Ceturtdiena, 6. februāris
Vārda dienas: Dace,  Dārta,  Dora,  Daris

No advokāta par psihoterapeitu

Raksta autors: Līgas Gabrānes teksts un foto

08:00 - 28.02.2023

Regnars Jansons
„Pašu dzīvi jau neizmainīsi, bet uztvere, attieksme var mainīties, vai arī tev vismaz būs kādi ieroči, kā ar situācijām tik galā. Tu sāc apzināties un izprast, kas tā dzīve vispār ir,” saka advokāts un geštaltpraktiķis Regnārs Jansons.

Kuldīgas advokāts REGNĀRS JANSONS vairākus gadus apgūst geštaltterapiju, kas ir viens no psihoterapijas veidiem. Pirmais sertifikāts jau iegūts, tāpēc viņš sācis arī psihoterapijas praksi gan Rīgā, gan Kuldīgā.

Cik ilgi esat zvērināts advokāts?
Rit 21. gads, taču jurisprudencē esmu ilgāk. Latvijas Universitātē sāku studēt 25 gadu vecumā un jau pēdējos kursos Rīgā strādāju prokuratūrā par izmeklētāju. Tajā laikā tā vēl pildīja izmeklēšanas funkcijas smagajos noziegumos, piemēram, izvarošanā, slepkavībās. Pēc tam esmu strādājis policijā un prokuratūrā Jūrmalā. Kad atnācu uz Kuldīgu, sākumā biju jurists pašvaldībā, pēc tam sāku privātpraksi. Gribējās būt neatkarīgākam. Es neesmu no tiem, kam patīk darbs no astoņiem līdz pieciem. Sākot savu juridisko praksi, sapratu, ka vajadzīga arī advokāta kvalifikācija. Nokārtoju eksāmenu un strādāju pārsvarā krimināllietās. Klientūra pieauga, un es strādāju ne tikai Kuldīgā, bet arī citviet.

Kas 25 gadu vecumā pamudināja studēt jurisprudenci?
Tā pati par sevi ir interesanta joma, bet ietekmēja varbūt arī tas, ka tēvs bija jurists. Taču, kad pabeidzu skolu, no sākuma negribēju studēt neko. Tie bija vēl padomju laiki, un citi teica, ka augstskolā vajag stāties tāpēc, lai nepaņemtu PSRS armijā. Taču es biju spītīgs – teicu, ka iziešu visu fronti. Tā arī iznāca, jo dienēju Vidusāzijā, netālu no Ķīnas robežas. Tas bija laiks, kad Afganistānā notika karš, arī citur bija karstie punkti. Mēs ar to saskārāmies. Kad atgriezos, strādāju par kravas automašīnas šoferi un tikai pēc tam iestājos universitātē.

Kas atveda uz Kuldīgu?
Esmu dzimis Rīgā, taču tēvam un mātei saknes ir Kuldīgā. Kad Latvija kļuva neatkarīga, es atguvu padomju laikos nacionalizēto vecāsmātes īpašumu. Saņēmu zemi pie Ventas ļoti skaistā vietā un lēnā garā pārvācos uz Kuldīgu pie dzimtajām saknēm. Bērnībā skolas brīvlaikos biju bieži braucis šeit pie omes.

