Draugos ar sarkanausu bruņurupuci

Vidusskolnieces Nikolas Krīgeres mājās septiņus gadus dzīvo sarkanausu bruņurupucis. Viņas pieredze rāda: tas var būt ļoti sabiedrisks mājdzīvnieks, kas pielāgojas ģimenes ikdienas ritmam un sarežģītu kopšanu neprasa.

„Es bruņurupuci izvēlējos tāpēc, ka tāds ir manai draudzenei. Tas ir nestandarta mājdzīvnieks, kaut kas neredzēts, tāpēc nodomāju, ka arī man tādu vajag. Mēs ar mammu feisbukā atradām sludinājumu, ka sarkanausu bruņurupucis meklē jaunus saimniekus, un nolēmām paņemt. Īstu vārdu tā arī neesam iedevušas, tāpēc palikām pie Rupuča. Tas man ir jau septiņus gadus – dabūju, kad gāju 5. klasē. Vairākus gadus es biju galvenā saimniece, taču tagad šo lomu un rūpes pārņēmusi jaunākā māsa.

Rupucis dzīvo akvārijā ar nelielu daudzumu ūdens, tur salikti akmeņi, uz kuriem tam patīk pakāpties un atpūsties. Mīļākais priekšmets ir sildošā lampa, pie kuras tas pavada daudz laika, īpaši aukstajos mēnešos. Ēd diezgan reti – baroju tikai trīs reizes nedēļā. Ir dažāda specializētā barība, taču es baroju tikai ar garnelēm un svaigām salātlapām, ko tas ar prieku apēd. Ziemā bruņurupuči ierasti guļ ziemas miegu vai kļūst lēnīgāki, taču manējais aukstajā laikā paliek tikpat aktīvs, cik iepriekš. Mans bruņurupucis pēc sejām cilvēkus neatpazīst, tomēr, kad mājās kāds ierodas, tas kļūst daudz aktīvāks, nekā ierasts. Uzreiz vēlas iziet no sava akvārija, lai noskaidrotu, kas atnācis, un cilvēku iepazītu. Rupucis ir sabiedrisks – esot kopā ar cilvēkiem, sāk skriet un meklēt jaunas vietas, kur mājā var uzrāpties. Kaut gan nav agresīvs, tomēr trim cilvēkiem ir paspējis iekost pirkstā.

Ikdienā bruņurupuči ir mierīgi un lielāko dienas daļu pavada guļot, taču mums ir iznācis savu dienas ritmu saskaņot, un ceļamies vienā laikā. Pa naktīm gan reizēm man gadās to pamodināt, kad mājās ierodos vēlu. Tad Rupucis uzmostas un kādu stundu neliek mieru – sitas un grabinās gar akvārija malām, kamēr atkal aizmieg.

Rupucis nav mans vienīgais mājdzīvnieks – vienu gadu mājās ir arī bezspalvu kaķis. Ja bruņurupucis atrodas akvārijā, kaķis par to neliekas ne zinis, taču, ja ir izņemts ārā pastaigāties, kaķis uzreiz sāk interesēties un sekot. Par laimi, abi spēj dzīvot draudzīgi. Lielākais atgadījums bija saistīts ar akvārija tīrīšanu. Maniem vecākiem nepatīk Rupuci ņemt rokās, un tajā reizē manis nebija, lai palīdzētu. Tētis mēģināja uzmanīgi izņemt ārā, taču, kad Rupucis ar savām kājām pieskārās tēta rokai, viņš no pārsteiguma to nejauši nometa zemē. Triecienā ieplaisāja čaula, un šķita, ka neizdzīvos. Mēs tūlīt vedām pie veterinārārsta uz Ventspili, jo Kuldīgā bruņurupučus neārstē. Dzerot zāles, Rupucis izveseļojās, taču rēta palikusi.

Bruņurupuci kopt nav grūti, un līdz trīs dienām es varu to droši atstāt. Tas nav pietiekami ilgi, lai dotos ceļojumā, bet ir daudz vieglāk nekā ar suni vai kaķi. Cilvēkiem, kuri apdomā bruņurupuci iegādāties, es ieteiktu nesteigties un akli neatkārtot padomus, ko gadās dzirdēt apkārt. Ir svarīgi konkrēto sugu pašam kārtīgi izpētīt, uzzināt, ko tā var, ko nevar darīt un vai tai ir lielāka tendence uz noteiktām slimībām. Ar tādu iedziļināšanos cilvēks uzreiz sapratīs, vai šo mājdzīvnieku vēlas un vai ir pa īstam gatavs uzņemties rūpes par to.”