Izrauties, atgriezties un būt savā vietā

Ar ilggadējo neiroloģi, ārsti-eksperti SARMU SALCEVIČU pirms intervijas vienojamies par medicīnu daudz nerunāt – smaga tēma. Taču turēties pie norunas izdodas daļēji, jo mana saruna sarunu biedrene ar šo nozari saistīta kopš mazotnes, Kuldīgā nostrādājusi 38 gadus, ir pacientu iecienīta un tāda ārste, kas gatava palīdzēt jebkurā diennakts laikā, ja vien nav devusies tālā ceļojumā.

Vai bērnībā jums patika ārstēt lelles un sapņojāt kļūt par dakteri?

Citas izvēles jau nebija, jo izaugu lielākoties slimnīcā starp dakteriem, medmāsām un citiem baltos halātos tērptajiem. Mamma dzimusi rīdziniece, un pēc Medicīnas institūta viņu sākumā norīkoja strādāt Ventspils rajona Ances ciemā. 1955. gadā viņa izcili beidza stomatologus, bet aizsūtīja par slimnīcas vadītāju pilnīgos laukos, mazapdzīvotā vietā, kaut kādā nekurienē. Ceļu tur nebija, taču slimnīca gan bija! Mājas vizītēs mamma braukāja ar zirgu vai ziemās ar tanku, jo tajā laikā tā teritorija bija pakļauta armijai.

Tā mamma tur iepazinās ar Latgales puisi Antonu, kas nācis no Preiļiem, beidzis Ogres meža tehnikumu un bija atsūtīts uz Kurzemi strādāt par mežkopi. Vēlāk viņi pārcēlās uz Dundagu, un tur es piedzimu jau civilizācijā. Man ir sešus gadus jaunāks brālis. Jau no 5. klases vasarās strādāju slimnīcā par sanitāri. Tas bija tāds laiks, kas šodien varbūt piemirsts: visiem bērniem bija kaut kur jāstrādā. Dundagā daudz izvēļu nebija: kolhozā darbi diezgan sūri, varēja stādaudzētavā iet ravēt eglītes. Es gāju pie mammas uz slimnīcu. Pie tēva uz mežiem neparko negribējās: tur karsti, odi, dienā nez cik kilometru jānostaigā. Mana mamma Herta Annemarija Salceviča ilgu mūžu nodzīvoja un godprātīgi nostrādāja. 2002. gadā viņa saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes (sudraba) goda zīmi.

Tātad esat kurzemniece ar saknēm Vidzemē un Latgalē.

Tā sanāk. No mammas puses senču raksti ir ļoti interesanti – tie saistīti ar Vāciju. Savukārt tēvs bija īstens latgalietis. Viņa dzimtās mājas bija netālu no Preiļiem – kādi trīs četri hektāri zemes, kas viņam jāpārņem. Taču Antons kā daudzi kārtīgi čangaļi tolaik muka no Latgales prom, jo gribēja izglītoties. Bērnībā mēs turp aizbraucām pāris reižu, kad man vēl nebija desmit gadu. Nesapratu nevienu vārdu, ko viņi tur runāja… Viss tāds dīvains likās. Vecāmamma jauka, bet viņa prata tikai latgaliski. Lika grīdu izmazgāt – mazgāju arī. Taču izrādījās, ka grīda nav krāsota un tie dēļi kaut kā jāberž, bet man tas prātā nebija nācis. Dundagā mēs dzīvojām jaunajā mājā ar centrālo apkuri, tāpēc tāda dzīve laukos bija pilnīgs pretstats.

Tādi man pirmie iespaidi saglabājušies no tēva dzimtās puses. Tētis diezgan agri nomira – man bija tikai 19 gadu. Kad pirms 25 gadiem apprecējos ar Gunāru, sākām ceļot pa Latviju un arī uz Latgali biežāk aizbraucām. Tēva dzimtās mājas sen sabrukušas, bet ir saikne ar citiem radiem.

