08:29 - 19.10.2024
„Ja kāds būtu teicis, ka šīgada laikā pabūšu Zviedrijā, Amerikā, Francijā un vēl šur tur, es neticētu,” atzīstas bijušais rendenieks JĀNIS GOLDBERGS, Latvijas Televīzijas ziņu dienesta operators. Nozarē viņš strādā vairāk nekā 20 gadus, un ar viņa kameras aci esam redzējuši sižetus no tādiem vērienīgiem notikumiem kā Parīzes olimpiskās spēles, Eirovīzija Zviedrijā, NATO samits ASV un citi.
„Daru arī darbus ārštatā: filmēju, montēju, strādāju pie daudzkameru ierakstiem un tiešraidēm. Esmu videomultimākslinieks,” viņš piebilst. „Kuldīgā pavadīts diezgan daudz laika gan mācoties, gan strādājot Kuldīgas televīzijā. Novadnieks esmu jebkurā gadījumā.”
Ritenis sāka velties
„Pirmie aizmetņi interesei par medijiem bija tad, kad sāku mācīties Kuldīgas Centra vidusskolā, kaut kādā ziņā pateicoties arī latviešu valodas un literatūras skolotājai Brigitai Freijai. Laikrakstā Kurzemnieks sāku rakstīt Ģīmetnē – jauniešu lapā. Vēl bija interese par radio: kopā ar Māri Dadzi strādāju radio Skala. Pabeidzu vidusskolu un, pateicoties skolotājai, kura mani ieteica Viesturam Liepiņam, kurš tolaik vadīja Kuldīgas televīziju, nonācu tur. Sāku ar raidījumu palaišanu ēterā, pēc tam bija žurnālistika, operatora darbs, montāža, un tā tas ritenis sāka velties.”
Vislabākās atmiņas
„Par vidusskolu varu teikt lielu paldies skolotājiem, kuri mani salika pa plauktiem. Galva bija tīri sakarīga – diezgan bieži laidu luni, reizēm izbraucu cauri. Reizēm no pedagogu puses bija atlaides, jo ārpus skolas vadīju pasākumus un darbojos ar disenēm. Visumā skolas laiks bija foršs. Kuldīga pati par sevi ir forša – no turienes man labākās atmiņas. Stipri vairāk vajadzēja pievērst uzmanību mācībām – tas arī fakts. Radio un viss pārējais manu interesi apēda stipri vairāk nekā sēdēšana skolas solā.
Rendā pagāja bērnība līdz 9. klasei ieskaitot. Astoņdesmito beigas, deviņdesmito sākums – juku laiki. Mēs kā bērni daudz ko varējām darīt pašplūsmā. Varu teikt arī paldies Rendas pamatskolas pedagogiem, kuri ielika daudz pamatu un vērtīgas atziņas, un to sapratu tikai pēc gadiem.”
Noķert smeķi
„Bērnībā daudz lasīju grāmatas. Jo vairāk grāmatas lasi, jo labāka izveidojas valoda – ir vārdu krājums un spēja noformulēt domu dažādos veidos. Pamatskolā bija stilīgi jauniešiem taisīt skolas avīzes – tur jau radās interese. Aizgāju uz Kuldīgu, un parādījās iespēja pastrādāt gan Kurzemniekā, gan radio, noķert to smeķi, ka tas man sanāk. Kad nonācu televīzijā, sapratu, ka tas ir aizraujoši. Stāsts nav par to, ka mani interesētu tikai viena niša, – man patīk gan žurnālistika, gan filmēšana, gan montāža un režija.”
Mācījās pats un no citiem
„Viss, ko daru, ir apgūts pašmācībā. Par to 20 gadu laikā esmu pārliecinājies: bieži vien svarīgāks ir nevis papīrs (izglītības dokuments – red.), bet tas, ko vari izdarīt. Viens ir zināt teoriju, bet ir reizes, kad teorija ar praksi vispār neiet kopā. To vari uzzināt tikai tad, ja darbojies. Man ļoti paveicies ar visām iespējām – esmu varējis mācīties no līdzcilvēkiem, kas ielikuši pamatus režijā un žurnālistikā. To starpā ir kolēģi no iepriekšējām darbavietām, piemēram, Krista Vāvere, leģendāra žurnāliste. Tā arī turpinu mācīties. Es gan nesaku, ka izglītību nevajag.”
