Laimīgs sakarnieks ar savu komandu

Gan pārsteigums, gan prieks bijis Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes štāba sakaru nodaļas priekšniekam kapteinim TOMAM UKSTIŅAM, uzzinot par Ordeņu kapitula un Valsts prezidenta piešķirto augsto apbalvojumu – Viestura ordeni.

T.Ukstiņš ir profesionālajā dienestā jau 17. gadu, līdz šim nav bijis publiska persona, un arī tagad mēs abi sarunā saprotam, ka būs tādas tēmas, ko skart nevarēsim. Tāpēc mans pirmais jautājums ir par brīdi, kad uzzinājis par apbalvojumu, kas pirmais to pavēstījis. „Man šķiet, ka kolēģi. Mēs parasti šo laiku gaidām, skatāmies, kurš no kolēģiem ir saņēmis kādu apbalvojumu. Jā, liekas, ka tieši cilvēki no manas daļas ieraudzīja pirmie un padeva ziņu. Nu, protams, pārsteigums bija un prieks. Būs Rīgas pils apmeklējums, pati apbalvošana – patīkami, bet tas prasa arī sagatavoties.”

Tā kā ielūgums ir divām personām, līdzi dosies dzīvesbiedre Gundega. Pajokojam, ka pašam jau vienkāršāk – forma ir, bet sievai gan jādomā, ko uzvilkt. Toms stāsta, ka šis, kurā viņš atnācis uz sarunu Kurzemnieka redakcijā, ir lauka kaujas formas tērps, vēl esot tā sauktais ikdienas tērps, kas ir kā uzvalks, tikai ar visu, kas pienākas tam virsū (atšķirības zīmēm, uzšuvēm), un vēl ir svētku tērps, kas ir tas pats, tikai pamainoties krekla krāsa. Esot vēl parādes un citādas formas, bet Tomam ir šīs.

Grobiņa–Rīga–Kadaga-Kuldīga (Ēdole)

Toms saka: tagad esot ēdolnieks, bet dzimis Liepājā, audzis, mācījies Grobiņā. No turienes devies uz Rīgu, piecus gadus mācījies Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, pēc studijām nonācis profesionālā dienesta mehanizētajā brigādē Kadagā (jeb Ādažos, kā nu kurš to saucot), bet kopš 2020. gada viņš ir Kuldīgā. Iznācis viss kopā: gan tas, ka te ir Kurzemes brigādes štābs, gan tas, ka apprecējis ēdolnieci. Mainot dienesta vietu, sapratuši, ka Rīgā vairs negrib palikt. Pārāk liela tur rosība, gribējies lauku mieru, ir tagad arī īpašums Ēdolē.

Vīriem cepuri nost!

Ko dara Zemessardzes sakaru nodaļa? Angliski tās nosaukums ir communications, bet tā nav komunikācija mūsu izpratnē. Galvenais uzdevums esot gādāt par to, lai vienības var savā starpā runāt, respektīvi, tās, kas ir brigādes sastāvā, ar pakļautajām, ar augstāk stāvošajām, ar kaimiņu vienībām. Nodrošināt, lai spētu sazināties.

Tam vajadzīgas gan tehniskas, gan informācijas tehnoloģiju (IT) zināšanas, jāorientējas dokumentos, jo ir daudz birokrātijas, papīru. Protams, jāpārzina fizika, radioviļņi, plus tagad visur ir IT. Skaitu neminot, Toms saka: darbinieku jau gribētos vairāk, bet priecājoties, ka nodaļā esot labi kolēģi. „Mana komanda izveidojusies ļoti laba! Nu, un tas ir lielākais ieguvums. Es esmu ļoti laimīgs par viņiem, jo ar viņiem var iet līdz galam. Cepuri nost vīriem, kas ir pie manis!” Diemžēl civilajā sektorā tādiem IT speciālistiem atalgojums ir augstāks – nevarot ar valsts struktūrām mēroties. Bet Zemessardzē toties esot tāds patriotisms, kas piesaistot.