Vai bija izvēle, kurp pēc Medicīnas institūta doties strādāt?

Sadalē parakstījos par Kuldīgu, par Kurzemi. Otrs piedāvājums bija Daugavpilī. Tolaik pediatri un citi speciālisti uzreiz pēc beigšanas varēja sākt praksi, bet neirologiem vēl gadu vajadzēja mācīties. 1986. gadā atnācu uz Kuldīgu. Galvenajai ārstei Dzidrai Šubei lūdzos, kaut dzīvoklis būtu pēc iespējas tuvāk slimnīcai, – kā nekā trīs gadi te būs jāpavada.

Ierādīja istabiņu otrajā stāvā kādreizējā privātmājā Pārventā. Līdz ar neatkarības atjaunošanu to ēku denacionalizēja, bet padomju laikā tur bija komunālie dzīvokļi bez kādām ērtībām. Vienā dzīvoja mani Kuldīgas audžuvecāki: Genovevas tante un Jāņonkulis. Viņi par mani ļoti rūpējās – nevaru iedomāties, kā bez viņiem izturētu. Pirmajos gados sadzīve Kuldīgā bija ārkārtīgi grūta. Es biju pilsētas bērns, izaugusi labiekārtotā dzīvoklī ar silto ūdeni. Bet Pārventā ierādīja apdzīvojamo virtuvi ar malkas apkuri. Tualete lejā, un tā piešmucēta kā sabiedriskā… Es nekad nenokavēju darbu, jo no rītiem steidzos uz tualeti poliklīnikā.

Savā ziņā šīs pārdzīvotās sadzīves grūtības radīja tādu kā traumu un ietekmēja izvēli, ka paliku Kuldīgā. Kad nācu šurp, domāju tā kā droši vien daudzi jaunie ārsti: „Trīs gadus atstrādāšu, un tad prom!” Kad pēc obligātā laika man piedāvāja darbu Rīgā, es jau biju dabūjusi dzīvokli jaunajā mājā Pureņu ielā. Man pietrūka dvēseles spēka sākt vēlreiz visu no jauna: iekārtot darbu kaut kādā poliklīnikā, īrēt kaut kādu istabeli.

Gandrīz pirms desmit gadiem saņēmāt Kuldīgas novada Goda balvu par nesavtīgu darbu iedzīvotāju veselības labā. Vai ārsta darbu var novērtēt?

Esmu no veco laiku ārstu paaudzes. Mācījos par neiroloģi laikā, kad no visām Baltijas valstīm kompjūters bija tikai Rīgas Stradiņa slimnīcā un turp brauca lietuvieši, igauņi. Kad sāku strādāt Kuldīgā, mans vienīgais pārbaužu instruments bija āmuriņš. Ar to tad arī vajadzēja noteikt problēmas. Neko nevarēja objektivizēt – nekādu rīku tam nebija.

Tagad ir tādas tehnoloģijas, ka var strādāt ar baudu. Nebūs īsti pareizi teikt, ka var strādāt labāk, jo arī agrāk nestrādājām slikti. Taču vajadzēja būt cītīgiem, centīgiem, diagnostikā pielikt lielākas pūles. Tagad var strādāt gudrāk. Pieļauju, ka mūsdienu tehnoloģija ļauj arī būt paviršākiem, jo pašam vairs nav tik smalki jāiedziļinās niansēs. Tas ir tāds duāls un slidens jautājums. Taču tagad nenoliedzami ir vieglāk, līdz ar to var cilvēkam palīdzēt vairāk.

Vai mūsdienās medicīna ir starp tām jomām, par kurām saka: kā maksā, tā strādā?

