iestāties garīgā nāve. Un sieva par mani lūdzās. Sievu lūgšanas vienmēr ir ļoti spēcīgas. Viņa ierakstīja feisbukā, lūdzās daudzi citi, draudze arī gavēja.
Tika iedarbināts milzīgs lūgšanu maratons. Kamerā to garīgo spēku sajutām pat fiziski. Sagūstītāji draudēja, mūs sita, spīdzināja, solīja gūstā turēt gadiem, bet mēs nesatricināmi tikai lūdzāmies. Es dzirdēju Dievu sakām, ka viss būs labi: ,,Es esmu jūsu Dievs, es jūs izvedīšu no šejienes.” Arī brālis Leonīds to dzirdēja. Tumšā kamera piepildījās ar gaismu, tādu kā baltu, gandrīz taustāmu miglu. To fiziski sajuta arī pareizticīgo mācītājs, kas visu laiku sēdēja sakņupis. Mums ar to pietika. Lūdzām, raudājām un pateicāmies Dievam, ka Viņš jau ir mūs izvedis no gūsta.”

Kamerā kā tualetē

Gūstekņi pārvesti uz Sevastopoli, tad uz Starijoskolas cietumu Belgorodas apgabalā, kur apstākļi bijuši ārkārtīgi smagi. Tumša, smacīga trīs reiz četru metru kamera – faktiski jādzīvo tualetē. Tad aizvesti uz ieslodzījuma vietu dziļāk Krievijā. Tikko gūstekņi izkāpuši no mašīnas, tā viņi sisti. Piekaušana turpinājusies ik pa laikam. Uz dažām dienām sadalīti pa vieninieku kamerām, tad garīdznieki atkal salikti kopā. „Kādā pastaigā apsargs man iesita tik spēcīgi, ka nokritu un vairs nevarēju piecelties. Kamerā brālis Leonīds man uzlika roku, es jutu karstumu pār mugurkaulu un piepeši sadzirdēju Dieva norādi, lai es viņiem sludinu. Tad atkal manī šķēlās divas pasaules, cīnījās divi cilvēki: viens teica, ka sagūstītāji ir slepkavas un visus vajag nogalināt, otrs aicināja: „Mīli un sludini viņiem evaņģēliju!” Dieva vārdā ir ļoti liels spēks, kas tumsu sagrauj. Kā zibens spēriens! Kad mēs sludinām Viņa vārdu un lūdzam, Dievs situāciju maina. Pratināšanā mums uzbruka: „Jūs esat mācītāji, jums jāsaka taisnība!” Atbildēju, ka tiešām esmu mācītājs un taisnību arī saku. Teicu, ka no visas sirds gribētu, lai arī viņi šai patiesībai ticētu, un sāku sludināt par Jēzu Kristu. Par debesīm un elli, par tiesu, par to, ka ikviens stāvēs Dieva priekšā un par katru vārdu, katru rīcību Viņam atbildēs. Kad tev ir slikti, sāc lūgt par cilvēkiem, arī par pāridarītājiem, un Dievs gandarīs.”

Ukraina tiks atbrīvota!

No gūsta kapelāns atbrīvots 9. aprīlī. Kad atgriezies mājās, viņam piezvanījis mācītājs Aleksejs no Rīgas. Oleksandrs par viņu bija dzirdējis, bet tikušies abi nebija, tāpēc par aicinājumu uz Latviju juties pārsteigts. ,,Aleksejs bija dzirdējis par gūstu. Teica, lai braucam atpūsties no piedzīvotā. Lai ņemu līdzi sievu. Un brālis Leonīds lai brauc. Viesnīcā mums ierādīja numuriņu, kur viss tik balts! Kā paradīzē! Tā bija mana trešā piedzimšana. Gūsta laiks mani atkal bija mainījis – stiprinājis ticībā, cerībā un mīlestībā. Pārliecībā, ka Dievam ir plāns jebkurā situācijā. Ka ir svarīgi palikt uzticamam līdz galam. Ukraina tiks atbrīvota. Slava Dievam!”

Atbildēt