Lai ir košs un ziedošs!

Kamēr dabā pagaidām te silti, te auksti, ziedu stādus zemē labāk vēl nelikt, bet dekoratīvos kokus un krūmus var droši stādīt, var sakopt ziemcietes un ilggadīgos stādījumus, gatavot augsni jauniem stādījumiem. Par pavasarī darāmo – saruna ar dārznieci SOLVEIGU ZĪLI no Padures pagasta Lazdkalniem.

Jautā dārzkopis

Pirmais, ko mazdārziņa īpašnieks grib darīt, ir apgriezt, ravēt, stādīt un pārstādīt. Kā to darīt pareizāk, lai pavasara rosības rezultāts ir skaists dārzs, kas priecē visu gadu?

● Ko stādīt agri, bet ar ko labāk nogaidīt?

Ir tādi cilvēki, kas visu grib stādīt pēc iespējas agrāk. Es ieteiktu ar jaunu stādiņu izstādīšanu ārā nesteigties: iestāda, aplej, stādam ir auksti, un tas var sākt pūt. Tos, kas ziemā auguši ārā un ir norūdījušies, var pārstādīt, ja rokas nesalst. Krūmus – hortenzijas, rododendrus – jau sen var stādīt. Labākais laiks ir pēc lietus. Ja ir saule un vējš, tad jāskatās, lai vējš augsni ātri neizžāvē, tāpēc stādījumu vajag mulčēt.

● Vai hortenziju var griezt?

To dara ļoti agrā pavasarī. Tagad tām jābūt apgrieztām.

● Kad un ar ko pavasarī augus mēslot?

Augi mostas tad, kad augsnes temperatūra ir plus pieci grādi – augsnes, nevis gaisa. Tad var dot papildu mēslojumu. Īstais laiks ir tad, kad ir uzlijis un augsne mitra. Mans princips ir stādīt uzlabotā augsnē un arī augu dzīves laikā to uzlabot, tad par mēslošanu pavasarī nav jāuztraucas. Nevajag koncentrēties uz papildu mēslošanu – vispirms der paskatīties, kāda ir augsne. Ja tā ir auglīga un dzīva, augi būs veselīgi, saaugs ātri un vietu aizņems tā, ka nezālēm nebūs, kur izlīst. Skaistāks dārzs sākas nevis ar mēslojumu, bet ar augsnes ielabošanu. Tā ir tāda pati bāze kā mājas pamati.

● Ko nozīmē ielabot augsni?

Ja augsne pati par sevi nav laba – tā ir pelēka, bez struktūras un trūdvielām, tad ūdens iztek cauri kā sietam. Vajag ielabot.

Pirms stādīšanas es iestrādāju kūtsmēslus kā pamatu. Pēc lauka uzaršanas vienmērīgi izkaisu kūtsmēslus un zemi frēzēju. Šogad tur stādīšu viengadīgās puķes. Pirms iestādīšanas vadziņā vai bedrītē kūtsmēslus ielieku vēl nedaudz, pa virsu kā mulču uzberu veco augsni no podiem, kuros stādi auguši. Tas notur mitrumu un barības vielas. Kūtsmēsli sevi atdod pamazām – trīs četros gados, bet tieši tas ir labi. Tā ir nevis ātra mēslošana, bet ilgtermiņa, kas palīdz augsnei kļūt auglīgai. Es savu dārzu bez kūtsmēsliem nevaru iedomāties. Bez organiskajām daļiņām nekas īsti neaugs. Man kūtsmēslus atved rudenī – plēvi paklāju apakšā, arī no augšas pārklāju, un tie stāv līdz pavasarim. Ja glabā pareizi, tad nezāles uzdīgst daudz mazāk.

● Kādi papildmēslojumi labāki?

Man patīk šķidrie – tie ātrāk nonāk līdz saknēm un augi labumu jūt uzreiz. Izvēlos tādu, kurā ir humusvielas. Bez tām augsnē neattīstās mikroorganismi, bet bez tiem neveidojas humusvielas. Tas ir kā apburtais loks, kas dārzam ļoti vajadzīgs. Mikroorganismi dzīvo simbiozē ar augu saknītēm – viens otram palīdz. Tieši tāpēc manā dārzā humusvielas un dzīva augsne ir galvenais. Pagājušogad pamēģināju šķidro mēslojumu Green OK. Lietoju rododendriem un pēc laika skatos – tādi koši zaļi! Ir arī mēslojums granulās. Tās lieku podiņos, augu jau stādot. Tām iedarbība ir ilgāka.