Ir bijuši laiki, kad ar algu iztikt bija grūti. Šodien man pietrūkst kā cita – komunikācijas. Tāpat kā tagad ārstiem slodze ir liela, tā arī agrāk bija jāstrādā daudz, bet atlika laiks kopīgiem pasākumiem, tai skaitā gan profesionālām apspriedēm, gan svētkiem un ballēm. Bija ārstu konferences, kurās ar kolēģiem satikāmies, analizējām sarežģītākus gadījumus, pārrunājām, kā būtu bijis labāk. Iespējams, ka tagad tas vairs nav vajadzīgs. Turklāt visam pāri valda lielais Fizisko personu datu aizsardzības likums, ar kuru sākam un arī beidzam, nekur tālāk netiekot.

Mums ir daudz labu un gudru ārstu, un es labprāt paklausītos, ko saka jaunie. Ne tikai neiroloģijā vien. Un klātienē, nevis zūmā. Šodienas praksē mani skumdina tas, ka pieredze vairs netiek ņemta vērā, ka jaunie domājas visu zinoši esam. Agrāk bija darbaudzinātāji – varbūt šis vārds skan vecmodīgi, bet pieredzējušo padoms ir ļoti nozīmīgs jebkurā nozarē, ne tikai medicīnā.

Vai dēlam Miķelim bērnība nebija jāpavada starp baltiem halātiem?

Par Miķeļa bērnību stāsts tāds: tā kā alga tolaik dakteriem bija niecīga, vajadzēja šur un tur piepelnīties. Pirmdienās piestrādāju aprūpes dienestā līdz vēlam vakaram. Bija sarunāts, ka tad Miķelīti no bērnudārza izņems vai nu Astrīdas, vai arī Marijas tante, un es mierīgu sirdi varēju pabeigt darbu. Reiz aizeju mājās, bet Miķeļa nav. Zvanu Astrīdai – viņa saka: Marijas tante izņems. Zvanu Marijai, bet viņa brīnās, jo jāizņem taču Astrīdas tantei. Kā es toreiz joņoju no Gaismas ielas 6 uz Cīrulīti! Tagad Miķelim ir 32 gadi, viņš izstudējis enerģētiku un šajā nozarē strādā.

Tad varam pāriet pie patīkamākas daļas – ceļojumiem.

Noteikti nevaru teikt, ka darbs nesagādā prieku. Ārstam jābūt optimistam – ir taču prieks, ja cilvēkam palīdzi. Tāpēc uz darbu eju priecīga. Bet ceļot man ārkārtīgi patīk! Sāku vēl institūta laikos, kad par spīti visai tālaika nabadzībai ar padomju laikos lepnu, bet tagad attīstītajā Eiropā grūti iedomājamu autobusu LAZ devos ekskursijās pa Padomju Savienību. Vienreiz biju Karpatos, otrreiz Karēlijā. Pēc tam sākās pirmie braucieni pa Eiropu – arī ar autobusu. Tāpat naudas nebija, un nevarējām neko vairāk kā tikai skatīties un brīnīties. Atceros, ka reiz Minhenē kādā makdonaldā ar uzticamo ceļabiedreni Daci varējām pa abām atļauties vienu kāpostu salātiņu porciju. Vēlāk ceļošanas iespējas uzlabojās.

Vai mainījās arī gaume un intereses?

2000. gadu sākumā man bija divas muguras operācijas – bija švakas kājas, grūti staigāt. Tajos gados braucu uz Turciju, Ēģipti, Bulgāriju un nedēļu vienkārši dzīvojos ūdenī. Nekur nestaigāju. Dēls Miķelis bija līdzi un pēc tam lielījās, ka dzīvē izlasījis desmit grāmatas un tās visas ceļojumā, kamēr māte dzīvo ūdenī. Pēc tam, kad kājas atguvās, arī finansiālā situācija uzlabojās, un sāku skatīties plašāk. Viena draudzene bija ļoti ar Indiju aizrāvusies, bet uz visām viņas izdomām neparakstījos. Tomēr noīrējām auto un apbraucām Indijas zelta trijstūri. Man patika. Sapratu: kamēr kājas nes, jāapceļo pasaule, pēc tam varēs tepat pa Eiropu pabraukāt. Tad aizbraucu uz Kubu, jo man dikti sagribējās sociālismu, taču jau trešajā dienā tas piegriezās. Pēc tam biju Kolumbijā, Bali, Maiami, Jamaikā. Šovasar izceļojos pa Šeišelu salām.

