Svētdiena, 16. februāris
Vārda dienas: Jūlija,  Džuljeta

Ar dzirkstošu smaidu un dziesmu pa dzīvi

Raksta autors: Daina Tāfelberga, Marutas Grigales arhīva un Lailas Liepiņas foto

08:40 - 16.02.2024

Maruta Grigale 6
„Bērni ir dažādi: kādam Dieviņš devis labu balsi un tikai mazliet jāpalīdz to izkopt, bet ar citu jāstrādā daudz vairāk. Jāpriecājas par katru, kas uz mūzikas skolu nāk,” teic E.Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas ilggadējā pedagoģe un kordiriģente Maruta Grigale.

Kuldīgas novada pasākumā Gada balva kultūrā tika sumināta arī E.Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas skolotāja un kordiriģente MARUTA GRIGALE. Saprast un mīlēt mūziku, kā arī skanīgi dziedāt viņa meitenēm un zēniem mācījusi 40 gadus.

Tiekamies laikā, kad skolā valda skumjas, jo tikko mūžībā devusies leģendārā Maruta Rozīte – manas sarunu biedrenes skolotāja un kolēģe, ar kuru plecu pie pleca nostrādāti ilgi gadi skolā, ar kori Cantus koncertos izbraukāta pasaule. Tāpēc uz mirkli sarunā iezogas smeldze, bet to ātri izgaisina Marutas Grigales mūžam dzirkstošais smaids, kas apliecina viņas optimismu gan priekos, gan bēdās. „Jā, nu, es jau tāda smējēja esmu,” viņa attrauc.

Vai optimisms mantots vai dzīvē iegūts?

Nezinu (sirsnīgi smejas). Esmu iedzimta kuldīdzniece. Tēvs gan šeit no Latgales ieradās bēgļu gaitās, bet no mammas puses esmu senās Burkovsku dzimtas pēctece. Kopš seniem laikiem dzimtās mājas ir Kuldīgas nomalē, Planīcas ielā pie Jāņkalna kapiem. Tur pavadīju saulaino bērnību un dzīvoju joprojām. Māju mans opis uzcēla pagājušā gadsimta 30. gados. Tad tur bija plaši, neapdzīvoti lauki, zemes platība diezgan liela, bet purvaina un lauksaimniecībai neizdevīga. Tomēr vēl tajā laikā, kad es augu, mums bija piemājas saimniecība. Dārzs, govis, aitas – viss, kā jau laukos. Man ir četrus gadus vecāks brālis – Andris Grigalis. Arī mūzikas pedagogs, ilgus gadus līdz pat aiziešanai pensijā bija Ventspils mūzikas vidusskolas direktors.

Tātad Planīcas ielas laukos izauga divi mūzikas pedagogi.

Mūzikas mīlestība laikam vairāk no tēva. Viņam bija skaista balss – ļoti labs tenors.

Diemžēl kara laiks, bēgļu gaitas un trūkums nedeva iespēju talantu izkopt skolā un īstenot mūzikā profesionālas gaitas.

Domāju: tēvs priecājās, ka šo ceļu gājām mēs ar brāli. Ģimenē nemuzicējām, taču, kopš vien atceros, visos svētkos esam dziedājuši. Liela dziedātāja bija arī mammas mamma. Mūsmājās Ziemassvētki vienmēr svinēti, lai kādi laiki bijuši. Un bija repertuārs, kas noteikti jāizdzied.

Vai jau tad mazā Maruta domāja kļūt par mūzikas skolotāju?

Mazā Maruta neko nedomāja – lielais brālis gāja pa priekšu, un viņa sekoja pa pēdām. Andris gāja bērnu mūzikas skolā, un arī man vajadzēja. Pēc tam brālis iestājās Ventspils mūzikas vidusskolā, tātad skaidrs, ka tur devos arī es. Un pēc tam attiecīgi studijas Latvijas Valsts konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmijā – red.). Vienīgā atšķirība, ka Andris mācījās trompetes spēli, bet es nevarēju saprast, kāds instruments man patiktu un piestāvētu, – varbūt vijole, bet varbūt tomēr klavieres. Paliku pie klavierēm, un mana skolotāja bija Marta Pētersone.