Kas pamudināja tagad pievērsties psihoterapijai?
Sākās pārdomas, cik ilgi es gribu darīt advokāta darbu. Sakrājas jau tā psiholoģiskā slodze ļoti daudz. Starp citu, arī Latvijas Psihoterapeitu biedrības vadītājs Rolands Bortaščenoks ir zvērināts advokāts, kurš apguvis eksistenciālo psihoterapiju. Kad aizgāju uz uzņemšanas pārrunām Rīgas Geštalta institūtā, man vaicāja, kāpēc gribu apgūt advokāta darbam pilnīgi pretēju jomu. Es oponēju, jo man vienmēr šķitis, ka tas ar psihoterapiju ir ļoti saistīts.
Es kā advokāts strādāju ar cilvēkiem, kuri ir stresa situācijās. Ja viņi nāk, tad ir noticis kas nopietns: vai nu viņiem kāds ko nodarījis, vai viņi paši kādam. Cilvēks tiek saukts pie tiesas, un tas ir liels pārdzīvojums. Bieži jāspēj panākt, lai klienta psiholoģiskais stāvoklis normalizējas, un juridisko pusi jau pārsvarā uzņemos es pats. Advokātam bieži jāiet arī uz cietumu, kur cilvēki ir nebrīvē. Visi grib būt brīvi, un neviens nejūtas labi, kad brīvību ierobežo. Varbūt ne visi to grib atzīt un tēlo varoņus, bet tā ir. Psiholoģiskais moments advokāta darbā ir vienmēr klātesošs.

Vai nav vajadzīga izglītība medicīnā vai psiholoģijā?
Jā, kad sāku interesēties, sapratu, ka daudz kur tiek prasīta medicīniskā izglītība. Vienu brīdi domāju, ka tad jau laikam neko tādu nestudēšu, jo man bija pāri piecdesmit un domāju, ka sākt medicīnas studijas būtu par vēlu. Tad man bija visādi pārdzīvojumiem bagāti notikumi, kas lika eksistenciāli par daudz ko aizdomāties. Un tad laikam varu teikt, ka „lauks bija visu sakārtojis”. Geštaltterapijā par lauku sauc to, ko citi dēvē par kosmosu, Dievu, un tas ir tas, kas palīdz īstajā brīdī nonākt īstajā vietā. Uzzināju, ka Rīgā ir Geštalta institūts.
Geštaltterapija tāpat kā eksistenciālā terapija un vēl citas pārstāv humāno virzienu, ko var apgūt dažādu jomu pārstāvji, ne tikai mediķi. Par to, vai psihoterapeitiem jābūt arī mediķiem, diskutēts daudz. Taču pēc būtības psihoterapija vairāk strādā ar emociju pasauli, palīdz to sakārtot. Psihoterapeiti zāles neizrak-sta – to dara psihiatri.

Pastāstiet, lūdzu, kā notiek mācības!
Pirmajā studiju gadā psihoterapija obligāti jāiziet pašam. Mums visiem bija arī grupas terapija. Mācības ir intensīvas. Sākot ar 3. kursu, pats sāc trenēties būt par terapeitu, vadīt sesijas citiem. Es teiktu, ka šīs mācības ir visnopietnākās, kādas manā mūžā bijušas. Un varbūt pareizi arī ir, ka tam pieiet tik nopietni, jo psihoterapija nav plika parunāšana. Terapeits uzņemas lielu atbildību. Tev jābūt tādam cilvēkam, kuram var uzticēties, tāpēc arī ētikai ir ļoti liela nozīme. Tas, ko cilvēks terapijā pasaka, var būt kaut kas tāds, ko viņš savās domās nav atzinis pats sev, kur nu vēl citiem!
Geštalta metode ir ļoti pārdomāta – tā nav izdomāta tagad. Pamatlicējs ir Fricis Perls: no sākuma bija psihoanalītiķis, pēc tam devās uz Ameriku, kur kopā ar citiem izveidoja šo virzienu. Daudziem nosaukums geštalts varbūt šķiet dīvains. Šīs mācības kontekstā tas ir netulkojams vārds, kas tiek izprasts kā veselums, vienotība. Pasaulē viss ir vienots. Mēdz teikt, ka pie geštaltterapeita var atgūt savu veselumu, iegūt pabeigtību kādiem notikumiem savā dzīvē. Daudziem ir tādas situācijas, kas līdz galam nav atrisinātas. Neizrunātas lietas var būt ar jau mirušiem radiniekiem. Kad iegūsti pabeigtību, veselumu, iestājas miers.