Darbs nav paredzams
„Ko nozīmē darbs televīzijā? Tā kā šajā nozarē darbojos pāri par 20 gadiem, tas ir dzīvesstils. Žurnālistikā, mediju vidē ienāk diezgan daudzi, kuri pastrādā un slodzi neiztur. Tam apakšā ir smags darbs, reizēm nenormētas stundas, brīžiem baigā skriešana. Tas nav klasisks darbs no – līdz. Ziņu dienestā var būt dienas, kad no televīzijas neizbrauc vai aizbrauc nofilmēt vienu interviju, bet pārējo dienu sēdi un gaidi, vai būs vēl kaut kas. Ir dienas, kad, no rīta kā iekāp mašīnā, tā mainās tikai žurnālisti, un līdz maiņas beigām skrien nonstopā. Darbā ziņu dienestā ir liels stress.”
Dulli, bet aizraujoši
„Visvairāk atmiņā paliek foršie darbi. Savulaik strādāju producentu apvienībā Hansa Media. Tur bija raidījums Kopā par cilvēkiem ar invaliditāti. Sāku ar montāžu. Mani vienmēr aizkustina cilvēkstāsti, ko esam taisījuši, kaut vai par mūsu zināmākajiem paraolimpiešiem, piemēram, Aigaru Apini. Arvien biežāk aizdomājos – kad gribas par kaut ko pačīkstēt, paskatos uz šādiem cilvēkiem un saprotu: „Man ir abas rokas, abas kājas, galva strādā, varu redzēt, dzirdēt, runāt – par ko čīkstēt? Labāk ir kaut ko darīt!”
Kopš strādāju Latvijas Televīzijā, ik pa brīdim noķeru arī profesionālo kaifu, kad ir komandas darbs un izdodas labs sižets. Raidījumā Aizliegtais paņēmiens par eitanāziju ar režisoru strādājām pie videoinscenējumiem. Šovasar pirmo reizi biju Amerikā, NATO samitā Vašingtonā. Darba grafiks diezgan dulls: jāpaspēj visu ko safilmēt, samontēt un aizsūtīt uz Rīgu, lai parādītu. Pieslēdzāmies arī tiešraidēs. Cik sanāca pastaigāt, tas monumentālisms un grandiozums Amerikā pārsteidza. Parīzes olimpiskajās spēlēs atšķirībā no sporta ziņu redakcijas pa iekšu nedzīvojāmies: mēs ar Ilzi Naglu dzīvojāmies, kā paši smējām, ārpus žoga. Vairāk vai mazāk fiksējām to, kas notiek saistībā ar olimpiādi, bet pilsētas un drošības kontekstā. Notikumu vietās nebijām – tur bija sporta redakcijas kolēģi.”
Kuldīga par mierīgu
„Kad ar draudzeni vēl nebijām pārcēlušies uz Rīgu, vairāk dzīvoju Liepājā un daudz darīju attālināti. Reizi divos trīs mēnešos līdz Kuldīgai aizvizinājāmies tūristiņā. Lai kā man Kuldīga patiktu kopš skolas laika, vai tagad sevi tur redzu? Diez vai. Mana darba dēļ Kuldīga ir daudz par mierīgu. Liepāja likās tāds balanss: tur ir diezgan liela dzīvība, bet arī miers, salīdzinot ar Rīgu. Tuvākos gadus plānoju pavadīt Rīgā. Kuldīga kļuvusi ļoti sakopta, ir daudz jaunu vietu. Bet mazliet skumdina, ka vairs nav tādas dzīvības: kad ziemā darbdienā izej Liepājas ielā, ir klusums. Tūrisma sezonā, protams, viss kārtībā.”
Iespējas piespēlē dzīve
„Necenšos kalt lielus plānus. Vairāk nekā 20 gadu medijos pierādījuši, ka nevar neko izplānot. Bieži tās labākās iespējas pilnīgi negaidīti piespēlē pati dzīve. Skaidrs, ka turpināšu mācīties un darīt to, kas patīk, tik ilgi, kamēr liksies interesanti. Darbojos ar ziņām Panorāmai un Dienas ziņām, ar Aiju Kincu braucu uz Talsiem filmēt Aculiecinieku. Drīz būs gads, kopš esmu operators dokumentālajai filmai par Staburagu. Visu vasaru bija filmēšana, braucām uz tā apkaimi. Drīz apritēs 60 gadu, kopš to appludināja.”
„Darbs televīzijā ir dzīvesstils”