Skolā padevās visi mācību priekšmeti. Arī uz mūzikas skolu gāju ar prieku – nekas grūts tur nelikās. Taču nelaime tāda, ka nevarēju ilgi nosēdēt uz vietas: kļuva garlaicīgi.

Tā tas vienmēr bijis – vajag aktivitātes. Zinātniece nemūžam no manis nebūtu sanākusi – nespētu ilgstoši pie rakstiem sēdēt un smalki pētīt. Jau bērnu mūzikas skolā ļoti iepatikās dziedāt korī. Laikam tāpēc, ka tur vienmēr bija jautri, daudz draugu, varējām no sirds izsmieties.

Savulaik bijāt soliste estrādes ansambļos.

Tas bija vidusskolas laikā. Tāds diezgan aktīvs un bezbēdīgs jaunības posms: dzīvošana kopmītnēs, mācības, studentu dzīve. Dziedāju Kuldīgas kultūras nama estrādes ansamblī Alda Klints vadībā, tad Lauktehnikā pie Vitolda Staško. Nebija gan nekāda izklaide: vajadzēja nopietni strādāt, lai skatē iegūtu labu novērtējumu, jo tolaik no tā bija atkarīga ansambļa darbība. Ja gribi būt labs izpildītājs, vienalga, vai dziedi korī vai esi solists, ir grūti jāstrādā. Korī visu acis un ausis nebūs pievērstas tikai vienam, tomēr vismaz vadītājs jūt, kā katrs dzied.

Ejot uz Ventspils mūzikas vidusskolu, atkal vajadzēja izvēlēties. Bija labas sekmes teorijā, solfedžo man pat patika – mācījos pie Rozītes un tiku sūtīta uz konkursiem. Skolotāja Marta Pētersone bija labi iemācījusi klavierspēli, bet skaidri apzinājos, ka pianiste tomēr nebūšu. Atkal tā problēma – pie klavierēm ilgi jāsēž un jāmācās. Tā kā bija iepaticies koris, gāju uz diriģentiem. Tāds jauks izrāviens: četri gadi Ventspilī, pieci Rīgā.

Tomēr atgriezāties Kuldīgā. Vai padomju laika norīkojumu sistēma nesūtīja uz otru Latvijas malu?

Strādāt sāku jau konservatorijas 2. kursā – biju diriģente Rīgas sieviešu korī Sakta. Tāpēc darba stāžs sākas jau no tā laika. Neesmu pilsētas cilvēks – Rīgas dzīve nepatika. Gribēju tikt atpakaļ uz Kuldīgu, bet šeit īsti nebija, ko darīt. Norīkoja uz toreizējās patērētāju biedrības jaukto kori Kurzeme, ar kuru jau biju pastrādājusi studiju laikā. Drīz pēc tam vajadzēja solfedžo skolotāju mūzikas skolā. Kādu brīdi strādāju dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas Kuldīga kultūras namā. Bet gadskaitļus labāk nejautāt – tos es neiegaumēju un tāda mūžīgā optimiste eju pa dzīvi! (Smejas.) Tāpēc arī nemācu mūzikas literatūru. Biju pie kamerkora Rāte dibināšanas un darbojos tur, līdz kādā mēģinājumā man piezvanīja, ka tēvs aizgājis mūžībā. Pēc tam vairs neatgriezos.

Visvairāk laika pavadīts ar mūzikas skolas kori Cantus. Vai var teikt, ka bijāt dibinātājas un mākslinieciskās vadītājas Marutas Rozītes labā roka?

Dziedāju korī jau skolas laikā, kad tam vēl nebija nosaukuma Cantus. Pēc tam vairāk nekā 30 gadus ar Rozīti nostrādājām roku rokā: koncertos apbraukāta visa Eiropa, ir būts Amerikā un Ķīnā. Lai arī raksturā atšķirīgas, veidojām saskanīgu trijotni: Rozīte, koncertmeistare Marta Ozoliņa un es. Tas bija mežonīgs darbs, vienlaikus iespējas un gandarījums. Mūsdienās tas vairs nav iespējams.