Ja pasaules kartē būtu jāsasprauž karodziņi vēlamajās un jau redzētajās vietās, cik raiba tā būtu?

Agrāk es un Gunārs ceļojām paši ar savu auto, bet mani nervi to neturēja. Jau ikdienā nepārtraukti jārisina globālas lietas, plus vēl jāplāno ceļojums, jāmeklē naktsmājas un tamlīdzīgi. Tad vēl nebija ne Google Maps, ne citas navigācijas sistēmas. Tāds stress maniem nerviem bija par lielu. Tāpēc tagad izmantoju ceļojumu aģentūru piedāvājumu. Mani interesē viss – pieņemu to, ko spēju atļauties fiziskās veselības dēļ. Grupās ir dažādi ceļotāji, un ir gadījies, ka kāds protestē, ja nav redzējis kādu tur nieka bambusu aleju. Man patīk teiciens: „Ja esi vilku barā, tad neblēj kā aita!” Dažkārt to var attiecināt uz ceļojumiem. Man gandrīz viss patīk. Ja nepatīk, tad pie sevis mazliet paburkšķu, bet skaļi savas prasības neizvirzu. Mani interesē cilvēki, kas dzīvo konkrētajā zemē: vienalga – hinduisti, kristieši vai musulmaņi, bagāti vai nabagi.

Vai ir licies tā: „Lūk, šī varētu būt mana zeme!”

Nē, aizbraucu ceļojumā uz nedēļu vai ilgāk, apskatos, atpūšos, izzinu, izpriecājos un braucu mājās. Manā bērnībā kā jau padomju laikos nekā interesanta nebija – viss tāds pelēks. Bet vecmāmiņa daudz stāstīja. Viņa bija mācījusies Vācijā, vadījusi dāmām vingrošanu: vācietes un ebrejietes vienā grupā, latvietes – citā. Vecaistēvs kādu brīdi strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā, pēc tam bankā. Mamma paspēja mācīties Franču licejā, pēc tam vācu skolā, kaut kara gados laiki grūti. Aristokrātu manos senčos nebija, tomēr līmenis bija cits. Varbūt, ja augtu Rīgā, mans dzīves ceļš izvērstos citādāk. Taču augu Dundagā, kur mamma ar labo izglītību un divu svešvalodu zināšanām bija spiesta strādāt lauku slimnīcā. Manas izjūtas bija tādas, ka tur es neesmu savā vietā.

Un tagad Kuldīgā?

(Pasmejas.) Pirmais, ko pamanīju, kad atbraucu uz Kuldīgu, bija tie dīvainie caurumi māju pamatos. Nekad iepriekš nebiju tādus redzējusi. Tad man izskaidroja, ka tie caurumi domāti ventilācijai: ziemā aizbāž ar puļķi vai pagali, lai aiztur siltumu, bet vasarā izņem ārā, lai gaiss var plūst. Tādas lietiņas manā redzējumā iekrita. Staigāju pa pilsētu un to visu vēroju. Protams, bija arī padomju laiks – nabadzība, pelēcība, drūmums, 1. maija vai Oktobra svētku gājieni, kuros nekad nepiedalījos un tāpēc iekļuvu slimnīcas melnajā grāmatā.

Tagad ir divas Kuldīgas: proletāriešu rajons, kurā dzīvoju es, un tūrisma pilsēta, kurp dodamies no savām proletāriešu mājām. Tas arī jauki, ka varam tā doties no vienas pilsētas uz otru sprīža attālumā. Priecē tas, ka centrs vairs nav pelēks.