Cik ilgi bija jāmācās, lai iegūtu pirmo sertifikātu?
Trīs gadi. Šis sertifikāts dod tiesības strādāt kā geštaltpraktiķim, kurš praktizē psihoterapiju. Kā psihoterapeits sāku darboties no 2020., 2021. gada.
Oktobrī būs jākārto gala eksāmens, lai iegūtu jau gešttalterapeita statusu. Tad var praktizēt arī citās Eiropas valstīs, ja zini attiecīgo valodu.

Pieļauju, ka Kuldīgā ir cilvēki, kas arī vēlas studēt psihoterapiju un interesējas par to, bet studijas varbūt nesāk tamdēļ, ka dzirdēts: nepieciešama medicīniskā izglītība. Varbūt ir citi iemesli. Ko jūs ieteiktu, kā iedrošinātu?
Tas ir iespējams jebkurā vecumā! Kad aizgāju studēt, man bija 56 gadi. Ja ir interese, vēlme un veselība ļauj, noteikti vajag mēģināt. No šīm studijām lielākais ieguvējs esi tu pats.

Ko jūs teiktu tiem, kuri pret psihoterapiju ir skeptiski? Ir dzirdēts, ka viņi pamēģinājuši pie terapeita iet, bet tas neko nav devis.
Es pieļauju, ka varbūt nav bijis īstais brīdis. Cilvēkam ir tiesības būt kritiski noskaņotam – es negrasos nevienu ne pierunāt, ne pārliecināt, ka viņam tas vajadzīgs. Ja cilvēks jūt, ka to nevajag, tad nevajag. Bet, ja tu ar sirdi sajutīsi, ka tev to vajag, tad arī aiziesi. Rīgā vairāk jūtams, ka psihoterapeita apmeklējums daudziem ir jau ikdiena. Tā dēvētajai mileniāļu paaudzei – trīsdesmitgadniekiem – vairs jau nav tāda viedokļa, ka apmeklēt terapeitu ir kauna lieta. Viņi tieši pretēji viens otram prasa: „Kurš tev ir terapeits?” Ja tāda nav, tad tas ir līdzīgi kā neiet pie zobārsta vai higiēnista.

Ko jums pašam terapija devusi?
Es sāku atpazīt to, kā patiesībā jūtos. Piemēram, kad mums jautā „Kā jūties?”, mēs pasakām: „Slikti.” Taču, lai kaut ko mainītu un justos labāk, vispirms jāsa-prot, kas tieši tās ir par emocijām: dusmas, skumjas, vilšanās, vainas izjūta, bailes vai vientulība. Visas šīs emocijas nepazūd arī tad, kad izej terapiju, bet tu iemācies tās atpazīt. Kamēr nenodefinē un īsti nesaproti, kā jūties, tu nevari neko mainīt. Pie geštaltterapeita var labāk saprast un sajust sevi – to, kā tu jūties. Pēc tam pats vari izvēlēties, ko ar to darīt. Var par sevi atklāt daudz interesantu lietu. Terapeits to nepasaka priekšā, jo mērķis ir panākt, lai cilvēks līdz atziņai nonāk pats. Būtu labi, ja ikviens ikdienas skrējienā atrastu brīdi, kad apstāties un sevi sajust. Saprast, kā viņš jūtas, ko grib.

Uzklausīt citu problēmas droši vien nav vienkārši…
Jā, reizēm nebūt nav viegli. Terapeits jau arī cilvēks vien ir. To stāstu, ko uzklausu, es ielaižu arī sevī. Tāpēc psihoterapeits nevar ņemt vienu klientu pēc otra kā konveijerā. Pēc katras sesijas jāpagūst nedaudz galvu iztīrīt pašam.

Vai ir bijuši brīži, kad saprotat, ka ar savu darbu ir izdevies patiešām palīdzēt?
Jā, un tie ir ļoti jauki brīži.

Vai turpināsiet būt arī advokāts?
Pašlaik jā, taču pamazām vēlos pāriet tikai uz psihoterapiju. Pēc likuma man kā advokātam nav liegts vienlaikus strādāt kā psihoterapeitam. Taču gribas pamazām savu dzīvi mainīt.

Atbildēt