Kāpēc?

Paaudzes ļoti mainījušās. Varbūt bērni uz tādu saspringtu mācību darbu vēl parakstīsies, bet vecāki vairs ne. Uz kori Cantus nekad nav bijusi atlase un konkurss – dziedāt varēja nākt visi. Kora klasei tas pašsaprotami, bet nāca arī no citām, jo bija jāapgūst kolektīvā muzicēšana. Tagad situācija mainījusies, jo mums ir gan stīgu, gan pūtēju orķestris, un tad nevajag uz kori nākt, lai muzicētu kolektīvā. Turklāt tagad arī zēnu koris ir diezgan liels. Līdz ar to vairs nav nekādas konkurences.

Agrāk strādājām mežonīgi, lai sasniegtu to Cantus līmeni, kāds tam bija ziedu laikos. Sestdienas, svētdienas, skolas brīvlaiki tika veltīti nenormālam darbam, un visi tam piekrita: gan audzēkņi, gan vecāki.

Mūsdienās bērni nav ne labāki, ne sliktāki, tikai citādāki – ar citu attieksmi. To nosaka pārmaiņas sabiedrībā.

90. gados, kad Latvija bija atguvusi neatkarību un atvērās robežas, koris bija arī iespēja aizbraukt uz ārzemēm. Kurš katrs jau nevarēja: vajadzēja censties un nodziedāt labi. Toreiz nebija sponsoru, jo tas bija ekonomiskā sabrukuma laiks, bet vecāki ziedoja teju pēdējo, lai bērns varētu aizbraukt. Tagad daudzas ģimenes pa pasauli ceļo pašas. Korī iegūst labākos draugus. Cantus bija viena liela ģimene: kopā tik daudz piedzīvots, visi viens par otru rūpējās. Nenovērtējams ieguvums.

Vai tagad par kori Cantus jārunā pagātnes formā?

Noteikti ne. Notiek atjaunotne. Bez jau minētajām pārmaiņām attieksmē darbošanās apsīkumu izraisīja kovida laiks. Ir arī pārtrūkusi ilggadējā sadarbība ar menedžeri, kas iepriekš organizēja daudzos braucienus. Tagad Cantus atdzimst.

Kādreiz meitenes vēl pēc mūzikas skolas beigšanas, mācoties vidusskolā vai pat studējot, brīvdienās nāca vai brauca dziedāt. Ar varu nevarēja prom aizdzīt!

Tagad ir tikai meiteņu koris no 4. līdz 9. klasei. Rozītes vietā stājusies jaunā kora klases skolotāja, direktores vietniece Amanda Gertnere. Viņa šeit un korī Cantus izaugusi. Tā kā man ir zēnu koris, ar meitenēm Amandai tikai palīdzu, savukārt viņa man pie zēniem.

Kā jums izdevās izveidot un noturēt skaitliski stabilu un skanīgu zēnu kori? Mazpilsētās tā ir reta parādība.

Tas bija tāds sens, kluss sapnītis, jo man patīk strādāt ar zēniem, bet neizdevās, jo zēnu nebija daudz. Cantus – liels un varens koris, un tajā, starp citu, kādreiz arī zēni dziedājuši. Atnāca jaunā mūzikas skolas direktore Andra Zvejniece, un sākām runāt, ka varbūt pienācis laiks zēnu korim. Izveidojām īsu mirkli pirms pandēmijas, bet abpusējs entuziasms, dzinulis lika turpināt arī sarežģītajā laikā par spīti ierobežojumiem.

Mērķis bija tikt uz zēnu koru salidojumu pagājušajā vasarā Cēsīs. Tas bija mežonīgs darbs, jo tad vēl strādāju viena pati. Mēģinājumi arī brīvdienās, vecāki ļoti atbalstīja.

Skatē Ventspilī, kas vienlaikus bija mūsu pirmais konkurss, ieguvām pirmo vietu un tikām uz Cēsīm. Liekas, ka zēniem tas jandāliņš patika un tas iedeva jaunu sparu. Tagad ir vieglāk, jo palīdz Amanda. Esam sākuši gatavoties skolēnu Dziesmu svētkiem.