● Vai mēslojumu var bērt tieši uz augsnes?

Kaut kā iegājies, ka minerālmēslus daudzi ber tieši ap stumbru, bet tas nav īsti lietderīgi. Visvērtīgāk ir kaisīt tur, kur beidzas koka vai krūma lapotne – gar vainaga malu. Tieši tur zem zemes atrodas sakņu galiņi, kas aktīvi uzņem barības vielas. Arī mulčējot – ja materiāla nav gana, lai pietiktu visai dobei, tad mulčē tik tālu, cik sniedzas lapojums.

● Kāda nozīme ir augsnes mulčēšanai?

Tā ir ļoti svarīga – kā augsnes sedziņa. Tā uzliek virsū slānīti, kas saglabā mitrumu, regulē temperatūru, neļauj tik strauji dīgt nezālēm. Man patīk dabīga mulča: mizas, kūdra, skaidas utt. Akmeņus vai šķembas nelietoju. Mizas, kūdra un citas organiskās lietas laika gaitā sadalās, uzlabojot augsnes struktūru, auglību un dzīvotspēju. Ja nevar nomulčēt visu dobi, var vismaz aplikt apkārt augam. Ziemā tas sargā no izsalšanas, jebkurā gadalaikā nodrošina diennaktī vienmērīgāku temperatūru. Un dobe izskatās kopta.

Ilggadīgie augi

■ Ko darīt ar skujeņiem, lai saulē neapdeg un zari nav sabrūnējuši?

Es vienmēr pievēršu uzmanību tam, vai skujas nav kļuvušas dzeltenīgas. Ja ir, tad der palīdzēt ar magnija sulfātu – tas palīdz atgūt skaisto, zaļo krāsu. Daudzi satraucas par caurumiem vai izdegušiem pleķīšiem skujeņos, kas parādās pēc ziemas vai pavasara saules. Tur neko daudz nevar darīt – vienkārši jāļauj augam atjaunoties. Līdz Jāņiem redzēsiet, kas būs ataudzis.

Ja kāda vieta izdeg, es bojāto daļu izgriežu un, ja vajag, piefrizēju. Pēc tam skujeņi parasti labi atkopjas. Man nevienu saule nav nobeigusi tik ļoti, lai tie iznīktu. Es ne ar ko nesedzu – ļauju dzīvot.

Vēl viens ieteikums: vismaz reizi gadā izpuriniet no krūmiem tajos nokritušās skujas. Tā ir kā neliela ventilācija – augs kļūst vieglāks, pēc tam jūtams, kā tas atvelk elpu. Es skujeņus palaikam palutinu ar skābai videi paredzētu mēslojumu – kaut nedaudz, jo tie to novērtē.

■ Man ir milzīgs forsītijas krūms – agri pavasarī skaisti zied dzelteniem ziediem. Kad un kā apgriezt, lai nezaudētu skaisto ziedēšanu nākamgad?

Iesaku visiem krūmiem pēc ziedēšanas zarus izgriezt. Ja tas ir jauns un tam ir kādi trīs zari, tad jau ne. Bet, ja forsītija ir liela, nobriedusi, katru gadu vēlams trīs četrus vecos zarus nogriezt līdz pašai apakšai, lai veicinātu jaunus dzinumus. Vecie zari ir viegli atpazīstami – tie ir smagāki, tumšāki, raupjāki. Tas palīdzēs krūmam atjaunoties un saglabāt formu. Pirmais apgriešanas laiks – tūlīt pēc ziedēšanas, jo forsītijas zied tikai uz iepriekšējā gada dzinumiem.

■ Lavanda aug vairākus gadus. Tagad ieaugusi zālē. Vai to var pārstādīt?

Arī ilgi augušas lavandas var pārstādīt. Ieteicams pavasarī vai vēlā rudenī, kad augam ir miera periods. Pirms tam vajag apgriezt – tas palīdzēs jaunajā vietā ieaugt. Pavasarī griež tad, kad viducī redzamas mazās lapiņas, jaunie dzinumi. Ja lavanda ir ļoti veca un izstiepusies, vēlams griezt zemāk. Uzmanīgi izrok, saglabājot vairāk sakņu, izpurina no nezālēm, lai sakņu sistēmu iztīrītu, to nebojājot. Mitra un ēnaina vieta lavandai nepatīk. Stāda ne pārāk dziļi – tā, lai sakņu kakliņš paliek virs zemes.