Kā kļuvis par nodaļas priekšnieku? Arī Kadagā darbs bijis saistīts ar sakariem, tur audzis, mācījies. Kā pats saka – no mazāka sakarnieka izaudzis par lielāku. Kurzemes brigādē darbā pieņemts jau kā sakaru daļas priekšnieks.

Izrādās, Toma tēvs 20 gadus bijis Zemessardzē kā profesionālā dienesta karavīrs un dēla izvēli atbalstījis. „Nē, neuzspieda, vienkārši pats laika gaitā diendienā redzēju viņu formā ejam uz darbu. Redzot to, bez uzspiešanas kaut kā pats pavilkos uz to visu.”

Zemessardzē var iegūt pārliecību

Jautāts, ko teiktu tiem, kuri tagad domā iestāties, Toms saka: „Tas dod patstāvību. Cilvēks atnāks, pārbaudīs sevi, sapratīs, ko var, ko nevar. Tagad, kad ir karš Ukrainā, brīdī, kad var notikt jebkas, labāk būt sagatavotam nekā tādam, kurš nezina, ko darīt, un kuram atliek gaidīt uz citiem. Tā teikt, pats savu ceļu veido ar to, ka tu esi gatavs dažādām situācijām. Tam nav jābūt karam vai konfliktiem – var ikdienā rasties jebkura cita sarežģīta situācija. Tu būsi iemācījies kaut vai sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, jebkurā brīdī jebkuram uz ielas spēsi palīdzēt. Viss, ko sniedz gan Zemessardze, gan profesionālais dienests, ikdienā noder! Tas noder arī mazākās situācijās.

Bet lielākais, es domāju: var iegūt pārliecību par sevi, jo pirms tam daudzi domājuši, ka konkrētu uzdevumu nespēs izdarīt: nevarēs noskriet vai noiet lielu gabalu ar somu, kādam bijušas bailes no augstuma utt. Un šajā posmā, kad ir apmācībā, viņi to pārvar un saprot, ka var. Līdz ar to pašapziņa aug. Un plus vēl var palīdzēt citiem.”

Arī Toma sieva Gundega iestājusies Zemessardzē. Ne vīra iespaidā, saka Toms, bet pati vēlējusies. Abiem ir četrgadīga meitiņa, bet visu varot apvienot, jo ne vienmēr mācības ir abiem reizē. Zemessargi vairāk darbojoties brīvdienās.

Diennakts dienestā un sakarnieku komūna

„Es dienestā esmu 24/7. Tas nenozīmē, ka visu laiku sēžu kabinetā, bet, nu, kad ir jābūt, tad klausos un esmu uz vietas. Ir laiks, kad darām savus ikdienas darbus. Kādreiz to sauca par dienesta dienu, bet, ja tu visu nepaspēj vai darbi sakrīt, tad sēdi līdz uzvarai, tā teikt. Nevar pacelt cepuri piecos vakarā, un viss – darbalaiks beidzies! Tāpat ir sestdienās: ja kaut kas jādara, es eju.” Turklāt svarīgi zināšanas papildināt, mācīties. Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) ir sakaru skola – tur arī mācās. Tomam bijusi iespēja gūt pieredzi ASV. Un ir reizes, kad viņš pats māca citus, tai skaitā atsevišķajā Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības Sakaru skolā. „NBS ir uzbūvēti tā – bataljons, brigāde, Zemessardzes štābs, NBS Apvienotais štābs –, un katrā ir sakaru daļa vai nodaļa, vai daļa pārvaldē, un atbilstoši vienības izmēram tur ir speciālisti, ar kuriem mēs komunicējam, ja kādam speciālistam ir jautājumi. Tā ir sakarnieku komūna,” skaidro Toms.

Stress – lielākais ienaidnieks

Ko kapteinis teiktu tiem, kuri lasa šo rakstu un ir par savu drošību uztraukušies gan Ukrainas kara, gan Izraēlas situācijas dēļ. Kur meklēt informāciju, ko domāt, kā sevi nomierināt?