Ja salīdzina ar meiteņu kori, ar zēniem jāstrādā vairāk tikai tāpēc, ka mums nemitīgi jārunā par disciplīnu. Ir dažādi atskaites punkti profesionālam korim, pašdarbības kolektīvam un mūzikas skolas korim. Man galvenais ir prieks, ka viņi grib darboties. Ne visi vēlāk aiziet mūzikas ceļu, tomēr liela daļa turpina muzicēt. To var secināt pēc Cantus dalībniecēm, kas dzied korī Kamēr un citos vairāk vai mazāk pazīstamos, arī vokālajos ansambļos. Gribu cerēt, ka mani zēni kādreiz atjaunos vīru balsis, kuru tagad kolektīvos ļoti trūkst.

Vai ir brīži, kad diriģentei nav spēka celt rokas uz augšu?

Jebkuram cilvēkam, pat vislielākajam optimistam, ir arī grūti brīži. Solfedžo bija audzēkne, kura par mani teica: „Skolotāja, kas vienmēr smejas.” Viena solfedžo grupa izlaidumā uzdāvināja atmiņu kladi, kurā sarakstījusi visus pekstiņus, kas kopā piedzīvoti un sarunāti. Tur bija atziņa: „Grūti iedomāties, ka skolotāja var būt vienlaikus stingra prasībās un tik jautra.” Nesavienojamas lietas, bet izrādās, ka var būt arī tā. Ir uznācis arī spēku izsīkums, ir nācies pusslimai uz skolu vai mēģinājumu vilkties. Nav bijis laika prātot: jāiet un jādara. Ko tad es, te atvilkusies, tāda drūma sēdēšu un kunkstēšu? Kāpēc bērniem uz tādu jāskatās?

Man vienmēr patikuši visādi jandāliņi, karnevāli ar pārģērbšanos. Līdztekus mācībām mūzikas skolas dzīve ir piepildīta jautrībām, dzimšanas dienu svinībām, ekskursijām un citām izdarībām, jo mums ir fantastisks kolektīvs.

Daļa vēl ir senie skolotāji, tagad klāt pienākuši vai atgriezušies jaunie, kas šeit izauguši. Viņi uzreiz iekļaujas. Tradīcijas saglabājušās gadu gadiem, un arvien tiek izdomāts kas jauns.

Kas jums ir galvenie spēka avoti?

Mana mazā ģimene: bērni, vīrs, māja. Un lielā ģimene: skola, kolēģi, audzēkņi. Kā jau teicu – es nekad nevarētu strādāt tādā kolektīvā, kur uz mani lūr kā nez kādu svešķermeni.

Bērni jau izauguši. Dēlam Ģirtam būs 40 gadu, viņš tagad dzīvo pie mums. Meita Liena Kuldīgā pabeidza flautas klasi, dziedāja korī, pēc vidusskolas aizgāja studēt arheoloģiju, ir aizprecējusies uz Cēsīm, un viņai ir pusotru gadu veca meitiņa Emma. Par mazmeitiņu liels prieks – bieži atbrauc ciemos.

Kad bērni bija mazi, korim Cantus bija aktīvākais periods. Pēc stundām un mēģinājumiem vēl ilgi palikām mūzikas skolā un ar Rozīti runājām. Tad bērnus pieskatīja mamma. Iznāk paradoksāli, jo skolai varētu vairāk laika veltīt tagad, kad bērni izauguši, bet nu jau vairs nav vajadzības.

Ko darāt brīvajā laikā?

Esmu dabas bērns. Nekas daudz nav mainījies kopš bērnības, kad pie mājas dārzā tika audzēts viss, sākot ar pārtiku un beidzot ar puķēm. Tikai lopu vairs nav. Ik brīdi, kad vien iespējams, pavadu dārzā. Protams, bērnībā jau diez ko nepatika sēt, stādīt un ravēt, bet tagad nevaru vien sagaidīt pavasari, kad var pa zemi rušināties. Tas jau kļuvis par dzīvesveidu.