Dārzā ienāk jauni augi

Stādām hortenziju. Kā pareizāk?

1. Izvēloties stādu, jāizdomā, cik lielu izaugušu vēlaties. Hortenzijām mēdz būt mazās šķirnes – līdz 50 cm, vidējās – no metra līdz pusotram, lielās – līdz pat 3 m.

2. Sagatavo atbilstoša izmēra bedri. Jo lielāka hortenzija, jo plašāka un dziļāka jāizrok. Vidējai šķirnei bedre jāplāno 60 x 60 cm, arī 60 cm dziļumā. Lielajām šķirnēm bedrei jābūt vēl lielākai, lai saknēm ir vieta, kur augt.

3. Ja hortenziju stāda zālienā, velēnu noņem. Rokot bedri, jāpievērš uzmanība augsnes slāņiem: augšpusē būs auglīgā melnzeme, zemāk var būt gaiša, bālgana, mazāk auglīga. Šie slāņi jānovieto atsevišķi, kopā tos nejauc.

4. Bedrē augsni ber slāņos: izraktā melnzeme, tikai auglīgā daļa, tad skābā kūdra, kas piemērota hortenzijai, tad kūtsmēsli kā augsnes bagātinātāji. Gaišo, mazāk auglīgo zemi vēl neizmanto.

5. Stāds podiņā kārtīgi jāaplej vai aptuveni pusstundu jātur traukā ar ūdeni, lai sakņu kamols pilnībā piesūcas ar mitrumu. Sausu stādīt nedrīkst!

6. Kad stāds no poda izņemts, jāapskata sakņu sistēma: ja saknes savijušās ļoti cieši vai apvijušās ap kamolu, tās jāatbrīvo. Virskārtu var saplēst vai saknes izpurināt, lai tās var augt uz āru. Tad liek bedrē, pielāgojot dziļumu.

7. Pirms aizbēršanas zemi ap stādu laista, lai tā dabīgi sablīvējas. Tas ļauj precīzāk redzēt, cik augstu stāds paliks attiecībā pret apkārtējo augsni. Gaišo, mazāk auglīgo slāni var uzbērt augšpusē, bet noteikti ne pie saknēm.

8. Uzber mulču, lai saglabātu mitrumu un pasargātu no nezālēm.

Pirmajā gadā hortenzijai papildu mēslojums nav obligāts. Stādam vispirms jāapsakņojas un jāpielāgojas videi. Tas ir adaptācijas laiks.

Ja tomēr ir vēlme nedaudz pabarot, var izmantot vieglu, atšķaidītu šķidro mēslojumu, lai barības vielas ar ūdeni uzsūcas pakāpeniski. Minerālmēslus nelieto tieši augsnē, jo tie var būt pārāk spēcīgi un sakņu attīstībai traucēt. Sakņu nostiprināšanās ir pirmais uzdevums. Kad stāds ieaudzis, nākamajā gadā var mēslot pilnvērtīgi.

Rododendrs

Galvenais ir neiestādīt par dziļu, lai sakņu kakliņš (vieta, kur saknes pāriet kātā) ir virs zemes. Ja būs pārāk dziļi, augam būs grūti elpot. Rododendriem patīk pusēna, ne tieši saules stari, īpaši no dienvidu puses. Ideāli, ja no tās puses vieta ir aizēnota, lai augsne vēsāka un mitrāka.

Bedre jāsagatavo paplata, nevis dziļa, jo rododendriem ir sekla sakņu sistēma tuvu virsmai. Apakšā var likt smiltis, šķembas vai keramzītu, lai novērstu mitruma stagnāciju. Šim augam patīk skāba augsne. Ja nav pietiekami skāba, ieteicama rododendru augsne vai paskābinātājs, ko var nopirkt. Var likt smalko mulču ap stādu, lai saglabātu mitrumu un uzlabotu augsni. Kad iestādīts, jāpārliecinās, vai sakņu kakliņš ir virs zemes.