Pirms vairākiem gadiem sacensībā starp daudzdzīvokļu namiem jūsu dzīvokļa balkoni atzīti par krāšņākajiem un piešķirtas godalgas.

Tā aizrautība sākās pēc pirmajiem izbraukumiem uz Eiropu. Pilsētās pārsteidza krāšņās puķes pie logiem, uz lodžijām. Ēkas vairs pat neredzēju – tikai puķes, puķes, puķes… Tad man prāts un rokas panesās uz tādu skaistumu. Pirmais dzīvoklis Pureņu ielā bija bez balkoniem. Kad pārcēlos uz Gaismas ielu, tad nu gan sprāga vaļā! Tagad jau pāriet.

Kādi vēl vaļasprieki?

Aizejot no darba mājās, relaksācijai ņemu rokā adīkli. Nezinu, vai tas ir tieši vaļasprieks. Vienkārši iespēja nedomāt par to, par ko brīvajā laikā nevajag domāt. Vēl man ļoti patīk opera – tā ir atslodze no visiem tiem šoviem, kas gandrīz vai uzbāžas. Protams, vislielākais vaļasprieks tagad ir mazmeitas Paula un Emīlija. Tas ir prieks pāri visam, vienīgi žēl, ka darba dēļ nevaru viņām veltīt pietiekami daudz laika. Pusotrs gads līdz pelnītajai atpūtai, bet vēl jau nezinu, vai tad ārsta kabineta durvis aizvēršu. Iespējams, ka ne.

Kā jūs īsumā pabeigtu teikumu „Sarma Salceviča ir …”?

● Miķelis Pušilovs, dēls:

– Brīnišķīga mamma un oma. Daktere, kas ir gatava palīdzēt vienmēr un ikvienam.

● Līga Vaļģe, kolēģe neiroloģe:

– Apveltīta ar mērķtiecību, analītisku prātu, labu atmiņu, atjautību un īpašu humoru. Kad Sarma sāka darbu Kuldīgā, bijām četras neiroloģes. Tikāmies biežāk, bija vairāk pasākumu, braucienu uz asociācijas sēdēm Rīgā. Jautrības netrūka. Pārspriedām izlasīto, redzēto, dzirdēto, un sajūsmināja viņas asprātīgie komentāri. Ļoti daudzpusīgs cilvēks ar plašu interešu loku. Apbrīnojama ir viņas rokdarbu prasme, smalkie, adītie darbi. Nenoliedzamas kulinārijas prasmes, ir zaļie pirkstiņi. Un kur vēl ceļošanas prieks! Var teikt, arī ekstrēmiste. Atceros interesanto stāstījumu par Kubu. Sarma spēj ikdienas grūtības pārvarēt, un, sākot darbu šeit, tās bijušas ne mazums. Tas viss padarījis viņu par stipru un izturīgu personību. Lai veicas arī turpmāk!

● Antra Balode, draudzene 40 gadus, Gētes institūta kultūras nodaļas vadītāja:

– Labs draugs un atbalsts. Liela Kuldīgas patriote, lai gan nākusi no dundžiņiem (Dundagas). Pacientiem pieejama 24×7. Kuldīgā viesojos bieži, bet nav nevienas nedēļas nogales, kad slimnieciņi nepiezvanītu: stāsta problēmas, un Sarma konsultē. Tāpat, kad ir atvaļinājumā vai ciemojas pie manis Rīgā. Otru tik atsaucīgu ārstu neesmu redzējusi. Esam kopā apēdušas ne vienu vien pudu sāls. Iesākums Kuldīgā bija grūts, taču Sarma ir no tiem, kas problēmu vispirms noliek malā un vēlāk ar mierīgu prātu ķeras klāt to risināt. Emocionāli dziļa. Un nekad nav dzirdēta šķendēšanās, ka dzīvē kaut kas neiet.