Man ir liels dāliju lauks, kaut gan tās nav mīļākās puķes. Turklāt ir liela ņemšanās, lai pārzieminātu, ik gadu no jauna sastādītu, bet tas kļuvis par ieradumu. Visvairāk man patīk rudzupuķes un margrietiņas, bet tās pašas skaisti izaug. Otra lielākā aizrautība ir mežs un sēņošana, arī ogošana.

Var droši mani saukt par meža meitu. Jau agrā pavasarī, tiklīdz parādās pirmie murķeļi, tā mēs ar vīru esam prom mežā.

Sēņošanā ar mums sacensties grūti!

Kādi cilvēki nevarētu kļūt par jūsu draugiem?

Es pieņemu dažādus cilvēkus. Ļoti draudzīgs ir skolas kolektīvs, daudz draugu iegūts koros. Tādas īsti tuvas un labas draudzenes kopš seniem laikiem ir tikai divas. Šķiet, ka ienaidnieku man nav. Cilvēkos man nepatīk melīgums un nodevīgums.

Nepatīk nūģi un īgņas, kas visur meklē un arī saskata tikai slikto. Staigā pa pasauli nelaimīgi, žēlodamies, ka viņus neviens nemīl.

It kā no tā kādam labāk kļūtu un mīlestība rastos. Ikvienam gadās nebaltas dienas, bet nav jēgas problēmas nest uz āru. Nav jau noslēpums, ka prieks vairo prieku.

____________________________________

Kā jūs dažos vārdos turpinātu teikumu „Maruta Grigale ir…”?

Liena Ritere, meita, arheoloģe, audzina meitiņu:

– Pati gādīgākā mamma, jautrākā ome un savu audzēkņu mīļākā skolotāja. Par visiem darbiem, kas saistīti ar bērniem, vienalga, ar savējiem vai skolas, var teikt, ka viņai ir ķēriens.

Andris Grigalis, brālis, bijušais Ventspils mūzikas vidusskolas direktors:

– Enerģiskāka, radošāka un apņēmīgāka, ja salīdzina ar mani. Laba organizatore, taču no vadošiem amatiem atturējusies. Īpaši izceļas ar skaļu balsi – tas laikam saistīts ar diriģentes profesiju. It kā nāca man pa pēdām, bet pēc pamatskolas mums kopā iznāca būt vien gadu, kad es konservatorijā jau biju pēdējā kursā, bet viņa pirmajā. Bērnībā bija viltīgāka par mani – mācēja dabūt, ko grib. Ja sastrādāja blēņas, pa ausīm dabūju es, bet māšele stāvēja aiz stūra un smējās.

Marta Ozoliņa, mūzikas skolotāja, koncertmeistare:

– Brīnišķīga kolēģe. Sabiedrības dvēsele. Tur, kur Maruta, sprēgā jautrība, smiekli un ļoti labs humors. Domstarpības prot atrisināt ar pārsteidzošu vieglumu. Lieliska diriģente un kora dzīves organizatore. Labestīga un vērtējumos taisnīga, audzēkņiem šķietami grūtās mūzikas teorijas skolotāja. Ļoti dāsna. Viņas hobijs ir dārzs, īpaši dāliju audzēšana un cienasta gatavošana. Meža un dārza veltes, arī burciņās saliktās, un skaistās puķes bagātīgi atdāvina kolēģiem.

Andris Vērdiņš, dzejnieks un autobusa šoferis, daudzus gadus kori Cantus vedis ārzemju braucienos:

– Viena no pasaulē labākajām skolotājām, kādas pazīstu! Vienmēr optimistiska. Gan kolēģi, gan kora meitenes viņu ļoti ciena. Apbrīnojami spēj savākt, iedvesmot lielu kolektīvu. Man patīk viņas kurzemnieces segums, ir ārkārtīgi sirsnīga, rūpējas par visiem, vienmēr dāvaniņas sagādātas. Sarakstījusi vairākas dziesmas ar maniem vārdiem, bet lielīties gan neprot.

Atbildēt