„Pirmie, kur ir uzticama informācija, ir sabiedriskie saziņas līdzekļi: Latvijas Radio, Latvijas Televīzija. Izraēlā viss bez publiska brīdinājuma notika, bet par Ukrainu bija paredzams, jo tur Krievija jau ilgi vāca karaspēku pie robežas. Bija jāsaprot, ka agrāk vai vēlāk iebrukums notiks, par to arī prese rakstīja. Bet jāatceras, ka nevar tā pēkšņi iebrukt valstī, kurai ir konvencionāls spēks. Viena valsts citā valstī nevar tā nemanot ienākt, nevar kāds mūsu pretinieks pa pazemes tuneli ienākt slēpti. Tāpēc jālasa, jāskatās uzticamie informācijas avoti, sabiedriskie saziņas līdzekļi, Mūsu lielākais ienaidnieks esam mēs paši sev, kad izlasām kaut ko, kas notiek citur, sadomājamies dažnedažādus vissliktākos scenārijus un stresojam, un radām sev liekas problēmas. Tā teikt, viena tante teica, un tad aiziet komentāru ķēdes…”

Cik aktuāla ir agrāk ļoti popularizētā 72 stundu soma? „Nu, man pašam arī visu laiku ir dienas soma, kā es to saucu. Mājās jābūt lietām, ko vajag un kas ir pa ķērienam. To var saukt par profesionālismu, bet man mašīnā vienmēr ir kādas pirmās nepieciešamības lietas, arī aptieciņa, lai palīdzētu, ja nu ir problēmas man vai citam. Tādas primārās nepieciešamības lietas jebkuram noderēs, kad ir kaut vai plūdi vai kas cits, kad pēkšņi jāpamet dzīvesvieta. Tad labāk, ka viss ir pa ķērienam. Bez lieka stresa, lai vismaz par vienu lietu galva sāp mazāk. Kā jau teicu, lielākais ienaidnieks ir paša stress.”

Un vēl – visi pieraduši, ka ir telefons, ko var iespraust rozetē. Visa dzīve rit telefonā vai datorā. Bet tas bez uzlādes var ātri beigties. Tāpēc jāpadomā solīti sāņus, lai ir radio ar baterijām, ko iesaka likt iekšā arī 72 stundu somā. Viedtālrunis vidēji diennakti izvilks, bet ar baterijām radio ies ilgi.

Ko tu vari valstij dot

Latvijas 105. gadadienas priekšvakarā tādas patriotiskas izjūtas. Ko tas vispār nozīmē? Kas Tomam ir patriotisms? „Man liekas, ka uz šo jautājumu var atbildēt ar to, vai es visu laiku gaidu kaut ko no valsts vai arī es varu valstij ko dot. Esmu dienestā jau 17. gadu. Šajā laikā es savai valstij kaut ko dodu, nevis gaidu no tās nez ko. Vienalga, kaut vai kaut kādu mazumiņu dot ar savu darbu, nevis tikai piespraust novembrī karodziņu un saukt: „Es esmu patriots!” Kaut vai ko atbalstīt, kādās akcijās iesaistīties. Lasīju internetā, ka mūsu zemnieki aicina novembrī pirkt tikai Latvijā ražotu pārtiku. Arī šādas lietas ir patriotisms. Un tam nav jābūt vienmēr publiskam. Arī es savu darbu esmu darījis, līdz šim nebūdams publisks, un man tas ļoti labi izdevies. Zināja, ka esmu bruņotajos spēkos, bet tagad ordeņa dēļ zinās nedaudz vairāk. Man patika darīt lietas. Pateica paldies – pateica. Labi, esmu pamanīts, bet neesmu tendēts uz novērtējumu.”

Tomam līdz šim, protams, bijuši dažādi apbalvojumi, atzinības, pateicības raksti; šis – lielākais. Jautāts par nākotnes plāniem, viņš atzīst, ka tas var būt atkarīgs no situācijas, bet rotēt, mainīt dienesta vietu ārpus Kurzemes īsti vairs negriboties – šajā pusē ar ģimeni noenkurojušies un Rīgā, kur būtu lielākas karjeras iespējas, atgriezties nedomājot. Bet jāskatās, kā attīstās situācija valstī, tā teikt: ja sauks, ja valstij vajadzēs, tad domās.